Court dismissed appeal against traffic conviction for driving without license and evading police. Defendant argued for dismissal due to lack of evidence and witness credibility issues.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Zemgales Regional Court dismissed the appellant's appeal against a first-instance conviction for driving without a license and evading police officers. The defendant claimed the case should be dismissed due to insufficient evidence and alleged bias in the police officer's testimony, while the court found the evidence credible and sufficient. Consequently, the lower court's judgment was upheld, and the appeal was rejected based on the established facts and legal provisions.
Regesto Legislator
Generato dall'IALatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.5 panta 5. daļa; 289.22 pants: The court must evaluate all evidence collectively; an appeal is dismissed if the evidence proves guilt and no reasonable doubts exist regarding the first-instance findings.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. 107013615
Lietas arhīva Nr. 106AA-0031-16/14
SPRIEDUMS
Aizkrauklē 2016.gada 31.martā
Zemgales apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents E.Lenšs,
tiesneši V.Sprudzāns, V.Donāns
sakarā ar /pers. A/, personas kods /personas kods/, apelācijas sūdzību apelācijas kārtībā rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma
lietu, kurā ar Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu
kodeksa (turpmāk Latvijas APK) 149.5 panta 5.daļas,
Izskatot lietu rakstveida procesā, apelācijas instances tiesa
no s k a i dro ja
2015.gada 27.oktobrī Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Aizkraukles iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektors /pers.R/sastādījis
administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC132958 par to, ka 2015.gada 30.septembrī, plkst. 13.44 /adrese//pers. A/, bez transportlīdzekļu vadīšanas
tiesībām, vadīja automašīnu BMW 325, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, pēc kā ļaunprātīgi nepakļāvās policijas darbinieka vairākkārtējai prasībai
apturēt minēto automašīnu, kas tika darīts izmantojot policijas operatīvās automašīnas megafonu, bākuguni un speciālo skaņas signālu, bēgot pa Liepu,
Uzvaras, Pērses, Jauno, atkārtoti pa Liepu, Kalna, Ceriņu un Saulkrastu ielām, un turpinot bēgšanu pa autoceļu P87 Ķeguma novadā, Birzgales pag., un
Vecumnieku nov., Valles pag., līdz viņam izdevās aizbēgt. Bēgšanas laikā /pers. A/ rupji neievēroja ceļa zīmju prasības, reāli apdraudot satiksmes
drošību. Ir pārkāpts Ministru kabineta noteikumu Nr. 571 „Ceļu satiksmes noteikumi” 68.1. apakšpunkts.
Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas APK 149.5 panta 5.daļā.
Ar Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu pēc Latvijas APK 149. 5 panta 5.daļas un viņam
piemērots naudas sods 1300 euro apmērā, nosakot aizliegumu iegūt transporta līdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 gadiem (lietas 48.-55.lapa).
Par minēto tiesas spriedumu /pers. A/ iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedumu
un lietu izbeigt.
/pers. A/ uzskata, ka nav izdarījis administratīvo pārkāpumu, un administratīvā pārkāpuma lieta ir izbeidzama, kā faktisku tā juridisku apsvērumu
dēļ.
Tiesas spriedumā konstatēts, ka 2015.gada 30.septembrī /pers. A/ bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām vadīja automašīnu BMW 325 ar valsts
numura zīmi /TL numurs/un ļaunprātīgi nepakļāvās policijas darbinieka vairākkārtējai prasībai apturēt minēto automašīnu, kas tika darīts, izmantojot
policijas operatīvās automašīnas megafonu, bākuguni un speciālo skaņu signālu. Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas APK 149. 5 panta
5.daļas.
/pers. A/ savu vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā nekad nav atzinis, un paskaidroja, ka 2015.gada 30.septembrī automašīnu nav vadījis,
nav atradies Jaunjelgavā, nav saticis policistu /pers.R/.
Atbilstoši Latvijas APK 239.panta 1.daļas 1.punktam, lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesākta lietvedība jāizbeidz, ja
nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Savukārt, atbilstoši Latvijas APK 243.panta 2.daļai, iestādē pierādīšanas pienākums
administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai, kura sauc personu pie administratīvās atbildības, bet tiesā - iestādei. Kā izriet no panta jēgas, iestādei -
Valsts policijai, ir pienākums pierādīt, ka /pers. A/ ir izdarījis administratīvo pārkāpumu. Atbilstoši Latvijas APK 243.panta 8.daļai, pierādījuma ticamība
ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā
pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta
augstāka ticamības pakāpe attiecībā pret pārējiem pierādījumiem.
Atbilstoši Latvijas APK 244.pantam institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatoti uz vispusīgi, pilnīgi
un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Tiesa nav ticējusi /pers. A/ paskaidrojumiem un liecinieces /pers. B/ liecībām, bet piedevusi ticamību vienas amatpersonas - policijas darbinieka
/pers.R/ sastādītajiem dokumentiem un liecībām.
„Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai, jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā,
nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo. Ja persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā
nav pierādījumu kas pieradītu tas vainu, tiek pārkāptā nevainīguma prezumpcija.” (Sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo
lietu departamenta 2009.gada 3.marta spriedums Lietā Nr. P129058107, SKA-48/2009).
Saskaņā ar administratīvā procesa pamatprincipiem, publiskajās tiesībās jebkuras šaubas tulkojamas par labu indivīdam. Latvijas Kriminālprocesa
likuma 19.panta 2., 3.daļā noteikts,- personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums, visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav
iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
Tiesa ir piedevusi absolūtu ticamību viena policijas darbinieka /pers.R/ sastādītajiem dokumentiem un liecībām. Pierādījumi, kuri attiecināmi uz lietu
un kuriem tiesa ir piedevusi ticamību, ir policijas darbinieka sastādītie dokumenti - ziņojums, administratīvais protokols un liecības tiesas sēdē. Vienlaicīgi,
tiesa spriedumā vispār nav atsaukusies uz policista /pers.R/ liecībām daļā par to, kāpēc viņš /pers. A/ pie automašīnas stūres nav fiksējis ar savu mobilo
tālruni, kas bija viņa rīcībā un ar kuru varēja veikt fotouzņēmumu. Vienlaicīgi, /pers.R/ liecināja, ka ir sarunājies ar /pers. A/, pirms pēdējais ir uzsācis
bēgšanu, kas objektīvi pieļāva, ka policijas darbinieks veic foto uzņēmumu ar mobilā tālruņa palīdzību par to, ka, iespējams, administratīvā pārkāpumā
vainojamā persona izdara administratīvo pārkāpumu. Vēl jo vairāk, liecinieks /pers.R/ liecināja, ka neilgi pēc notikuma ir pārbaudījis videonovērošanas
sistēmu, kura uzstādīta pie Jaunjelgavas vidusskolas, kurā, it kā, varētu atpazīt /pers. A/ pie automašīnas stūres. Konstatējis, ka mācību iestādē uzstādītā
videonovērošanas sistēma fiksējusi /pers. A/ vadīto automašīnu, taču nevarēja izskaidrot, kāpēc šādu ierakstu nav izprasījis no mācību iestādes un kā
pierādījumu nav pievienojis administratīvās lietas materiāliem. Liecinieks /eprs.R/ liecināja, ka nav pārliecinājies par automašīnas esamību māju
/Nosaukums A/ garāžā, jo vadījies pēc automašīnas protektora nospiedumiem, un garāžas apskate viņam nav bijusi atļauta./pers.R/ liecības šajā daļā ir
pretrunā ar liecinieces /pers. B/ liecībā, kura tiesā liecināja, ka policijas darbinieks viņai nav lūdzis parādīt garāžu. Šāda liecinieka - policijas darbinieka,
rīcība ir neizprotama un neloģiska, jo, pieņemot lēmumu aizturēt pārkāpēju, policijas darbiniekam bija jāveic maksimāli daudz pasākumu, lai neapgāžami
un ticami iegūtu pierādījumus par /pers. A/ vainu pārkāpuma izdarīšanā. Tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka policijas darbinieks zināja, kur /pers. A/
dzīvo, ka /pers. A/ konkrētajam policijas darbiniekam zināms no iepriekš izdarītiem pārkāpumiem. Apstāklis, ka policists /pers.R/ir personīgi pazīstams
ar /pers. A/, proti, ir vērojama iepriekšējā saistība starp abām personām, jau pats par sevi liecina par iespējamo subjektīvo nostāju šajā lietā no policijas
darbinieka puses. Nav saprotams, kāpēc tiesa nav piedevusi ticamību /pers. A/ paskaidrojumiem, par konfliktu starp /pers.R/ un /pers. A/ apmēram
pirms 10 gadiem, jo tiesai bija iespējams pārliecināties, ka /pers.R/ sodīts par pārkāpumu ceļu satiksmē un atteikšanos no medicīniskās pārbaudes
alkohola koncentrācijas noteikšanai asinīs. Liecinieks /pers.R/ savas rīcības iemeslus, proti, atteikšanās no alkohola koncentrācijas asinīs pārbaudes,
tiesas sēdē atteicās izpaust.
Tiesu praksē sastopamajos spriedumos, kuri saistīti ar pārkāpumiem ceļu satiksmē, atzīstot personu par vainīgu administratīvā pārkāpuma
izdarīšanā, bez viena policijas darbinieka sniegtās informācijas, ir konstatēti papildus neapšaubāmi pierādījumi, kuri fiksēti dažādos tehniskos informācijas
nesējos (audio un video ieraksti, radam mērījumi, citas mērierīces), kā arī, vismaz divu policistu ziņojumi un liecības par vieniem un tiem pašiem faktiem.
Tiesa ir atsaukusies uz judikatūru Administratīvās apgabaltiesas spriedumos 2005.gada 3.decembra lietā AA 13-05/5 un 2005.gada 9.decembra
lietā 666-05/5. Tiesas spriedumos atzīts, ka policijas darbinieku sastādītajiem dokumentiem par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta
pienākumus, ir piešķirama augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieki ir pieļāvuši nepilnības vai kļūdas dokumentu sastādīšanā, ir
nepieciešami pārliecinoši pierādījumi. Vienlaicīgi, kā norādīts Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2013.gada 27.decembra spriedumā lietā
Nr.112025613 „Apelācijas tiesa norāda, ka administratīvā pārkāpuma protokols ir iestādes izvirzītā apsūdzība jeb "pieņēmums". Administratīvā
protokolā fiksētās ziņas tiesa vērtē kopsakarībā ar citiem pierādījumiem”.
Policijas darbinieka /pers.R/sastādītie dokumenti un liecības ir pierādījumi, kuri cēlušies no viena un tā paša avota, proti, konkrēta policijas
darbinieka subjektīvā notikumu izklāsta, tie nav papildināti ar citiem ticamiem pierādījumiem, līdz ar ko, šādi pierādījumi nevar tikt uzskatīti par
pārliecinošiem pierādījumiem aktuālās tiesu prakses kontekstā.
Viena policijas darbinieka sniegtā informācija, kura apkopota dažādos dokumentos - ziņojumā un administratīvā pārkāpuma protokolā un
apstiprināta ar liecību tiesā, un šī informācija ir pretrunā ar personas, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības, paskaidrojumiem, rada saprātīgas un
pamatotas šaubas par personas vainu augstāk norādīto normatīvo aktu izpratnē.
No augstāk argumentiem un apsvērumiem, tiesai bija pamats uzskatīt, ka ir radušās saprātīgas šaubas par /pers. A/ vainu, kuras novērt nav
iespējams, līdz ar ko tās jāvērtē par labu /pers. A/ un tiesvedība administratīvā pārkāpuma lietā ir jāizbeidz.
Jāņem vērā, ka 2014.gada 22.aprīlī pieņemtais likumprojekts „Administratīvā pārkāpuma procesa likums” paredz nevainīguma prezumpcijas
institūtu administratīvo pārkāpumu procesā (likumprojekta 31.pants) (lietas 58.-60.lapa).
Rakstveida procesā izskatījusi apelācijas sūdzību, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā
minētos motīvus, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedums ir tiesisks un pamatots, tāpēc atstājams
negrozīts, bet /pers. A/ apelācijas sūdzība noraidāma.
Apelācijas instances tiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi kvalificējusi /pers. A/ darbības atbilstoši Latvijas APK 1495.panta 5.daļā
paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmēm un pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, spriedumā ietvertais pamatojums
attiecībā uz pārkāpuma kvalifikāciju, pie atbildības saucamās personas vainu un piemērojamo sodu ir pareizs.
Pirmās instances tiesa savā nolēmumā jau ir izvērtējusi apstākļus, uz kuriem norādīts /pers. A/ iesniegtajā apelācijas sūdzībā. Zemgales apgabaltiesa
saskaņā ar Latvijas APK 289. 13 panta 3.daļu pievienojas Aizkraukles rajona tiesas spriedumā ietvertajam apstākļu novērtējumam un uzskata, ka šajā
nolēmumā turpmāk nav nepieciešams atkārtot visus pirmās instances tiesas spriedumā minētos argumentus un atzinumus.
Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrai, kas savukārt veidojusies, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību
tiesas judikatūru, tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet tai nav pienākums detalizēti atrunāt spriedumā jebkuru argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus,
kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk., piemēram, Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-216, 2006.gada
28.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-54 un 2005.gada 11.oktobra lēmumu lietā SKA-292).
Ievērojot minēto, apgabaltiesa šajā nolēmumā atsevišķi izvērtē tikai tos sūdzības iesniedzēja minētos argumentus, kuri tiesas ieskatā ir nozīmīgi no
tiesību viedokļa, savukārt citus sūdzības iesniedzēja izteiktos iebildumus par lietas būtību pirmās instances tiesa jau ir ņēmusi vērā, izvērtējot lietā
iesniegtos pierādījumus. Sūdzībā apgalvotais, ka tiesa nav ievērojusi nevainīguma prezumpcijas prasības, konkrētajā gadījumā ir deklaratīvs apgalvojums,
kas pamatots vienīgi ar sūdzības autora izvēlēto aizstāvības taktiku – pilnībā noliegt savu vainu.
Lai personu sauktu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149. 5 panta 5.daļas, nepieciešams konstatēt, vai persona nepakļāvās tādas
personas atkārtotai vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli, kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus.
Ceļu satiksmes likuma 19.pnta 1.daļa noteic, ka ceļu satiksmes dalībniekam ir jāizpilda šā likuma, Ceļu satiksmes noteikumu un citu normatīvo aktu
prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus un jāizpilda policijas darbinieku prasības.
Saskaņā ar CSN 68.punktu transportlīdzekļa vadītājs aptur transportlīdzekli, ja policijas darbinieks dod norādījumu apturēt transportlīdzekli ar
skaļruņa palīdzību vai uz konkrēto transportlīdzekļa vadītāju vērstas rokas vai zižļa svārstveida kustību, vai ar horizontāli vērstu roku vai zizli, atrodoties
uz brauktuves.
Apelācijas instances tiesa, pārbaudot uz izvērtējot lietā esošos pierādījumus, pievienojas Aizkraukles rajona tiesas spriedumā konstatētajam, ka
/pers. A/ vairākkārtīgi nav pakļāvies policijas darbinieka prasībai apturēt transportlīdzekli.
Lietā ir/pers.R/ sastādītais administratīvā pārkāpuma protokols (lietas 2.lapa), no kura redzams, ka 2015.gada 30.septembrī /pers. A/ bez
transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vadījis automašīnu BMW 825, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, un nepakļāvās policijas darbinieka
vairākkārtējai prasībai apturēt minēto automašīnu. Ir policijas darbinieka /pers.R/ 2015.gada 30.septembra dienesta ziņojums (lietas 4.lapa) par
apstākļiem, kādos viņš konstatējis /pers. A/ darbības, kas pēc tam kvalificētas pēc Latvijas APK 149. 5 panta 5.daļas. Ziņojumā norādītais atbilst
Administratīvā pārkāpuma protokolā fiksētajam. Policijas inspektores Daigas Štāles ziņojums par apstākļiem, kādos inspektors /pers.R/ ziņojis viņai par
minētā transportlīdzekļa vajāšanu (lietas 5.lapa).
Apgabaltiesa ievēro, ka publiskajās tiesībās darbojas publiskās ticamības princips, un policijas amatpersonu sastādītiem dokumentiem, arī
administratīvo pārkāpumu protokoliem, a apriori ir publiskā ticamība, un tos iespējams apšaubīt, iesniedzot pierādījumus, kas to apstiprina.
Administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā fiksētas ziņas par izdarīto pārkāpumu un kuram ir pierādījuma nozīme lietā. Tas vērtējams
kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā.
Apelācijas instances tiesas rīcībā nav nekādu ziņu par to, ka policijas darbinieks, kas konstatējis /pers. A/ izdarīto pārkāpumu, būtu kaut kādā
veidā ieinteresēts aprunāt viņu, sniegt par viņu nepatiesas liecības vai būtu nekompetents, pildot savus amata pienākumus. Līdz ar to pirmās instances
tiesa pamatoti /pers. A/ atzinusi par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas APK 149. 5panta 5.daļā, un /pers. A/ apelācijas
sūdzībā minētie argumenti, ka viņš nav vadījis transportlīdzekli un nav atradies /pilsēta/, nav saticis policistu /pers.R/, ir vērtējami kā viņa mēģinājums
izvairīties no administratīvās atbildības. Pārsūdzētajā rajona tiesas spriedumā ir iekļauts izvērsts tiesas pamatojums secinājumam, ka tieši /pers. A/ ir
vadījis transportlīdzekli bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām Administratīvā pārkāpuma protokolā fiksētajos apstākļos un nepakļāvās vairākkārtējai
policijas darbinieka likumīgajai prasībai apturēt transportlīdzekli.
Apgabaltiesa nesaskata pamatu apšaubīt pirmās instances tiesas secinājumus šajā daļā.
Sūdzībā norādīts, ka tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka policijas darbinieks zinājis, kur /pers. A/ dzīvo, ka /pers. A/ konkrētajam policijas
darbiniekam zināms no iepriekš izdarītiem pārkāpumiem. Sūdzības autors norāda, ka policists /pers.R/ ir bijis personīgi pazīstams ar /pers. A/, un tas pats
par sevi liecinot par iespējamo subjektīvo nostāju šajā lietā no policijas darbinieka puses, jo apmēram pirms 10 gadiem bijis konflikts starp /pers.R/ un
/pers. A/.
Apelācijas tiesas ieskatā tas ir acīm redzami sadomāts iemesls, kura dēļ /pers. A/ ieskatā būtu apšaubāma policijas darbinieka /pers.R/
objektivitāte. Apstākļi, ka policijas darbinieks zina kādas personas dzīves vietu un tās izdarītos iepriekšējos pārkāpumus, var liecināt vienīgi par policista
profesionalitāti, kas izriet no viņa darba specifikas. Savukārt arguments par 10 gadus senu notikumu iespējamu ietekmi uz policista objektivitāti, nav
atzīstams par pamatotu tās pašas darba specifikas dēļ, jo policijas darbinieks visticamāk nonāk konfliktsituācijām pielīdzināmos apstākļos biežāk, nekā
vidusmēra iedzīvotājs, darbojoties cita veida profesionālās darbības jomās. Ja pieņemtu par pamatotu sūdzības iesniedzēja argumentāciju, tad policijas
darbiniekiem būtu neiespējami strādāt kādā apdzīvotā teritorijā ilgāku laiku, jo katra konflikta gadījumā sašaurinātos to iedzīvotāju loks, kuru
pārkāpumus policijas darbinieks varētu fiksēt, nenonākot iepriekš minētajā sūdzības iesniedzējam šķietamajā interešu konflikta situācijā.
Sūdzībā norādīts, ka tiesa nav ticējusi /pers. A/ paskaidrojumiem un liecinieces /pers. B/ liecībām, bet piedevusi ticamību vienas amatpersonas -
policijas darbinieka /pers.R/ sastādītajiem dokumentiem un liecībām.
Apgabaltiesa konstatē, ka liecinieces /pers. B/ liecības ne apstiprina, ne ļauj apšaubīt pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu, jo tām ir
niecīga informatīvā nozīme konkrētās lietas izlemšanai. Ja arī lieciniece kādu iemeslu dēļ uzskatījusi, ka /pers. A/ pirms administratīvā pārkāpuma
izdarīšanas bija devies sēņot, šāds viņas viedoklis nekādā veidā neietekmē lietā noskaidroto.
Sūdzībā apgalvots, ka tiesai bija pamats konstatēt saprātīgas šaubas par /pers. A/ vainu.
Apelācijas tiesa norāda, ka sūdzības iesniedzēja viedoklis par to, kā rajona tiesai bija jānovērtē lietā iegūtie pierādījumi, pats par sevi nav ne
pierādījums lietā, ne arī apstāklis, kas apgabaltiesai radītu pamatu apšaubīt pirmās instances tiesas spriedumā iekļautos atzinumus un secinājumus.
Apgabaltiesa nekonstatē apstākļus, kas varētu radīt apelācijas sūdzībā minētās saprātīgās šaubas par rajona tiesas spriedumā izdarīto secinājumu
pamatotību.
Līdz ar to, aplūkojot visus lietā iegūtos pierādījumus kopumā un savstarpējā sakarībā, apelācijas instances tiesa atzīst, ka lietā iegūtie pierādījumi ir
ticami, attiecināmi uz konkrēto lietu, un pieļaujami – tie pierāda /pers. A/ vainīgumu viņam inkriminētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. /pers. A/
darbības pareizi kvalificētas pēc Latvijas APK 149.5 panta 5.daļas.
Apelācijas instances tiesa, ievērojot iepriekš minēto, atzīst arī to, ka Aizkraukles rajona tiesa /pers. A/ ir piemērojusi sodu saskaņā ar Latvijas
APK 32.pantā noteiktajiem sodu uzlikšanas vispārīgajiem noteikumiem.
Ievērojot minēto, Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedums ir atstājams negrozīts, bet /pers. A/ apelācijas sūdzība noraidāma.
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.22 pantu, Zemgales apgabaltiesa
no s pri e da
Aizkraukles rajona tiesas 2016.gada 4.februāra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesnesis referents E.Lenšs
Tiesneši V.Sprudzāns
V.Donāns