Administrative court dismisses Natura 2000 payment claim due to uncorrected administrative penalty debt.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court rejected the farmer's request to receive Natura 2000 payments for 2013, citing an outstanding administrative fine. The court acknowledged that postal errors delayed the service of the penalty notice but held that the underlying debt remained valid. Consequently, the court ruled that the administrative penalty must be formally revoked before any public support can be granted.
Regesto Legislator
Generato dall'IAMinistry of Agriculture Decree No. 295, Section 57.1; Administrative Penalties Code Article 68: Public support for agricultural activities is contingent upon the absence of administrative liability; if a penalty is imposed, the recipient cannot receive support until the penalty is formally revoked.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420348414
Lietas arhīva Nr. AA43-0575-16/21
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2016.gada 19.februārī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente D.Makarova,
tiesneses S.Kanenberga un I.Višķere,
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz zemnieku saimniecības “/Nosaukums
A/” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru zemnieku saimniecībai “/Nosaukums A/” tiktu piešķirts
Natura 2000 maksājums (meža īpašniekiem) 2013.gadā, sakarā ar zemnieku saimniecības “/Nosaukums A/” apelācijas
sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 16.decembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicēja zemnieku saimniecība “/Nosaukums A/” 2013.gada 13.maijā Lauku atbalsta dienestā
(turpmāk – dienests) iesniedza iesniegumu “Platību maksājumu iesniegums 2013.gadā” un tā pielikumu “Atbalsta
iesniegums “Natura 2000” maksājumiem (meža īpašniekiem) 2013.gadā”. Ar šo iesniegumu uz pasākuma “Natura 2000
maksājumi, kas noteikti saskaņā ar Regulas Nr.1698/2005 46.pantu” (turpmāk – atbalsta pasākums) atbalstu pieteicēja
pieteica 37,30 ha meža zemes.
[2] Dienesta Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvalde 2014.gada 20.janvārī pieņēma lēmumu Nr.04.14.000119
“Par atteikumu piešķirt Natura 2000 maksājumu (meža īpašniekiem) 2013.gadā”, ar kuru atteica pieteicējai piešķirt publisko
atbalstu saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 23.marta noteikumu Nr.295 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības
lauku attīstības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides un lauku ainavas uzlabošanai”
(turpmāk – noteikumi Nr.295) 57.1.apakšpunktu.
[3] Apstrīdēšanas procesā minētais lēmums atstāts negrozīts ar dienesta 2014.gada 19.maija lēmumu Nr.10.6.4-
15/14/175-Ķ/494 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums).
Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka pieteicējai nav tiesību saņemt pasākuma atbalstu par 2013.gadu, jo pieteicēja ir
saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar vienu no noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunktā norādītajiem Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantiem un pieteicējai noteikumu Nr.295 57.1.apakašpunktā norādītajā datumā, proti,
1.novembrī bija nesamaksāts administratīvais sods.
[4] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja 2014.gada 27.jūnijā vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar
pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts Natura 2000 maksājums (meža
īpašniekiem) 2013.gadā.
Pieteikumā un turpmāk sniegtajos paskaidrojumos norādīts, ka dienests nav vērtējis pieteicējai uzliktā administratīvā
soda leģitimitāti un nav sazinājies ar pieteicēju, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Pārsūdzētajā lēmumā nav
identificējams izdarītais pārkāpums, kura dēļ ir nolemts atteikt atbalsta pasākuma piešķiršanu. Pieteicēja nevarēja nomaksāt
uzlikto naudas sodu, jo nebija informēta par šāda soda esību. Šo faktu pierāda valsts AS “Latvijas Pasts” 2014.gada
24.februāra vēstule, kurā sniegta informācija par attiecīgā sūtījuma piegādes apstākļiem. Pieteicēja uzskata, ka pasta
darbinieki nav ievērojuši normatīvos aktus attiecībā uz korespondences pāradresēšanu. Savukārt dienestam nebija vēlmes
pārbaudīt valsts AS “Latvijas pasts” rīcību konkrētā sūtījumu piegādē.
[5] Dienests pirmās instances tiesai iesniegtajā paskaidrojumā, atsaucoties uz pārsūdzētajā lēmumā ietvertajiem
argumentiem, norādījis, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. Papildus paskaidrots, ka ir nepamatots pieteicējas
apgalvojums, ka dienests nav noskaidrojis lietas faktiskos apstākļus, jo pārsūdzētajā lēmumā ir norādīts, ka dienests bija
vērsies Valsts meža dienestā un 2014.gada 7.maijā saņēmis atbildes vēstuli, kurā norādīts, ka pieteicējai lēmums par
administratīvā soda piemērošanu tika nosūtīts ierakstītā pasta sūtījumā uz pieteicējas juridisko adresi 2013.gada
18.septembrī. Šādu adresi pieteicējas pārstāvis norādījis uz visiem zemnieku saimniecības vārdā iesniegtajiem
iesniegumiem. Vienlaikus dienests uzskata, ka valsts AS “Latvijas Pasts” darbiniekiem nebija jāveic konkrētā sūtījuma
pāradresāciju, jo valsts AS “Latvijas Pasts” 2014.gada 24.februāra vēstulē ir norādījis, ka laika posmā no 2013.gada
2.janvāra līdz 2014.gada 20.februārim no pieteicējas nebija saņemts iesniegums par korespondences pāradresāciju no
pieteicējas juridiskās adreses uz adresi /adrese A/. Līdz ar to, dienesta ieskatā, pieteicēja valsts AS “Latvijas Pasts” nav
informējusi par vēlmi saņemt tai adresēto korespondenci citā adresē.
[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 16.decembra spriedumu pieteikums noraidīts.
Spriedums motivēts ar šādiem argumentiem un apsvērumiem.
[6.1] Noteikumu Nr.295 57.punkts noteic virkni kritēriju, kurus ir jāievēro, lai atbalsta pretendents varētu saņemt
atbalstu.
Šo noteikumu 57.1.apakšpunkts noteic ka atbalsta pretendents var saņemt atbalstu, ja saskaņā ar Iekšlietu ministrijas
Informācijas centra datiem pēc stāvokļa kārtējā gada 1.novembrī atbalsta pretendents nav saukts pie administratīvās
atbildības saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 57.1, 66.3, 66.4, 67., 67.1, 68., 71., 71.1 vai 81.pantu vai
līdz kārtējā gada 1.novembrim atbalsta pretendents normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir samaksājis naudas sodu par šajā
apakšpunktā minētajiem pārkāpumiem un atlīdzinājis mežam nodarītos zaudējumus, ja meža zemes īpašniekam uzlikts
naudas sods par pārkāpumiem meža apsaimniekošanas jomā vai viņa vainas dēļ mežam nodarīti zaudējumi.
Pamatojoties uz šo tiesību normu, tiesa atzina, ka atbalsta pretendents nav tiesīgs pretendēt uz atbalsta maksājumu, ja
pēc stāvokļa kārtējā gada 1.novembrī atbalsta pretendents ir saukts pie administratīvās atbildības par minētajos Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantos paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem vai arī līdz kārtējā gada
1.novembrim ir fiksēts nenomaksāts administratīvais sods.
[6.2] Saskaņā ar noteikumu Nr.295 97.punktu Natura 2000 administrēšanas nodrošināšanā dienests cita starpā
sadarbojas ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centru.
Atbilstoši Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem pieteicēja 2013.gada 13.septembrī ir saukta pie
administratīvās atbildības un tai ir piemērots naudas sods 50 latu apmērā. Pārbaudes laikā dienests konstatēja, ka pieteicēja
saukta pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 68.panta pirmās daļas. Tas izriet arī
no lietā esošā administratīvā pārkāpuma protokola (lietas 26.-27.lapa). No lietas arī redzams, ka administratīvais sods nav
nomaksāts, proti, lēmums par administratīvā soda uzlikšanu nosūtīts piespiedu izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam, un
2014.gada 25.februārī piedziņa tika veikta. Papildus dienests ir pārliecinājies, ka lēmums par piemēroto administratīvo sodu
pieteicējai nosūtīts uz tās juridisko adresi.
Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka dienests saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmās daļas
nosacījumiem ieguva visu nepieciešamo informāciju attiecīgā administratīvā akta pieņemšanai.
[6.3] Vienlaikus tiesa norādīja, ka dienesta kompetencē neietilpst pārbaudes veikšana par tā administratīvā soda
pamatotību, kuru pieteicējai piemēroja cita iestāde, šajā gadījumā Valsts meža dienests. Tāpat tiesa norādīja, ka, lai arī
pārsūdzētajā lēmumā nav konkrēti norādīts, kādu tieši administratīvo pārkāpumu pieteicēja ir izdarījusi, tomēr pārsūdzētajā
lēmumā ir norādīts administratīvā pārkāpuma protokola numurs, datums, kad pieteicēja ir saukta pie administratīvās
atbildības, kā arī iestāde, kas pieteicēju saukusi pie administratīvās atbildības. Pārsūdzētajā lēmumā ir arī atsauce uz
Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem un Valsts meža dienesta Dienvidlatgales virsmežniecības informāciju par
attiecīgo pieteicējai piemēroto administratīvo sodu.
Ievērojot minēto tiesa atzina, ka, pretēji pieteicējas viedoklim, ir saprotams, kāpēc pārsūdzētajā lēmumā ir atsauce uz
noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunktu.
[6.4] Tādējādi, ņemot vērā, ka pieteicēja ir saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar vienu no noteikumu Nr.295
57.1.apakšpunktā norādītajiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantiem (68.panta pirmo daļu) un uz 2013.gada
1.novembri pieteicējai bija nesamaksāts administratīvais sods, tiesa atzina, ka nav izpildījies viens no noteikumu Nr.295
57.1.apakšpunkta obligātajiem priekšnoteikumiem, lai pieteicējai būtu tiesības saņemt pasākuma atbalstu. Līdz ar to tiesa
atzina, ka pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir noraidāms.
[6.5] Papildus, izvērtējot pieteicējas argumentu, ka tā nav saņēmusi lēmumu par saukšanu pie administratīvās
atbildības, tiesa norādīja turpmāk minēto.
Saskaņā ar Paziņošanas likuma 4.panta 2.punktu juridiskajai personai dokumentu paziņo uz tās juridisko adresi. Tas
nozīmē, ka juridiskajai personai jānodrošina sūtījumu saņemšana juridiskajā adresē. Tāpat atbilstoši Komerclikuma 12.panta
ceturtajai daļai, ja komersantam tiek nosūtītas ziņas, dokumenti vai cita korespondence uz komercreģistrā ierakstīto
juridisko adresi, uzskatāms, ka komersants šos dokumentus, ziņas vai citu korespondenci ir saņēmis, ja nosūtītājs
dokumentāri pierādījis, ka šāda nosūtīšana ir veikta.
Pieteicējas juridiskā adrese ir /adrese/. Tā ir adrese, uz kuru ierakstītā pasta sūtījumā nosūtīts lēmums par pieteicējas
saukšanu pie administratīvās atbildības. Taču, kā uzskata pieteicēja, valsts AS “Latvijas Pasts” darbiniekiem bija jāveic
attiecīgā pasta sūtījuma pāradresācija uz adresi /adrese A/. Šajā sakarā tiesa no valsts AS “Latvijas Pasts” 2014.gada
24.februāra vēstules secināja, ka laika posmā no 2013.gada 2.janvāra līdz 2014.gada 20.februārim no pieteicējas nebija
saņemts iesniegums par korespondences pāradresāciju no juridiskās adreses uz adresi /adrese A/. Līdz ar to tiesa
nekonstatēja, ka pieteicējai būtu nepienācīgi paziņots lēmums par saukšanu pie administratīvās atbildības.
[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 16.decembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.
Apelācijas sūdzībā pieteicēja norādījusi, ka tiesa nav izvērtējusi pieteicējas argumentus par Pasta likuma normu
piemērošanu izskatāmajā gadījumā. Pieteicēja pieteikumā konkrēti norādīja, kādus Pasta likuma pantus ir pārkāpuši valsts
AS “Latvijas Pasts” darbinieki, kā rezultātā pieteicēja nesaņēma pasta sūtījumu par administratīvā soda uzlikšanu, kas
tādējādi pieteicējai radīja nelabvēlīgas sekas, proti, liedza saņemt pasākuma atbalstu. Turklāt tiesa nav ņēmusi vērā
pieteicējas lūgumu uzaicināt uz tiesu valsts AS “Latvijas Pasts” pārstāvi vai pieprasīt valsts AS “Latvijas Pasts”
paskaidrojumus par pretrunīgo 2014.gada 24.februāra vēstuli, kurā ir atzīts korespondences pāradresācijas neievērošanas
fakts.
[8] Dienests paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norādījis, ka apelācijas sūdzību neatzīst un uzskata to par
nepamatotu. Dienesta ieskatā, tiesai bija jāvērtē un tā vērtēja pārsūdzētā lēmuma pamatotība, tai skaitā, vai pastāv
priekšnoteikumi, lai pieteicējai izdotu labvēlīgu administratīvo aktu. Apstāklis, ka pieteicējas un tiesas viedoklis par lietas
izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav noskaidrojusi
objektīvo patiesību lietā un nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus.
[9] Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[10] Lietā izšķirams jautājums par to, vai pieteicējai ir piešķirams Natura 2000 maksājums (meža īpašniekiem)
2013.gadā. Citiem vārdiem, lietā ir noskaidrojams, vai ir izdodams pieteicējai labvēlīgs administratīvais akts.
[11] Kā atzinusi Augstākā tiesa, lai iestādei uzdotu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību
normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā
prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus
apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Ja tiesa
norāda uz kādu obligātu apstākli, kuram būtu jābūt, bet kurš konkrētajā gadījumā nav iestājies, tiesa var noraidīt prasījumu
par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, arī neanalizējot, vai ir iestājušies pārējie tiesību normā minētie apstākļi.
Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt
prasījumu (sk., piemēram, Augtākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā
Nr.SKA-118/2007 10.punktu).
Likumdevējs ir paredzējis vairākus kritērijus, kurus ievērojot, atbalsta pretendents ir tiesīgs pretendēt uz publisko
atbalstu un to saņemt. Vienlaikus likumdevējs ir noteicis arī tādus apstākļus, kuriem iestājoties publiskais atbalsts atbalsta
pretendentam nav piešķirams. Viens no šādiem apstākļiem ir paredzēts noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunktā. Atbilstoši šai
tiesību normai, ja atbalsta pretendents pēc stāvokļa kārtējā gada 1.novembrī ir saukts pie administratīvās atbildības par šajā
normā uzskaitītajiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem, tostarp
par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 68.pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu, vai arī līdz kārtējā gada
1.novembrim atbalsta pretendentam ir nenomaksāts sods par minētajā normā norādītajiem administratīvajiem pārkāpumiem,
atbalsts pretendentam nav piešķirams.
Pirmās instances tiesa, izvērtējot lietā noskaidrotos apstākļus un iegūtos pierādījumus, konstatēja, ka pieteicēja ir
saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 68.panta pirmo daļu, kā
rezultātā tiesa atzina, ka pieteicējai publiskais atbalsts nav piešķirams, jo to liedz noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunkts.
Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu kopsakarā ar lietas dalībnieku paskaidrojumiem un apelācijas
sūdzības argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un
tiesiskos apstākļus un piemērojusi atbilstošās tiesību normas, kā rezultātā ir izdarījusi pareizus secinājumus. Līdz ar to
apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas
argumentācijai (sk. šā sprieduma 6.punktu) un atkārtoti to nenorāda.
Papildus pirmās instances tiesas argumentiem, kā arī atbildot uz apelācijas sūdzības argumentiem, apgabaltiesa norāda
turpmāk minēto.
[12] Kā redzams no pieteikuma, apelācijas sūdzības un no pieteicējas paskaidrojumiem, kas sniegti gan pirmās
instances tiesai, gan apgabaltiesai, pieteicēja pēc būtības neapstrīd pārsūdzētajā lēmumā konstatēto faktu, ka tā ir saukta pie
administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 68.panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā
pārkāpuma izdarīšanu.
Taču, neskatoties uz to, pieteicēja uzskata, ka tai nav liedzamas tiesības uz publisko atbalstu. Šādu viedokli pieteicēja
pamato ar apstākli, ka tā nesaņēma lēmumu par saukšanu pie administratīvās atbildības, līdz ar to pieteicēja nevarēja
apstrīdēt šādu lēmumu vai nomaksāt tai piemēroto administratīvo sodu. Tādējādi pieteicējas argumentācija faktiski balstās
tikai vienā aspektā, proti, valsts AS “Latvijas Pasts” rīcībā ar pieteicējai adresēto lēmumu par saukšanu pie administratīvās
atbildības.
Sakarā ar šādu pieteicējas argumentu apgabaltiesa visupirms norāda, ka neatkarīgi no tā, vai valsts AS “Latvijas Pasts”
bija jāpārsūta strīdus sūtījums no pieteicējas juridiskās adreses uz adresi /adrese A/, šis apstāklis pašlaik nevar ietekmēt
konkrētās lietas iznākumu.
Proti, izskatāmajā lietā pieteicēja ir vērsusies pret dienestu sakarā ar to, ka dienests ir pieņēmis pieteicējai nelabvēlīgu
administratīvo aktu, atsakoties piešķirt publisko atbalstu. Tas nozīmē, ka izskatāmajā lietā ir vērtējams dienesta rīcības jeb
izdotā administratīvā akta tiesiskums, pārbaudot, vai ir iestājušies normatīvajos aktos paredzētie priekšnoteikumi, lai
pieteicējai atzītu tiesības uz prasīto atbalstu. Tā kā dienesta administratīvais akts jeb atteikums piešķirt pieteicējai tās prasīto
labumu ir tiesisks, jo ir iestājušies noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunktā paredzētie apstākļi, kas liedz pieteicējai piešķirt
publisko atbalstu (par ko lietā strīda nav), konkrētais pieteicējas pieteikums nevar tikt apmierināts. Pretēji pieteicējas
viedoklim, tiesa nevar uzlikt pienākumu dienestam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu par publiskā atbalsta
piešķiršanu, jo šāda rīcība būtu pretrunā ar noteikumu Nr.298 57.1.apakšpunktu, kurā ir skaidri noteikts, kādos apstākļos ir
liedzamas pretendentu tiesības saņemt pasākuma atbalstu. Turklāt, kā pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, dienestam,
lemjot par pasākuma atbalsta piešķiršanu, nebija jāvērtē Valsts meža dienesta lēmuma par pieteicējas saukšanu pie
administratīvās atbildības pamatotība un tiesiskums. Atbilstoši noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunktam un 97.punktam
dienestam, pieņemot administratīvo aktu, no Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā pieejamajām ziņām bija jānoskaidro, vai
pieteicēja pēc stāvokļa kārtējā gada 1.novembrī nebija saukta pie administratīvās atbildības par attiecīgo administratīvo
pārkāpumu izdarīšanu un vai līdz kārtējā gada 1.novembrim pieteicējai nebija nenomaksāto administratīvo sodu par
attiecīgajiem administratīvajiem pārkāpumiem. Pretēji pieteicējas viedoklim, ne šajās tiesību normās, ne kādās citās tiesību
normās nav noteikts dienesta pienākums izvērtēt citas iestādes piemērotā administratīvā soda pamatotību. Tādējādi, tā kā
dienestam tas nebija jādara un, tā kā tas nav dienesta kompetencē, ir nepamatots pieteicējas viedoklis, ka dienests nav
noskaidrojis nepieciešamos apstākļus pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai. Minēto iemeslu dēļ ir nepamatots pieteicējas
viedoklis, ka dienestam bija jāveic izmeklēšana par strīdus sūtījuma piegādes apstākļiem, savukārt pirmās instances tiesai
bija jāpieaicina lietā valsts AS “Latvijas Pasts” vai tiesas sēdē jānopratina tās darbinieks.
[13] Vienlaikus, ņemot vērā, ka pieteicēja konsekventi ir paudusi tikai vienu jau iepriekš minēto argumentu par valsts
AS “Latvijas Pasts” rīcību, nosūtot pieteicējai lēmumu par saukšanu pie administratīvās atbildības, apgabaltiesa, lai arī
uzskata, ka šis arguments nekādā veidā neietekmē konkrētās lietas iznākumu, tomēr to izvērtēs.
Šajā sakarā apgabaltiesa no lietas materiāliem konstatē, ka Valsts meža dienesta 2013.gada 13.septembra lēmums par
pieteicējas saukšanu pie administratīvās atbildības pieteicējai nosūtīts ierakstītā pasta sūtījumā Nr.RR370972712LV
(turpmāk – strīdus sūtījums) (lietas 24.lapa).
Atbilstoši valsts AS “Latvijas Pasts” 2014.gada 12.februārī sniegtajai informācijai strīdus sūtījums pieteicējai nosūtīts
uz tās juridisko adresi /adrese/. 2013.gada 24.oktobrī strīdus sūtījums nosūtīts atpakaļ Valsts meža dienestam, jo pieteicēja
nesaņēma strīdus sūtījumu, un beidzās viena mēneša termiņš tā uzglabāšanai (lietas 47.lapa). Arī no pārējām lietā esošajām
valsts AS “Latvijas Pasts” vēstulēm redzams, ka strīdus sūtījums pieteicējai nosūtīts uz tās juridisko adresi.
Pieteicēja uzskata, ka šāda valsts AS “Latvijas Pasts” rīcība bija prettiesiska, jo strīdus sūtījums bija jāpārsūta uz
adresi /adrese A/, tā kā pieteicēja valsts AS “Latvijas Pasts” bija iesniegusi lūgumu pāradresēt visus pieteicējai adresētos
sūtījumus no pieteicējas juridiskās adreses uz adresi /adrese A/. Šajā sakarā pieteicēja atsaucas uz Pasta likumā paredzēto
tiesisko regulējumu.
Pasta likuma 52.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka adresāts, iesniedzot rakstveida iesniegumu, ir tiesīgs dot pasta
komersantam norādījumu piegādāt viņam adresētos sūtījumus uz citu adresi.
Tātad, kā pareizi norādījusi pieteicēja, tai kā pasta sūtījumu adresātei ir tiesības lūgt pasta iestādei pasta sūtījumus, kas
tai nosūtīti uz juridisko adresi, piegādāt uz citu adresi. Šādā gadījumā ir nepieciešams pieteicējas rakstveida iesniegums.
Ņemot vērā, ka pieteicēja vairākkārt izteica apgalvojumu, ka tā valsts AS “Latvijas Pasts” šādu iesniegumu bija
iesniegusi, pieteicēja tika aicināta to iesniegt apgabaltiesai. Tomēr šāds iesniegums no pieteicējas netika saņemts. Pieteicēja
apgalvo, ka minētais iesniegums pieteicējas rīcībā nav saglabājies, jo tas valsts AS “Latvijas Pasts” tika iesniegts 1994.gadā
un tad dokumentu kopijas netika izgatavotas. Arī valsts AS “Latvijas Pasts” vairākkārt sniegtajā informācijā apliecināja, ka
tās rīcībā pieteicējas iesnieguma par pasta sūtījumu piegādi uz citu adresi nav, lai gan no valsts AS “Latvijas Pasts” sniegtās
informācijas izriet, ka šāds iesniegums kādreiz, iespējams, ir bijis, jo atsevišķi pasta sūtījumi pieteicējai tika pāradresēti no
tās juridiskās adreses uz adresi /adrese A/ (lietas 6., 97.lapa). Tas, ka atsevišķi pasta sūtījumi pieteicējai pāradresācijas
rezultātā tika piegādāti uz adresi /adrese A/, izriet arī no pieteicējas iesniegtajām sūtījumu aploksnēm (lietas 88.-95., 102.-
115.lapa).
Taču, neskatoties uz minēto, pieteicējas uzmanība vēršama uz to, ka Pasta likums stājās spēkā 2009.gada 3.jūlijā,
tādējādi uz iespējamo pieteicējas 1994.gada iesniegumu par pasta sūtījumu pāradresāciju tieši Pasta likums, uz ko atsaucas
pieteicēja, nevar tikt attiecināts (tostarp ievērojot valsts AS “Latvijas Pasts” sniegto informāciju, ka adresātiem ir jāveic
regulāra pieteikto pāradresācijas pakalpojumu apmaksa atbilstoši aktuālajiem tarifiem). Savukārt iesniegums par pasta
sūtījumu pāradresāciju no pieteicējas juridiskās adreses uz adresi /adrese A/, laikā no 2013.gada 2.janvāra līdz 2014.gada
20.februārim, tostarp tajā laika posmā, kad pieteicējai tika nosūtīts strīdus sūtījums, no pieteicējas pasta iestādē netika
saņemts, un attiecīgs pakalpojums netika apmaksāts, kā to ir norādījusi valsts AS “Latvijas Pasts” (lietas 6., 97.lapa). Arī
pati pieteicēja nav iesniegusi jebkādus pierādījumus, kas apstiprinātu, ka tā attiecīgo iesniegumu valsts AS “Latvijas Pasts”
bija iesniegusi pēc Pasta likuma spēkā stāšanās, tostarp saistībā ar 2013.gada sūtījumiem. Apgabaltiesa piekrīt pieteicējas
apgalvojumam, ka atsevišķus pasta sūtījumus valsts AS “Latvijas Pasts” pārsūtīja pieteicējai no juridiskās adreses uz adresi
/adrese A/, uz ko ir norādīts jau iepriekš. Taču, kā informējusi valsts AS “Latvijas Pasts”, Madlienas piegādes punkta pasta
darbinieki pieteicējai bija patvaļīgi pārsūtījuši vienkāršās vēstules, neievērojot normatīvos aktus saistībā ar korespondences
pārsūtīšanu (lietas 97.lapa).
[14] Vienlaikus apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējai, ka iespējamās valsts AS “Latvijas Pasta” kļūdainās rīcības rezultātā
pieteicējai neatgriezeniski ir liegta iespēja saņemt pasākuma atbalstu. Šajā sakarā apgabaltiesa norāda, ka gadījumā, ja
pieteicēja, pierādot, ka valsts AS “Latvijas Pasts” nepamatoti nav pārsūtījusi pieteicējai strīdus sūtījumu, lūgtu Valsts meža
dienestam atjaunot termiņu lēmuma par pieteicējas saukšanu pie administratīvās atbildības apstrīdēšanai, un, ja šāds termiņš
tiktu atjaunots un pieteicējas apstrīdēšanas iesniegums tiktu izskatīts, un, ja tā rezultātā tiktu konstatēts, ka pieteicēja pie
administratīvās atbildības ir saukta nepamatoti, tas pieteicējai dotu pamatu prasīt dienestam uzsākt administratīvo procesu
no jauna un piešķirt tai prasīto labumu. Tomēr, iekams nav atcelts lēmums par pieteicējas saukšanu pie administratīvās
atbildības saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 68.panta pirmo daļu, pieteicējai publiskais atbalsts nevar
tikt piešķirts, jo to liedz jau vairākkārt pieminētais noteikumu Nr.295 57.1.apakšpunkts, kuru nevar ignorēt ne dienests, ne
tiesa.
[15] Rezumējot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir
noraidāms, jo nav konstatējami priekšnoteikumi pieteicējas prasītā labuma piešķiršanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt zemnieku saimniecības “/Nosaukums A/” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar
kuru zemnieku saimniecībai “/Nosaukums A/” tiktu piešķirts Natura 2000 maksājums (meža īpašniekiem) 2013.gadā.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) D.Makarova
Tiesneses (paraksts) S.Kanenberga
(paraksts) I.Višķere