Administrative court annuls environmental agency decision denying technical regulations due to procedural flaws.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative District Court of Riga annulled the Environmental State Supervision Office's decision refusing to issue technical regulations. Applicants argued the agency failed to properly apply forest land transformation rules and violated the principle of legal reliance by ignoring an existing permit. The court agreed that while the transformation issue must be resolved separately, the agency's refusal was unsupported and procedurally flawed.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likuma 246.-251. panti; Administratīvā procesa likuma 289.-291. panti: The administrative court must annul a decision if the administrative body failed to apply relevant legal provisions correctly or if the decision lacks factual basis, even when the underlying substantive issue requires separate resolution.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
NORAKSTS
Lieta Nr.A42429506
(A2406-07/12)
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2007.gada 28.decembrī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,
piedaloties pieteicējai M.I. un pieteicēja A.D. pilnvarotajai pārstāvei M.I.,
atbildētāja – Vides valsts pārraudzības biroja pilnvarotajiem pārstāvjiem – Indrai
Kramzakai un Jānim Vaitam,
2007.gada 5.decembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja A.D. un M.I. pieteikumu par
Vides valsts pārraudzības biroja 2006.gada 8.jūnija lēmuma Nr.37s atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] 2006.gada 30.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts A.D. un M.I.
(turpmāk tekstā arī pieteicēji) pieteikums par 2007.gada 25.jūnija Vides valsts
pārraudzības biroja 2006.gada 8.jūnija lēmuma Nr.37s atcelšanu.
2006.gada 3.jūlijā Administratīvās rajona tiesas tiesnese pieņēma pieticējas
pieteikumu un ierosināja administratīvo lietu.
[2] 2006.gada 24.martā pieteicēji iesniedza Valmieras Reģionālās vides pārvaldei
(turpmāk- Valmieras RVP) iesniegumu tehnisko noteikumu saņemšanai
nekustamajam īpašumam /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ (zemes kadastra
Nr./dzēsts kadastra numurs/ Salacgrīvas lauku teritorijā, Limbažu rajonā
(turpmāk-nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/).
2006.gada 25.aprīlī Valmieras RVP direktora vietnieks pieņēma lēmumu
Nr.A-661635-305-2006 „Par atteikumu izdot tehniskos noteikumus”.
[3] Nepiekrītot pieņemtajam lēmumam, pieteicēji to pārsūdzēja, 2006.gada
8.maijā iesniedzot Valmieras RVP sūdzību.
2006.gada 8.jūnijā Vides pārraudzības valsts biroja (turpmāk – VPVB, kā
arī atbildētājs) direktors lēmumu Nr.37s (turpmāk-pārsūdzētais lēmums), ar kuru
atstāja Valmieras RVP direktora pieņemto lēmumu negrozītu.
Pārsūdzētājā lēmumā ir norādīts, ka pieteicēji uzskata, ka Valmieras RVP
nepareizi ir piemērojusi Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktu, jo
nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, nav jaunizveidota
platība, bet radusies zemes reformas laikā 1990.gadā.
[3.1] Pieteicēji uzsver, ka nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/ nerobežojas ar nekustamo īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/, līdz ar to, tas nav atdalīts dabā, bet tikai un vienīgi zemesgrāmatā
atdalīts no nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, lai
nekustamo īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ varētu ienest jaunajā
zemesgrāmatas nodalījumā.
[3.2] Pieteicēji uzskata, ka iepriekš minētā tiesību norma ir attiecināma tikai
uz tiem zemes gabaliem, kuri tika, vai tiek sadalīti, apvienoti, vai kā savādāk
izveidoti tikai pēc 2003.gada 19.jūnija (Aizsargjoslu likuma 36.panta 1.daļas
2.punkta redakcijas spēkā stāšanās datums), nevis uz tiem, kuri izveidoti zemes
reformas laikā un tagad tiek iznesti jaunā zemesgrāmatu nodalījumā. Pieteicēji
norāda, ka nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ tika
iemērīts un atdots nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
īpašniekiem zemes reformas laikā tik lielā platībā, lai varētu veikt apbūvi.
[3.3] Pieteicēji uzskata, ka Valmieras RVP nepareizi ir izvērtējusi
2002.gadā pašu izdotos transformācijas apstākļus un norāda, ka pārvalde
2002.gada 17.maijā ir izdevusi meža transformācijas atļauju (lēmums Nr.02-
06/538) nekustamajam īpašumam /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, kaut
gan tekstā skaidri un nepārprotami runa ir par saimniecībai /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ piederošo nekustamo īpašumu ar kadastra numuru /dzēsts
kadastra numurs/, kas atrodas 603.kvartāla 1.nogabalā, kurš savukārt ir neviens
cits zemes gabals kā tikai un vienīgi /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/.
[4] Izvērtējot pieteicēju un Valmieras RVP iesniegtos materiālus un normatīvo
aktu prasības, Vides pārraudzības valsts birojs secināja, ka:
[4.1] Nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ir
reģistrēts Salacgrīvas pilsētas zemesgrāmatu nodalījumā Nr./dzēsts numurs/,
kadastra Nr./dzēsts kadastra numurs/. Nekustamais īpašums sastāv no zemes
gabala 0,4 ha platībā un tas izveidots, atdalot to no nekustamā īpašuma /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/, /dzēsta adrese/, Salacgrīvā, Limbažu rajonā
(Salacgrīvas pilsētas zemesgrāmatas nodalījums Nr./dzēsts numurs/).
Nekustamajam īpašumam /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ir divi
kopīpašnieki – pieteicēji, kuriem katram pieder ½ domājama daļa no minētā
nekustamā īpašuma,
[4.2] Pieteicēji norāda, ka nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/ Salacgrīvas lauku teritorijā nav jaunizveidota platība, jo tā radusies
zemes reformas laikā 1990.gadā. Nav strīda, ka zemes gabals, kas atdalīts no
nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ un no kura izveidots
nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, ir pastāvējis kā
atsevišķs zemes gabals. Tas redzams gan no nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ Nostiprinājuma uzraksta zemesgrāmatā, gan minētā īpašuma
1998.gada 25.maija zemes robežu plāna. Aizsargjoslu likuma 36.panta 1.daļas
2.punkts nosaka, ka ārpus pilsētām un ciemiem jaunizveidojamai zemes īpašuma
platībai, uz kuras atļauts izvietot vienu viensētu ar saimniecības ēkām, ir jābūt ne
mazākai kā trīs hektāri. Aizsargjoslu likums nesniedz definīciju „jaunizveidotā
zemes īpašuma platība”, kā arī pašam jēdzienam ,,zemes īpašums".
[4.3] Atbilstoši Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 10.aprīļa
spriedumā lietā Nr.A42131604 AA202-06/6 norādītajam ,,Sašaurināta
interpretācija izriet arī no strīdīgās tiesību normas jēgas noskaidrošanas kopsakarā
ar citām Aizsargjoslu likuma normām. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes
aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru,
saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu
piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam
nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju, saglabāšanu un
aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu (likuma 6.panta pirmā daļa).
5.panta pirmajā daļā definēti vispārīgie vides un dabas resursu aizsardzības
aizsargjoslu uzdevumi: ,,Vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas tiek
noteiktas ap objektiem un teritorijām, kas ir nozīmīgas no vides un dabas resursu
aizsardzības un racionālas izmantošanas viedokļa. To galvenais uzdevums ir
samazināt vai novērst antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi uz objektiem,
kuriem noteiktas aizsargjoslas"", tādejādi likuma norma, kas pieļauj izņēmumus, ir
interpretējama sašaurināti. Nav šaubu, ka likumdevējs ir vēlējies nepieļaut
jaunizveidotu zemes īpašumu, kuru platība ir mazāka par 3 ha apbūvi, lai
nodrošinātu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslu izveides
mērķi.
[4.4] No Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punkta izriet, ka ar
jaunizveidotu zemes īpašumu saprot tādu jaunizveidotu nekustamo īpašumu, kas
sastāv no neapbūvēta zemes gabala. Vides pārraudzības valsts birojs uzskata, ka
vienā nekustamā īpašumā ietilpstoši vairāki zemes gabali ir uzskatāmi par vienu
zemes īpašumu un, tikai ierakstot tos kā atsevišķus īpašumus, dažādos zemes
gabalos tie ir atzīstami par atsevišķiem zemes īpašumiem. Zemesgrāmatu likuma
29.pants nosaka, ka zemesgrāmatā katram patstāvīgam īpašumam atklāj atsevišķu
nodalījumu. Nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ir
reģistrēts kā patstāvīgs īpašums tikai 2006.gada 5.janvārī, atdalot to no nekustamā
īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, tādēļ tas ir uzskatāms par
jaunizveidotu zemes īpašumu, uz kuru ir attiecināms Aizsargjoslu likuma 36.panta
1.daļas 2.punktā noteiktais ierobežojums zemes gabala lielumam, uz kura ir
pieļaujama apbūve.
[4.5] Savā iesniegumā pieteicēji uzsver, ka zemes gabals, no kura izveidots
nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, atdalot to no
nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, nerobežojas ar tajā
palikušo zemes gabalu. Zemes gabalam, kuru atdalot 2006.gada 5.janvārī tika
izveidots nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, 2002.gada
tika saņemta transformācijas atļauja un uzsākta meža zemes transformācija, bet
iesniedzējs ir vēlējiet tikai pabeigt šo iesākto darbu.
[4.6] Vides pārraudzības valsts birojs uzskata, ka minētie apgalvojumi nav
pamatoti. Transformācijas atļauja tika izsniegta nekustamajam īpašumam /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/, nevis nekustamajam īpašumam /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/, lai arī nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ ir izveidots, atdalot no nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ zemes gabalu, kuram 2002.gadā ir tikusi izsniegta
transformācijas atļauja.
[4.7] Transformācijas atļauja 2002.gadā tika izsniegta meža zemes
transformācijai par apbūves zemi 0,0137ha lielai platībai, turpretim pieteicēji
iesniegumā lūdz izsniegt tehniskos noteikumus meža zemes transformācijai vai
akceptēt lauksaimniecības zemes transformāciju apbūves vajadzībām arhitektūras
un plānošanas uzdevumā norādītajā apjomā. Savukārt, Salacgrīvas būvvaldes
2006.gada 16.janvārī izsniegtajā Plānošanas un arhitektūras uzdevumā Nr.010/06
ir uzrādīti tikai divi raksturlielumi, kas saistīti ar zemes platību - 1.4.punktā
norādīts, ka zemes platība ir 0,4ha, un 2.3.2.punktā norādīts, ka maksimālais
apbūves blīvums ir 15 %, tātad 0,06ha. Abas minētās platības ievērojami
pārsniedz 2002.gadā izdotajā meža zemes transformācijas atļaujā atļautos
0,01371m.
[4.8] Atbilstoši 2001.gada 27.februāra Ministru kabinetu noteikumu Nr.94
,,Meža zemes transformācijas noteikumi”, kas bija spēkā uz minētās atļaujas
izsniegšanas brīdi, 6.punktam transformācijas atļaujas derīguma termiņš ir divi
gadi, kas nozīmē, ka transformācijas atļauja ir zaudējusi savu spēku 2004.gada
11.jūnijā.
Pieteicēji apgalvo, ka meža zemes transformācija ir uzsākta, bet iesniedzējs
ir vēlējies tikai to pabeigt, tomēr atbilstoši iepriekšminēto 18.punktam meža zemes
transformācijas ierosinātājs (turpmāk-transformācijas ierosinātājs) uzsāk meža
zemes transformāciju pēc tam, kad transformējamā platība dabā ir iestigota; ir
saņemta transformācijas atļauja; ir samaksāti zaudējumi par dabiskās meža vides
iznīcināšanu; ir saņemts apliecinājums koku ciršanai - normatīvajos aktos
noteiktajos gadījumos.
[4.9] VPVB nav izdevies iegūt apliecinājumu, ka ir izpildīti visi nosacījumi.
Lai novērtētu faktisko situāciju, 2006.gada 7.jūnijā VPVB darbinieki apsekoja
nekustamo īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ un konstatēja, ka
īpašumā ir mežs.
VPVB uzskata, ka transformācija ne tikai ir jāuzsāk meža zemes
transformācijas atļaujas darbības termiņā, bet arī šajā termiņā tā ir jāpabeidz, jo
minētā atļauja dod personai tiesības veikt noteikta veida darbības, lai transformētu
meža zemi, savukārt bez spēkā esošas meža zemes transformācijas atļaujas
personai nav tiesību veikt darbības, kas saistītas ar meža zemes transformāciju.
Minētais izriet arī no 2004.gada 1.oktobra ministru kabineta noteikumiem Nr.806
,,Meža zemes transformācijas noteikumi”, ar kuru spēkā stāšanos spēku zaudēja
iepriekšminēto Ministru kabineta noteikumu 16. un 18.punkts. Ņemot vērā
iepriekš minēto, VPVB uzskata, ka 2002. gadā izsniegtā atļauja meža zemes
transformācijai nekustamajā īpašumā /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ nav
saistāma ar pieteicēju iesniegumā norādīto darbību.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, VPVB uzskata, ka pieteicēju plānotā
darbība ir pretrunā Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktam, un
apsverot administratīvā akta izdošanas lietderību, lai nodrošinātu Aizsargjoslu
likuma 6.pantā noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča aizsargjoslas
izveidošanas mērķi, kā arī ņemot vērā to, ka mērķi nevar sasniegt, neierobežojot
adresātu, un sabiedrības interešu ieguvums šajā gadījumā ir ievērojams, jo
sabiedrības intereses ir aizsargājis likumdevējs ar Aizsargjoslu likumu, kā arī
atbilstoši Administratīvā procesa likuma 81.panta otrās daļas 1.punktam un
2004.gada 23.novembra Ministru kabineta noteikumu Nr.962 „Valsts vides
dienesta nolikums” 15.punktam, birojs nolēma atstāt Valmieras RVP pieņemto
lēmumu negrozītu.
[5] Pieteicēji uzskata pārsūdzēto lēmumu par nepamatotu un pretlikumīgu,
pamatojoties uz šādiem argumentiem:
[5.1] Līdz 2006.gadam nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/ zemesgrāmatā ar savu kadastra numuru kā patstāvīgs nekustamais
īpašums atradās nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
sastāvā, kadastra numurs /dzēsts kadastra numurs/, zemesgrāmatu nodalījumā
Nr./dzēsts numurs/ un tikai 2006.gadā tas tika iznests jaunā atsevišķā nodalījumā
Nr./dzēsts numurs/.
Nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ nav
jaunizveidota zemes platība, tā tika iemērīta un atdota nekustamā īpašuma /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ īpašniekiem zemes reformas laikā tik lielā
platībā, lai varētu veikt apbūvi. Iemesls šādai jauna zemes gabala ierādīšanai bija
fakts, ka uz /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ zemes padomju laikos tika
uzcelta dzīvojamā māja, kurā dzīvoja personas, kas nebija saistītas ar nekustamo
īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/. Līdz ar to, reformas laikā
Salacgrīvas domē tika pieņemts lēmums nodalīt šo dzīvojamo māju ar zemes
gabalu no nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ un ierādīt
/dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ saimniekiem citu zemes gabalu, uz kura
/dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ īpašnieki tieši tāpat būtu tiesīgi veikt
apbūvi. Jaunais ierādītais zemes gabals nerobežojās ar nekustamo īpašumu /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/, abi zemes gabali atrodas apmēram pus kilometra
attālumā viens no otra.
1999.gadā /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ saimnieki piešķīra
iedalītajam zemes gabalam nosaukumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/,
bet 2002.gadā no pašvaldības, Valmieras RVP un Limbažu virsmežniecības
saņēma atļauju /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ zemes transformācijai
apbūves vajadzībām un uzsāka meža transformāciju.
Nevar piekrist VPVB (un Valmieras RVP) viedoklim par to, ka nekustamais
īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ir jaunizveidots zemes īpašums.
Kā jau iepriekš norādīts un kā to pierāda arī Valsts zemes dienesta Vidzemes
reģionālās nodaļas 2004.gada 5.aprīļa izziņa Nr.8-5.471066, zemes īpašums
/dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ izveidots zemes reformas laikā, sadalot
nekustamo īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/. Zemes reforma
Latvijas Republikā notika 1990-1991.gadā. Abus pastāvīgos zemes īpašumus
nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ saimnieki ielika vienā
zemesgrāmatu nodalījumā. Tā ir izdarījuši lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju,
kuriem vēsturiski piederēja vairāk nekā viens nekustamais īpašums. Iemesls
vairāku nekustamo īpašumu ienešanai vienā zemesgrāmatu nodalījuma bija
cilvēku nespēja vai nevēlēšanas maksāt par vairākiem nostiprinājuma lūgumiem.
[5.2] Nekustamā īpašuma iznešana atsevišķā zemesgrāmatas nodalījumā
(īpašnieku maiņas gadījumā vai bez īpašnieka maiņas), nerada jaunizveidotus
zemes īpašumus. Tā, kā Aizsargjoslu likumam nav skaidrojuma par to, kas ir
„jaunizveidots zemes īpašums”, tad pieteicēji vērsās Valsts Zemes dienestā
(turpmāk-VZD), jautājot, ko VZD, kurš ir jaunizveidoto zemes īpašumu
reģistrētājs Latvijas Republikā, saprot ar Aizsargjoslu likumā minēto terminu
„jaunizveidots zemes īpašums”.
2006.gada 15.jūnijā VZD sniedza pieteicējiem atbildi Nr.3444-I-440atkl/2b-
lfiz./2, norādot, ka jāvadās pēc 2004.gada 19.oktobra Ministru kabineta
noteikumiem Nr.883 ,,Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi”,
kuros ir termins „jaunizveidotas zemes vienības” un „Nekustamā īpašuma valsts
kadastra likuma” 1.panta 11 punktu, kas tāpat runā par jaunizveidotām zemes
vienībām.
VZD uzskata, ka jaunizveidoti zemes īpašumi var rasties gadījumos, kad
tiek veikta zemes sadalīšana, robežu pārkārtošana vai apvienošana". Nekas no tā
nav darīts pieteicējiem piederošajā nekustamajā īpašumā /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ pēc 2003. gada, kad spēkā stājās Aizsargjoslu likuma
36.panta 1. daļas 2. punkta redakcija. VPVB neizvērtēja visus apstākļus, kas
attiecās uz lēmuma pieņemšanu, īpaši vēsturisko situāciju, kāpēc dabā pastāv
nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, kāda bija tā
izveidošanas vēsture, un kādam mērķim šis īpašums zemes reformas laikā tika
izveidots.
[5.3] Administratīvā procesa likuma 6.pants nosaka, ka pastāvot vienādiem
faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem iestāde [..] pieņem vienādus
lēmumus [..]. Faktiskie apstākļi pieteicēju situācijā bija atbilstība teritorijas
plānojumam (kuru apstiprinājusi Valmieras RVP un Vides ministrija) un 2002.
gadā Valmieras RVP vienreiz jau izsniegtā transformācijas atļauja.
[5.4] VPVB, interpretējot tiesību normas, ir pārkāpis savu kompetenci, jo
savstarpējā sarunā noskaidrojās, ka šāds tiesību normas skaidrojums nav nācis no
likumdevēja, bet tas ir tikai VPVB viedoklis, tāpēc pieteicēji paši vērsās pie
likumdevēja, lai iegūtu šīs tiesību normas skaidrojumu.
[5.5] VPVB nav pareizi izvērtējis pielikumā iesniegtos dokumentus par
2002.gada meža zemes transformācijas par apbūves zemi atļaujas izsniegšanu,
nosakot, ka VPVB nav izdevies iegūt apliecinājumu, ka ir izpildīti 2001. gada
27.februāra Ministru kabineta noteikumu Nr.94 18.3 un 18.4.punkti.
Ja VPVB trūka šo dokumentu, un šie dokumenti bija tik noteicoši lēmuma
pieņemšanā, tad neatbildēts paliek jautājums, kāpēc pieteicējiem tie netika lūgti. Ja
VPVB uzskatīja, ka pieteicējiem nav šādu dokumentu, Administratīvā procesa
likuma 59.pants nosaka, ka, ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis
administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst
pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.
Pieņemot negatīvu lēmumu tikai tāpēc, ka iestādes rīcībā nav kāda
dokumenta, ir prettiesiski, īpaši, ja likums paredz iestādei tiesības to izprasīt pašai.
Pieteicējiem piederošajā nekustamajā īpašumā jau 2002.gadā sākās
transformējamās platības izciršana un vairāki koki tika nocirsti, un to nav
iespējams izdarīt pirms nav saņemts apliecinājums koku ciršanai.
Bez tam, izstrādājot mājas un saimniecības ēkas projektu skices
topogrāfiskajā kartē, pieteicēji maksimāli vadījās pēc Latvijā esošās prakses (tāda
prakse ir, piemēram, Saulkrastu pilsētā un tās lauku teritorijā), kur lielākā daļa
apbūves meža teritorijās tiek saukta par /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/,
nosakot maksimāli saglabāt meža teritoriju, un ēku izvietojumu izkārtot tā, lai pēc
iespējas mazāk būtu jānocērt koki. Šajā gadījumā pieteicēji atraduši risinājumu,
kurā būtu nepieciešams nocirsti tikai četri vai pieci koki.
[5.6] Jebkurai privātpersonai Administratīvā procesa likums garantē
tiesiskās paļāvības principu. Mūsu gadījumā, pirms šī nekustamā īpašuma iegādes,
pieteicēji konsultējas Salacgrīvas būvvaldē par iespējamo saimniecisko darbību
nekustamajā īpašumā /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/.
Saskaņā ar Valmieras reģionālās vides pārvaldes un Vides ministrijas
apstiprināto teritorijas plānojumu, pieteicējiem piederošajā nekustamajā īpašumā
ir atļauta apbūve. VPVB (un Valmieras RVP) nepareizi interpretē tiesību normas,
kas saskaņā ar likumu nav šo iestāžu kompetencē, pie kam šo tiesību normu
interpretācija ir tik sarežģīta, ka pat prātā neienāk, ka vēsturiski dabā pastāvošu
zemes gabalu šīs iestādes pēkšņi uzskatīs par jaunizveidotu.
Tas nozīmē, ka arī apstiprinātajiem teritorijas plānojumiem (kuriem
pašvaldības ir iztērējušas milzīgus līdzekļus, un kurus ir apstiprinājušas reģionālās
vides pārvaldes un Vides ministrija) nav nekādas jēgas, un privātpersona nevar
paļauties uz tajos noteikto, jo tie ir melīgi. Tikai valsts ir aizmirsusi nodefinēt, no
kā privātpersona var atprasīt tai radītos zaudējumus, ja tā iegādājas zemi, kura
Ministru kabinets ir atļāvis veikt apbūvi, bet reģionālās vides pārvaldes (kuras
parasti pirmās apstiprina šos plānojumus), tai šo iespēju atsaka.
Pieteicēju ieskatā neviena likuma būtība un jēga nedrīkst būt tik dziļi
apslēpta, ka privātpersonai, saskaroties ar šī likuma normas pielietojumu, var
nodarīt tik lielus zaudējumus. Tāpat civiltiesiskā teorija nosaka, ka visas šaubas ir
jātulko par labu saistītajai personai, un ja Vides pārraudzības valsts birojam nav
likumdevēja skaidrojuma šīs tiesību normas piemērošanai, tad vismazāk Vides
pārraudzības valsts birojam bija jānodarbojas ar šīs tiesību normas interpretāciju
par sliktu privātpersonām.
[6] Atbildētājs – vides pārraudzības valsts birojs (VPVB) savos paskaidrojumos,
kas tiesā saņemti 2006.gada 17.jūlijā, norāda, ka:
[6.1] VPVB nepiekrīt VZD 2006.gada 15.jūnija vēstulē Nr.3444-I-
440atk1/2B-1fiz./2 izteiktajam viedoklim, un kā norādīts pašā VZD vēstulē, tad tā
izteiktais viedoklis nav saistošs citām valsts pārvaldes iestādēm un tiesām.
VZD, izsakot savu viedokli, ir atzinis, ka zemes īpašums un zemes vienība ir
faktiski līdzvērtīgi termini. Tomēr VPVB uzskata, ka ,,zemes vienība” un ,,zemes
īpašums” ir divi dažādi termini. ,,Zemes īpašumā” var ietilpt vairākas ,,zemes
vienības”, kuru termins ir dots Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 1.panta
11.punktā, jo īpašuma sastāvā var atrasties vairākas zemes vienības, katra norobežota
un ar savu kadastra numuru. Patstāvīga īpašuma statusu zemes vienība iegūst tikai pēc
tās ierakstīšanas atsevišķā zemesgrāmatu nodalījumā, atbilstoši Zemesgrāmatu likuma
29.pantam, kas nosaka, ka zemesgrāmatā katram patstāvīgam īpašumam atklāj
atsevišķu nodalījumu. Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka,
ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā tiek noteikti šādi
aprobežojumi: ārpus pilsētām un ciemiem jaunveidojamā zemes īpašuma platību,
kura ir ne mazāka par trim hektāriem, un apbūves blīvumu nosaka vietējās
pašvaldības teritorijas plānojumā. Uz katra jaunveidojamā zemes īpašuma, kas nav
mazāks par trim hektāriem, atļauts izvietot vienu viensētu ar saimniecības ēkām, kā arī
mazēkām, kuras nav lielākas par 25m2. VPVB uzskata, ka likumā noteiktais
ierobežojums ir attiecināts uz jaunu zemes īpašumu apbūves ierobežošanu, t.i. tādu
nekustamo īpašumu apbūvēšanu, kuros nav iepriekšējās apbūves. Tas izriet no jau
iepriekšminētās likuma normas, kas nosaka to, ka šādos jaunizveidojamos zemes
īpašumos ir pieļauts izvietot tikai vienu viensētu ar saimniecības ēkām, kā arī
mazēkām, kuras nav lielākas par 25m2.
[6.2] Pieteicēji norāda, ka VPVB un Valmieras RVP neatbilstoši kompetencei
traktē tiesību normas, kas saskaņā ar likumu nav šo iestāžu kompetencē. Atbilstoši
Administratīvā procesa likuma 8.pantam iestāde, piemērojot tiesību normas, izmanto
tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un
teleoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu. Savukārt,
17.pants nosaka tiesību normu interpretācijas (tulkošanas) pamatmetodes. VPVB
uzskata, ka birojs, pieņemot lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu, ir rīkojies
tam noteikto pilnvaru ietvaros, atbilstoši interpretējot normatīvo aktu (Aizsargjoslu
likumu), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu.
[6.3] VPVB uzskata, ka pieteicēji nepamatoti atsaucas uz tiesiskās paļāvības
principu, norādot, ka konsultējušies Salacgrīvas būvvaldē par iespējamo
saimniecisko darbību nekustamajā īpašumā /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/ un to, ka atbilstoši pagasta teritorijas plānojumam nekustamajā
īpašumā ir atļauta apbūve. VPVB uzskata, ka plānotās darbības atbilstība
teritoriālajam plānojumam ir tikai viens no priekšnosacījumiem, kas nepieciešams, lai
persona varētu veikt būvniecību. Zemes īpašuma atrašanās teritorijas plānojuma
noteiktajā zonā, nenozīmē, ka jebkurš zemes gabals ir apbūvējams, neskatoties uz
jebkādiem citos normatīvos aktos noteiktiem ierobežojumiem. Dokuments, kas
personai piešķir tiesības būvēt ir likumā noteiktā kārtībā izsniegta būvatļauja, pie tam
arī šajā gadījumā persona nevar paļauties, ka šī būvatļauja netiks apstrīdēta un atcelta.
[7] Pieteicēji tiesas sēdē pieteikumu uzturēja uz tajā norādītajiem motīviem.
[8] Atbildētāja pārstāvji tiesas sēdē pieteikumu neatzina uz pārsūdzētajā lēmumā
un paskaidrojumos minētajiem motīviem.
Motīvu daļa
[9] Iepazīstoties ar lietas materiāliem un procesa dalībnieku sniegtajiem
paskaidrojumiem lietā, tiesa atzīst pieteikumu par pamatotu un apmierināmu.
[10] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā ir noteikts tiesas
pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā
akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumus rīcības brīvības
ietvaros. Tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde ir rīkojusies saskaņā APL
un citos normatīvajos aktos noteiktajām materiālajām un procesuālajām tiesību
normām.
[11] No lietas materiāliem var konstatēt, ka pieteicēji ir griezušies pie atbildētāja
ar iesniegumu tehnisko noteikumu saņemšanai dzīvojamās mājas un saimniecības
ēkas būvniecībai. Minēto tehnisko noteikumu izsniegšana pieteicējiem ir atteikta
sakarā ar to, ka VPVB ir uzskatījis, ka nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ 0,4 ha platībā, kas pieder vienādās daļās pieteicējiem, ir
atdalīts no nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, /dzēsta
adrese/, Salacgrīvā, Limbažu rajonā, pamatojoties uz Limbažu rajona
Zemesgrāmatas tiesneša 2006. gada 5. janvāra lēmumu, un ar kuru minētajam
īpašumam /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ir atvērts jauns zemesgrāmatu
nodalījums, tādējādi nekustamais īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
ir uzskatāms par jaunu zemes gabalu, kuru nav pieļaujams apbūvēt saskaņā ar
Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktu.
Minētā tiesību norma nosaka, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes
aizsargjoslā tiek noteikti šādi aprobežojumi: ārpus pilsētām un ciemiem
jaunveidojamā zemes īpašuma platību, kura ir ne mazāka par trim hektāriem, un
apbūves blīvumu nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā. Uz katra
jaunveidojamā zemes īpašuma, kas nav mazāks par trim hektāriem, atļauts izvietot
vienu viensētu ar saimniecības ēkām, kā arī mazēkām, kuras nav lielākas par 25m2.
VPVB uzskata, ka likumā noteiktais ierobežojums ir attiecināts uz jaunu zemes
īpašumu apbūves ierobežošanu, t.i. tādu nekustamo īpašumu apbūvēšanu, kuros nav
iepriekšējās apbūves. Tas izriet no jau iepriekšminētās likuma normas, kas nosaka
to, ka šādos jaunizveidojamos zemes īpašumos ir pieļauts izvietot tikai vienu
viensētu ar saimniecības ēkām, kā arī mazēkām, kuras nav lielākas par 25m2 .
[12] Lietā nav strīda par to, ka zemes gabals /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, tāpat lietā nepastāv
strīds par to, ka šis zemes gabals, izejot no tā lieluma (0,4 ha), ietilpst to
zemesgabalu kategorijā, uz kuriem nav pieļaujama tā transformācija un apbūve, pie
nosacījuma, ja konstatē, ka tas ir jaunizveidots zemes īpašums.
Lietā pastāv strīds par to, vai zemes gabalu /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/ var uzskatīt par jaunizveidotu zemes īpašumu, un par likumā minētā
termina „jaunveidojamā zemes īpašuma” tulkojumu.
[13] Pieteicēji uzskata, ka zemes gabals /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ kā
atsevišķa zemes īpašuma vienība ir pastāvējusi ilgi pirms attiecīgās tiesību normas
iekļaušanas Aizsargjoslu likuma 36. pantā 2003. gada 19. jūnijā, lai gan zemesgrāmatā
zemesgabals ir bijis reģistrēts nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma
nosaukums/, /dzēsta adrese/, Salacgrīvā, Limbažu rajonā sastāvā. Līdz ar to šo
nekustamo īpašumu nav pamata definēt kā jaunizveidotu, proti, izveidotu pēc
grozījumu Aizsargjoslu likuma 36. pantā izdarīšanas.
Pieteicēji sava viedokļa pamatošanai ir iesnieguši:
1) Salacgrīvas pilsētas domes Zemes komisijas 1997. gada 1. decembra
lēmumu Nr.306 (Protokols Nr.9), no kura izriet, ka īpašuma tiesības ir
atjaunotas iepriekšējiem zemes gabala īpašniekiem uz /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ zemi, Pērnavas lielā 77, kas sastāv no diviem
zemes gabaliem saskaņā ar robežu plānu (lietas lapa 13, 14).
2) Salacgrīvas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma /dzēsts numurs/
Nostiprinājuma uzrakstu (lietas lapa 63), no kura redzams, ka nekustamais
īpašums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ sastāv no diviem zemes
gabaliem.
3) Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju domes 1999. gada 10. novembra
lēmumu „Par nosaukuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
piešķiršanu no zemes kopīpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/
atdalītajam zemes gabalam 0,0449 ha platībā (Protokols Nr.15-§-11), no
kura izriet, ka otram zemes gabalam ir piešķirts nosaukums /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ (lietas lapa 15/66).
4) Nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ zemes robežu
plānu, kas sastādīts 1998. gada 25. maijā, no kura redzams, ka /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ sastāv no diviem atsevišķiem zemes
gabaliem, viens no kuriem ir 0,4 ha liels un apzīmēts ar kadastra Nr./dzēsts
kadastra numurs/ un atbilst nodalītajam nekustamajam īpašumam /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ (lietas lapa 57, 58).
5) Nekustamā īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ zemes robežu
plānu, kas sastādīts 2004. gada 5. aprīlī, no kura redzams, ka robežas noteiktas
dabā atbilstoši Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju domes 1999. gada
10. novembra lēmumam - Protokols Nr.15-§-11 un robežu plāns
sastādīts pēc 1997. gada robežu ierādīšanas (lietas lapa 55).
6) Latvijas Republikas Valsts Zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas
2004. gada 5. aprīļa Izziņu Nr.8-5.4/1066 par to, ka īpašums /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ sadalīts divos zemes gabalos ar kadastra
Nr. /dzēsts apzīmējuma numurs/ un Nr. /dzēsts kadastra numurs/ zemes
reformas laikā (lietas lapa 21).
Pieteicēji ir iesnieguši arī citus dokumentus (lietas lapa 16, 17, 18), kas
apliecina to, ka zemes gabalā /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ 2002. gadā
bija paredzēta zemes transformācija.
[14] Tiesa konstatē, ka atbildētājs nav apšaubījis iepriekš minēto dokumentu
atbilstību īstenībai, līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minētos dokumentus, nav šaubu
par to, ka zemes gabals /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ ar kadastra
Nr. /dzēsts kadastra numurs/ ir pastāvējis kā atsevišķs zemes gabals nekustamā
īpašuma /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ sastāvā jau no /dzēsts nekustamā
īpašuma nosaukums/ kā atsevišķas īpašuma vienības ierakstīšanas zemesgrāmatā
1998. gada 10. jūlijā.
[15] Tiesa konstatē, ka ne pats Aizsargjoslu likums, ne citi normatīvie akti
nesniedz termina „jaunveidojamais zemes īpašums” tiešu skaidrojumu.
Atklājot minētā termina saturu, ir nepieciešams konstatēt, ko nozīmē vismaz
divi atsevišķi jēdzieni, proti, pamatjēdziens „zemes īpašums” un jēdziens
„jaunveidojamais”.
[15.1] Arī zemes īpašuma definīciju tiešā veidā nesniedz neviens
normatīvais akts, tomēr no šī vārdu salikuma var secināt, pirmkārt, to, ka tas ir
nekustamā īpašuma veids, ko veido pamatā zemes gabals, proti, tiesas ieskatā,
likumdevējs, uzsverot vārdu „zemes”, šādu terminu likumā ir ietvēris, lai atšķirtu
neapbūvētu zemes gabalu no apbūvēta. Līdz ar to tiesa secina, ka likuma norma
attiecas uz neapbūvētiem zemes gabaliem.
[15.2] Vārds „jaunveidojamais”, ņemot vērā tā locījumu un gramatisko
laiku, norāda uz to, ka jēdziens attiecas uz neapbūvētu zemes īpašumu, kas pašlaik
tiek no jauna izveidots. Tātad ar to tiek izslēgta iespēja šo normu attiecināt uz
agrāk, proti, pirms likuma normas spēkā stāšanās, jau izveidotiem neapbūvētiem
zemes īpašumiem.
[15.3] Lai noskaidrotu termina „jaunveidojams īpašums” saturu, ir
nepieciešams konstatēt, kā vispār var izveidoties jauns (nekustamais) īpašums.
Saskaņā ar Civillikumu Lietu tiesību daļas trešās nodaļas otro apakšnodaļu,
īpašuma izveidei ir paredzēti vairāki veidi, visi tie ir saistīti ar īpašuma tiesību
rašanos uz lietu, tomēr tikai vienu no tiem, proti, īpašuma rašanos ar pieaugumu,
tīrā veidā var attiecināt uz nekustamām lietām. Pārējie veidi vai nu vispār
neattiecas uz nekustamām lietām, vai arī Civillikuma izpratnē runā vienīgi par
īpašuma tiesību rašanos, piemēram, īpašuma rašanās uz nodošanas pamata, pie
kuras var pieskaitīt arī nekustamā īpašuma sadali un daļas atsavināšanu jaunam
īpašniekam.
Civillikuma 993. panta trešajā daļā ir noteikts, ka „tāpat arī jāieraksta zemes
grāmatās uz īpašnieka vārdu kā jauna hipotēku vienība katrs nekustams īpašums,
kas nav cita tāda īpašuma piederums”. No šīs tiesību normas var izdarīt vairākus
secinājumus, proti, pirmkārt, ka nekustamā īpašuma pamatvienība ir hipotēku
vienība (gruntsgabals, kas var kalpot par ķīlu), otrkārt, tas, ka katra no hipotēku
vienībām ir reģistrējama zemesgrāmatā atsevišķi (tomēr likums nenosaka, ka tās
būtu jāreģistrē katra savā zemesgrāmatu nodalījumā). Savukārt, Zemesgrāmatu
likuma 37. pantā (ar grozījumiem, kas tika izdarīti ar 30.03.1993. likumu zemes
reformas iespaidā) ir noteikts, ka vairākus viena un tā paša īpašnieka nekustamus
īpašumus, kuriem zemesgrāmatā atklāti atsevišķi nodalījumi, var savienot vienā
nodalījumā, ja:
1) kad savienojamie īpašumi sastāda vienu saimniecisku vienību un
2) kad tikai viens no savienojamiem īpašumiem apgrūtināts kādām tiesībām,
vai kad visi savienojamie īpašumi apgrūtināti vienām un tām pašām tiesībām,
vai kad personas, kam tiesības pieder, vienojušās par pirmtiesībām vai
3) kad tāda savienošana nerunā pretim likumam.
Lai gan iepriekš minētā likuma norma paredzēja, ka katram nekustamajam
īpašumam zemesgrāmatā bija jābūt atklātiem atsevišķiem nodalījumiem, tomēr,
gan tīri praktisku, gan finansiālu apsvērumu dēļ vēsturiski izveidojās situācija, ka,
atjaunojot īpašuma tiesības, par atsevišķiem zemes gabaliem, kas pēc būtības
varēja kalpot par atsevišķām hipotēkas vienībām, pašvaldības un to zemes
komisijas pieņēma vienu lēmumu un šie zemes gabali īpašumi tika ierakstīti vienā
zemesgrāmatu nodalījumā kā viens īpašums. Tiesa atzīst, ka arī izskatāmajā lietā
vēsturiski ir izveidojusies šāda situācija.
[15.4] Atbildētājs ir norādījis, ka Zemesgrāmatu likuma 29. pantā ir
noteikts, ka zemesgrāmatā katram patstāvīgam nekustamam īpašumam atklāj
atsevišķu nodalījumu. Ar to atbildētājs ir gribējis norādīt, ka ar terminu īpašums ir
saprotams tikai tāds, kas par tādu ir reģistrēts zemesgrāmatās. Tiesa šādam
secinājumam nevar pilnībā pievienoties, jo nekustamā īpašuma pamatā ir
„nekustamas” lietas, kas pastāv pašas par sevi neatkarīgi no to reģistrācijas
zemesgrāmatā. Tāpat zemes reformas gaitā vispirms tika noteiktas attiecīgo zemes
gabalu robežas, ar attiecīgas pašvaldības vai tās zemes komisijas lēmumu tika
nodoti vai atgriezti īpašumā zemes gabali, kas ir nekustamā īpašuma pamats, bet
tie vēl ilgi netika reģistrēti zemesgrāmatās (daži pat līdz šai dienai nav reģistrēti
zemesgrāmatās). Tas nenozīmē, ka faktiski nepastāvēja attiecīgie zemes īpašumi,
vienīgi to nominālie īpašnieki nevarēja izlietot visas tiesības, kuras tiem kā
īpašniekiem būtu piešķīris likums. Līdz ar to tiesa uzskata, ka svarīgākais lai
definētu zemes īpašuma vienību, ir konkrēta zemes gabala robežu noteikšana un
identifikācijas numura piešķiršana.
Tiesa konstatē arī to, ka vēl tagad jaunajā Nekustamā īpašuma valsts
kadastra likumā (stājies spēkā 01.01.2006.), proti, tā 34.panta pirmajā daļā ir
ietverta norma, ka „nekustamā īpašuma sastāvā pēc īpašnieka izvēles saskaņā ar
normatīvajiem aktiem Valsts zemes dienests iekļauj šādu nekustamā īpašuma
objektu vai nekustamā īpašuma objektu kopību vienā no šādiem gadījumiem: 1)
vienā administratīvajā teritorijā esošās zemes vienības un uz tām esošās zemes
īpašniekam piederošās būves (..)”. Minētais pieļauj apvienot vairākus zemes
gabalus vienā nekustamā īpašuma sastāvā.
[15.5] Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 6.panta pirmajā daļā ir
noteikts, ka: „Nekustamais īpašums šā likuma izpratnē ir nekustamā īpašuma
objekts (zemes vienība vai būve) vai šo objektu kopība (zemes vienība un būve),
kas saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās”
normām atbilst pastāvīga nodalījuma prasībām”. Šī paša likuma pirmajā pantā ir
sniegts terminu skaidrojums, proti, 6. punkts paskaidro, kas ir saprotams ar
terminu kadastra objekts, proti, kadastra objekts ir nekustamā īpašuma valsts
kadastra informācijas sistēmā reģistrēts nekustamais īpašums kā īpašuma objektu
kopums, kā arī zemes vienība, būve, telpu grupa un zemes vienības daļa.
Kā var secināt no minētajā likumā sniegtajiem skaidrojumiem, nekustamais
īpašums ir nekustamā īpašuma objekts, kam saskaņā ar likuma “Par nekustamā
īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” normām ir jāatbilst pastāvīga nodalījuma
prasībām, proti, tam ir jābūt arī kadastra objektam, kas, savukārt, var būt gan
nekustamais īpašums, gan atsevišķa zemes vienība.
Šī paša panta likuma 1. panta 11. punktā dots zemes vienības skaidrojums,
proti, tas ir nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēts
norobežots zemesgabals, kam piešķirts kadastra apzīmējums Savukārt, kadastra
apzīmējums ir zemes vienībai, būvei, telpu grupai vai zemes vienības daļai
piešķirta viennozīmīga, neatkārtojama un nemainīga ciparu kombinācija
(identifikators) (2. punkts).
Tāpat no minētā likuma 20. panta 1. punkta, kas noteic, ka „par jaunu
nekustamā īpašuma objektu nosaka sadalīšanas rezultātā no reģistrēta nekustamā
īpašuma objekta atdalītu jaunu nekustamā īpašuma objektu (vienlaikus maina
sadalāmā reģistrētā nekustamā īpašuma objekta ārējo kontūru vai apjomu)”, var
secināt, ka par jaunu nekustamā īpašuma objektu ir uzskatāms tāds objekts, ja
vienlaikus tiek mainīta sadalāmā reģistrētā nekustamā īpašuma objekta ārējās
kontūras vai apjoms.
No lietas materiālos esošā Zemes robežu plāna ir redzams (lietas lapa 58),
ka jau 1997. gadā strīdus zemes gabalam ir noteiktas konkrētas robežas un apjoms,
tam ir ticis piešķirts arī savs kadastra apzīmējums (/dzēsts kadastra numurs/).
Tāpat no šī plāna redzams, ka strīdus objekts nav zemes gabala ar kadastra
apzīmējumu /dzēsts apzīmējuma numurs/ (/dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/)
sastāvdaļa un, to izdalot atsevišķā nekustamā īpašuma nodalījumā nav jāveic
Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 20.panta pirmajā punktā noteiktās
darbības, proti, nav jāmaina sadalāmā reģistrētā nekustamā īpašuma objekta ārējās
kontūras vai apjoms. Minētais norāda uz to, ka sadales rezultātā neveidojas ne
jauna zemes vienība, ne jauns nekustamā īpašuma objekts Nekustamā īpašuma
valsts kadastra likuma izpratnē.
No lietas materiāliem izriet arī tas, ka jau 1999. gadā strīdus zemes gabalam
tika piešķirts nosaukums /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/, kas arī norāda
uz to, ka jau tad ir pastāvējusi atsevišķa zemes vienība – zemes gabals, kuru pēc
būtības tajā laikā varēja izdalīt atsevišķi, ierakstot zemesgrāmatā kā jaunu
neklustamo īpašumu.
[16] Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa secina, ka neklustamo īpašumu /dzēsts
nekustamā īpašuma nosaukums/ nevar uzskatīt par jaunveidojamu zemes īpašumu.
Šis īpašums ir pastāvējis noteiktās robežās jau iepriekš un nav izveidots cita zemes
īpašuma (zemes gabala) sadales rezultātā, bet, tikai mainoties tā īpašniekam, tika
reģistrēts zemesgrāmatā, kā jauns nekustamais īpašums. Līdz ar to nav uzskatāms
par jaunveidojamu zemes īpašumu.
[17] Aizsargjoslu likumā ir noteikts aizsargjoslu pastāvēšanas mērķis, proti,
saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmo daļu Baltijas jūras un Rīgas jūras
līča piekrastes aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz
Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību,
aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un
tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju,
saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu. Šī mērķa
realizācijas vārdā Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punktā 2003. gadā
tika izdarīti grozījumi, kas ierobežoja nekustamo īpašumu sadali nelielos zemes
gabalos (gruntsgabalos) ēku celtniecībai.
Likuma grozījumu mērķis (Aizsargjoslu likuma redakcija, kas spēkā no
2003.gada 23.jūlija), tiesas ieskatā, bija novērst nekontrolējamu privātpersonu
īpašumā esošo lauksaimniecības un mežu zemju sadali būvniecībai, kas nozīmētu
negatīvas antropogēnās ietekmes pieaugumu attiecīgajā teritorijā. Šie grozījumi
pēc jēguma (ņemot vērā terminu „jaunizveidojams”) nevar attiekties uz zemes
gabaliem, kas jau pastāv kā atsevišķi nodalīti kadastra objekti, bet dažādu šķēršļu
dēļ nav ierakstīti zemesgrāmatā kā atsevišķi īpašuma objekti.
[18] Atbildētājs, pamatojot savu viedokli, ir atsaucies uz spriedumu lietā
A42131604, kas stājies spēkā, norādot, ka tiesa (gan Administratīvā apgabaltiesa
(AA 202-06), gan Augstākās tiesas Senāts (24.10.2006. spriedums SKA-374 )) ir
atzinusi, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta norma ir tulkojama iespējami šauri, lai
ievēroti sabiedrības intereses. Tiesa norāda, ka minētajā lietā strīds bija par
Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā piemērošanas traktējumu, proti,
par nosacījuma, ka būvniecība var notikt tikai vietās, kur iepriekš bijusi apbūve,
piemērošanas traktējumu.
Minētā sprieduma [16.4] punktā ir secināts, ka: „no Aizsargjoslu likuma
36.panta otrās daļas konstrukcijas redzams, ka apbūve krasta kāpu aizsargjoslā
atļauta tikai kā izņēmums no vispārējā aizlieguma, tātad tās pieļaujamība
jāinterpretē pēc iespējas šauri.
Sašaurināta interpretācija izriet arī no strīdīgās tiesību normas jēgas
noskaidrošanas kopsakarā ar citām Aizsargjoslu likuma normām. Baltijas jūras un
Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma
ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas
procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas
resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu
teritoriju, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu
(likuma 6.panta pirmā daļa). 5.panta pirmajā daļā definēti vispārīgie vides un
dabas resursu aizsardzības aizsargjoslu uzdevumi: „Vides un dabas resursu
aizsardzības aizsargjoslas tiek noteiktas ap objektiem un teritorijām, kas ir
nozīmīgas no vides un dabas resursu aizsardzības un racionālas izmantošanas
viedokļa. To galvenais uzdevums ir samazināt vai novērst antropogēnās negatīvās
iedarbības ietekmi uz objektiem, kuriem noteiktas aizsargjoslas.”
Tātad aizsargjoslas noteikšanai neapšaubāmi ir ekoloģisks mērķis -
aizsargāt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti no antropogēno faktoru
ietekmes, kāda ir arī būvniecība, un šā mērķa kontekstā jebkura likuma norma
attiecībā uz, citastarp, krasta kāpas aizsargjoslu būtu jāinterpretē pēc iespējas tādā
veidā, kas nodrošinātu vides aizsardzību”.
Tiesa piekrīt konstatētajam viedoklim, tomēr ir jāņem vērā, ka, pirmkārt,
izskatāmā lieta bija sakarā ar citu šī likuma panta daļas apakšpunktu, proti,
jautājumā par teritoriālo plānošanu, tātad atšķīrās faktiskie apstākļi, otrkārt, ir
saskaņā ar APL 5. pantu, kas noteic privātpersonu tiesību ievērošanas principu, ir
ņemamas vērā arī privātpersonas tiesības, kas iegūtas jau pirms likuma grozījumu
spēkā stāšanās (ieguvis šādas tiesības jau bija iepriekšējais zemes gabala īpašnieks
un atsavinot zemes gabalu pieteicējiem, tiesību apjoms nav mainījies).
[19] Atbildētājs, pieņemot lēmumu, ir vadījies arī no apsvērumiem (4. punkts), ka
pieteicēju turpmākā iespējamā darbība, kas saistīta ar zemes transformāciju, ir
neatbilstoša Aizsargjoslu likuma mērķim un nav saistāma ar 2006. gada 24. marta
iesniegumā minēto darbību.
Šādam atbildētāja viedoklim tiesa piekrīt, jo tika 2002.gadā izsniegta
transformācijas atļauja meža zemes transformācijai par apbūves zemi 0,0137ha
lielai platībai, turpretim iesniedzējs 24.03.2006. iesniegumā lūdza izsniegt
tehniskos noteikumus meža zemes transformācijai vai akceptēt lauksaimniecības
zemes transformāciju apbūves vajadzībām arhitektūras un plānošanas uzdevumā
norādītajā apjomā. Atbildētājs ir konstatējis, ka Salacgrīvas būvvaldes
16.01.2006. izsniegtajā Plānošanas un arhitektūras uzdevumā Nr.010/06 ir uzrādīti
tikai divi raksturlielumi, kas saistīti ar zemes platību - 1.4.punktā norādīts, ka
zemes platība ir 0,4ha, un 2.3.2.punktā norādīts, ka maksimālais apbūves blīvums
ir 15 %, tātad 0,06ha. Abas minētās platības ievērojami pārsniedz 2002.gadā
izdotajā meža zemes transformācijas atļaujā atļautos 0,01371m. Atbilstoši MK
27.02.2001. noteikumu Nr.94 ,,Meža zemes transformācijas noteikumi", kas bija
spēkā uz minētās atļaujas izsniegšanas brīdi, 16.punktam ..Transformācijas
atļaujas derīguma termiņš ir divi gadi", kas nozīmē, ka transformācijas atļauja ir
zaudējusi savu spēku 11.06.2004. Iesniedzējs apgalvo, ka meža zemes
transformācija ir uzsākta, bet iesniedzējs ir vēlējies tikai to pabeigt, tomēr
atbilstoši iepriekšminēto MK 27.02.2001.noteikumu Nr.94 18.punktam ,,Meža
zemes transformācijas ierosinātājs uzsāk meža zemes transformāciju pēc tam, kad:
18.1.transformējamā platība dabā ir iestigota; 18.2. ir saņemta transformācijas
atļauja; 18.3. ir samaksāti zaudējumi par dabiskās meža vides iznīcināšanu; 18.4.
ir saņemts apliecinājums koku ciršanai - normatīvajos aktos noteiktajos
gadījumos".
Vides pārraudzības valsts birojam nav izdevies iegūt apliecinājumu, ka ir
izpildīti 18.3. un 1 8. 4. punktu nosacījumi. Lai novērtētu faktisko situāciju,
07.06.2006. Vides pārraudzības valsts biroja darbinieki apsekoja nekustamo
īpašumu /dzēsts nekustamā īpašuma nosaukums/ un konstatēja, ka īpašumā ir
mežs. Arī tiesa, vadoties no lietā esošā (64. lapa) topogrāfiskā plāna, konstatē, ka
zemes gabalā ir mežs. tiesa piekrīt atbildētājam, ka transformācija ne tikai ir
jāuzsāk meža zemes transformācijas atļaujas darbības termiņā, bet arī šajā
termiņā tā ir jāpabeidz, jo minētā atļauja dod personai tiesības veikt noteikta
veida darbības, lai transformētu meža zemi, savukārt bez spēkā esošas meža
zemes transformācijas atļaujas personai nav tiesību veikt darbības, kas saistītas ar
meža zemes transformāciju. Minētais izriet arī no MK 01.10.2004. noteikumiem
Nr.806 ,,Meža zemes transformācijas noteikumi", ar kuru spēkā stāšanos spēku
zaudēja iepriekšminēto MK 27.02.2001. noteikumu Nr.94 16. un 18.punkts.
Pieteicēji ir norādījuši, ka ir apļāvušies uz to, ka 2002. gadā ir izsniegta
meža transformācijas atļauja.
Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i.,
personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību
normu, noteiktajā laikā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas
2004.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr.2004-03-01 “Par likuma “Par valsts
pensijām” 30. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas
Satversmes 1. un 91. pantam” 9.2.apakšpunktu). Kā izriet no iepriekš minētajiem
Ministru kabineta noteikumiem, zemes transformācijas tiesības ir terminētas.
Tiesa piekrīt atbildētājam, ka, ja transformācija nav veikta noteiktā termiņā, šīs
tiesības zūd. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka atbildētājs pareizi ir
vērtējis to, ka nav iespējams izsniegt tehniskos noteikumus, pirms nav atrisināts
jautājums ar zemes transformāciju likumā noteiktā kārtībā. Tomēr, tiesas ieskatā
šis jautājums tiešā veidā neattiecas uz atteikumu izsniegt tehniskos noteikumus,
bet vispirms skatāms atsevišķā administratīvā procesā iestādē, saskaņā ar spēkā
esošajiem normatīvajiem aktiem.
[20] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka Vides valsts pārraudzības
biroja 2006.gada 8.jūnija lēmums Nr.37s nav pamatots un tāpēc atceļams.
[21] Kā izriet no lietas materiāliem (lietas 9. lapa), pieteicēji ir samaksājuši valsts
nodevu 10,00 Ls apmērā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta
pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no
atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Līdz ar to tiesa
atzīst, ka pieteicējiem ir atmaksājama valsts nodeva.
Rezolutīvā daļa
Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa
likuma 126. panta pirmo daļu, 246.-251. pantu, 289.-291. pantu, Administratīvā
rajona tiesa
nosprieda:
A.D. un M.I. pieteikumu par Vides valsts pārraudzības biroja 2006.gada
8.jūnija lēmuma Nr.37s atcelšanu apmierināt.
Atcelt Vides valsts pārraudzības biroja 2006.gada 8.jūnija lēmumu Nr.37s
ar tā pieņemšanas dienu.
Piedzīt no Latvijas Republikas par labu A.D. un M.I. tās samaksāto valsts
nodevu Ls 10,00 apmērā.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit
dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvajā rajona tiesā.
Spriedums sastādīts 2007.gada 28.novembrī.
Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis
Rīgā, 2007.gada 28.novembrī