Appeal court partially allowed compensation claim for prison video surveillance by reducing amount based on precedent cases.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe appeal court partially dismissed the applicant's request for 5000 euros in moral damages regarding unlawful video surveillance in a prison. While the court acknowledged the surveillance was unlawful, it found the first-instance judgment flawed for failing to consider lower compensation amounts awarded in similar prior cases. Consequently, the court ordered the state to pay only 50 euros for the specific period in dispute, rejecting the remaining 250 euros claim.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likums 126. panta 2. daļa; 307. un 309. pants: When assessing moral damages for unlawful video surveillance in detention facilities, the court must compare the duration of the infringement with established precedents to determine an appropriate compensation amount, potentially reducing the award if the duration is shorter than in similar cases.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420228315
Lietas arhīva Nr. AA43-0170-17/17
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2017.gada 19.maijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente I.Amona, tiesneses K.Kalvāne un V.Zommere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par 5000 euro
morālā un personiskā kaitējuma, kas nodarīts ar prettiesisku Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību, laikā no 2014.gada
19.janvāra līdz 2014.gada 6.jūnijam veicot /pers. A/ videonovērošanu Daugavgrīvas cietumā, atlīdzinājumu, sakarā ar
Ieslodzījuma vietu pārvaldes apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 16.novembra spriedumu daļā.
Aprakstošā daļa
1. Pieteicējs /pers. A/2015.gada 19.janvārī vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk - Pārvalde) ar iesniegumu,
kurā lūdza atzīt par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību, laikā no 2012.gada 18.oktobra līdz 6.jūnijam
veicot pieteicēja videonovērošanu cietuma dzīvojamās kamerās, kā arī lūdza atlīdzināt 5000 eu ro morālo un
personisko kaitējumu.
Ar Pārvaldes 2015.gada 29.maija lēmumu atzīta par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas rīcība,
laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz 6.jūnijam turot pieteicēju dzīvojamās kamerās ar pastāvīgu videonovērošanu,
Daugavgrīvas cietumam par to uzdots rakstveidā atvainoties pieteicējam, iesniegums daļā par 5000 euro atlīdzinājumu
noraidīts, bet daļā par Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību laikā no 2012.gada 18.oktobra līdz 2014.gada 18.janvārim
iesniegums atstāts bez izskatīšanas termiņa nokavējuma dēļ. Šajā lēmumā citstarp norādīts turpmāk minētais.
1. Videonovērošana brīvības atņemšanas iestādēs ir pieļaujama, jo tai ir leģitīms mērķis. Tomēr nav
pieļaujams, ka ieslodzītajiem tiek piemēroti pastiprināti drošības pasākumi, ja tam nav objektīva pamatojuma un
izvērtējuma, un pats ieslodzītais ar savu rīcību nav radījis šādu nepieciešamību.
2. Konkrētajā gadījumā notika notiesāto atklāta videonovērošana, viņiem tas bija zināms. Videonovērošana
faktiski notika periodiski, jo cietuma uzraugiem ir jāveic arī citi dienesta pienākumi. Videokamera bija uzstādīta
tādā veidā, lai nepieļautu sanitārā mezgla novērošanu, pieteicējam nodrošinot pietiekamu privātumu. Pieteicējam
bija tiesības no rīta celšanās laika līdz naktsmieram atrasties noteiktā iecirknī ārpus kameras (pastaigu laukumā,
datoru klasē, koplietošanas telpā). Pieteicējs videonovērošanas laikā nav informējis cietuma administrāciju par
iespējamu savu tiesību aizskārumu.
3. Pieteicējs norāda, ka videonovērošana viņam radīja stresu. Taču pieteicējs nav vērsies ne pie cietuma
ārstiem, ne pie Sociālās rehabilitācijas daļas psihologa vai sociologa saistībā ar stresa sajūtu.
4. Pieteicējs atsaucas uz Pārvaldes lēmumā Nr.1/12-V-321, kas adresēts citam notiesātajam, norādītajiem
apsvērumiem. Tas liecina, ka pieteicējs nolēma sūdzēties tikai tad, kad uzzināja, ka līdzīgā lietā cietuma rīcība
tika atzīta par prettiesisku.
2. /pers. A/ šo lēmumu pārsūdzēja tiesā un pēc viņa pieteikuma tiesā ierosināta lieta par 5000 euro morālā un
personiskā kaitējuma, kas nodarīts ar prettiesisku Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību, laikā no 2014.gada 19.janvāra
līdz 6.jūnijam veicot /pers. A/ videonovērošanu cietuma kamerā, atlīdzinājumu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.
1. Atvainošanās nav atbilstošs atlīdzinājums. Pieteicējs tika filmēts pat kārtojot dabiskās vajadzības, tādējādi
tika aizskartas pieteicēja tiesības uz privātumu, tika aizskarts pieteicēja gods un cieņa, pieteicējs tika pazemots un
par viņu ņirgājās. Prettiesiskā rīcība atstāja ietekmi uz pieteicēja psiholoģisko stāvokli.
2. Pieteicējs nav līdzvainīgs iestādes prettiesiskajā rīcībā. Jau 2014.gada 3. un 24.martā pieteicējs sūdzējās par
nepietiekamu tualetes norobežošanu un videonovērošanas kameru virs sanitārā mezgla, to apstiprina Pārvaldes
2014.gada 9.jūlija lēmums Nr.1/13-K/1031/1383. Pārvaldes lēmums Nr.1/12-V/321, kas adresēts /pers. B/, vēl
nebija pieņemts 2014.gada 3.martā, kad pieteicējs rakstīja sūdzību par minētajiem apstākļiem.
3. Pārvalde rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, balstoties uz pārsūdzētā lēmuma argumentāciju. Papildus
Pārvalde norāda, ka pieteicējs ir pieļāvis 12 soda izciešanas režīma pārkāpumus, par ko tika disciplināri sodīts.
4. Ar Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 16.novembra spriedumu pieteikums daļēji apmierināts – Latvijas
Republikai uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējam 300 euro morālā kaitējuma atlīdzinājumu, bet pārējā daļā
pieteikums noraidīts. Spriedums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu pamatots šādi.
1. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par
mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo
aktu vai iestādes faktisko rīcību. Šā likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais
publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma
nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu
naudā.
Kārtību, kādā tiek atlīdzināti privātpersonai nodarītie zaudējumi, noteic Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto
zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk – Atlīdzināšanas likums). Likuma mērķis, kas nostiprināts tā 1.pantā,
ir nodrošināt privātpersonai Latvijas Republikas Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības
uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai
nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.
No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu (arī morālā un
personiskā kaitējuma), ja zaudējumi nodarīti ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas atzīta par prettiesisku.
2. Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums,
kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu
aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Tātad, ja tiek atzīts, ka personai ar iestādes prettiesisku faktisko
rīcību ir nodarīts būtisks šīs personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, tiek prezumēts, ka personai ir
nodarītas ciešanas jeb kaitējums, kas atlīdzināms morālā kaitējuma veidā.
Ar pārsūdzēto lēmumu iestāde atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma rīcību, laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz
6.jūnijam veicot videonovērošanu dzīvojamas kamerās, kurās izcieta sodu pieteicējs. Līdz ar to, balstoties uz lietā
konstatētajiem apstākļiem, nosakāms atbilstīgs morālā kaitējuma atlīdzinājums.
1. Kā secināms no Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā gan
periods, kādā cietusī persona ir atradusies cilvēka cieņu pazemojošajos apstākļos, jeb ilglaicīgums, minēto
apstākļu ietekme tieši uz attiecīgo personu, kā arī taisnīguma apsvērumi (sk. Farbtuhs pret Latviju, Dankevich
pret Ukrainu).
Likumdevējs ir noteicis vadlīnijas, kas ņemamas vērā, nosakot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Atbilstoši
Atlīdzināšanas likuma 14.pantam atlīdzinājuma noteikšanai ir jāapsver šādi kritēriji: tiesību un ar likumu aizsargāto interešu
nozīmīgums; konkrētā aizskāruma smagums; iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un motīvi; cietušā rīcība
un līdzatbildība un citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi.
No minētā izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks
kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai
atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā (sk. Augstākās tiesas 2010.gada
16.februāra sprieduma Nr. SKA-104/2010 13.punktu, 2011.gada 5.aprīļa sprieduma Nr.SKA-25/2011 13.punktu).
Atlīdzināšanas likuma 14.pants atkarībā no kaitējuma smaguma pakāpes noteic iespējamo atlīdzinājuma apmēru –
morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 euro; ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var
noteikt apmērā līdz 7114,36 euro; ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais
atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro.
Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajai daļai, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus,
konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā
morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.
Izskatāmajā gadījumā laika periodā no 2014.gada 19.janvāra līdz 6.jūnijam bija pieļauta nepamatota iejaukšanās
pieteicēja privātās dzīves sfērā. Tiesa secina, ka norādīto apstākli pieteicējs jau ir izcietis, līdz ar to nav iespējams situāciju
pavērst atpakaļ.
Lietā nav medicīnisku pierādījumu tam, ka pieteicējam būtu diagnosticēta kāda saslimstība saistībā ar nerviem, uz
šādiem apstākļiem nenorāda arī pieteicējs. Personas privātās dzīves pastāvīgs aizskārums neapšaubāmi ietekmē cilvēka
psiholoģisko labsajūtu, taču vienlaikus nav pamata konstatēt, ka tas atstājis būtisku ietekmi uz pieteicēja fizisko un psihisko
stāvokli.
Tiesa atzīst, ka pieteicēja līdzatbildība izskatāmajā gadījumā nav konstatējama, jo pieteicējam nav bijusi iespēja novērst
iepriekš norādīto apstākli kamerās, kā arī, izvērtējot pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumu, atzīstams, ka ir aizskartas
būtiskas pieteicēja cilvēktiesības, proti, ir pieļauta iejaukšanās pieteicēja privātās dzīves sfērā. Nav pamata uzskatīt, ka
iestādei, ievietojot pieteicēju Daugavgrīvas cietuma Daugavpils nodaļā, ir bijis nodoms iejaukties pieteicēja privātās dzīves
sfērā, tomēr tas neizslēdz secinājumu, ka ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
3.pants. Tāpat tiesa ņem vērā faktu, ka attiecīgās darbības netika vērstas tieši pret pieteicēju ar mērķi radīt viņam
nepilnvērtības sajūtu, pazemot vai noniecināt, pret pieteicēju netika pieļauta atšķirīga attieksme. Novērtējot pieteicējam
nodarīto morālo kaitējumu, tiesa ņem vērā to, ka izskatāmajā gadījumā ir pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības. Ikviens
cilvēktiesību pārkāpums objektīvi var izraisīt emocionāla rakstura pārdzīvojumus un ciešanas.
Izvērtējot Daugavgrīvas cietuma rīcības prettiesiskumu un pieteicēja tiesību aizskārumu atbilstoši iepriekš norādītajiem
atlīdzinājuma noteikšanas kritērijiem, tiesa atzīst, ka cietuma prettiesiskā rīcība ir radījusi būtisku pieteicēja tiesību
aizskārumu laika posmā, kas ir bijis salīdzinoši ilgstošs (139 dienas). Tiesas ieskatā šādi apstākļi varēja izraisīt psiholoģisku
diskomfortu, nervozitāti un emocionālus pārdzīvojumus saistībā ar to, ka kamerā tiek veikta videonovērošana. Ievērojot
lietā konstatētos apstākļus, tiesas ieskatā iestādes rakstveida atvainošanās izskatāmajā gadījumā nav pietiekošs
atlīdzinājums, līdz ar to atlīdzinājums ir nosakāms naudas izteiksmē. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanā ir
jāņem vērā arī vienlīdzības princips un jāsamēro konkrētajā lietā nosakāmā kaitējuma apmērs ar citās lietās noteikto
atlīdzinājumu.
1. Salīdzinājumam, vērtējot administratīvo tiesu praksi lietās par atlīdzinājumu, kas izriet no ieslodzījuma vietas
prettiesiskas faktiskās rīcības, tiesa ņem vērā, ka:
1. lietā Nr.A420387012 piešķirts 1138,30 e u ro atlīdzinājums, nenodrošinot atbilstošus sadzīves apstākļus
(pietiekams apgaismojums, ventilācija, sanitārā mezgla norobežojums, pārapdzīvotība, 48 dienas).
2. lietā Nr.A420379612 piešķirts 213,43 euro atlīdzinājums (74 dienas turot personu pārapdzīvotā kamerā).
3. lietā Nr.A420525811 piešķirts 99,60 euro atlīdzinājums, karantīnas kamerā 3 dienas nenodrošinot pietiekamu
apgaismojumu, ventilāciju un sanitārā mezgla norobežojumu.
4. lietā Nr.A420531111 piešķirts 500 euro atlīdzinājums, soda izolatorā nenodrošinot cilvēka cieņai atbilstošus
turēšanas apstākļus (nepietiekams apgaismojums un ventilācija, cilvēka cieņu pazemojošs mēbelējums, 15 dienas).
5. lietā Nr.A420651711 piešķirts 600 euro atlīdzinājums, gadu liekot pieteicējam uzturēties telpās, kur nav pietiekams
dabiskais apgaismojums.
6. lietā Nr.A420330014 piešķirts 400 euro atlīdzinājums, vairāk kā 9 mēnešus turot pieteicēju kamerās, kurās tiek
veikta videonovērošana.
1. Tiesa atzīst, ka pieteicējam nodarītais morālais kaitējums ir būtisks, bet nav smags. Pieteicējs arī nav
norādījis uz kādiem apstākļiem, kas pamatotu smagu seku iestāšanos. Turklāt ir veikts nepieciešamo pasākumu
kopums, lai novērstu konstatētās problēmas cilvēktiesību ievērošanā, proti, no 2014.gada 6.jūnija
videonovērošana netiek veikta dzīvojamās kamerās. Tiesas ieskatā vērā ņemams apstāklis, ka pieteicējs par
videonovērošanu kamerā ir sūdzējies jau citstarp 2014.gada 3.marta iesniegumā, sakarā ar ko Pārvalde 2014.gada
9.jūlijā pieņēmusi lēmumu Nr.1/13-K/1031/1383, kurā Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību
saistībā ar kamerā veikto videonovērošanu nav atzinusi par prettiesisku.
2. Pamatojoties uz minēto, tiesa uzskata, ka pieteicēja tiesību aizskārumam atbilstīgs morālā kaitējuma
atlīdzinājums ir 300 euro.
3. Ņemot vērā, ka pieteikums daļēji apmierināms un pieteicējs ar tiesneses lēmumu no valsts nodevas samaksas
pilnībā atbrīvots, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, atbildētājai uzliekams
pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu 28,46 eu ro apmērā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada
12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un
iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša
nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta
līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē. Tādējādi valsts nodeva
piespriežama no Ieslodzījuma vietu pārvaldes budžeta līdzekļiem.
1. Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu daļā, kurā pieteikums apmierināts, Pārvalde iesniedza apelācijas
sūdzību, kurā atsaucas uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem un papildus norāda turpmāk minēto.
1. No pieteikuma izriet, ka pieteicēja subjektīvie pārdzīvojumi ir saistīti ar to, ka pieteicējs tika filmēts, pat
kārtojot dabiskās vajadzības, tādējādi tika pazemots un par viņu ņirgājās, cietuma prettiesiskā rīcība atstāja
ietekmi uz pieteicēja psiholoģisko stāvokli. Savukārt tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja, ka atvainošanās nav
pietiekama, tā ir tika formāla, atlīdzinājumam jābūt naudas izteiksmē, lai cietums turpmāk nepieļautu pieteicēja
tiesību pārkāpumu. Taču atlīdzinājumu nevar noteikt ar mērķi sodīt valsti, tas būtu pretēji Administratīvā
procesa likuma 97.pantā noteiktajam, ka atlīdzinājuma apmēru noteic pēc civiltiesību principiem. Saskaņā ar
zaudējumu atlīdzinājuma principu atlīdzinājuma mērķis ir nolīdzināt zaudējumu vai kaitējumu (aizskārumu), bet ne
vairāk.
2. Tiesa atzina, ka pieteicējam nodarītais morālais kaitējums ir būtisks, bet nav smags. Augstākā ties a ir
atzinusi, ka atvainošanās ir atbilstīgākais atlīdzinājuma veids, ar kuru atlīdzina morālo kaitējumu, kas nav smags
(sk. Augstākās tiesas prakses apkopojuma „Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās”, Rīga,
2011.gads, 109. punktu). Tieši šāds morālā kaitējuma atlīdzinājuma veids ir piespriests salīdzināmā lietā par 41
dienu ilgu videonovērošanu cietuma kamerā (Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 25.jūnija spriedums
lietā Nr.A420523013).
3. Tiesa pārkāpa vienlīdzības principu, jo tās noteiktais atlīdzinājuma apmērs nav samērīgs ar citās lietās
noteikto atlīdzinājumu, kas piešķirts par videonovērošanu dzīvojamās kamerās. Administratīvās rajona tiesas
2014.gada 25.novembra spriedumā lietā Nr.A420329014 piešķirts 1000 euro atlīdzinājums par 1193 dienas ilgu
atrašanos dzīvojamā kamerā ar pastāvīgu videonovērošanu; Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 6.janvāra
spriedumā lietā Nr.A420330014 piešķirts 400 euro atlīdzinājums par 280 dienas ilgu atrašanos dzīvojamā kamerā
ar pastāvīgu videonovērošanu; Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 15.aprīļa spriedumā lietā Nr.A420390814
piešķirts 300 euro atlīdzinājums par 444 dienas ilgu atrašanos dzīvojamā kamerā ar pastāvīgu videonovērošanu.
Tādējādi tiesa objektīvi un vispusīgi neizvērtēja pieteicēja subjektīvo pārdzīvojumu smagumu un tiesu praksi
līdzīgās lietās, nosakot nodarītajam kaitējumam neatbilstošu atlīdzinājumu.
1. Pieteicējs paskaidrojumos apelācijas sūdzību neatzīst un norāda, ka Pārvalde cenšas izvairīties no kaitējuma
atlīdzināšanas. Atlīdzinājumam jābūt lielākam par tiesas noteikto, jo pieteicējs dzīvojamās kamerās ar pastāvīgu
videonovērošanu atradās jau kopš 2012.gada 18.oktobra. Daugavgrīvas cietums nevarēja nezināt, ka tā rīcība ir
pretlikumīga. Cietuma rīcība ir tīša un apzināta, tā bija virzīta uz apzinātu pieteicēja cilvēktiesību ierobežošanu un
pārkāpšanu, cieņas un goda aizskaršanu, pakļaujot pieteicēju fiziskām un morālām ciešanām. Administratīvos
tiesībpārkāpumus ar netiešu nodomu nevar izdarīt, darbība vai bezdarbība vienmēr ir apzināta un gribēta rīcība, tāpēc
tā ir tīša.
2. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa lietu izskata
rakstveida procesā.
Motīvu daļa
3. Tā kā pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja tikai Pārvalde un spriedums ir pārsūdzēts daļā, kurā
pieteikums apmierināts, proti, daļā par 300 euro morālā kaitējuma atlīdzinājumu par cietuma prettiesisku faktisko
rīcību laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz 6.jūnijam, Administratīvā apgabaltiesa lietu pēc būtības izskata tikai šajā
daļā.
Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir daļēji
pamatota un pieteikums ir apmierināms daļā.
4. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos
apstākļus. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir daļēji
pareizs, līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu
pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai daļā (sk. 4.1-4.3., 4.5 un
4.7.punktu) un Administratīvā procesa likuma 251.panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.
5. Pieteicējs norāda, ka videokamera bija izvietota tā, ka pieteicēju tajā bija iespējams novērot arī tualetes
apmeklējuma laikā. No cietuma sniegtās informācijas (lietas 134.lapa) izriet, ka laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz
25.martam pieteicējs sodu izcieta 2.korpusa /kamera 1/.kamerā, laikā no 2014.gada 25.marta līdz 26.martam –
2.korpusa /kamera 2/.kamerā, bet laikā no 2014.gada 26.marta līdz 6.jūnijam – 3.korpusa /kamera 3/.kamerā. Tiesai
nav izdevies iegūt šo kameru fotoattēlus, jo lietas dalībnieku rīcībā to nav. Cietums paskaidro, ka kameras bija
uzstādītas virs izlietnes un sanitārā mezgla tādā veidā, lai nepieļautu pieteicēja novērošanu tualetē.
Tiesa lietai pievienoja tiesībsarga 2013.gada 17.augusta atzinumu Nr.1-5/234 (lietas 158.-162.lapa), no kura
izriet, ka Daugavgrīvas cietuma otrā stāva kamerās, kurās uzstādīta diennakts videonovērošana, novietotas tā, lai
sanitārais mezgls nebūtu pārredzams. Tā kā pieteicējs paskaidroja, ka šis atzinums uz strīdus kamerām neattiecas, pēc
tiesas pieprasījuma tiesībsargs sniedza papildu skaidrojumu (lietas 189.lapa), kurā atzina, ka minētais atzinums nav
attiecināms uz kamerām, kurās atradās pieteicējs. Tiesībsargs atbildē norādīja, ka tā rīcībā nav atzinuma par
videonovērošanu 2.korpusa /Kamrea 1/ un /kamera 2/.kamerā, bet ir 2012.gada 2.novembra atzinums Nr.6-6/154 par
videonovērošanu 3.korpusā, kurā atrodas arī /kamera 3/.kamera, kurā sodu izcieta pieteicējs. Minētajā atzinumā (lietas
190.-191.lapa) norādīts, ka tiesībsargs ir pārbaudījis videonovērošanas kameru izvietojumu dzīvojamās telpās un
videomateriālu, no kā secināja, ka videonovērošana ir uzstādīta tā, lai nebūtu pārredzamas darbības, kas tiek veiktas
sanitārajā mezglā. Pieteicējs tiesai paskaidroja, ka arī šis tiesībsarga atzinums nav vērtējams kā pierādījums, jo tajā
ietvertie secinājumi attiecas uz periodu, kad pieteicējs 3.korpusa /kamera 3/.kamerā neatradās. Apgabaltiesa tam
nepiekrīt, jo lietā nav ziņu par to, ka tiesībsarga 2012.gadā aplūkotās videokameras vēlāk būtu demontētas un pēc tam
videokameras tajās pašās dzīvojamās kamerās būtu uzstādītas kādā citā vietā. Līdz ar to minētais tiesībsarga ziņojums
ir vērtējams kā ticams pierādījums un tas apstiprina cietuma paskaidroto, ka videonovērošana 3.korpusa /kamera
3/.kamerā neietekmēja pieteicēja privātumu tualetes apmeklējuma laikā. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa par ticamāku
uzskata cietuma paskaidroto, ka arī 2.korpusa /kamera 1/ un /kamera 2/kamerā videokameras bija uzstādītas tādējādi,
ka sanitārais mezgls nebija pārskatāms iepretim pieteicēja paskaidrotajam par pretējo. Tiesas ieskatā viena cietuma
ietvaros visās dzīvojamās kamerās videokameras visticamāk tika uzstādītas līdzīgā veidā, šo tiesas secinājumu
apstiprina tiesībsarga 2013.gada 17.augusta atzinumā Nr.1-5/234 norādītais, ka pārbaudītajās kamerās caur
videonovērošanas sistēmu sanitārais mezgls nebija pārredzams.
Tiesa ņem vērā arī to, ka pieteicējs 2.korpusa /kamera 1/.kamerā ar videonovērošanu tika ievietots jau 2014.gada
19.janvārī, bet pirmo reizi par videonovērošanu sūdzējās tikai 2014.gada 3.martā, t.i., vairāk kā pēc mēneša. Tātad nav
pamata uzskatīt, ka pats pieteicējs savu tiesību aizskārumu uzreiz būtu uzskatījis par būtisku.
Novērtējot pieteicēja aizskāruma smagumu, tiesa ņem vērā arī to, ka pieteicējs laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz
25.martam sodu izcieta soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, bet laikā no 2014.gada 26.marta līdz 6.jūnijam zemākajā
pakāpē, līdz ar to viņam bija tiesības no celšanās laika līdz naktsmiera laikam atrasties ārpus kameras. Tādējādi kamerā
veiktā videonovērošana pieteicēju nevarēja ietekmēt tik būtiski, kā tas būtu gadījumā, ja pieteicējam nebūtu iespējas
pārvietoties ārpus kameras.
Pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vērā arī to, ka iestādes prettiesiskā rīcība nebija mērķtiecīgi vērsta tieši pret
pieteicēju. No iestādes paskaidrotā izriet, ka videonovērošana Daugavgrīvas cietuma kamerās tika veikta atbilstoši iestādes
kļūdainai izpratnei, ka tādā veidā tiesiski iespējams nodrošināt cietuma iekšējās kārtības ievērošanu.
1. Pārbaudot administratīvo tiesu praksi saistībā ar morālā kaitējuma atlīdzinājumu par videonovērošanu cietuma
dzīvojamās kamerās, apgabaltiesa konstatē, ka lietā Nr.A420390814 tiesa par vairāk kā vienu gadu ilgu notiesātā
pakļaušanu videonovērošanai noteica 300 euro atlīdzinājumu, lietā Nr.A420330014 tiesa par kopumā vairāk kā
pusgadu ilgu notiesātā pakļaušanu videonovērošanai noteica 400 euro atlīdzinājumu, bet lietā Nr.A420520313 tiesa par
kopumā aptuveni vienu gadu ilgu ieslodzītā pakļaušanu videonovērošanai noteica 300 euro atlīdzinājumu. Tiesas
spriedumi minētajās lietās ir stājušies spēkā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pārkāpuma ilgums ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, lai konstatētu
pārkāpuma smagumu un izlemtu atbilstošo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru (sk. Eiropas Cilvēktiesību
tiesas 2012.gada 10.janvāra sprieduma lietā „Ananyev un citi pret Krieviju”172.punktu).
Izskatāmajā lietā pieteicējs videonovērošanai bija pakļauts 139 dienas – vairāk kā četrus mēnešus. Līdz ar to,
ņemot vērā tiesu noteiktos atlīdzinājumus iepriekš minētajās lietās un konkrētā pārkāpuma ilgumu, morālā kaitējuma
atlīdzinājums pieteicējam būtu nosakāms mazākā apmērā, nekā pirmās instances tiesas piespriestie 300 euro.
No pieteicēja paskaidrotā un ierakstiem Tiesu informācijas sistēmā izriet, ka tiesā ir pabeigta administratīvās lietas
Nr.A420185015 izskatīšana. Šajā lietā ir stājies spēkā Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 5.augusta spriedums, ar
kuru pieteicējam noteikts 200 euro morālā kaitējuma atlīdzinājums par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma faktisko
rīcību laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz 25.martam, kad pieteicējam šā cietuma 2.korpusa /kamera 1/.kamerā tualetes
apmeklējuma laikā netika nodrošināts pietiekams privātums no citiem šajā kamerā esošajiem ieslodzītajiem un no
kamerā ieejošajiem cietuma darbiniekiem. Tā kā minētajā lietā vērtēts atlīdzinājuma prasījums par iestādes rīcību laikā,
kas daļēji sakrīt ar izskatāmajā lietā vērtējamo laika periodu, apgabaltiesa secina, ka izskatāmajā lietā atlīdzinājuma
apmērs ir nosakāms, ņemot vērā tiesas jau noteikto 200 euro atlīdzinājumu. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka pieteicēja
tiesību aizskārums izskatāmajā lietā ilga ievērojami īsāku laiku, nekā lietās Nr.Nr.A420390814, Nr.A420330014 un
Nr.A420520313, apgabaltiesas vērtējumā pieteicējam ir nosakāms morālā kaitējuma atlīdzinājums 50 euro apmērā.
2. Apgabaltiesa secina, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā, kurā lietu izskata apgabaltiesa, ir daļēji pamatots,
jo tiesa nepamatoti neņēma vērā pieteicējam lietā Nr.A420185015 noteikto atlīdzinājumu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā
apgabaltiesa
nosprieda
daļēji apmierināt /pers. A/ pieteikumu.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās dienas atlīdzināt /pers. A/
(personas kods /personas kods/) 50 euro morālā kaitējuma atlīdzinājumu par Daugavgrīvas cietuma prettiesisku
faktisko rīcību laikā no 2014.gada 19.janvāra līdz 2014.gada 6.jūnijam, bet daļā par 250 euro morālā kaitējuma
atlīdzinājumu /pers. A/ pieteikumu noraidīt.
Piespriest no Ieslodzījuma vietu pārvaldes budžeta līdzekļiem par labu valsts budžetam 28,46 euro.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente I.Amona
Tiesneses K.Kalvāne
V.Zommere