Legislator Giurisprudenza & Legislazione
110018314 / 106AA-0044-15 Generato dall'IA

Court dismissed appeal in administrative penalty case for speeding, upholding first-instance ruling on written procedure.

Numero d'incarto 110018314 / 106AA-0044-15
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Court of Appeal dismissed the appellant's appeal against a first-instance judgment that upheld a police fine for speeding. The appellant argued that witnesses should have been summoned and the violation deemed trivial, but the court found no procedural errors in the written process. The court ruled that the appellant failed to request a court session and that the combined violations warranted the standard fine rather than a minor warning.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

LAPK 289.6 panta 1.daļa; LAPK 260. panta 1. un 2. daļa; LAPK 35. panta 2. daļa; LAPK 149.4 panta 8. daļa; LAPK 21. panta nosacījumi: In administrative penalty proceedings heard in writing, the court is not obligated to summon witnesses unless requested, and multiple simultaneous violations are punished under the sanction for the most serious offense.

Parole chiave

Generato dall'IA
administrative penalty proceedings written procedure rules speeding violation sanction witness summons requirement trivial offense exemption velocità eccessiva infrazioni alle norme della circolazione reato istantaneo

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
LAPK 289.6 panta 1.daļa
LAPK 260. panta 1. un 2. daļa
LAPK 35. panta 2. daļa
LAPK 149.4 panta 8. daļa
LAPK 21. panta nosacījumi
CSN 114., 39.8 punkts
Ministru kabineta noteikumi Nr.571
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. 110018314

Lietas arhīva Nr. 106AA-0044-15/6

SPRIEDUMS

Aizkrauklē 2015.gada 2.aprīlī

Zemgales apgabaltiesa

tiesnesis referents V.Sprudzāns

tiesneši E.Lenšs un V.Donāns

sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību apelācijas kārtībā rakstveida procesā 2015.gada 1.aprīlī

izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kurā ar Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra

spriedumu atstāts negrozīts Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieka

/Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmums Nr.511/14 „Par apstrīdēto lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230”, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.

Izskatot lietu rakstveida procesā, apelācijas instances tiesa

noskaidroja

2014.gada 23.jūlijā Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja

(turpmāk tekstā VP ZRP KPB) Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta rotas jaunākais inspektors

Valsts amatpersona sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PF289230, kurā norādīts, ka

2014.gada 23.jūlijā plkst.13.50 pa ceļu Sloka-Talsi 26.km virzienā no Slokas /pers. A/ vadīja

pasažieru automašīnu „Audi A4 Avant” ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ ar fiksēto

braukšanas ātrumu 92 km/h pie maksimāli atļautā kustības ātruma 50 km/h, ceļa zīmes Nr.518

„Apšuciems” (apdzīvotas vietas sākums) darbības zonā. Ātrums fiksēts ar video radaru „Genesis

II Select” Nr.G2S Nr.18645, iespējamā kļūda +- 3%, ātrums pārsniegts par 39 km/h.

Transportlīdzekļa vadītājs atstāja vadītāja vietu, kad transportlīdzeklis tika apturēts pēc policijas

darbinieka pieprasījuma. Tādējādi /pers. A/ pārkāpis Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija

noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 114., 39.8.punktu, konstatēts, ka

/pers. A/ ir izdarījis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – LAPK)

149.8panta 10.daļā un 149.4panta 8.daļā paredzētos pārkāpumus un transportlīdzekļa vadītājam

uzlikts naudas sods 85,00 euro (astoņdesmit pieci euro) apmērā (lietas 19.lapa).

/pers. A/, iesniedzot sūdzību VP ZRP priekšniekam, apstrīdēja administratīvo aktu

Nr.PF289230 (lietas 16.lapa).

Ar VP ZRP priekšnieka vietnieka /Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmumu VP

ZRP KPB Patruļpolicijas nodaļas Patruļdienesta rotas jaunākā inspektora Valsts amatpersona

2014.gada 23.jūlija lēmums /pers. A/ administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230 atstāts spēkā

negrozīts un /pers. A/ sūdzība noraidīta (lietas 11.-15.lapa).

Par VP ZRP priekšnieka vietnieka lēmumu sūdzību /pers. A/ iesniedza Bauskas rajona tiesā

(lietas 3.lapa).

Ar Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra spriedumu atstāts negrozīts Valsts policijas

Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieka /Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra

lēmums Nr.511/14 „Par apstrīdēto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PF289230”, bet

/pers. A/ sūdzība noraidīta (lietas 36.-48.lapa).

Par šo spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis /pers. A/, lūdzot atcelt to kā nepamatotu un

lietvedību izbeigt. Sūdzībā norādīts, ka konkrētajā gadījumā neesot strīda, ka 2014.gada 23.jūlijā,

iespējams, plkst.13.50 viņš vadījis transportlīdzekli „Audi A4 Avant” ar reģistrācijas numuru/TL

numurs/, bet uzskatot, ka nav pārkāpis ne pieļauto braukšanas ātrumu, ne veicis citas prettiesiskas

darbības, kas norādītas administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PF289230. Lietā neesot

pierādījumu, ka apstādināšanas vieta būtu tieši ceļš Sloka-Talsi 26.km un ka šajā posmā viņš būtu

vadījis transportlīdzekli, pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu. Administratīvā pārkāpuma

protokolā un lēmumos tiekot norādīts, ka esot pārkāpis CSN 114. un 39.8.punktu prasības, par ko

atbildība paredzēta LAPK 149.8panta 10.daļā un 149.4panta 8.daļā. CSN 114.punkts nosakot, ka

apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h. LAPK

149.8panta 9.daļa nosakot, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz

40 kilometriem stundā ar motocikliem, tricikliem, kvadracikliem, vieglajiem automobiļiem, kravas

automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas. Savukārt 10.daļa nosakot, ka par šā panta 9.daļā

paredzēto pārkāpumu, ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotas vietas

sākums” vai ar 528.ceļa zīmi „Dzīvojamā zona”, - uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam

astoņdesmit piecu euro apmērā. Neesot strīda par to, ka Ceļu satiksmes likumā (turpmāk tekstā –

CSL) 19.panta 1.daļā un 25.panta 3.daļā ir noteikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā

likuma, CSN un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus,

un jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmei traucējošas situācijas un nenodarītu

zaudējumus. Kā arī neesot strīda par to, ka apdzīvotās vietās ir noteikts braukšanas maksimālais

ātrums, bet konkrētajā gadījumā viņš neesot pārkāpis minēto normu prasības. CSN 39.8.punkts

nosakot, ka transportlīdzekļa vadītājam aizliegts bez uzaicinājuma atstāt transportlīdzekļa vadītāja

vietu, ja transportlīdzeklis apturēts pēc policijas darbinieka vai robežsarga pieprasījuma. LAPK

149.4panta 8.daļa nosakot, ka par transportlīdzekļa vadītāja vai pasažiera vietas atstāšanu bez

uzaicinājuma, ja transportlīdzeklis apturēts pēc policijas darbinieka vai robežsarga pieprasījuma, -

izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pasažierim septiņu euro

apmērā. Gan administratīvā pārkāpuma protokolā, gan Zemgales reģiona pārvaldes lēmumā

Nr.511/14, gan Bauskas rajona tiesas spriedumā esot rūpīgi analizēti viņa pienākumi, bet neesot

atzīts, ka viņam ir arī normatīvajos aktos noteiktās tiesības, kuras esot pārkāptas, un policijas

darbiniekiem ir savi pienākumi, kas konkrētajā gadījumā neesot pildīti vai pildīti nolaidīgi. Viņš

atkārtoti varot apgalvot, ka ceļu policijas darbinieks, apturot viņa transportlīdzekli, precīzi

neizskaidrojis apturēšanas iemeslu, t.i., neizskaidroja, ka esot braucis ar 92 km/h ātrumu, un tas

viņam neesot ticis uzrādīts. Pēc policijas darbinieka attieksmes un savu pienākumu nepienācīgas

pildīšanas izteicis lūgumu uzzināt policijas darbinieka vārdu, uzvārdu un amatu, ko ceļu policijas

darbinieks neesot izdarījis. Policijas darbinieks, kas faktiski veicis visas darbības, bijis /Valsts

amatpersona/. Iepazīstoties ar minēto lēmumu, viņš konstatējis, ka šis policijas darbinieks ir

sniedzis, iespējams, apzināti nepatiesas liecības savā ziņojumā, proti, norādot, ka viņš neesot prasījis

nosaukt viņa vārdu, uzvārdu un amatu, ka neesot prasījis uzrādīt braukšanas ātrumu, kā arī sniedzis

citas nepatiesas ziņas. Nepasakot apturēšanas iemeslu un nenosaucot savu vārdu un uzvārdu,

policijas darbinieks apzināti pārkāpis CSN 9.punktu, kā arī Valsts policijas 2010.gada

22.februāra noteikumu Nr.5 78.punkta prasības. Apzinātība izpaužoties tajā apstāklī, ka, lai veiktu

savu darba pienākumu, policijas darbinieks tiek iepazīstināts ar savu darbu pienākumiem un rīcību,

par ko iespējams ir arī policijas darbinieku paraksts par pienākumu un rīcības izskaidrošanu. Turklāt,

minētais policijas darbinieks viņam neesot piedāvājis iepazīties ar konstatēto ātruma mērījumu

un ziņojumā norādītais, ka esot atteicies no skatīšanās esot nepatiesība. Kā jau norādījis, tad vēlme

iepazīties ar apturēšanas iemesliem un to pierādījumiem ir bijusi jau no paša apturēšanas brīža.

Zemgales reģiona pārvaldes lēmumā izteikts apgalvojums, ka „iestādes ieskatā nav iespējams rast

skaidrojumu tam, kāpēc policijas darbinieki būtu ieinteresēti apturēt tieši pieteicēja vadīto

automašīnu, ja tā brauca ar atļauto ātrumu, sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un sniegt

apzināti nepatiesus dienesta ziņojumus. Iestāde uzskata, ka pieteicēja iesniegumā minētie

paskaidrojumi par faktiskajiem apstākļiem neatbilst īstenībai un ir sniegti ar nolūku izvairīties no

administratīvās atbildības.” Minētie apgalvojumi esot vispārīgi, nekorekti un vērsti tikai uz savu

darbinieku rīcības attaisnošanu sekojošu iemeslu dēļ. Jau savā lēmumā Zemgales reģiona pārvalde

norādījusi, ka viņam ir sastādīti protokoli un esot iepriekš administratīvi sodīts, tai skaitā par

ātruma pārsniegšanu, kam viņš piekrītot, bet, ja esot bijis vainīgs, tad esot atzinis savu vainu un

saņēmis sev pelnīto sodu. Konkrētā gadījumā viņš savu vainu neesot atzinis jau no paša sākuma un

neatzīstot arī šobrīd. Konkrētajā gadījumā viņš vēloties, lai lietu izskata objektīvi un taisnīgi. Uzskatot,

ka policijas darbinieks /Valsts amatpersona/, uzzinot, ka ir iesniegta sūdzība par viņa pieņemto

lēmumu, iespējams, lai izvairītos no jebkādas atbildības par savas darbības prettiesiskumu vai

neprofesionalitāti, ir sastādījis tāda veida ziņojumu, kas ir atreferēts lēmumā. Minētais esot pietiekami

svarīgs arguments, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām represijām, kas var iestāties, ja būtu ierosināta

dienesta pārbaude. Faktiski, policijas darbinieks /Valsts amatpersona/ 2014.gada 23.jūlijā neesot savācis

pietiekamus pierādījumus, kuri būtu par pamatu izdarīt secinājumus, ka viņš pārkāpis atļauto

braukšanas ātrumu. Faktiski 2014.gada 23.jūlijā lēmums ticis pieņemts tikai uz administratīvā

pārkāpuma protokola un viņa paskaidrojuma, kur viņš savu vainu nav atzinis, pamata. Citu

pierādījumu lietā neesot bijis un šobrīd arī neesot, kas norādot uz to, ka policijas darbinieks vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi nav noskaidrojis lietas apstākļus un nav izlēmis šo jautājumu saskaņā ar jautājumu

regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Viņa pienākums neesot pierādīt savu nevainīgumu, bet policijas

darbiniekam bijis jāpierāda viņa vainīgums. Turklāt, nevarot piekrist tiesas apgalvojumam, ka „(..)

policijas darbiniekam kā amatpersonai, kurai ir tiesības pieņemt lēmumu, nav pienākums pirms

lēmuma pieņemšanas sastādīt rakstveida ziņojumu par konstatētajiem faktiem, ko izmantot kā

pierādījumu lēmuma pieņemšanai (..)”, jo kā jau ticis norādīts, bez administratīvā pārkāpuma

protokola, kurā esot norādes, ka viņš šiem faktiem nepiekrīt, citu pierādījumu lietā neesot. LAPK

7.pants nosakot, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi

kā uz likuma pamata un likumā noteiktā kārtībā, un lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem

veicama, stingri ievērojot likumību. LAPK 243.pants paredzot, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma

lietā ir jebkuras LAPK paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas

par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences

ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus

apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas,

attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem, iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā

sakarībā. Viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, esot pietiekamu

un likumā atļautu pierādījumu iegūšana. Tikai uz likumā noteiktajā kārtībā iegūtiem pierādījumiem

esot pamats izdarīt secinājumu par prettiesiskas un administratīvi sodāmas rīcības esamību tās

personas darbībās, par kuras saukšanu pie administratīvās atbildības tiek lemts. Ceļu policijai esot

pienākums uzrādīt radara mērījumu. Lai arī ātruma mērierīces rādījuma uzrādīšana tiesību normās

neesot paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka policijas darbiniekam uzreiz pēc

apturēšanas šaubas par fiksētā ātruma pareizību, policijas darbiniekam būtu lietderīgi uzreiz pēc

transportlīdzekļa apturēšanas uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu

personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu (sk. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā Nr.SKA-226/2007). Tiesai,

ņemot vērā, ka jau no administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas brīža viņš konsekventi

norādījis, ka radara mērījums netika uzrādīts, bijis jātic viņa sniegtajiem paskaidrojumiem. Turklāt, šo

faktu varot pierādīt arī liecinieki, kuri bijuši klāt apturēšanas brīdī, ko ne iestāde, ne tiesa neesot

nopratinājusi. Viņš savā sūdzībā norādījis, ka viņa transportlīdzeklī atradušās vēl personas, kuras

redzējušas notiekošo un kuras šajā strīda gadījumā policijas darbinieki pat neesot mēģinājuši uzklausīt

un nopratināt kā lieciniekus, lai varētu izlemt jautājumu taisnīgi un objektīvi pēc būtības. Viņam neesot

ticis izskaidrots, ka viņam ir pienākums aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus, jo uzskatījis, ka sūdzībā norādītie

apstākļi ir pietiekami atzīt policijas lēmumu par nelikumīgu, jo viņa sūdzība bijusi balstīta uz

judikatūru, kas nepieļauj viņa atzīšanu par vainīgu. Tiesai bijis jāizskaidro sekas, kādas iestājas, ja

viņš lieciniekus neaicina. Turklāt konkrētajā lietā tiesa varējusi nozīmēt atklātu tiesu lietu izskatīšanai.

Iepazīstoties ar Bauskas rajona tiesas spriedumu, atrodot, ka esot bezspēcīgs savu interešu

aizsardzībā, jo tiekot ticēts tikai policijas darbiniekiem. Vēloties pieminēt tiesu judikatūrā

izteiktās atziņas, kas izteiktas Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada

22.oktobra lietā Nr.128035214, lietas arhīva Nr.104AA-0998-14/7, kur esot minēts sekojošais ,,

(..) ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso

lietas apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir personas tiesības, ja viņš tās

neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem paskaidrojumiem. Vislielākā

ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr personai vēl nav bijis laika izdomāt

sev izdevīgāku versiju.” Šādas pašas atziņas esot norādītas arī Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada

4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814, lietas arhīva Nr.105AA-0074-14/9. Policijas darbinieku

ziņojumi, kas sastādīti tikai 2014.gada 15.augustā nevarot atainot un neatainojot pareizo lietas

norisi un neesot ņemami vērā. Šādas atziņas esot izteiktas arī judikatūrā, proti, Latgales

apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada 27.decembra spriedumā lietā Nr.12025613,

kur cita starpā esot norādīts, ka tiek apšaubīta policijas darbinieku ziņojumu patiesība, kas ir

pieņemta ilgāku laiku pēc notikuma. Pierādīšanas pienākums esot institūcijai (amatpersonai), kas

nav pierādījusi viņa vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Turklāt, no lēmuma esot

redzams, ka tikai viens no policijas darbiniekiem, proti, /Valsts amatpersona/, kurš bijis veicis

nelikumīgās darbības, brīnumainā kārtībā atcerējās visas dienas notikumu sīkumos, bet otra

policijas darbiniece neesot bijusi tik pārliecināta un par lietas faktiskajiem apstākļiem vispār neko

neesot liecinājusi. Turklāt, no ziņojumiem esot redzams, ka ziņojumos norādīti atšķirīgi video

radari un pārkāpuma vieta, proti, /Valsts amatpersona/ norādot video radaru Genesis 2 Select

Nr.G2S 18645 un pārkāpuma vietu apdzīvota vieta „Apšuciems”, bet /Valsts amatpersona/ norāda

video radaru Genesis 2 Select Nr.G2S un pārkāpuma vietu apdzīvotas vietas sākums

„Apšuciems”. Minētie ziņojumi esot atšķirīgi un faktiski liekot izdarīt secinājumus, ka

patrulēšanas vieta ir bijusi tur, kur krasi mainās braukšanas ātrums, proti, apdzīvotas vietas

sākumā, kas nav pieļaujama. Policijas darbinieku kļūdas konstatētas arī citos tiesu nolēmumos,

piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 11.jūlija spriedumā, lietā

Nr.127034713, kur arī ir konstatētas nepilnības, kas faktiski norādot uz policijas darbinieku

neprofesionālo darbību un pierādīšanas pienākuma nepildīšanu, kā rezultātā nav pierādītas

personas darbības administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Minētās judikatūras atziņas Bauskas

rajona tiesa neesot ņēmusi vērā, pieņemot savu spriedumu. Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada

4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814, lietas arhīva Nr.105AA-0074-14/9 esot analizēta līdzīga

situācija, proti, tiesas spriedumā minēts sekojošais: kā redzams no /pers. B/ paskaidrojuma

notikuma vietā (lietas 19.lapa), tad viņš ir sniedzis ļoti detalizētus paskaidrojumus par notikumu,

tajā skaitā paskaidrojis, ka gan pirms viņa, gan aiz viņa brauca automašīnas tajā pašā virzienā. Kā

norādījusi LR Administratīvā apgabaltiesa savā 2009.gada 15.decembra spriedumā (lieta Nr.

A42499107): „(..) ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc

pārkāpuma sniegt patieso lietas apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir

personas tiesības, ja viņa tās neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem

paskaidrojumiem. Vislielākā ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr

personai vēl nav bijis laika izdomāt sev izdevīgāku versiju. Savukārt /Valsts amatpersona/

ziņojums rakstīts 20.03.14. (lietas 15.lapa), t.i., mēnesi pēc notikuma. Novērtējot abus ziņojumus,

tiesu kolēģija secina, ka abi ziņojumi ir identiski gan pēc satura, gan pēc formas (pēc rindkopu un

vārdu izvietojuma tekstā), kas tiesas kolēģijas ieskatā varēja rasties /Valsts amatpersona/

pārkopējot /Valsts amatpersona/ ziņojumu un tā tekstā izmainot vienīgi uzvārdus – /Valsts

amatpersona/vietā ierakstot savu uzvārdu. Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka ziņojumi, kas

rakstīti ar mēneša starpību, sakrītot gan vārdu, gan interpunkcijas skatījumā, ir neiespējami, ja

rakstītāji ir divi dažādi cilvēki. Līdz ar to tiesu kolēģija secinot, ka /Valsts amatpersona/ ziņojums

par notikumu ir apšaubāms pierādījums, jo nav pamata uzskatīt, ka viņš būtu sniedzis savu

redzējumu par pārkāpumu.” Šajā lietā lieta tikusi izbeigta. Viņa konkrētajā situācijā pierādījumu

iegūšana ir bijusi tikai pēc sūdzības iegūšanas un lietas faktiskie apstākļi bijuši līdzīgi, bet tiesa

viņu sodījusi, neievērojot tiesu judikatūru un citu augstāku instanču tiesu normu tulkojumu un

šaubu vērtēšanas kritērijus. CSL 43.4.pants nosakot, ka noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu

kontrolē Valsts policija ar šim nolūkam paredzētām mērierīcēm. Ministru kabineta 2005.gada

28.jūnija noteikumi Nr.455 ,,Kārtība, kādā tiek veikta mērīšanas līdzekļu tipa apstiprināšana,

pirmreizēja verificēšana un tirgus uzraudzība”, 2006.gada 5.decembra Ministru kabineta

noteikumu Nr.981 ,,Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un

verificēšanas atzīmēm” nosaka konkrētas prasības, kas jāievēro, lai ātruma mērierīces varētu

izmantot transportlīdzekļu ātruma kontrolei. Saskaņā ar Valsts policijas 2010.gada 22.februāra

noteikumiem Nr.5 100.punktu norīkojums kontrolē transportlīdzekļa braukšanas ātrumu ar šim

nolūkam paredzēto braukšanas ātruma kontroles mērierīci. Administratīvā pārkāpuma protokolā

esot norādīts, ka ātrums konstatēts ar video radaru Genesis II Select Nr.G2S Nr.18645. Ja nav

šāda ātruma mērīšanas iekārtas fiksēta video ieraksta, neesot iespējams pārliecināties, ka ātrumu

mērīšana tiešām ir notikusi, neesot iespējams konstatēt, ka ātrums bijis fiksēts lielāks nekā ir

atļauts, kā arī neesot iespējams konstatēt, ka, iespējams, fiksētais ātrums ir konstatēts tieši viņa

transportlīdzeklim. Esot apšaubāma šādas ierīces verificēšana atbilstoši prasībām, kā arī šīs ierīces

tehniskās spējas veikt video ierakstu un konstatēt ātrumu. Tas, ka policijai jāpierāda ierīču

verifikācijas fakts, esot arī norādīts judikatūrā, proti, verifikācijas jautājums apskatīts arī Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 2.jūlija spriedumā, lietā Nr.130073613, kas

stājies likumīgā spēkā. Kā jau norādījis, tad pēc viņa pieprasījuma uzrādīt ātruma mērīšanas

rezultātus, policijas darbinieks /Valsts amatpersona/viņam atteicies uzrādīt ātrumu fiksēšanas

mērījumu, tādējādi radot viņā vēl lielāku izbrīnu un neizpratni par viņa rīcību. Arī šeit tikušas

pārkāptas viņa tiesības uz apsūdzību pamatojošo pierādījumu uzrādīšanu. Šādu pienākumu

policijas darbiniekiem uzliekot normatīvais regulējums, tai skaitā Valsts policijas 2010.gada

22.februāra noteikumi Nr.5, kur skaidri un nepārprotami šādi pienākumi esot norādīti 102.punktā,

kā arī 107.punktā, esot norādīts, ka policijas darbiniekam ir pienākums pēc viņa lūguma uzrādīt

veikto ierakstu, ko viņam pēc vairākkārtējiem lūgumiem neuzrādīja, ko varot apliecināt gan viņa

pasažieri, gan otrs policijas darbinieks, kas atradās policijas transportlīdzeklī. Esot pārkāptas viņa

tiesības un esot diskriminēts arī šajā pierādījumu iegūšanas un pārbaudes procesā, kas radot

pamatotas šaubas par policijas darbinieka atbilstību ieņemamajam amatam un policista statusam

kā tādam. Viņš ticis apzināti aizkavēts, lai policijas darbinieki varētu realizēt savu pārākumu pār

personu, kura vēlējās izmantot savas tiesības, tai skaitā sākotnēji uzzināt savu apturēšanas

iemeslu, vēlāk arī apsūdzību pamatojošo pierādījumu pārbaudi. Policijas darbiniekiem esot

pienākums ieslēgt videosistēmu, uzsākot dienesta pienākumu pildīšanu. Turklāt, saskaņā ar Valsts

policijas 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 103.-109.punkta prasībām videosistēmu

ierakstīto glabā divus mēnešus, bet ja nepiekrīt, līdz galējam lēmumam. Zemgales reģionā

pārvalde savā lēmumā norādījusi, ka video ieraksts nav saglabājies tehnisku iemeslu dēļ. Pastāvot

situācijai, ka viņš neesot piekritis sākotnēji pieņemtajam lēmumam, iestādei bijis pienākums

glabāt pierādījumu līdz lēmuma stāšanās likumīgā spēkā, ja šo ierakstu vēlējās izmantot kā

pierādījumu lietā. Konkrētajā gadījumā esot atzīstams, ka vai nu šāda ieraksta vispār nav bijis vai

tajā fiksētā informācija nenorādīja uz konstatētajiem pārkāpumiem no viņa puses. Nevarot

piekrist, ka ir nepieciešams konstatēt, ka „būtisks ir verifikācijas faktam, bet ne pierādīšanas

pienākumam”. Attīstoties normatīvo aktu prasībām, cilvēktiesību institūtam, šaubu izslēgšanas

nolūkā normatīvie akti esot veidoti tā, lai katra persona zinātu savas tiesības. Mērierīces

uzrādīšana varot atrisināt strīdus jau pašā sākumā un pierādīt konstatētos faktus. Pretējā gadījumā

tie esot apšaubāmi. Judikatūrā esot bijušas šādas atziņas: „Lai arī ātruma mērierīces rādījuma

uzrādīšana tiesību normās nav paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka policijas

darbiniekam uzreiz pēc apturēšanas šaubas par fiksēta ātruma pareizību, policijas darbiniekam

būtu lietderīgi uzreiz pēc transportlīdzekļa apturēšanas uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar

fiksēto ātrumu, lai izslēgtu personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu” (sk.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā

Nr.SKA-226/2007). Minētās judikatūras atziņas Bauskas rajona tiesa neņēmusi vērā pieņemot

savu spriedumu. Attiecībā par video ieraksta neveikšanu patrulēšanas laikā neesot izprotama

policijas darbinieku rīcība neizdarīt video ierakstu vismaz pēc lēmuma pieņemšanas aizturēt

likumpārkāpēju, lai fiksētu pārkāpuma izdarīšanas turpinājumu, sekošanas un aizturēšanas gaitu,

jo Valsts policijas automašīnas, kuras ir norīkotas kontrolēt ceļu satiksmi, ir aprīkotas ar

attiecīgajām iekārtām, lai precīzi un nekļūdīgi fiksētu pārkāpumu un ļautu identificēt pārkāpēju.

Policijas inspektori savos dienesta ziņojumos nenorādot iemeslus, kāpēc netika veikts video

ieraksts. Arī Iestāde, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu un pieņemot lēmumus, kā arī pirmās

instances tiesa, nav skaidrojušas iemeslus, kāpēc netika veikts video ieraksts, kad policijas

darbinieki veica ceļu satiksmes uzraudzību. Bauskas rajona tiesa neesot izvērtējusi un norādījusi,

kāpēc netiek piemērota tiesu judikatūra. Minētais liekot secināt, ka konkrētajā lietā pārkāpuma

izdarīšanas apstākļi nav rūpīgi noskaidroti un izvērtēti, lai arī viņš savās sūdzībās uz šiem

apstākļiem konsekventi norādījis visās iepriekšējās instancēs. Ar ārējo normatīvo aktu policijas

inspektoriem neesot uzlikts pienākums patruļas laikā veikt video ierakstu, kas vienlaicīgi arī

privātpersonām piešķirtu tiesības pieprasīt tā veikšanu un uzrādīšanu, tomēr ar iekšējo normatīvo

aktu policijas darbiniekiem šāds pienākums esot uzlikts. Lai arī tas tieši neietekmē personas vainu

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, tomēr ievērojami atvieglo administratīvā pārkāpuma lietas

izskatīšanu, kā arī novērš iespējamās pretrunas starp personu paskaidrojumiem un dienesta

ziņojumos norādīto. Rodoties objektīvas šaubas par minēto inspektoru dienesta pienākumu

pildīšanas kvalitāti, kas dodot pamatu apšaubīt to objektivitāti un neitralitāti, pildot dienesta

pienākumus. Policijas darbinieks neesot pildījis savus pienākumus arī attiecībā uz protokola

noformēšanu, pienākumu un tiesību izskaidrošanu, kā arī paskaidrojumu pieņemšanu. Sastādot

administratīvā pārkāpumā protokolu viņš vēlējies sniegt savus paskaidrojumus, ko norādījis arī

policijas darbiniekam, pēc kā viņš, laikā, kad atradies ārā pie policijas transportlīdzekļa, iedevis

viņam paskaidrojuma veidlapu un teicis, lai rakstot. Policijas darbinieks neesot piedāvājis

iesēsties ne viņa dienesta transportlīdzeklī, ne arī iedevis paliktni, kas bijis policista rīcībā, lai viņš

varētu savus paskaidrojumus uzrakstīt, kas bijusi apzināta ņirgāšanās par viņu, proti, kā gribi, tā

raksti, kaut minētajos noteikumos Nr.5 policijas darbiniekam bijis jāpiedāvā iekāpt

transportlīdzeklī, lai varētu uzrakstīt paskaidrojumus, ko paredz 74.2.punkts. Policijas

darbiniekam bijis pienākums, lai pieņemtu paskaidrojumus, aicināt iekāpt savā dienesta

transportlīdzeklī. Viņam nekad policijas darbinieki neizskaidrojuši viņa tiesības un pienākumus,

bet tikai pēc paskaidrojumu uzrakstīšanas likuši parakstīties. Policijas darbinieku sniegtajā

ziņojumā arī šī informācija neatbilstot patiesībai. Administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās

personas kā pierādījumus varot izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par

faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem,

nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem. Ātrumu pārkāpumu varot pierādīt

tikai ar tā fiksējošās ierīces palīdzību, konkrētajā gadījumā, kad ātrums ticis fiksēts ar video

radaru, tad bijis pietiekami ticami pierādīt to ar šīs ierīces ierakstu. Pierādījuma ticamība esot

kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas

par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai

ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Nevienam no pierādījumiem neesot iepriekš

noteikta augstāka ticamības pakāpe attiecībā pret pārējiem pierādījumiem. Pierādījumi esot

attiecināmi uz konkrēto administratīvā pārkāpuma lietu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši

apstiprina administratīvā pārkāpuma lietvedībā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī

citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību. Lai arī

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 4.daļā nostiprināts vispārīgs princips, ka valsts

pārvaldei nav savu interešu, šāds princips esot jāpiepilda ar noteiktu saturu, ņemot vērā lietas

faktiskos apstākļus. Faktiskie apstākļi norādot, ka VP VRP nav ticamu, pieļaujamu un attiecināmu

pierādījumu, bet tikai subjektīvs inspektora pieļāvums par fakta esamību. Ņemot vērā to, ka sods

administratīvo pārkāpumu lietās pielīdzināms krimināltiesiskai sankcijai, ka izskatot

administratīvo pārkāpumu lietas, jāpiemēro krimināltiesībās valdošo principu, ka visas šaubas par

personas vainu ir jātulko par labu pie administratīvās atbildības saucamai personai, esot pieņemts

prettiesisks lēmums. Šo viedokli pastiprinot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustā nostāja, ka par

krimināllietām Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē atzīstamas arī noteiktas administratīvo

lietu kategorijas, tai skaitā – administratīvās lietas par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem

(skat., piemēram, lietā Malige pret Franciju, 1998.gada 23.septembra spriedums; Rec.l998-VII,

fasc.93), ka, lai piemērotu sodu par administratīvo pārkāpumu, jābūt pierādītai personas vainai.

Saskaņā ar administratīvā procesa principu in dubio pro civis (visas šaubas par labu cilvēkam)

pierādīšanas nastai jāgulstas pēc iespējas uz amatpersonu, un šaubu gadījumā risinājumam jābūt

par labu indivīdam. Publiskajās tiesībās visas šaubas tulkojamas par labu indivīdam. Šis princips,

pieņemot lēmumu, ticis ignorēts. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā

nostiprināto nevainīguma prezumpciju, proti, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa

vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības, esot jābūt

neapšaubāmiem un nepārprotamiem pierādījumiem, kas pierāda pārkāpuma faktu un personas

vainu pārkāpuma izdarīšanā. No minētajām Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām izrietot

nevainīguma prezumpcija, proti, nevainīgums tiekot prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo.

Līdz ar to visas saprātīgās šaubas par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā jātulko

par labu personai, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības. LAPK 239.panta 1.daļas

1.punktā esot noteikts, ka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā

lietvedība jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Neesot

iesniegti pietiekami pierādījumi, kas pierādītu, ka viņš izdarījis CSN 114.punkta prasību

pārkāpumu un viņu varētu saukt pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.8panta 10.daļas.

Viņu nevarot saukt pie administratīvās atbildības, kas paredzēta LAPK 149.4panta 8.daļā, jo

transportlīdzekļa atstāšana bijusi saistīta ar savu tiesību noskaidrošanu, apturēšanas iemesla

noskaidrošanu un amatpersonas datu noskaidrošanu. Policijas darbinieks izaicinājis veikt šādas

darbības. Ja policijas darbinieks būtu izpildījis savus pienākumus, tad viņš būtu izpildījis savus

pienākumus un konflikta viņu starpā nebūtu. Viņam neesot bijis jāzīlē par iemesliem viņa

apturēšanai, ko viņš noskaidrojis tikai pēc sarunas ar policijas darbinieku, un viņam neesot bijis

vairākkārtēji jālūdzas uzrādīt viņam braukšanas ātrumu. Savukārt tiesa savā spriedumā norādījusi,

ka „Tiesa nekonstatē, ka konkrētajā situācijā Iesniedzējs būtu rīkojies galējās nepieciešamības

stāvoklī vai nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, kad atbilstoši LAPK 17. un 18.pantam persona

nav saucama pie administratīvās atbildības.”. Viņa darbības esot maznozīmīgas un atzīstamas par

tādām, kur sliktākajā gadījumā varētu piemērot LAPK 21.panta nosacījumus un aprobežoties ar

mutvārdu aizrādījumu un lietvedību šajā daļā izbeigt. LAPK 272.pants nosakot, ka institūcijai

(amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts

administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt

pie administratīvas atbildības, un citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. LAPK

274.pantā esot noteikts amatpersonas sastādītā lēmuma saturs. Saskaņā ar šī panta 2.daļas

6.punktu lēmumā jānorāda faktisko un tiesisko apstākļu konstatējums. Tiesisko apstākļu

skaidrojums norādīts iekavās – pierādījumi, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumenti, uz

kuru pamata pierādījumi noraidīti. Faktisko apstākļu skaidrojums atrodams, piemēram, 2009.gada

28.maija Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumā lietā

Nr.SKK-84-09: ,,Ar jēdzienu ,,Noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi” jāsaprot noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas laiks, vieta, izdarīšanas veids, apsūdzētā vainas forma, motīvi, noziedzīgā

nodarījuma sekas.” LAPK sakopoti administratīvo pārkāpumu sastāvi, kuru sankcijās paredzēti

piemērojamie administratīvie sodi. Tādējādi LAPK paredzētajā kārtībā izskatāmās lietas pēc

būtības pielīdzināmas kriminālprocesam. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995.gada

23.oktobra spriedumu lietā ,,Pfarmeier vs Austria” (Aplication No 16841/90) administratīvo

pārkāpumu lietās privātpersonai ir tiesības uz tādām pašām procesuālajām garantijām lietas

izskatīšanā kā kriminālprocesā, jo administratīvajam sodam ir krimināltiesisks raksturs. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas ieskatā, izskatot tādas lietas, jāņem vērā kriminālprocesam pietuvināts

standarts. Apkopojot iepriekš teikto, vēloties norādīt, ka viņa vaina administratīvo pārkāpuma

protokolā norādīto darbību izdarīšanā nav pierādīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un viņa

tiesības ir aizskartas, jo viņa izteiktās šaubas un atsaukšanās uz judikatūru vispār neesot ņemtas

vērā, tās neesot analizētas un vērstas tikai uz policijas darbinieku neprofesionālās darbības

atzīšanu par pareizu, nolūkā ar visiem līdzekļiem attaisnot savu rīcību, neatzīstot savas kļūdas, kas

nepieļaujot lietvedību šajā lietā (lietas 51.-58.lapa).

Rakstveida procesā izskatījusi apelācijas sūdzību, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma

lietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos motīvus, Zemgales apgabaltiesa atzīst, ka

pirmās instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts, bet /pers. A/ apelācijas sūdzība

noraidāma.

Apelācijas instances tiesa uzskata, ka nav pamata apšaubīt ceļu policijas darbinieka ziņojumu

gan daļā par administratīvā pārkāpuma fiksēšanas apstākļiem /pers. A/, gan arī daļā par to, ka

ātruma nofiksēšanas laikā nekas nav traucējis fiksēt automobiļa ātrumu (lietas 20.-21.lapa).

Ievērojot to, ka tieši /Valsts amatpersona/ aktīvi iesaistījās administratīvā

pārkāpuma fiksēšanā, tostarp apstādināja /pers. A/ vadīto automobili, sastādīja

administratīvā pārkāpuma protokolu, norādot tajā gan video radaru un tā numuru,

gan arī ar to fiksēto pārkāpumu un tā izdarīšanas vietu, apelācijas instances tiesas

ieskatā, loģiski, ka /Valsts amatpersona/ ziņojums par notikuma apstākļiem ir

izvērstāks par /Valsts amatpersona/ ziņojumu (lietas 20.-21., 22.lapa).

Tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai atziņai,

ka ziņojumu sniegšana aptuveni 3 nedēļas pēc notikuma nav uzskatāma par pārāk

ilgu laiku pēc notikuma.

Saskaņā ar juridiskajā literatūrā izteiktu viedokli policistu liecībām un paskaidrojumiem ir

augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policists sniedzis nepatiesu liecību vai ziņojumu, ir

nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (sk.: Litvins G., Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma

lietvedība ceļu satiksmē. – Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2010, 37.lpp.,

www.providus.lv).

Turklāt, kā savulaik norādījusi Administratīvā apgabaltiesa, lai gan policijas darbinieku

liecības pašas par sevi nav uzskatāmas par absolūti ticamām un neapstrīdamām, tomēr policijas

darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus,

ir piešķirama augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieki ir snieguši

nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (sk. Administratīvās apgabaltiesas

2005.gada 3.decembra spriedumu lietā AA13-05/5; 2005.gada 9.decembra spriedumu lietā

Nr.666-05/5).

Apelācijas instances tiesa iepriekš norādītajos apstākļos piešķir augstu ticamības pakāpi ceļu

policijas darbinieku /Valsts amatpersona/ un /Valsts amatpersona/ ziņojumos sniegtajai

informācijai, jo konstatē, ka saistībā ar policijas darbinieku sniegto ziņojumu lietā faktiski vērā

ņemamais /pers. A/ pretarguments ir tas, ka viņa pārkāpumu neapstiprina videoieraksts.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar LAPK 243. un 243. 1panta noteikumiem

videouzņemšanas rezultātā iegūtais materiāls var būt tikai viens no pierādījumiem, un tas nav

uzskatāms par galveno. Tas, ka tehnisku iemeslu dēļ video ieraksta materiāls nav saglabājies

(lietas 13.lapa), konkrētajos apstākļos pats par sevi nav pamats atziņai, ka nav pierādīts /pers. A/

administratīvais pārkāpums.

Apelācijas instances tiesa, tāpat kā Bauskas rajona tiesa, nesaskata nekādu

pamatu ceļu policijas darbiniekiem konstatēt ātruma pārkāpumu, apstādināt /pers.

A/ vadīto automobili un sastādīt par braukšanas ātruma pārkāpumu administratīvā

pārkāpuma protokolu, ja /pers. A/ nebūtu izdarījis policijas darbinieku fiksēto

pārkāpumu.

Administratīvā pārkāpuma lietā nav nekādu ziņu par to, ka ceļu policijas darbinieks /Valsts

amatpersona/ būtu personīgi ieinteresēts apturēt un sodīt tieši /pers. A/.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta judikatūrai, kas savukārt veidojusies, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru, tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet tai nav pienākums detalizēti atrunāt spriedumā

jebkuru argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no

tiesību viedokļa (sk., piemēram, Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-216,

2006.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-54 un 2005.gada 11.oktobra lēmumu

lietā Nr.SKA-292).

Turklāt tiesu kolēģija konstatē, ka apelācijas sūdzībā pamatā ir atkārtoti Bauskas rajona tiesai

adresētajā sūdzībā izklāstītie argumenti (lietas 3.-5.lapa), atstājot bez jebkādas ievērības Bauskas

rajona tiesas spriedumā sniegto motivāciju par tiem (lietas 44.-48.lapa; sprieduma 9.-13.lapa).

Apelācijas instances tiesa, izvērtējot Bauskas rajona tiesas sprieduma motivāciju,

atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus, un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pietiekams. Tādēļ apelācijas instances tiesa saskaņā ar LAPK 289.13panta 3.daļu

pievienojas Bauskas rajona tiesas sprieduma motivācijai un uzskata, ka šajā

nolēmumā turpmāk nav nepieciešams atkārtot VP ZRP priekšnieka vietnieka

/Valsts amatpersona/ 2014.gada 4.septembra lēmumā un pirmās instances tiesas

spriedumā minētos argumentus un atzinumus.

Apstākļi, ka policijas darbinieks nav uzaicinājis pārkāpēju iesēsties rakstīt

paskaidrojumu dienesta automobilī, ka nav piedāvājis paliktni, kas bijis policijas

darbinieka rīcībā, nekādā ziņā neietekmē ne pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, ne tā

juridisko kvalifikāciju ne arī par to /pers. A/ noteikto sodu. Minēto neietekmē arī

/pers. A/ paustais viedoklis par to, ka policijas darbinieks, viņaprāt, ir rīkojies

neprofesionāli.

Ievērojot to, ka sods konkrētajā likuma normā ir paredzēts par atļautā braukšanas

ātruma pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz 40 kilometriem stundā, nav

atzīstama par būtisku neprecizitāti administratīvā pārkāpuma protokolā norādītā

video radara iespējamā kļūda „+- 3%” (lietas 19.lapa), kas Iestādes lēmumā,

ievērojot mērierīces verifikācijas sertifikātā rakstīto, pēc būtības pareizi norādīta

„+- 3 km/h” (lietas 13.lapa), bet faktiski, konstatējams, ka atbilstoši ierīces

verifikācijas sertifikātā rakstītajam maksimālā kļūda konkrētajos apstākļos

pieļaujama „+ 3 km/h” (lietas 24.lapa).

Vienlaikus atzīmējams, ka no /pers. A/ paskaidrojuma, kas sniegts administratīvā pārkāpuma

protokolā, redzams, ka pēc tam, kad viņš apstādināts un viņam paziņots, ka pārkāpis atļauto

braukšanas ātrumu, viņš gājis noskaidrot, kur fiksēts viņa pārkāpums, kā arī „pilsoņa, kurš vadījis

policijas automašīnu” vārdu un uzvārdu. Saņēmis atbildi, ka par uzdotiem jautājumiem atbilde

nav jāsniedz. Viņš uzliktajam sodam, pārkāpumam nepiekrīt (lietas 19.lapa).

Apelācijas instances tiesai ir pamats atzīt, ka, rakstot paskaidrojumu, /pers. A/ jau

bija zināms administratīvā protokola saturs, tostarp policijas darbinieka vārds un

uzvārds, kā arī mērierīce, ar kuru fiksēts pārkāpums, jo /pers. A/ savu

paskaidrojumu sniedzis, to pašrocīgi, neviena netraucēts, ierakstot administratīvā

pārkāpuma protokola veidlapā, turklāt norādīja, ka uzliktajam sodam, pārkāpumam

nepiekrīt.

Šādos apstākļos protokolā pārkāpēja ierakstītā norāde par to, ka policijas

darbinieks nav nosaucis savu vārdu un uzvārdu, kā arī nav norādījis, kur fiksēts

pārkāpums un kāds tas ir, ir atzīstama par formālu un rakstītu, sākotnēji formulējot

savu aizstāvības pozīciju.

Tiesu kolēģijai ir pamats ticēt /Valsts amatpersona/ ziņojumā norādītajai

informācijai arī par to, ka uz piedāvājumu apskatīt viņa fiksēto braukšanas

ātrumu /pers. A/ atteicis, ka neskatīsies. Ievērojama policijas darbinieka ziņojumā

pieminētā informācija, ka /pers. A/, administratīvā pārkāpuma protokola veidlapā

rakstot paskaidrojumu, konsultējies pa tālruni (lietas 21.lapa).

Apelācijas instances tiesai nav iebildumu pret tiesu nolēmumos ierakstītajiem

atzinumiem, izskatot konkrētus administratīvus pārkāpumus, tostarp atzinumam,

kas pausts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 22.oktobra

nolēmumā lietā Nr.128035214, Administratīvā apgabaltiesa savā 2009.gada

15.decembra spriedumā lietā Nr. A42499107 vai arī Vidzemes apgabaltiesas

2014.gada 4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814 par to, ka patiešām nevainīga

persona varētu būt ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso lietas

apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Vienlaikus tiesu kolēģija uzskata, ka fakts, ka

persona šādu paskaidrojumu nesniedz, pats par sevi nevar būt pamats atzinumam,

ka šī persona ir vainīga pārkāpuma izdarīšanā.

Vienlaikus tiesu kolēģija neuzskata, ka konkrētajā gadījumā mehāniski būtu

piemērojamas apelācijas sūdzības iesniedzēja pieminētajos tiesu nolēmumos

paustās atziņas, it īpaši apstākļos, kad katrs no šiem nolēmumiem ir taisīts par

atšķirīgiem no izpētāmā gadījuma tiesiskajiem apstākļiem. Turklāt šajos apelācijas

sūdzības iesniedzēja minētajos gadījumos varētu būt norāde uz veidojošos tiesu

praksi, neviz uz judikatūru.

Šajā sakarā apelācijas instances tiesa uzskata par nepieciešamu vien norādīt,

ka /pers. A/ sākotnējais sniegtais paskaidrojums nebūt nav atzīstams par patieso

lietas apstākļu sīku izklāstu, it īpaši, ja par lietas apstākļiem tajā nav atrodama

neviena norāde.

Kas attiecas uz Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada

27.decembra spriedumu lietā Nr.12025613, Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles

tiesu namam pieejamie resursi neļāva tādu sameklēt, vienlaikus, kā jau šajā

nolēmumā norādīts iepriekš, arī apelācijas instances tiesa neuzskata, ka ziņojumu

sniegšana aptuveni 3 nedēļas pēc notikuma būtu uzskatāma par pārāk ilgu laiku pēc

notikuma.

Arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2014.gada 11.jūlija

spriedumā lietā Nr.127034713 paustās atziņas neattiecas uz izskatāmo gadījumu, jo

apelācijas instances tiesa uzskata, ka /pers. A/ vaina viņam inkriminēto

administratīvo pārkāpumu izdarīšanā ir pierādīta un tiesu kolēģijai nerodas

saprātīgas šaubas par viņa vainīgumu.

Vidzemes apgabaltiesas 2014.gada 4.novembra lēmumā lietā Nr.108001814

faktiski nav analizēta līdzīga situācija, jo izskatāmajā lietā nav konstatēts, ka

pirms /pers. A/, vai arī aiz viņa vadītā automobiļa brauktu vēl kāda automašīna tajā

pašā virzienā.

Lai arī apgabaltiesa neatrada arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007.gada 29.marta lēmumu lietā Nr.SKA-226/2007, apelācijas

instances tiesa pilnībā pievienojas atziņai, ka ātruma mērierīces rādījuma uzrādīšana

tiesību normās nav paredzēta kā obligāts nosacījums, tomēr, ja persona izsaka

policijas darbiniekam uzreiz pēc apturēšanas šaubas par fiksēta ātruma pareizību,

policijas darbiniekam būtu lietderīgi uzreiz pēc transportlīdzekļa apturēšanas

uzrādīt personai mēraparāta mērījumu ar fiksēto ātrumu, lai izslēgtu personas

šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu.

Ievērojams, ka konkrētajos apstākļos /pers. A/ nav izteicis šaubas par fiksētā

ātruma pareizību, vien norādījis, ka nepiekrīt pārkāpumam.

Visbeidzot, apelācijas instances tiesas ieskatā, apstākļos, kad ātruma pārkāpumu

ar verificētu mērierīci ir fiksējuši ceļu policijas darbinieki, fakts, ka pārkāpējam

netika uzrādīts radara mērījums, ko apstiprinātu arī liecinieku liecības, nenorāda, ka

pārkāpums nav bijis.

Turklāt saskaņā ar LAPK 260.panta 1.daļu pie administratīvās atbildības sauktās

personas pienākumi ir noteiktā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas

amatpersonas norādītajā vietā, nekavēt un netraucēt administratīvā pārkāpuma lietas

norisi, kā arī ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā, bet nav

noteikts pienākums aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus.

Saskaņā ar LAPK 260.panta 2.daļā noteikto personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir

tiesības izteikt lūgumus.

LAPK 289.6 panta 1.daļā noteikts, ka rajona (pilsētas) tiesa administratīvā pārkāpuma lietu

izskata rakstveida procesā. Rajona (pilsētas) tiesa mutvārdu procesu nosaka pēc savas iniciatīvas

vai tad, ja to lūdz persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, cietušais vai prokurors.

Rakstveida procesā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana notiek, nerīkojot tiesas sēdi.

Izskatot lietu rakstveida procesā, nolēmumu tiesa pieņem uz lietā esošo dokumentu pamata.

Iepriekšējā rindkopā minētā panta 4.daļā noteikts, ka par lietas izskatīšanas vietu un laiku lietas

dalībniekiem paziņo ne vēlāk kā divas nedēļas pirms noteiktās tiesas sēdes. Izskatot lietu

rakstveida procesā, tiesnesis nosaka dienu, ar kuru nolēmums būs pieejams tiesas kancelejā, kā arī

vismaz divas nedēļas ilgu termiņu, līdz kuram administratīvā pārkāpuma lietas dalībnieki var

iesniegt paskaidrojumus, pieteikt noraidījumu, lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē, kā arī iesniegt citus ar

lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus.

Konstatējams, ka pirmās instances tiesa ir izpildījusi šos likumā minētos nosacījumus,

izskaidrojot tiesības lūgt izskatīt lietu tiesas sēdē. kā arī pieteikt citus ar lietas izskatīšanu saistītus

lūgumus (lietas 35.lapa). Savukārt /pers. A/ līdz lietas izskatīšanai nav iesniedzis lūgumus izskatīt

lietu tiesas sēdē, aicināt uz tiesas sēdi lieciniekus.

Šādi lūgumi nav izteikti arī apelācijas instances tiesai.

Norādītajos apstākļos nav pamatoti apelācijas sūdzības iesniedzēja izteiktie pārmetumi par to, ka

tiesai bijis jāizskaidro sekas, kādas iestājas, ja viņš lieciniekus neaicina, ka konkrētajā lietā tiesa

varējusi izskatīt lietu tiesas sēdē.

Iepriekš norādītajos apstākļos jautājums saistībā ar LAPK 149.4panta 8.daļā paredzētā

administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu, ka tas atzīstams par tādu, kur varētu piemērot LAPK

21.panta nosacījumus un aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu, un lietvedību šajā daļā izbeigt

nav izskatāms, jo saskaņā ar LAPK 35.panta 2.daļā noteikto, ja persona ir izdarījusi vairākus

administratīvos pārkāpumus, kas konstatēti vienlaicīgi, un tos izskata viena un tā pati institūcija

(amatpersona), administratīvais sods tiek uzlikts tās sankcijas ietvaros, kura ir paredzēta par

smagāko pārkāpumu, konkrētajos apstākļos – par LAPK 149.8panta 10.daļā paredzēto.

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289. 22

pantu, Zemgales apgabaltiesa

nosprieda

Bauskas rajona tiesas 2015.gada 14.janvāra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ iesniegto

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis referents V.Sprudzāns

Tiesneši E.Lenšs

V.Donāns