Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420586811 / A42-01794-12 Generato dall'IA

Court partially allowed prisoner's claim for moral damages due to inadequate lighting in a cell, dismissing the rest of the compensation request.

Numero d'incarto A420586811 / A42-01794-12
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Court of the Valmiera District partially dismissed N.R.'s claim for EUR 4,500 in damages against the Prison Administration. The court found that while the administration failed to provide adequate natural lighting in the cell for eight months, the plaintiff's request for the full amount was excessive. Consequently, the court awarded 100 Latvian Lats for moral damages and ordered the state to cover the litigation costs.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likums 126. panta 2. daļa; 246.–251. pants; 253. panta 5. daļa; 255. panta 3. daļa; 289.–291. pants: The court may partially satisfy a claim for compensation for moral damages if the facts establish a violation of rights but the requested amount is disproportionate to the severity and duration of the infringement.

Parole chiave

Generato dall'IA
moral damages compensation prison conditions violation inadequate lighting standards partial claim satisfaction administrative compensation violazioni dei diritti umani clausola di coscienza esperimento sull'uomo

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likums 126. panta 2. daļa
Administratīvā procesa likums 246.–251. pants
Administratīvā procesa likums 253. panta 5. daļa
Administratīvā procesa likums 255. panta 3. daļa
Administratīvā procesa likums 289.–291. pants
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

NORAKSTS

Lieta Nr.A420586811

A01794 – 12/43

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2012.gada 8.februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

piedaloties pieteicējam N.R.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu

pārvaldes pārstāvim A.B.,

atklātā tiesas sēdē 2012.gada 18.janvārī izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta pēc N.R. pieteikuma par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības –

pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz

2.martam izsniedzot viņam tikai vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot

pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā, kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā

arī ierādot guļvietu divstāvu gultas 2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku, personiskā

un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2011.gada

26.aprīlī saņemts N.R. (turpmāk arī pieteicējs) pieteikums par Rīgas

Centrālcietuma faktiskās rīcības – pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas

Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz 2.martam izsniedzot viņam tikai

vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā,

kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā arī ierādot guļvietu divstāvu gultas

2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku, personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500

(Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2011.gada 1.septembra lēmumu

pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[2] No lietas materiāliem konstatējams turpmāk norādītais.

[2.1] Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk arī Pārvalde vai atbildētājs)

2011.gada 14.martā saņemta pieteicēja sūdzība par Rīgas Centrālcietuma

faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, personiskā un morālā kaitējuma EUR

4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.

[2.2] Izskatot pieteicēja sūdzību, 2011.gada 13.aprīlī Pārvaldes

priekšnieks pieņēma lēmumu Nr.1/17-R/1169 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru

pieteicēja sūdzībā norādīto Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību atzina par

tiesisku un atteica personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā

atlīdzināšanu.

[3] Uzskatot atbildētāja Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs iesniedza

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Savā pieteikumā pieteicējs nepiekrīt

Lēmumam, lūdz atzīt Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību par prettiesisku un

atlīdzināt viņam personisko un morālo kaitējumu EUR 4500 (Ls 3163) apmērā.

Pieteikumā pieteicējs norāda turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Pieteicējs uzskata, ka ar Rīgas Centrālcietuma administrācijas un

Pārvaldes ilgstošo bezdarbību un prettiesisko faktisko rīcību pret viņu tika

pārkāpti tādi nacionālo un starptautisko tiesību akti, kā Latvijas Republikas

Satversmes 95.pants, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pants, Starptautiskā pakta

par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 7. un 10.pants.

Papildus pieteicējs atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada

2.decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punktu un 2002.gada

15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu, kā arī

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts)

2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā SKA-348/2006 11.punktu, 2007.gada

14.februāra lēmuma lietā SKA-186/2007 7.punktu 2007.gada 15.jūnija lēmuma

lietā SKA-404/2007 11.punktu un 2010.gada 6.maija lēmumu lietā SKA-

169/2010.

[3.2] Pieteicējs norāda, ka 2011.gada 15.februārī ticis konvojēts no

Valmieras cietuma uz Rīgas Centrālcietumu, lai piedalītos tiesā. Rīgas

Centrālcietumā, pieteicējam izsniedzot matraci un gultas veļu, izsniegts tikai

viens dvielis un palags. Pieteicējs ievietots pārpildītā kamerā ar smēķētājiem.

Viņam norādīta gultas vieta divstāvu gultas otrajā stāvā, kamerā nebija

televizora, bija ļoti auksts, tumšs un mitrs. Kamerā nebija iespējams orientēties,

lasīt un sagatavoties tiesai. Naktīs nebija iespējams gulēt aukstuma dēļ, kā arī

pieteicējam bijis bail izkrist no gultas, jo tā bija augsta, bez norobežojumiem.

Nebija arī nekādu palīglīdzekļu, lai varētu nokļūt gultas otrajā stāvā. Gultas

saklāšana pēc cietuma administrācijas viena noteikta parauga bija pielīdzināma

spīdzināšanai, jo faktiski nebija iespējams to veikt sakarā ar pieteicēja mazo

augumu. Uz pieteicēja sūdzībām netika reaģēts, tikai norādīts, ka atrodas

cietumā. Kad pieteicējs iesniedzis virkni rakstisku sūdzību, viņam tika izsniegts

otrs palags un dvielis, kā arī televizors koplietošanai. Pieteicējs uz savām

sūdzībām nevienu rakstisku atbildi nav saņēmis.

Pieteicējs uzskata, ka viņam ar Rīgas Centrālcietuma administrācijas un

Pārvaldes prettiesisko rīcību ir nodarīts būtisks personiskais un morālais

kaitējums, kas izpaudās kā paaugstināts iekšējais sasprindzinājums, stresa,

bezcerīguma un nolemtības stāvoklis, kas izsauc pasivitāti un apātiju visās

darbībās un noved pie krasām negatīvām izmaiņām uzvedībā.

[4] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2011.gada

5.oktobrī saņemts atbildētāja rakstveida paskaidrojums (lietas 42.lapa). Savā

rakstveida paskaidrojumā tiesai atbildētājs norāda, ka pieteicēja pieteikumu

neatzīst, iebilst pret pieteikumā ietverto lūgumu, pamatojoties uz Lēmumā

norādītajiem argumentiem un izteiktajiem apsvērumiem.

[5] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu,

pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem.

Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz

Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus

kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā iesniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem,

secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa noteic, ka

administratīvais akts ir arī lēmums, kas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas

personas cilvēktiesības. Savukārt Administratīvā procesa likuma 89.pantā

noteiktajai iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām

atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku,

nevis tiesisku seku radīšanu privātpersonai. Tādējādi būtiskuma kritērijs

piemērojams arī gadījumā, ja pieteikums iesniegts par iestādes faktisko rīcību.

Būtiskuma kritērijs attiecībā uz cilvēktiesību ierobežojumu ir obligāts, lai atzītu,

ka lieta vispār ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā (sk., piem., Senāta

2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā SKA-126/2010 16.punktu).

Latvijas Republikas Satversmes 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka

godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās

pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu

pazemojošam sodam. Konvencijas 3.pants noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst

spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Pakta 7.pants

noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgi, necilvēcīgi vai

pazemojoši apieties ar viņu vai sodīt. Savukārt Pakta 10.pants noteic, ka visām

personām, kurām atņemta brīvība, ir tiesības uz humānu apiešanos un cilvēka

personībai piemītošās pašcieņas respektēšanu. Tas nozīmē, ka pret personām,

kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties pretēji Pakta 7.panta

noteikumiem, kā arī personas nedrīkst tikt pakļautas citām grūtībām vai

ierobežojumiem, kā tikai tām, kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem.

Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar

tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami (General Comment No.21:

Replaces general comment 9 concerning humane treatment of persons deprived

of liberty (Art.10): 10/04/92, Human Rights Committee, para 3).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka no Konvencijas 3.panta valstij

izriet pienākums nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir

savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo

personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz

neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni un lai, ņemot vērā

ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti

nodrošinātas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 2.decembra sprieduma

lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punkts, 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā

„Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punkts).

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka no spīdzināšanas, necilvēcīgas vai

pazemojošas apiešanās un sodīšanas aizlieguma izriet valsts pienākums

nodrošināt ieslodzītajiem pienācīgus apstākļus ieslodzījuma vietā un šādu

apstākļu nenodrošināšana var radīt cilvēktiesību pārkāpumu.

[8] Izskatāmā lieta ierosināta par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības –

pieteicēja uzturēšanās laikā Rīgas Centrālcietumā no 2011.gada 15.februāra līdz

2.martam izsniedzot viņam tikai vienu palagu un vienu dvieli, ievietojot

pārpildītā, aukstā un tumšā kamerā, kurā nebija neviena plašsaziņas līdzekļa, kā

arī ierādot guļvietu divstāvu gultas 2.stāvā – atzīšanu par prettiesisku,

personiskā un morālā kaitējuma EUR 4500 (Ls 3163) apmērā atlīdzināšanu.

Tādējādi konkrētajā gadījumā tiesai primāri ir jānoskaidro, vai pieteicēja

sadzīves apstākļi Rīgas Centrālcietuma kamerā Nr.32, laika posmā 2011.gada

15.februāra līdz 16.februārim, un kamerā Nr.77, laika posmā no 2011.gada

16.februāra līdz 2.martam, bijuši necilvēcīgi vai pazemojoši.

[9] Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1022

„Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā

nodrošinājuma normām” 8.punkts noteic, ka gultas piederumu normas vienam

ieslodzītajam un to lietošanas termiņus nosaka saskaņā ar šo noteikumu

5.pielikumu. Savukārt šo noteikumu 5.pielikums noteic, ka notiesātais uz 3

gadiem nodrošināms ar vienu matraci, spilvenu un segu (pusvilnas), bet uz vienu

gadu ar spilvendrānu, diviem palagiem un diviem dvieļiem.

No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējam

2011.gada 15.februārī izsniegts viens matracis, viens spilvens, viena segu, viena

spilvendrāna, viens palags un viens dvielis. Savukārt otrs palags un otrs dvielis

izsniegts 2011.gada 25.februārī, pēc pieteicēja 2011.gada 21.februāra

iesnieguma saņemšanas.

Tādējādi ir secināms, ka pieteicējs jau ar pirmo dienu Rīgas

Centrālcietumā bija nodrošināts ar visiem viņam paredzētajiem gultas

piederumiem, līdz ar to arī secināms, ka viņš ar gultas piederumiem nodrošināts

tādā apmērā, kas nepārkāpj noteikto cilvēktiesību minimumu. Šo secinājumu,

tiesas ieskatā, nevar ietekmēt tas faktiskais apstāklis, ka pieteicējam otrs dvielis

un otrs palags izsniegts tikai vienpadsmitajā dienā.

[10] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmā daļa noteic, ka

dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam

nevar būt mazāka par 2,5 m2 vīriešiem. Kameru Nr.32 un Nr.77 platība atbilst

šīs normas minimālajām prasībām arī tad, ja tajā ir ievietoti 14 ieslodzītie.

Taču tiesas ieskatā tas neļauj automātiski secināt, ka cilvēktiesību

standarti ir ievēroti. Ņemot vērā, ka šī norma nosaka tikai minimālo platību

kamerai un pieļauj arī lielākas platības nodrošināšanu, tiesai ir jāpārbauda, vai

atbilstoši cilvēktiesību standartiem ieslodzītajiem nebūtu nodrošināma lielāka

platība. Tiesa konstatē, ka Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komiteja savos

ziņojumos vairākkārt ir ieteikusi grozīt Latvijas Sodu izpildes kodeksu un

noteikt, ka platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam

nevar būt mazāka par 4 m2 (sk., piemēram, Report to the Latvian Government on

the visit to Latvia carried out by the European Committee for the Prevention of

Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 27

November to 7 December 2007, para 36, http://www.cpt.coe.int/documents/lva/

2009-35-inf-eng.htm#_Toc196040774).

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka cietuma kameras

platība ir būtisks aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai ieslodzījuma apstākļi ir

pazemojoši. Ja uz vienu ieslodzīto ir mazāk nekā 3 m2, tad Eiropas Cilvēktiesību

tiesas ieskatā kamera ir uzskatāma par tik pārapdzīvotu, ka tas pats par sevi ir

pamats Konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatēšanai. Ja kameras platība ir

lielāka, tad ir nepieciešams vērtēt arī citus apstākļus, it īpaši, ventilācijas

pieejamību, dabiskā apgaismojuma un dabiskās ventilācijas nodrošināšanu,

apkures piemērotību, sanitāros apstākļus un to, vai tualetē ir nodrošināts

privātums. Līdz ar to pat gadījumos, kad kameras platība bija 3 – 4 m2 uz vienu

ieslodzīto, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi Konvencijas 3.panta

pārkāpumu, ja tika konstatēts ventilācijas un apgaismojuma trūkums (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 22.oktobra sprieduma lietā „Orchowski pret

Poliju” 122.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 20.oktobra

sprieduma lietā „Mandic un Jovic pret Poliju” 122.punkts). Ņemot vērā minēto,

tiesa secina, ka spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošās apiešanās un

sodīšanas aizliegums un līdz ar to arī Satversmes 95.pants ir pārkāpts, ja

dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam ir

mazāka par 3 m2. Līdz ar to arī Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmā

daļa ir jāpiemēro tā, lai ikvienam ieslodzītajam tiktu nodrošināta vismaz 3 m2

liela telpa kamerā.

Ņemot vērā Rīgas Centrālcietuma kameras Nr.32 un Nr.77 platību, kura

katrā kamerā ir 56 m2 (4m × 14m), kā arī tajās maksimāli ievietoto petrsonu

skaitu – 14, kuram tiesas sēdē piekrita arī pieteicējs (lietas 75.lapa), tiesa secina,

ka šo kameru platība – 4 m2 uz vienu ieslodzīto – atbilst cilvēktiesību

standartiem. Tiesas secinājumu pēc būtības apstiprina arī Tiesībsarga 2010.gada

15.septembra un 2011.gada 30.marta atzinumi Nr.1-5/205 un Nr.6-6/96

(turpmāk – Atzinumi), kuros nav konstatēta šo kameru pārapdzīvotība (lietas 60.

– 63.lapa).

[11] Pieteicējs norādījis, ka Rīgas Centrālcietuma kameras Nr.32 un Nr.77

bijušas aukstas, kas pieteicējam traucējis naktīs gulēt, un tumšas, kas viņam

liedzis orientēties gan telpā, gan laikā, kā arī liedzis lasīt un tādēļ arī normāli

sagatavoties tiesai.

Pārvalde nepiekrīt pieteicēja norādītajam par aukstajām kamerām un,

atsaucoties uz Rīgas Centrālcietuma 2011.gada 12.aprīļa informāciju Nr.3/9-

4085 (lietas 47.lapa), norāda, ka ziemas apkures sezona Rīgas Centrālcietumā

uzsākta 2010.gada 18.oktobrī, apkures laikā cietuma apkures sistēma strādājusi

bez traucējumiem, uzturot kamerās temperatūru ne mazāk par 18 grādiem pēc

Celsija. Savukārt no Tiesībsarga 2011.gada 30.marta atzinuma Nr.6-6/96, kas

noformēts par 2011.gada 10.martā veikto pārbaudi Rīgas Centrālcietumā, tai

skaitā arī kamerā Nr.77, neizriet, ka kameras būtu aukstas. Pie tam šajā atzinumā

norādīts, ka ieslodzītās personas pārbaudes laikā izteikušas dažāda veida

sūdzības, starp kurām sūdzības par apkuri nav minētas.

Izvērtējot iepriekš minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā lietā nav gūts

apstiprinājums tam, ka Rīgas Centrālcietuma kamerās Nr.32 un Nr.77, laikā

kamēr tajās atradās pieteicējs, nebūtu nodrošināta atbilstoša temperatūra.

Attiecībā par neatbilstošo apgaismojumu Rīgas Centrālcietuma kamerās

Nr.32 un Nr.77, Pārvalde norādījusi, ka kamerā Nr.32 ir viens logs (2m × 1,4m),

kas aizpildīts ar stikla blokiem. Kameras dabiskajai vēdināšanai logā ir divi

atverami vēdināšanas lodziņi (20cm × 35cm). Apgaismojumu kamerā nodrošina

divi lieli gaismekļa ķermeņi pa divām ar 58 vatu jaudu lielām dienas gaismas

spuldzēm. Savukārt kamerā Nr.77 ir 2m × 1,4m liels logs. Pašā logā ierīkots

stiklots loga rāmis, bet kameras vēdināšanai loga rāmī iebūvēti divi (20cm ×

80cm) veramie vēdināšanas lodziņi. Drošības apsvērumu dēļ logs no ārpuses

nodrošināts ar metāla režģi. Mākslīgo apgaismojumu šajā kamerā nodrošina divi

gaismekļa ķermeņi. Katrs gaismekļa ķermenis paredzēts vienai ar 40 vatu jaudu

lielai dienas gaismas spuldzei.

No izskatāmās lietas materiāliem arī konstatējams, ka 2010.gada 15.jūnijā

Tiesībsarga biroja darbinieki veikuši pārbaudi Rīgas Centrālcietumā, kuras laikā

cita starp konstatēja, ka kamera Nr.32 ir tumša, ar vāju mākslīgo apgaismojumu,

dabiskā apgaismojuma vispār nav, jo logam priekšā piestiprinātas dzelzs

konstrukcijas. Vienlaicīgi par šo pārbaudi nofomētajā 2010.gada 15.septembra

atzinumā Nr.1-5/205 Tiesībsargs arī norādījis, ka regulāri tiek saņemtas sūdzības

par nepietiekamu dabisko apgaismojumu cita starp arī kamerā Nr.77. Līdzīgi kā

karantīnas kamerām tās loga priekšā piestiprinātas dzelzs konstrukcijas, bet

kameras mākslīgais apgaismojums ir tik vājš, ka ieslodzītajiem var pasliktināties

redze. Tādēļ Tiesībsargs aicinājis veikt nepieciešamos pasākumus, lai kamerās

tiktu nodrošināts normāls dabiskais apgaismojums, un lūdzis informēt viņu par

veiktajiem pasākumiem.

2010.gada 7.oktobra atbildē Rīgas Centrālcietuma priekšnieka vietnieks

norādījis, ka metāla konstrukcijas („žalūzijas”) no kameru logiem tiks noņemtas

pakāpeniski, bet 2010.gada 14.februāra vēstulē viņš cita starp informējis, ka

kameras Nr.77 logos esošie stikla bloki izņemti un to vietā iebūvēts iestiklots

loga rāmis.

2011.gada 10.martā Tiesībsarga biroja darbinieki atkārtoti veikuši

pārbaudi Rīgas Centrālcietumā. Šīs pārbaudes rezultātā izdarīts secinājums, ka

Tiesībsarga rekomendācija par dabiskā apgaismojuma nodrošināšanu nav

izpildīta. Joprojām logiem priekšā ir metāla drošības konstrukcijas („žalūzijas”),

kuras nepieļauj dienas gaismas iekļūšanu kamerā.

Ņemot vērā minētos faktiskos apstākļus, kas konstatēti 8 mēnešus pirms

pieteicēja ievietošanas šajās kamerās un 8 dienas pēc viņa etapēšanas

(aizvešanas), kā arī remontdarbus, kas 2010.gada novembrī veikti kamerā Nr.32

(lietas 47.lapa), ir secināms, ka laika posmā 2011.gada 15.februāra līdz

16.februārim pieteicējs atradies kamerā Nr.32, kurā nebija nodrošināts dabīgais

apgaismojums. Savukārt laika posmā 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam

pieteicējs atradies kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts ne dabīgais

apgaismojums, ne arī pietiekams mākslīgais apgaismojums. Attiecībā par

mākslīgo apgaismojumu, tiesa secina, ka kamerā Nr.32, pēc 2010.gada

novembrī veiktajiem remontdarbiem, kuru rezultātā kamerā esošā mākslīgā

apgaismojuma jauda palielināta gandrīz trīs reizes, no 80 (2 × 40) vatiem uz 232

(4 × 58) vatiem, tas varētu būt pietiekams, lai kamērā būtu iespējams lasīt.

Tomēr kamerā Nr.77 esošais mākslīgais apgaismojums, kura jauda ir 80 vati,

ņemot vērā kameras platību – 56 m2, acīmredzami ir nepietiekams, lai ieslodzītie

varētu lasīt.

Līdz ar to tiesa atzīst par pamatotu pieteicēja argumentu, ka kamera Nr.77

bijusi tumša un tas viņam liedzis lasīt un, ņemot vērā Tiesu informācijas sistēmā

esošo informāciju, ka pieteicējs piedalījies 2011.gada 22.februāra tiesas sēdē

Senātā, traucējis viņam normāli sagatavoties tiesas sēdei.

[12] Pieteicējs arī norādījis, ka ne kamerā Nr.32, ne arī kamerā Nr.77 nav

bijis neviena plašsaziņas līdzekļa.

Latvijas sodu izpildes kodeksa 47.1 panta pirmā un otrā daļa (likuma

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 10.augustam) noteica, ka notiesātajiem,

kas izcieš sodu cietumos, atļauts lietot televizorus un tranzistoru radiouztvērējus,

Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumos noteiktajā kārtībā.

Savukārt Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības

atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 40.punkts noteic, ka, saņemot

brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju, notiesātie kamerās un

koplietošanas telpās dienas kārtībā noteiktajā laikā var lietot personiskos

radiouztvērējus, televizorus un tiem pievienojamās videospēles.

Tātad notiesātajiem, kuri izcieš sodu cietumos ir tiesības, saņemot cietuma

administrācijas atļauju, lietot televizorus un tranzistoru radiouztvērējus. Tomēr

ne no minētajām tiesību normām, ne arī no citām neizriet iestādes pienākums

nodrošināt katru notiesāto ar televizoru vai radiouztvērēju.

No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicējs Rīgas

Centrālcietumā 2011.gada 15.februārī ieradies bez personīgās sadzīves tehnikas.

2011.gada 21.februārī viņš uzrakstījis cietuma priekšniekam adresētu

iesniegumu, kurā cita starp lūdzis nodrošināt viņu ar iespēju noskatīties ziņas.

2011.gada 24.februārī pieteicējs no cietuma uzraudzības daļas darbiniekiem

saņēmis lietošanā televizoru (lietas 50.lapa).

Ņemot vērā minēto, ir secināms, ka Rīgas Centrālcietuma administrācijai

nebija pienākums aprīkot kameras Nr.32 un Nr.77 ar televizoru vai

radiouztvērēju. Vēl vairāk, saņemot pieteicēja iesniegumu, cietuma

administrācija, ņemot vērā savas iespējas, trīs dienu laikā nodrošināja viņu ar

televizoru un pieteicējs turpmākās dienas varēja to skatīties. Līdz ar to tiesa

nekonstatē ne prettiesiskumu cietuma administrācijas rīcībā, ne arī pieteicēja

cilvēktiesību minimuma pārkāpumu.

[13] Pieteicējs arī norādījis, ka guļamvieta viņam ierādīta divstāvu gultas

otrajā stāvā, tādēļ naktīs viņam nebija iespējams gulēt, jo baidījies izkrist no

gultas, iekļūšana gultā un gultas saklāšana, ņemot vērā viņa mazo augumu,

bijusi praktiski neiespējama un pielīdzināma spīdzināšanai.

Latvijas sodu izpildes kodeksa 77.panta otrā daļa noteic, ka notiesātajiem

ierādāma individuāla guļamvieta.

Konkrētajā gadījumā nav strīda par to, ka pieteicējam šāda individuāla

guļamvieta bija nodrošināta. Strīds ir par to, vai cietuma administrācijas rīcība,

guļamvietu pieteicējam ierādot divstāvu gultas otrajā stāvā, ir vērtējama kā

necilvēcīga un pazemojoša attieksme pret viņu.

No izskatāmās lietas materiāliem, tai skaitā no pieteicēja tiesas sēdē

paskaidrotā (lietas 76.lapa), ir secināms, ka viņa medicīniskajā kartē nav

norādītas veselības problēmas vai ierobežojumi, kas liegtu pieteicējam gulēt

divstāvu gultas otrajā stāvā. Arī pieteicēja augums – 170 cm, tiesas ieskatā, nav

objektīvs šķērslis, lai pieteicējam ierādītu guļamvietu tikai gultas pirmajā stāvā.

Bez tam, tiesa arī nekonstatē, ka pieteicējs laika posmā no 2011.gada

15.februāra līdz 2.martam, kad Rīgas Centrālcietumā viņš gulējis divstāvu gultas

otrajā stāvā, par to būtu izteicis kādu neapmierinātību. Gluži pretēji, viņa

2011.gada 21.februāra cietuma priekšniekam adresētajā iesniegumā, pieteicējs

norādījis gan par vienu palagu, gan par televizora nepieciešamību, bet par

ciešanām, kas tiek radītas ar gulēšanu otrajā stāvā, pieteicējs neko nav norādījis.

Tādējādi tiesa secina, ka cietuma administrācijas rīcība, ierādot

pieteicējam guļamvietu divstāvu gultas otrajā stāvā, nav vērtējama kā

necilvēcīga un pazemojoša, līdz ar to nav konstatējams pieteicēja cilvēktiesību

minimuma pārkāpums.

[14] Ņemot vērā sprieduma 9., 10., 11., 12. un 13.punktā minēto tiesa

secina, ka laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam, kamēr pieteicējs

atradies Rīgas Centrālcietuma kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts ne dabīgais

apgaismojums, ne arī pietiekams mākslīgais apgaismojums, ir noticis viņa

cilvēktiesību minimuma pārkāpums, jo apgaismojuma trūkums vērtējams kā

necilvēcīgs un pazemojošs.

Līdz ar to tiesa Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā no

2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā nebija

nodrošināts pietiekams apgaismojums – atzīst par prettiesisku.

[15] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs

prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai

iestādes faktisko rīcību. Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.pants

noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un

Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu (turpmāk

zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku

administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā daļa

noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot prettiesisku

administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību,

ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt, šā

likuma 5.pants noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam,

proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā

persona Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru

ir tieši vērsta vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.

No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu

atlīdzinājumu (arī morālā un personiskā kaitējuma), ja zaudējumi nodarīti ar

administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas atzīta par prettiesisku.

Izskatāmajā lietā tiesa Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā

no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā

nebija nodrošināts pietiekams apgaismojums – atzina par prettiesisku, līdz ar to

pieteicējs var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas nodarīti ar šo Rīgas

Centrālcietuma prettiesisko faktisko rīcību.

[16] Saistībā ar turēšanas apstākļiem Rīgas Centrālcietumā laika posmā

no 2011.gada 15.februāra līdz 2.martam pieteicējs prasa atlīdzināt personisko un

morālo kaitējumu EUR 4500 (Ls 3163) apmērā.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmā daļa noteic, ka

personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās

personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai,

personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām

vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.

Minētā likuma 9.panta izpratnē morālais kaitējums ir fiziskās personas ciešanas,

kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

prettiesisks aizskārums.

Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantu personisko un

morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto

interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes

rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un

līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus (panta pirmā

daļa). Morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem. Ja

nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000

latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai,

maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latiem (panta trešā daļa).

Ja tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas

tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā

kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai

publiska atvainošanās (panta ceturtā daļa).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka tiesības

uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un

cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne

starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu

nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu

iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

[17] Kā pamatojumu personiskajam un morālajam kaitējumam pieteicējs

norādījis, ka Rīgas Centrālcietuma prettiesiskās faktiskās rīcības rezultātā viņam

bijis paaugstināts sasprindzinājums, bezcerīgums, nolemtības stāvoklis, kas

izsaucis pasivitāti un apātiju visās darbībās. Iekšējais sasprindzinājums,

uzbudinājuma un stresa stāvoklis bieži novedis pie krasām negatīvām izmaiņām

uzvedībā.

Pēc būtības pieteicējs norādījis uz savām veselības problēmām, kas

radušās Rīgas Centrālcietuma prettiesiskās faktiskās rīcības rezultātā, kas

radījušas personisko kaitējumu, kā arī uz savām ciešanām, kas radījis

pieteicējam morālo kaitējumu.

Tā kā pieteicējs nav iesniedzis medicīniskos dokumentus, kas apliecinātu,

ka pēc atrašanās laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam Rīgas

Centrālcietuma 77.kamerā viņam radušās veselības problēmas, tiesa noraida

pieteicēja pieteikumu daļā par personiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

Attiecībā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu tiesa norāda, ka morālais

kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums

konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas (sk. I.Gredzena. Valsts

atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga:

izdevniecība „Nordik”, 2004, 71., 89.lpp.). Morālais kaitējums ir subjektīvs

jēdziens, tie ir personas iekšēji pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu intensitāte kādā

laika posmā netiek ietekmēta no tā, ka beigās reālas sekas nav iestājušās, jo visu

šo laiku persona nezina, kā situācija atrisināsies (sk. Senāta 2008.gada 3.aprīļa

sprieduma lietā SKA-103/2008 13.punktu).

Tātad morālais kaitējums atbilstoši tā definējumam ir personas ciešanas

un attiecīgi tās nav pierādāmas. Tādēļ, lai konstatētu personas morālās ciešanas,

pietiek ar personas apgalvojumiem un paskaidrojumiem.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu morālo kaitējumu

nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības

tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā

arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Iepazinusies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi atlīdzinājuma

noteikšanas gadījumos, tiesa secina, ka, nosakot atlīdzinājuma apmēru, parasti

tiek ņemts vērā, vai pārkāpums ir saistīts ar cietušā personas ilgstošu atrašanos

prettiesiskajā stāvoklī, kā arī taisnīguma apsvērumi. Piemēram, 2004.gada

2.decembra spriedumā lietā Farbtuhs pret Latviju tiesa vērtēja notiesātā ilgstošo

atrašanos ieslodzījuma laikā apstākļos, kas bija viņa veselības stāvoklim

nepiemēroti. Arī 2003.gada 29.aprīļa spriedumā lietā Dankevich v. Ukraine

tiesa, nosakot atlīdzinājuma apmēru, ņēma vērā tiesību aizskāruma ilgstošo

raksturu.

Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, tiesa uzskata, ka pieteicēja atrašanās

Rīgas Centrālcietumā cilvēka turēšanai nepiemērotos apstākļos (nepietiekams

dabiskais un mākslīgais apgaismojums) laika periodā no 2011.gada 16.februāra

līdz 2011.gada 2.martam ir radījuši pieteicējam morālo kaitējumu. Līdz ar to

saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešo daļu maksimālais

morālā kaitējuma atlīdzinājums pieļaujams apmērā līdz 3000 latiem.

Tiesa ir iepazinusies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kur

konstatēta necilvēcīga un pazemojoša apiešanas ar personu saistībā ar

ieslodzījuma apstākļiem, kā arī ar personai piešķirto nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājuma apmēru, piemēram,

- pārapdzīvotība kamerās, slikti higiēniski apstākļi, mazs pastaigu

laukums, tā pati telpa tiek lietota gulēšanai un ēšanai; pakļaušana pasīvai

smēķēšanai. Aizskāruma ilgums – aptuveni 3 gadi (lieta Florea v. Romania,

ECT 2010.gada 14.septembra spriedums lietā Nr.37186/03).

- pārapdzīvotība, ierobežotas iespējas uzturēties ārpus kameras, slikts

apgaismojums un ventilācija un sanitārie apstākļi, kā arī papildus konstatēts

Konvencijas 13.panta (Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu)

pārkāpums. Aizskāruma ilgums – vairāk par gadu (lieta Bazjaks v. Latvia, ECT

2010.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.71572/01).

Tātad minētajās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi nevis

vienu, bet virkni pārkāpumus, kā arī tiesību aizskārumi salīdzinoši ar konkrēto

lietu ir bijuši ilgstoši.

Tāpat tiesa ņem vērā Administratīvās apgabaltiesas praksi līdzīgās lietās

Nr.A42583206 un Nr.A42645308, kurās apgabaltiesa: 1) atzina par prettiesisku

Valsts policijas Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Īslaicīgās

aizturēšanas izolatora faktisko rīcību, 145 dienas nenodrošinot personai tiesības

uz ikdienas pastaigu, kā arī cilvēka cieņai atbilstošus personu turēšanas

apstākļus (higiēnas, kameras aprīkojuma, apgaismojuma, siltuma uzturēšanas,

guļampiederumu nenodrošināšana, dienas gaismas un pastaigas

nenodrošināšana), kā arī nepamatoti ierobežojot tiesības uz saraksti un

sazināšanos pa telefonu, un uzlika par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt

personai ar minēto rīcību nodarīto morālo kaitējumu 2500 latu apmērā; 2) atzina

par prettiesisku Jēkabpils cietuma administrācijas faktisko rīcību, turot

(ievietojot) ieslodzīto soda izolatorā, kurā nebija pienācīga apgaismojuma un

cilvēka cieņai atbilstošu personu turēšanas apstākļu, uz 10 diennaktīm, un uzlika

par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt personai ar minēto rīcību nodarīto

morālo kaitējumu Ls 200 apmērā.

Nosakot atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

14.pantā atlīdzinājuma noteikšanai noteiktos kritērijus, tiesību aizskāruma

īslaicīgumu – 14 diennaktis, kā arī taisnīguma apsvērumus. Tāpat tiesa ņem vērā

faktu, ka attiecīgās darbības netika vērstas tieši pret pieteicēju ar mērķi radīt

viņam nepilnvērtības sajūtu, pazemot vai noniecināt, pret pieteicēju netika

pieļauta atšķirīga attieksme, jo visi kamerā Nr.77 esošie ieslodzītie ātradās

vienādos apstākļos. Tomēr vērā ņemams arī tas faktiskais apstāklis, ka 8

mēnešus pirms pieteicēja ievietošanas kamerā Nr.77 Tiesībsargs Rīgas

Centrālcietuma priekšnieku aicinājis veikt nepieciešamos pasākumus, lai

kamerās, tai skaitā arī kamerā Nr.77, tiktu nodrošināts normāls dabiskais

apgaismojums, kas pēc būtības ignorēts.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka ir pamats pieteicēja prasījumu par

morālā kaitējuma atlīdzināšanu apmierināt daļā, atlīdzinot pieteicējam morālo

kaitējumu 100 latu apmērā. Tiesas ieskatā šāds atlīdzinājums ir atbilstošs

pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumam, smagumam un aizskāruma ilgumam,

tas sniegs gandarījumu pieteicējam, kā arī atturēs Rīgas Centrālcietumu no

līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.

[18] Ņemot vērā visu spriedumā iepriekš minēto, tiesa atzīst Rīgas

Centrālcietuma faktisko rīcību – laika posmā no 2011.gada 16.februāra līdz

2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77, kurā nebija nodrošināts pietiekams

apgaismojums – par prettiesisku, uzliek par pienākumu Latvijas Republikai

atlīdzināt pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu Ls 100 apmērā, kā arī noraida

pieteikumu pārējā daļā. Līdz ar to pieteicēja pieteikums ir apmierināms daļēji.

[19] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro

daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja

par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Ja pieteicējs no valsts

nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts,

valsts nodevu piespriež no atbildētāja.

Tiesa konstatē, ka izskatāmajā lietā pieteicējs ar Administratīvās rajona

tiesas tiesneša 2011.gada 1.septembra lēmumu pilnībā atbrīvots no valsts

nodevas samaksas, līdz ar to tā piespriežama no Pārvaldes.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.

– 251.pantu, 253.panta piekto daļu, 255.panta trešo daļu, 289. – 291.pantu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt N.R. pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību – laika

posmā no 2011.gada 16.februāra līdz 2.martam pieteicēju turot kamerā Nr.77,

kurā nebija nodrošināts pietiekams apgaismojums.

Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt N.R. nodarīto

morālo kaitējumu Ls 100 apmērā.

Piespriest no Ieslodzījumu vietu pārvaldes par labu valstij valsts nodevu

Ls 20 (divdesmit latu) apmērā.

Noraidīt N.R. pieteikumu pārējā daļā.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit

dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2012.gada 8.februārī.

Tiesnesis (paraksts) G.Ploriņš

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis_______________G.Ploriņš

Valmierā, 2012.gada 8.februārī