Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A42946309 / AA43-0423-13 Generato dall'IA

Administrative appeal court partially allowed claim by recognizing ministerial decision as unlawful due to procedural violation.

Numero d'incarto A42946309 / AA43-0423-13
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court dismissed the applicant's request to annul the minister's decision, while the Administrative Appeal Court partially reversed this outcome. The court found that a significant procedural violation occurred during the initial proceedings, which the first instance court correctly identified as grounds for declaring the administrative act void. Consequently, the court held that such a violation automatically renders the act unlawful without needing to assess its substantive impact, thereby granting the applicant partial relief.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likums 74. pants 2. punkts; 126. pants 1. daļa; 245. pants; 307. pants; 309. pants: A procedural violation so fundamental that it renders an administrative act void also constitutes a basis for declaring the act unlawful, regardless of whether the violation affected the act's substantive content.

Parole chiave

Generato dall'IA
administrative appeal procedural violation unlawful administrative act void administrative act partial relief granted wind energy rights mandatory purchase scheme sottrazione di energia

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likums 126. pants 1. daļa
Administratīvā procesa likums 245. pants
Administratīvā procesa likums 307. pants
Administratīvā procesa likums 309. pants
Administratīvā procesa likums 74. pants 1. daļa 2. punkts
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

NORAKSTS

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A42946309

AA43-0423-13/14

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2013.gada 4.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente L.Vīnkalna, tiesneses Dz.Amerika un A.Kovaļevska

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

SIA „/Nosaukums/” pieteikumu par ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta

lēmuma Nr.1-6.1-877 un Ekonomikas ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma

Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga administratīvā akta izdošanu,

ar kuru SIA „/Nosaukums/” tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja elektrostacijā ar

jaudu lielāku par 0,25 MW saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros

2010.gadam, sakarā ar SIA „/Nosaukums/” un Ekonomikas ministrijas apelācijas

sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 27.jūlijā SIA „/Nosaukums/” (turpmāk – pieteicēja)

iesniedza Ekonomikas ministrijā (turpmāk – Ministrija vai atbildētāja)

iesniegumu Nr.36, lai iegūtu tiesības vēja elektrostacijās saražotās

elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadā.

[2] Ar ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmumu Nr.1-6.1-877

pieteicējai atteikts piešķirt tiesības pārdot elektroenerģiju, kas saražota,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, vēja elektrostacijā „/Nosaukums 2/”

saimniecībās „/Nosaukums 3/”, „/Nosaukums 4/”, „/Nosaukums 5/”,

„/Nosaukums 6/”, „/Nosaukums 7/”, „/Nosaukums 8/” un „/Nosaukums 9/”

/pagasts/, Ventspils novadā obligātā iepirkuma ietvaros. Lēmums pamatots šādi.

[2.1] 2010.gadā pieejamo obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās

elektroenerģijas apjomu vēja elektrostacijām ar jaudu lielāku par 0,25 MW līdz

2010.gadam noteikt nav iespējams, tādējādi nav iespējams piešķirt no

atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma

tiesības 2010.gada apjoma ietvaros.

[2.2] Ministrija ir pārtraukusi Ministru kabineta 2009.gada 24.februāra

noteikumu Nr.198 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot

atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk –

noteikumi Nr.198) 13.punktā minēto lēmumu izsniegšanu vēja elektrostacijām

ar jaudu lielāku par 0,25 MW, jo atbilstoši šo noteikumu 29.punktam

aprēķinātais lielums En vēja elektrostacijām ar jaudu lielāku par 0,25 MW uz

2009.gada 15.jūliju ir sasniedzis 245 076 MWh.

[3] 2009.gada 25.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts

pieteicējas pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Pieteikums

pamatots šādi.

[3.1] Saskaņā ar noteikumu Nr.198 57.punktu publiskajam tirgotājam līdz

2009.gada 1.aprīlim jāaprēķina un jāpublicē precizēts no atjaunojamiem

energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam un

turpmākajiem gadiem, ņemot vērā 2008.gada faktiskos rādītājus un precizētas

elektroenerģijas galalietotāju patēriņa prognozes.

[3.2] Publiskā tirgotāja aprēķins atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas apjomam 2010.gadam ir galīgs un negrozāms.

[3.3] Publiskais tirgotājs saskaņā ar noteikumu Nr.198 64.punktu

2009.gada 9.jūnijā precizēja obligāti iepērkamās vēja elektrostacijās ar jaudu

lielāku par 0,25 MW saražotās elektroenerģijas apjomu 2009., 2010. un

turpmākajiem gadiem.

[3.4] Noteikumos Nr.198 nav paredzēti pārejas noteikumi (izņemot

noteikumu Nr.198 64.punktu), kas regulētu atsevišķu termiņu no atjaunojamiem

energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma aprēķināšanai un

publicēšanai 2010.gadam.

[3.5] Pie atjaunojamiem energoresursiem pieder arī saules enerģija. Tā kā

visas tiesības pārdot saules elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros 2010.gadam jau ir piešķirtas, pārkāpts tiesiskās paļāvības

princips.

[4] Paskaidrojumos Administratīvajai rajona tiesai atbildētāja norāda, ka

pieteikumu neatzīst. Paskaidro, ka 2009.gadā saules elektrostacijām obligātā

iepirkuma apjoms noteikts 0 MWh, līdz ar to nākamajā gadā obligāti iepērkamās

elektroenerģijas apjoms mainīties nevar.

[5] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmumu

uzdots Ministrijai izskatīt pēc būtības pieteicējas iesniegumu tiesību iegūšanai

izmantot no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas

pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam, ņemot vērā, ka publiskais

tirgotājs noteicis obligāti iepērkamās no atjaunojamiem energoresursiem

saražoto elektroenerģijas apjomu 2010.gadā 313 254 MWh apmērā.

[6] Ar Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmumu Nr.1-6.1-13 pieteicējai

nav piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot

atjaunojamos energoresursus vēja elektrostacijā „/Nosaukums 2/” obligātā

iepirkuma ietvaros.

[7] Ar Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu

pieteikums apmierināts daļēji – ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta

lēmums Nr.1-6.1-877 atzīts par prettiesisku, bet pieteikums daļā par Ministrijas

2010.gada 21.janvāra lēmuma Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot

vēja elektrostacijā ar jaudu lielāku par 0,25 MW saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam, noraidīts. Spriedums pamatots šādi.

[7.1] Pieteicēja iesniegusi pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja elektrostacijās

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam.

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 254.panta pirmā daļa

paredz, ja pieteikumu par administratīvā akta izdošanu tiesa atzīst par pamatotu,

tā uzdod iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu. Tas nozīmē, ka, izskatot

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai jāpārbauda, vai

pieteicējam atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem ir vai nav tiesības uz

labvēlīgu administratīvo aktu. Turklāt lieta jāizskata atbilstoši lietas izskatīšanas

laikā konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (sk. Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2009.gada

11.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-345/2009 10.punktu). Tiesa nevar ar

spriedumu uzlikt iestādei pienākumu piemērot spēku zaudējušas tiesību normas

(sk. Senāta 2010.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-302/2010 8.punktu).

Šajā lietā tiesai ir jānoskaidro, vai iestādei šobrīd (lietas izskatīšanas laikā

tiesā) ir pienākums izdot labvēlīgu administratīvo aktu.

Vienlaikus pieteicējas pārstāvis lūdza tiesu vērtēt ekonomikas ministra

2009.gada 26.augusta lēmuma tiesiskumu un Ekonomikas ministrijas 2010.gada

21.janvāra lēmuma, kurš pieņemts, izpildot Administratīvās apgabaltiesas

2009.gada 8.decembra lēmumu, tiesiskumu. Pieteicējas pārstāvis norādīja, ka

minēto lēmumu tiesiskumu nepieciešams vērtēt atlīdzinājuma nolūkā.

Tiesai izskatāmās lietas ietvaros ne vien jāvērtē prasījums par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, bet arī abu minēto lēmumu tiesiskums.

[7.2] 2009.gada 27.jūlijā, kad pieteicēja vērsās Ministrijā, lūdzot piešķirt

tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros, kritērijus, saskaņā ar kuriem ražotājs, kas elektroenerģiju ražo,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, var iegūt tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā, kā arī no

atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligāti iepērkamā

apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību regulēja noteikumi

Nr.198.

Minēto noteikumu 16.3.punkts noteic, ka ministrija pieņem lēmumu

nepiešķirt komersantam tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros šo noteikumu 29.punktā minētajā gadījumā.

Saskaņā ar noteikumu Nr.198 29.punktu ministrija pārtrauc šo noteikumu

13.punktā minēto lēmumu – administratīvo aktu – izsniegšanu elektrostacijām,

kurās elektroenerģiju ražo no attiecīgā atjaunojamo energoresursu veida, ja šo

noteikumu 57.punktā noteiktajā kārtībā publicētais elektroenerģijas obligātā

iepirkuma apjoms sasniedz lielumu En, ko aprēķina, izmantojot šādu formulu:

En = Enfakt + Enlēm –Enatc, kur

Enfakt – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā

saražots no atjaunojamā energoresursa veida n un pārdots publiskajam

tirgotājam;

Enlēm – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts šo noteikumu

13.punktā minētajos lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti

elektrostacijām, kas paredzētas atjaunojamā energoresursa veida n izmantošanai,

bet kuras elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu publiskajam tirgotājam nav

uzsākušas vai ir uzsākušas pēc iepriekšējā kalendāra gada sākuma;

Enatc – kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts šo noteikumu

13.punktā minētajos lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti

elektrostacijām, kas paredzētas atjaunojamā energoresursa veida izmantošanai,

bet kalendāra gada laikā atcelti atbilstoši šo noteikumu 17., 31., 33., 40. vai

41.punktam, kā arī kopējais elektroenerģijas apjoms, kas noteikts ministrijas

lēmumos – administratīvajos aktos, kuri izsniegti atbilstoši Ministru kabineta

2007.gada 24.jūlija noteikumiem Nr.503 „Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus”, bet atcelti atbilstoši šo

noteikumu 17., 26., 31., 33. vai 65.punktam.

Noteikumu Nr.198 57.punkts paredz, ka publiskais tirgotājs katru gadu

līdz 1.aprīlim aprēķina un publicē precizētu no atjaunojamiem energoresursiem

saražotās elektroenerģijas apjomu turpmākajiem gadiem, ņemot vērā iepriekšējā

gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas galalietotāju patēriņa

prognozes. Tajā pašā dienā, kad tiek publicēts obligāti iepērkamās no

atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms, publiskais

tirgotājs par aprēķinātajiem no atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas apjomiem rakstiski informē ministriju un regulatoru.

[7.3] Secināms, ka vispirms ministrijai ir jāaprēķina lielums E n, kuru

veido trīs dažādi lielumi. Pēc tam iegūtais En jāsalīdzina ar publiskā tirgotāja

publicēto elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu.

Kā norādīts ekonomikas ministra lēmumā, AS „/Nosaukums 10/” kā

publiskais tirgotājs 2009.gada 9.jūnijā publicēja precizētus obligāti iepērkamās

no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomus 2009.,

2010. un turpmākajiem gadiem. Obligāti iepērkamās no atjaunojamiem

energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms vēja elektrostacijām ar jaudu

lielāku par 0,25 MW 2009.gadā tika noteikts 245 607 MWh apmērā, savukārt

2010.gadā 313 254 MWh apmērā.

Tātad iestādei bija zināms publiskā tirgotāja publicētais prognozētais

obligāti iepērkamās no atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas apjoms 2010.gadam.

Līdz ar to tiesai vispirms jāvērtē, vai ministrija varēja aprēķināt lielumu

En.

[7.4] Kā minēts iepriekš, lielumu En tostarp veido Enfakt jeb kopējais

elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā saražots no atjaunojamā

energoresursa veida n un pārdots publiskajam tirgotājam.

Tiesa piekritusi pieteicējas pārstāvim, ka minētais apjoms ir attiecināms

uz konkrētu atjaunojamā energoresursa veidu. Tātad, ja persona pretendē uz

obligātā iepirkuma tiesību saņemšanu elektroenerģijas, kas saražota vēja

elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW, pārdošanai, aprēķinot Enfakt, jāņem

vērā tikai tas elektroenerģijas apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gada laikā

saražots vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW un pārdots

publiskajam tirgotājam.

Pieteicēja, vēršoties Ministrijā, lūdza piešķirt tiesības pārdot

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam. Savukārt Enfakt ir

elektroenerģijas apjoms, kas saražots un pārdots iepriekšējā kalendārā gada

ietvaros. Secīgi, lai noteiktu piešķiramo tiesību apjomu 2010.gadam, jāaprēķina

iepriekšējā – 2009.gadā – faktiski saražotais un pārdotais elektroenerģijas

apjoms. Ir loģiski, ka precīzu 2009.gadā saražoto un pārdoto apjomu var noteikt

tikai 2010.gadā. Līdz 2010.gada 1.janvārim var tikai prognozēt faktiski

saražotās un pārdotās elektroenerģijas apjomu 2009.gadā.

Tādējādi, lai arī noteikumi Nr.198 neparedzēja konkrētu termiņu

iesnieguma iesniegšanai tiesību iegūšanai pārdot no atjaunojamiem

energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, šāds

termiņš ir izsecināms, tulkojot kopsakarā noteikumu Nr.198 57. un 29.punktu.

Proti, termiņš iesniegumu iesniegšanai tiesību iegūšanai pārdot elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam bija no 2010.gada 1.janvāra.

[7.5] Pieteicējas argumenti galvenokārt saistīti ar apsvērumu, ka,

publiskajam tirgotājam atbilstoši noteikumu Nr.198 57.punktam publicējot

precizētu no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomu

turpmākajiem gadiem, komersants var saņemt tiesības pārdot elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros.

Tomēr, kā izriet no noteikumu Nr.198 regulējuma, publiskā tirgotāja

publicētais no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms

ir tikai viens no komponentiem, kas izmantojams, aprēķinot piešķiramo

elektroenerģijas apjomu obligātā iepirkuma ietvaros. Ņemot vērā noteikumu

Nr.198 29.punktā paredzēto aprēķinu formulu, secināms, ka nav iespējama

tiesību piešķiršana nākamajam gadam pirms kārtējā gada beigām.

[7.6] Pieteicēja norāda, ka iestādes rīcība nav bijusi konsekventa, jo

iestāde ir piešķīrusi tiesības pārdot saules elektrostacijās saražoto elektroenerģiju

2010.gadam saskaņā ar iesniegumiem, kas iesniegti 2009.gadā. Citiem vārdiem,

pieteicēja norāda uz vienlīdzības principa pārkāpumu.

Atbilstoši vienlīdzības principam, kura saturs atklāts arī APL 6.pantā,

pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un

tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai

tiesiskajiem lietas apstākļiem, – atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no

administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas,

valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās

izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida

un citiem apstākļiem.

Atbilstoši publiskā tirgotāja publicētajam obligāti iepērkamās saules

elektrostacijās saražotās elektroenerģijas apjoms 2009.gadā noteikts 0 MWh

apjomā, savukārt 2010.gadā – 614 MWh apjomā.

Tas nozīmē, ka obligātais iepirkums attiecībā uz saules elektrostacijās

saražoto elektroenerģiju 2009.gadā vispār netika īstenots, secīgi lielumu En

veidojošie lielumi Enfakt, Enlēm un Enatc bija 0. Tādējādi ministrijas rīcībā bija

nepieciešamā informācija, lai aprēķinātu En un atbilstoši noteikumu Nr.198

29.punktam noteiktu, kad En sasniedz publiskā tirgotāja noteikto obligāti

iepērkamās saules elektrostacijās saražotās elektroenerģijas apjomu.

Tātad attiecībā uz tiesību piešķiršanu pārdot saules elektrostacijās

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros pastāvēja atšķirīgi faktiskie

apstākļi. Savukārt atšķirīgos faktiskajos apstākļos iestādei jāpieņem atšķirīgi

lēmumi, un tas nav uzskatāms par vienlīdzības principa pārkāpumu.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, tiesa atzinusi, ka konkrētajā tiesiskajā

un faktiskajā situācijā, izskatot pieteicējas 2009.gada 27.jūlija iesniegumu,

nebija pamata pieņemt pieteicējai labvēlīgu lēmumu, tā kā atbilstoši tiesību

normām nevarēja tikt aprēķināts lielums En.

[7.7] Tiesa konstatējusi, ka 2009.gada 26.augusta lēmumu pieņēmis

ekonomikas ministrs. Kā norādīts lēmumā, ministrs, pamatojoties uz Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 37.panta otro daļu, ar 2009.gada 15.aprīļa rīkojumu

Nr.151 ir pārņēmis savā kompetencē lēmumu pieņemšanu par tiesību

piešķiršanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros.

Kā izriet no noteikumiem Nr.198, lēmuma pieņemšana par tiesību

piešķiršanu vai atteikumu piešķirt tiesības komersantam pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir Ministrijas kompetencē

(noteikumu Nr.198 13. un 16.punkts).

Pilnvaru pārņemšanas tiesības reglamentē Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 37.pants. Atbilstoši šā panta pirmajai daļai augstāka iestāde vai

amatpersona var pārņemt pakļautībā esošas iestādes vai pārvaldes amatpersonas

lietvedībā esošu lietu savā kompetencē.

Minētā panta otrā daļa noteic, ka izņēmuma gadījumā augstāka iestāde vai

amatpersona var pārņemt pārraudzībā esošas tiešās pārvaldes iestādes vai

pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Šādā gadījumā

iestāde vai amatpersona, kas vēlas šīs tiesības īstenot, to var darīt tikai tad, ja ir

saņēmusi savas augstākas iestādes vai amatpersonas rakstveida piekrišanu.

Piekrišana nav nepieciešama, ja pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto Ministru

kabineta loceklis.

Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka administratīvā procesa

ietvaros šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās pilnvaru pārņemšanas

tiesības ir tādai pārvaldes amatpersonai, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt,

ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

[7.8] No minētajām tiesību normām secināms, ka augstāka iestāde

(amatpersona) var pārņemt gan pakļautībā, gan izņēmuma gadījumos arī

pārraudzībā esošas iestādes (amatpersonas) lietvedībā esošu lietu. Tomēr

administratīvā procesa ietvaros pilnvaru pārņemšanas tiesības ir pārvaldes

amatpersonai, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt.

Noteikumu Nr.198 27.punkts noteic, ka ministrijas lēmumu nepiešķirt

komersantam tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros var pārsūdzēt APL noteiktajā

kārtībā. Savukārt no APL 188.panta otrajā daļā ietvertā regulējuma izriet, ka

gadījumā, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, iestādes lēmums

nav pārskatāms apstrīdēšanas kārtībā, bet uzreiz pārsūdzams tiesā.

Tā kā Ministrijas augstāka iestāde ir Ministru kabinets, Ministrijas

lēmums nav apstrīdams, bet gan uzreiz pārsūdzams tiesā. Tātad nepastāv

pārvaldes amatpersona, kurai administratīvo aktu var apstrīdēt. Tiesa arī nav

konstatējusi, ka noteikumi Nr.198 paredzētu īpašu ekonomikas ministra

kompetenci Ministrijas pilnvaru pārņemšanā.

Papildus tiesa norādījusi, ka ministrs nav uzskatāms par pārvaldes

amatpersonu. Pārvaldes amatpersona atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma

1.panta 10.punktam ir amatpersona, kura ir civildienesta ierēdnis vai iestādes

darbinieks un kuru ieceļ amatā vai pieņem darbā, pamatojoties uz

profesionāliem kritērijiem. Savukārt ministrs ir politiska amatpersona, kuru

ieceļ, pamatojoties uz politiskiem kritērijiem.

Lai arī ministrs atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.panta

pirmajai daļai vada ministrijas darbu, tomēr ministra kompetence administratīvā

procesa ietvaros ir ierobežota. Piemēram, minētā panta otrās daļas 4.punkts tieši

noteic, ka ministrs var atcelt parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu

ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus

un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus. Tātad tiesību normas ierobežo

ministra kā politiskas amatpersonas „iesaistīšanos” lēmumu pieņemšanā

administratīvā procesa ietvaros.

[7.9] Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka ekonomikas ministrs, pārņemot

savā kompetencē lēmumu pieņemšanu par tiesību piešķiršanu pārdot no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros, ir pārkāpis APL 51.pantu (administratīvo lietu izskata iestāde atbilstoši

savai kompetencei, kas tai piešķirta ar normatīvo aktu), kā arī Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 37.panta ceturto daļu.

Secīgi tiesa konstatējusi, ka administratīvo aktu ir izdevusi amatpersona,

kurai šāda akta izdošana nav piekritīga.

[7.10] Piekritības kļūdas parasti rada administratīvā akta spēkā

neesamību. Proti, APL 74.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka

administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā

administratīvā akta izdošana nav piekritīga (izņemot gadījumu, kad

administratīvā procesa laikā mainās teritoriālā piekritība). Citiem vārdiem, ja

iestāde tai piešķirto publisko varu ir izmantojusi tik nelikumīgi, neprecīzi un

nepilnvērtīgi, tad no adresāta šāds akts nevar prasīt nekādu rīcību vai uzlikt

pienākumus. Tātad likumdevējs atzinis, ka piekritības kļūda ir būtisks

procesuālais pārkāpums. Turklāt tiesas ieskatā, konstatējot, ka administratīvo

aktu izdevusi iestāde ārpus savas kompetences, nav nozīmes apsvērumiem par

to, vai šāds pārkāpums ir ietekmējis administratīvo aktu pēc būtības, jo aktu

izdevusi iestāde (amatpersona), kurai šādu tiesību vispār nav. Tādējādi, lai arī

atbilstoši tiesību normām iesnieguma iesniegšanas brīdī pieteicēja nevarēja

pretendēt uz tiesībām pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, šis apstāklis neietekmē tiesas secinājumu, ka ir pieļauts

būtisks procesuāls pārkāpums.

Ievērojot visus minētos apsvērumus, tiesa atzinusi, ka ekonomikas

ministra 2009.gada 26.augusta lēmums ir atzīstams par prettiesisku.

[7.11] Tālāk tiesai jāvērtē Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma

tiesiskums. Ar minēto lēmumu Ministrija atteica piešķirt pieteicējai tiesības

pārdot elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus

vēja elektrostacijās. Lēmums pamatos ar noteikumu Nr.198 7. un 16.1.punktu.

Noteikumu Nr.198 7.punkts (redakcijā, kāda bija spēkā lēmuma

pieņemšanas brīdī) noteica, ka, lai kvalificētos tiesību iegūšanai pārdot no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros vai garantētas maksas par uzstādīto elektrisko jaudu saņemšanai,

komersants iesniedz Ministrijā attiecīgu iesniegumu. Iesniegumu komersants

iesniedz ministrijā no attiecīgā gada 1.aprīļa.

Savukārt šo noteikumu 16.1.punkts noteica, ka Ministrija pieņem lēmumu

nepiešķirt komersantam tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros, tostarp, ja komersanta iesniegums neatbilst šo noteikumu 7.punktā

minētajām prasībām.

Tātad atbilstoši lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošajām tiesību

normām Ministrijai bija tiesības izskatīt tikai tādus komersantu iesniegumus,

kuri iesniegti no attiecīgā gada 1.aprīļa. Tā kā pieteicēja iesniegumu Ministrijā

iesniedza 2009.gada 27.jūlijā, iestāde pamatoti nolēma nepiešķirt pieteicējai

tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros.

[7.12] Tiesa norādījusi, ka publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti

ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās

tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), citiem

vārdiem sakot, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks (sk., piemēram, Senāta

2005.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-13 11.punktu, 2006.gada

14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-23 13.punktu un 2006.gada 16.maija

sprieduma lietā Nr.SKA-168 16.punktu). Izņēmumus no minētā principa var

noteikt likumdevējs, paredzot citādu attiecīgās situācijas tiesisko noregulējumu.

Konkrētajā gadījumā tiesību normas neparedzēja izņēmumus no vispārējā

tiesību normu piemērošanas principa, proti, normas nenoteica citādu tādu

iesniegumu izskatīšanas kārtību, kuri ministrijā iesniegti pirms attiecīgo

grozījumu stāšanās spēkā. Tādējādi Ministrija pamatoti atteicās piešķirt

pieteicējai tās pieprasītās tiesības.

[7.13] Ar Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262

„Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.262)

92.punktu noteikumi Nr.198 atzīti par spēku zaudējušiem. Noteikumi Nr.262

stājās spēkā 2010.gada 1.aprīlī.

Tādējādi izskatāmajā gadījumā, lemjot, vai pieteicēja ir tiesīga iegūt

tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros, ir piemērojamas noteikumu Nr.262 normas.

[7.14] Atbilstoši noteikumu Nr.262 14.punktam, lai kvalificētos tiesību

iegūšanai pārdot vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros, komersants piedalās Ministrijas organizētajos konkursos, iesniedzot

Ministrijā attiecīgu iesniegumu. Iesniegumu iesniedz pēc tam, kad publicēts šo

noteikumu 17.punktā minētais uzaicinājums.

Minēto noteikumu 16.punkts noteic, ka Ministrija katru gadu no 1. līdz

31.oktobrim organizē atsevišķus konkursus par tiesību iegūšanu pārdot

biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros, ja attiecīgajam elektrostacijas veidam šo noteikumu

46.punktā noteiktajā kārtībā aprēķināmais lielums En attiecīgā gada 15.septembrī

ir mazāks par šo noteikumu 93.punktā noteiktajā kārtībā publicēto

elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu.

Tas nozīmē, ka šobrīd spēkā esošās tiesību normas paredz noteiktu

procesuālu kārtību, kādā piešķiramas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros. Proti, pretendentam jāpiedalās konkursā, kurā tiek izvērtēta

šī pretendenta iesnieguma atbilstība administratīvās un kvalitātes vērtēšanas

kritērijiem. Pieteicēja šo procedūru nav ievērojusi. Tādējādi tiesa nav saskatījusi

pamatu pieteicējas prasītā labvēlīgā administratīvā akta izdošanai.

Vēl jo vairāk, tiesa konstatējusi, ka noteikumu Nr.262 100.punkts noteic,

ka no 2011.gada 26.maija līdz 2013.gada 1.janvārim (apgabaltiesas sprieduma

taisīšanas brīdī – līdz 2016.gada 1.janvārim) Ministrija neorganizē konkursus

par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un ražotājs nevar

kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību

iegūšanai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu.

Tātad lietas izskatīšanas laikā tiesā spēkā esošās tiesību normas vispār

neparedz iespēju iegūt tiesības pārdot vēja elektrostacijās saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Šādos apstākļos tiesa atzinusi, ka nav pamata izdot pieteicējai labvēlīgu

administratīvo aktu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības pārdot vēja

elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros 2010.gadam.

[8] Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu daļā, ar kuru pieteikums noraidīts.

Apelācijas sūdzība pamatota šādi.

[8.1] Ievērojot to, ka Noteikumi Nr.198 iepriekšējā redakcijā paredzēja

pieteicējai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu, izpildot noteiktas prasības,

kurās nebija minēts termiņš, tad pieteicēja arī sagaidīja atbilstošu rīcību.

Atbildētājai nav tiesību pašai noteikt iesnieguma iesniegšanas termiņu, atsakot

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, vai arī piemērot Noteikumus Nr.198 ar

atpakaļejošu spēku. Nav pieļaujams, ka pieteicējai ir jācieš tāpēc, ka sākotnējā

Noteikumu Nr.198 redakcijā nav skaidra regulējuma iesniegumu iesniegšanai un

nav saprotama Noteikumu Nr.198 29. un 57.punkta kopsakarība un attiecība pret

pieteicējas administratīvā akta izdošanu. Arī Administratīvā apgabaltiesa

2009.gada 8.decembra lēmumā konstatēja, ka Noteikumos Nr.198 nav noteikts

termiņš, kādā iesniedzams iesniegums tiesību iegūšanai. Līdz ar to Ministrijai

nav tiesību ierobežot pieteicējas tiesības.

[8.2] Tiesas norādītais ir pretrunīgs, jo sākotnēji tā secina, ka precīzu

2009.gadā saražoto un pārdoto apjomu var noteikt tikai 2010.gadā un līdz

2010.gada 1.janvārim var tikai prognozēt faktiski saražotās un pārdotās

elektroenerģijas apjomu 2009.gadā, taču tālāk konstatē, ka iestādei bija zināms

publiskā tirgotāja publicētais prognozētais obligāti iepērkamās no

atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam.

Pieteicējas ieskatā no Noteikumu Nr.198 57.punkta izriet, ka 2009.gadā

atbildētājai par atskaites gadu faktiskajiem rādītājiem ir jāņem 2008.gads

(iepriekšējais gads), jo tekošajā gadā (katru gadu) jāpublicē aprēķins

turpmākajiem gadiem. Tātad par atskaites gadu apjomam uz 2010.gadu bija

jāņem tieši 2008.gads, līdz ar to publiskajam tirgotājam līdz 2009.gada

1.martam bija jāaprēķina un jāpublicē precizēts no atjaunojamiem

energoresursiem iepērkamās, saražotās elektroenerģijas apjoms 2010.gadam un

turpmākajiem gadiem. Minētais ir vienīgais aprēķins, kas ir jāveic un jāiesniedz

publiskajam tirgotājam, cits aprēķins Noteikumos Nr.198 nav paredzēts. Brīdī,

kad publiskais tirgotājs publicē precizēto apjomu, rodas tiesiska paļāvība, ka

tieši uz šādu apjomu pretendents var pretendēt.

[8.3] Līdz ar nepareizu Noteikumu Nr.198 57.punkta interpretāciju secīgi

rodas kļūda arī 29.punktā norādītās formulas aprēķinā. Pieteicēja nepiekrīt tiesas

secinājumam, ka, ņemot vērā Noteikumu Nr.198 29.punktā paredzēto aprēķinu

formulu, nav iespējama tiesību piešķiršana nākamajam gadam pirms kārtējā

gada beigām. Publiskais tirgotājs 57.punktā noteiktajā kārtībā publicē

elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu nākamajam un turpmākajiem

gadiem, savukārt 29.punkts nosaka lieluma En apjoma aprēķināšanu, kā

rezultātā, ja En sakrīt ar 57.punkta aprēķināto, tad tiek pārtraukta administratīvo

aktu izsniegšana elektrostacijām, kurās ražo no šī energoresursa veida. Šis

regulējums pēc būtības attiecas tieši uz tiem komersantiem, kuri jau ražo

elektroenerģiju no attiecīgā energoresursa veida, nevis uz visiem komersantiem.

No atbildētājas pieejas nepārprotami secināms, ka, lai En sasniegtu 57.punkta

kārtībā publicēto tiesību apjomu 2010.gadam (313 254 MWh), no iepriekš

minētā apjoma būtu jāatņem 2009.gadā piešķirtās tiesības (245 607 MWh). Tas

savukārt nozīmē, ka atbildētāja būtu tiesīga pārtraukt izsniegt lēmumus

2010.gadam tikai tad, kad tiktu piešķirtas tiesības 67 647 MWh apmērā.

[8.4] Pretēji tiesas norādītajam pieteicēja uzskata, ka Noteikumi Nr.198

nosaka pilnīgi vienādu kārtību tiesībām pārdot elektroenerģiju un iegūt uz to

tiesības obligātā iepirkuma ietvaros gan vēja, gan saules enerģijai. Publiski

pieejamā informācija liecina, ka saules enerģijas gadījumā atbildētāja 2009.gadā

ir izdevusi komersantiem labvēlīgus lēmumus par tiesību piešķiršanu

2010.gadam, līdz ar to pārkāpjot vienlīdzības principu. Tas, ka šādi lēmumi

izdoti 2009.gada 21.maijā un 10.jūnijā, nozīmē to, ka iesniegumi iesniegti vēl

agrāk un atbildētāja nav atteikusies izdot administratīvos aktus tāpēc, ka

komersanti būtu iesnieguši iesniegumus konkrētā, noteikumos neparedzētā

termiņā. Pieteicēja neredz arī tiesisku pamatu tam, ka atbildētāja saules enerģijas

gadījumā samazināja lēmumos tiem piešķirtos apjomus, bet attiecībā pret

pieteicēju tas nav darīts, lai gan veiktais samazinājums gan saules, gan vēja

enerģijai ir procentuāli vienāds.

[8.5] Tieši atbildētāja ietekmēja tiesību normas nemainīgumu un iniciēja

grozījumus Noteikumos Nr.198, anotācijā nepatiesi norādot, ka pašlaik

Ministrijā nav saņemts neviens iesniegums elektroenerģijas obligātā iepirkuma

tiesību iegūšanai, attiecībā uz kuru Ministrija nebūtu pieņēmusi lēmumu par

elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Atbildētāja 2009.gada 22.decembrī zināja, ka tai ir uzlikts pienākums ar

Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmumu izskatīt pieteicējas

iesniegumu pēc būtības un ka ekonomikas ministrs ir izdevis pieteicējai

nelabvēlīgu lēmumu par tiesību nepiešķiršanu, kas pārsūdzēts tiesā. Ministrijas

lēmums pieņemts 2010.gada 21.janvārī, pārkāpjot apgabaltiesas lēmumā

noteikto termiņu, un tajā jau uzreiz piemēroti Noteikumu Nr.198 grozījumi.

Ministrija, pieņemot lēmumu 2010.gada 21.janvārī, nav ņēmusi vērā arī

pieteicējas iesnieguma iesniegšanas brīdi – 2009.gada 27.jūlijs. To, ka

administratīvi procesuālās tiesiskās attiecības starp pieteicēju un atbildētāju bija

nodibinātas, apliecināja ministra lēmums. Līdz ar to uz šīm, jau nodibinātajām

attiecībām bija jāpiemēro tā tiesību norma, kas bija spēkā uz pieteicējas

iesnieguma iesniegšanas brīdi. Atbilstoši Administratīvās apgabaltiesas

2009.gada 8.decembra lēmumam atbildētājai bija tikai jāizskata pieteicējas

iesniegums pēc būtības, jo apgabaltiesa jau bija pārbaudījusi tā pieļaujamību –

piekritību, subjektīvās tiesības un termiņu. Ja atbildētāja skatīja lietu pēc

2010.gada 1.janvāra un neņēma vērā pieteicējas iesnieguma iesniegšanas

datumu, tad, sākot ar 2010.gada 1.janvāri, nepastāvēja tiesiski un fiziski šķēršļi

trūkstošo faktisko datu aprēķināšanai.

[8.6] Ne atbildētāja, ne tiesa nav ņēmusi vērā un paskaidrojusi, kurš tieši

no faktiskajiem apstākļiem šajā lietā ir uzskatāms par ievadītu jeb turpinātu

apstākli, lai varētu piemērot jaunākas redakcijas normatīvo aktu. Iesnieguma

iesniegšana ir vienreizēja statistiska darbība, kuru nevar uzskatīt par ievadītu

(turpinātu) apstākli, kurš ir īstenojies arī jaunās tiesību normas sastāvā, bet laika

ziņā noticis pirms jaunās tiesību normas stāšanās spēkā. Tā kā fakts bija

īstenojies vecās tiesību normas sastāvā, tad arī jāpiemēro vecā tiesību norma ar

tās tiesiskajām sekām. Minētais attiecināms arī uz atkārtotu pieteicējas

iesnieguma izskatīšanu.

Vecā tiesību norma saglabā savu regulējošo spēku arī pēc tam, kad to

atceļ, jo tai ir jādarbojas, lai nodrošinātu jau iegūto tiesību ievērošanu un

personu vienlīdzību. Ja saskaņā ar jauno tiesību normu termiņa tecējuma

nosacījums ir procesuālā dokumenta izsniegšanas vai saņemšanas brīdis, tad

jauno likumu nevar piemērot gadījumos, kuros procesuālais dokuments

izbeidzams vēl vecā likuma darbības laikā. Atbildētāja nav ņēmusi vērā arī to,

kura no tiesību normām ir labvēlīgāka pieteicējai.

Nevar atteikties risināt jautājumu par tiesību normu intertemporālo

piemērošanu, aizbildinoties ar to, ka attiecīgā normatīvā akta pārejas noteikumos

nav iekļauts konkrētās tiesību normas piemērošanas risinājumus.

[9] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai atbildētāja norāda, ka

pieteicējas apelācijas sūdzība ir nepamatota un noraidāma, pamatojoties uz

šādiem papildu paskaidrojumiem.

[9.1] Tiesa ir pareizi interpretējusi Noteikumu Nr.198 29. un 57.punktu.

Likuma piemērošanas jēdziens nav aprobežojams tikai ar likumā ietvertā normu

teksta (jēdzienu, terminu) piemērošanu. Tiesību normas jēga noskaidrojama,

pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo normu jāsasniedz.

[9.2] Tā kā Noteikumu Nr.198 57.punkts noteic, ka publiskais tirgotājs

obligāti iepērkamo elektroenerģijas apjomu publicē katru gadu, ņemot vērā

iepriekšējā gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas galalietotāju

patēriņa prognozes, tad šāds publicētais obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamais

elektroenerģijas apjoms ir mainīgs katru gadu. Tādējādi 2009.gadā nebija

iespējams noteikt 2010.gadā piešķiramo elektroenerģijas apjomu obligātā

iepirkuma ietvaros, lai nerastos situācija, ka šāds piešķirtais apjoms ir lielāks par

iespējamo iepērkamo apjomu, kura rezultātā pieteicējai piešķirtās tiesības būtu

jāatņem.

[9.3] Atbildētāja, pamatojoties uz Noteikumu Nr.198 4.punktu, uzskata,

ka šo noteikumu 29.punkta regulējums saprotams vispārēji un attiecas uz visiem

komersantiem, jo arī Noteikumu Nr.198 turpmākie punkti nenodala tos

komersantus, kas ražo, un tos, kuri plāno ražot elektroenerģiju.

[9.4] Noteikumu Nr.198 29.punktā ir atsauce uz 57.punktu, un šāda

tiesību normu sasaiste vēl vairāk apliecina nepieciešamību tās tulkot kopsakarā.

Iepriekšējā gadā faktiski saražoto elektroenerģijas apjomu ir iespējams noteikt,

agrākais, tam sekojošā gada sākumā, t.i., 2009.gadā saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros ir iespējams apkopot tikai 2010.gada sākumā.

Savukārt obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās elektroenerģijas apjoma

(2010.gadā samazinājies par 13 000 MWh) izmaiņas skaidrojamas ar mainīgo

elektroenerģijas galalietotāju patēriņu, kas ietekmē nepieciešamo

elektroenerģijas apjomu elektrosistēmā un attiecīgi arī obligātā iepirkuma

ietvaros atbalstāmo elektroenerģijas apjomu, lai pēc iespējas samazinātu slogu

elektroenerģijas galalietotājiem uz elektroenerģijas tarifu.

[9.5] Tā kā 2009.gadā saules elektrostacijām obligātā iepirkuma apjoms

noteikts 0 MWh, tad 2010.gadā obligāti iepērkamās elektroenerģijas apjoms

nevar būt atkarīgs no iepriekšējā gadā faktiski saražotā vai atceltā

elektroenerģijas daudzuma obligātā iepirkuma ietvaros – tā apjoms var būt

mainīgs tikai atkarībā no obligātā iepirkuma ietvaros iepirkuma daudzuma.

Pretēji vēja elektrostacijām ar jaudu virs 0,25 MW, atbalsts saules elektrostacijās

saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros noteikts tikai

no 2010.gada. Līdz 2009.gadam nebija uzbūvēta neviena saules elektrostacija,

kas elektroenerģiju nodeva publiskajam tirgotājam obligātā iepirkuma ietvaros.

Noteiktais elektroenerģijas iepirkuma apjoms mainīts atbilstoši 2010.gadā

publiskā tirgotāja noteiktajam obligāti iepērkamajam saules elektrostacijās

saražotās elektroenerģijas apjomam, jo atbildētāja atbilstoši Noteikumu Nr.198

29. un 57.punktam nevar pieņemt lēmumus par tiesībām pārdot no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju vairāk, kā ir noteikts

obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamais apjoms.

[9.6] Ja pieteicējai piešķirtu tiesības pārdot no atjaunojamiem

energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros brīdī, kad

2010.gada obligāti iepērkamās elektroenerģijas precīzs apjoms nav zināms, būtu

pārkāpts vienlīdzības princips pret tiem komersantiem, kas iesnieguši līdzīgus

iesniegumus (arī vairāki citi komersanti, tāpat kā pieteicēja, vēlējās iegūt šādas

tiesības uz visu apjomu). Tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķiramas nevis par katru

gadu, bet gan uz 20 gadiem. Tie komersanti, kuri šādas tiesības ir saņēmuši, var

realizēt saražoto elektroenerģiju visu gadu, negaidot publiskā tirgotāja

precizētus rādītājus, jo tie uz šiem komersantiem neattiecas.

[9.7] Faktiski saražotās elektroenerģijas apjoms var atšķirties no

Ministrijas lēmumā noteiktā apjoma, jo vēja elektrostaciju darbība ir tieši

atkarīga no vēja jaudas un ātruma gada ietvaros, tādējādi pieņemt, ka faktiski

tiek saražots viss ar lēmumiem piešķirtais apjoms, nav iespējams. Ievērojot

minēto, arī Noteikumu Nr.198 40.1. un 40.2.punktā vēja enerģijai noteikts ilgāks

termiņš – septiņu gadu periodā fiksētajam maksimālajam sistēmā attiecīgā gada

laikā nodotajam elektroenerģijas apjomam.

[9.8] 2009.gada 29.decembrī pieņemti grozījumi Noteikumos Nr.198 ar

mērķi novērst iespējamos strīdus vai kavēšanos ar lēmumu pieņemšanu piešķirt

no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros tiem komersantiem, kas iesniegumus būtu iesnieguši, pirms publiskais

tirgotājs publicē iepērkamo apjomu. Mērķis nebija apiet Administratīvās

apgabaltiesas 2009.gada 8.decembra lēmuma izpildi, bet gan noregulēt obligātā

iepirkuma tiesību piešķiršanas termiņus, kas no Noteikumiem Nr.198 skaidri

nebija izsecināmi un radīja komersantiem grūtības saprast nosacījumus.

Turklāt Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 5.marta lēmumā atzīts,

ka tās 2009.gada 8.decembra lēmums ir izpildīts. Lietas faktiskie apstākļi bija

mainījušies, un Ministrijai bija saistoši Noteikumos Nr.198 veiktie grozījumi.

Pieteicējas iesniegumā norādītā informācija atbilda Noteikumu Nr.198

prasībām, bet pārkāpa 16.punktu, kas ir pamats tiesību nepiešķiršanai.

[9.9] Publiskajās tiesībās tiesību normām nav atpakaļejoša spēka, izņemot

likumā īpaši paredzētus gadījumus. Tā kā nav tāda tiesību akta, kurš paredzētu

izņēmuma gadījumu attiecībā uz Noteikumu Nr.198 regulējumu, tad, pieņemot

lēmumu par tiesību piešķiršanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir jāņem vērā visas spēkā

esošās tiesību normas.

[9.10] Administratīvā apgabaltiesa 2009.gada 8.decembra lēmumā nebija

noteikusi termiņu pieteicējas iesnieguma atkārtotai izskatīšanai pēc būtības.

[9.11] Par iepriekšējiem gadiem pārvades sistēmas operatora iesniegtie

novērtējuma ziņojumi parāda tādu elektroenerģijas apjomu un pieprasījumu, kas

nerada nepieciešamību palielināt obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamo

elektroenerģijas apjomu. Turklāt no 2009. un 2010.gadā obligātā iepirkuma

ietvaros piešķirtā apjoma vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW

nevienam komersantam nav atņemtas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros. Līdz ar to nav pieejams brīvs obligātā iepirkuma

ietvaros iepērkamais elektroenerģijas apjoms vēja elektrostacijām ar jaudu

lielāku par 0,25 MW. Ministrijai 2011.gadā vairs nav iespējams piešķirt apjomu

par 2010.gadu vēja elektrostacijās ar jaudu lielāku par 0,25 MW, jo piešķiramo

apjomu, kuru Ministrija aprēķina, izmantojot formulu En, nosaka par katru gadu.

[10] Atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu daļā, ar kuru pieteikums apmierināts.

Apelācijas sūdzība pamatota šādi.

[10.1] Kā izriet no Noteikumu Nr.198 13. un 16.punkta, lēmuma

pieņemšana par tiesību piešķiršanu vai atteikumu piešķirt tiesības komersantam

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir Ministrijas

kompetencē. Pamatojoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta pirmo

un otro daļu, ekonomikas ministrs ar 2009.gada 15.aprīļa rīkojumu Nr.151 ir

pārņēmis savā kompetencē šādu lēmumu pieņemšanu. Administratīvā procesa

ietvaros pilnvaru pārņemšanas tiesības ir pārvaldes amatpersonai, kurai

administratīvo aktu var apstrīdēt (minētā likuma 37.panta ceturtā daļa). Tā kā

Ministrijas augstāka iestāde ir Ministru kabinets, Ministrijas lēmums nav

apstrīdams, bet gan uzreiz pārsūdzams tiesā. Nepastāv pārvaldes amatpersona,

kurai administratīvo aktu var apstrīdēt. Tiesa nav konstatējusi, ka Noteikumi

Nr.198 paredzētu īpašu ekonomikas ministra kompetenci Ministrijas pilnvaru

pārņemšanā.

[10.2] Atbilstoši tiesu praksei ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta

lēmums Nr.1-6.1-877 ir atceļams tikai tad, ja attiecīgais procesuālais pārkāpums

varēja ietekmēt lēmumu pēc būtības, tomēr minētais lēmums nevarēja novest pie

citāda lietas izskatīšanas rezultāta, nekā tas būtu gadījumā, ja lēmumu būtu

pieņēmusi Ministrija (to apliecina Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmums

Nr.1-6.1-13). Atbildot uz komersantu iesniegumiem par tiesību piešķiršanu

pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, gan Ministrija, gan ekonomikas ministrs ievēroja APL un

Noteikumus Nr.198. Tas, ka 2009.gada 26.augusta lēmumu Nr.1-6.1-877

pieņēma ekonomikas ministrs, kaut arī atzīstams par procesuālu pārkāpumu,

tomēr nevarēja ietekmēt administratīvo aktu pēc satura. Nav redzama

cēloņsakarība starp procesuālo pārkāpumu un citāda lēmuma iespējamību.

[11] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai pieteicēja norāda, ka

atbildētājas apelācijas sūdzība ir noraidāma, pamatojoties uz šādiem papildu

paskaidrojumiem.

[11.1] Pieteicēja piekrīt tiesai, ka, tā kā lēmumu, kuru izdeva ekonomikas

ministrs, saskaņā ar APL 188.panta otro daļu var apstrīdēt tikai Ministru

kabinetā, tad administratīvais akts ir uzreiz pārsūdzams tiesā. Līdz ar to nepastāv

pārvaldes amatpersona, kura varētu izmantot savas pilnvaru pārņemšanas

tiesības. Ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmums ir ne tikai izdots,

pārkāpjot procesuālos priekšnoteikumus (nekompetenta amatpersona), bet arī

neatbilst materiālo tiesību normām (pārkāpts Valsts pārvaldes iekārtas likums).

[11.2] Pieteicējas iesniegums bija jāskata atbilstoši tiesību normām, kuras

bija spēkā tā iesniegšanas brīdī. Uz minēto dienu nebija noteikta termiņa

iesniegumu konkrēto tiesību iegūšanai iesniegšanai, un pareizo tiesību normu

piemērošana vien varētu būt pamats Ministrijas 2010.gada 21.janvāra lēmuma

kā labvēlīga administratīvā akta izdošanai par labu pieteicējai.

[11.3] Ja ir pieļauta būtiska procesuāla kļūda – kompetences trūkums, it

īpaši ņemot vērā, ka ekonomikas ministrs ir politiska amatpersona, kuru ieceļ,

pamatojoties uz politiskiem kritērijiem, tad ir apšaubāms arī administratīvā akta

saturs. Administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā

administratīvā akta izdošana nav piekritīga. Lai gan ekonomikas ministra un

Ministrijas lēmumi satur vienādas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz pieteicēju, pēc

savas būtības tie ir atsevišķi administratīvie akti (to saturs, piemērotās tiesību

normas un izdevēji ir atšķirīgi), kuri nevar cēloniski pierādīt kādu darbību.

[12] Saskaņā ar APL 245. un 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[13] Pārbaudot lietas materiālus un novērtējot lietā esošos pierādījumus,

apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas un atbildētājas apelācijas sūdzības nav

pamatotas, bet pieteikums ir apmierināms daļā.

[14] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi

konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās instances tiesas

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas

pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai,

to neatkārtojot.

[15] Par pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda,

ka tie nav pamatoti.

Pieteicējai nebija pamata paļauties, ka tās iesniegums tiks izskatīts

atbilstoši tiesību normām, kas bija spēkā iesnieguma iesniegšanas brīdī. Kā to

pareizi ir norādījusi pirmās instances tiesa, tad publiskajās tiesībās jaunajai

tiesību normai ir tūlītējs spēks, proti, tā tiek piemērota arī tiem apstākļiem, kas

radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās

(ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem).

Izskatāmajā gadījumā tiesiskās attiecības vēl nebija nodibinātas.

Iesnieguma iesniegšana vēl pati par sevi nenodibina tiesiskās attiecības, jo

pieteicējas mērķis nebija vienkārši iesnieguma iesniegšana un tā pieņemšana

ministrijā. Pieteicējas mērķis bija iegūt tiesības pārdot no atjaunojamiem

energoresursiem saražoto elektroenerģiju 2010.gada obligātā iepirkuma ietvaros,

un jaunās tiesību normas spēkā stāšanās brīdī pieteicējai šādas tiesības vēl nebija

piešķirtas. Līdz ar to iesnieguma iesniegšana ir uzskatāma tikai par ievadītiem

apstākļiem. Tas nozīmē, iesnieguma izskatīšanas brīdī iestādei bija jāpiemēro

tiesību normas redakcijā, kas tobrīd bija spēkā, citastarp kas noteica, ka

iesniegumu komersants iesniedz no attiecīgā gada 1.aprīļa. Līdz ar to tiesību

normas netika piemērotas ar atpakaļejošu spēku, un Ministrija pamatoti atteicās

piešķirt pieteicējai pieprasītās tiesības.

Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pēc būtības grozījumi Noteikumos

Nr.198 pieteicējas situāciju nepasliktināja. Pieteicēja pareizi norādījusi, ka līdz

2009.gada 29.decembrim Noteikumi Nr.198 tieši nenoteica termiņu, sākot no

kura var iesniegt iesniegumus. Taču no Noteikumu Nr.198 57. un 29.punkta

kopsakarā ar 16.3.punktu izrietēja, ka tiesības pārdot attiecīgajā elektrostacijā no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros nevar tikt piešķirtas, kamēr nav zināms kopējais elektroenerģijas

apjoms, kas iepriekšējā kalendāra gadā faktiski saražots no attiecīgā atjaunojamā

energoresursa veida un pārdots publiskajam tirgotājam. Precīzs saražotās

elektroenerģijas apjoms nevar būt zināms pirms attiecīgā kalendārā gada

beigām. Savukārt Noteikumu Nr.198 12.punkts noteica, ka ministrija

iesniegumu izskata 30 dienu laikā no tā saņemšanas. Tas nozīmē, ka, lai arī

formāli Noteikumi Nr.198 neaizliedza iesniegumus par tiesībām pārdot no

atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju 2010.gada obligātā

iepirkuma ietvaros iesniegt jau 2009.gadā, tomēr Ministrijai, lai ievērotu

Noteikumu Nr.198 12.punktā noteikto termiņu, būtu jāatsaka tiesību piešķiršana,

pamatojoties uz šādu iesniegumu. Līdz ar to no Noteikumiem Nr.198 faktiski

izrietēja, ka iesniegumi ir iesniedzami ne ātrāk kā attiecīgā gada 1.janvārī.

Turklāt Noteikumu Nr.198 39.punkts noteica, ka komersants, kurš

elektroenerģiju ražo no atjaunojamiem energoresursiem, katru gadu līdz

1.martam iesniedz ministrijā pārskatu par saražotās elektroenerģijas apjomu.

Savukārt Noteikumu Nr.198 57.punkts noteica, ka publiskais tirgotājs katru

gadu līdz 1.aprīlim aprēķina un publicē precizētu no atjaunojamiem

energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjomu turpmākajiem gadiem,

ņemot vērā iepriekšējā gada faktiskos rādītājus un precizētas elektroenerģijas

galalietotāju patēriņa prognozes. Tātad tas nozīmē, ka nepieciešamie dati varēja

tikt iegūti arī tikai pēc 1.marta vai pat 1.aprīļa. Līdz ar to komersantiem

vajadzēja rēķināties: lai ministrijai nebūtu jāatsaka tiesību piešķiršana,

iesniegumus par tiesību piešķiršanu var būt iespējams iesniegt arī tikai pēc

1.marta vai 1.aprīļa.

2010.gadā publiskais tirgotājs faktiski precizēto obligātā iepirkuma no

atjaunojamiem energoresursiem apjomu par 2010.gadu vēja elektrostacijām

publicēja /datums/ laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, tātad jau pēc Ministrijas

lēmuma pieņemšanas. Līdz tam Ministrija nevarēja pieteicējai piešķirt

pieprasītās tiesības. Tas nozīmē, ka grozījumi Noteikumos Nr.198 pieteicējas

situāciju nepasliktināja.

Ņemot vērā minēto, Ministrijas lēmums ir tiesisks.

Izskatāmajā gadījumā priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta

izdošanai nav iestājušies. 2010.gada 1.aprīlī stājās spēkā Noteikumi Nr.262, kuri

paredz jaunu atšķirīgu kārtību tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, kas pareizi norādīts pirmās instances tiesas spriedumā. Līdz

ar to arī šobrīd pieteicējai nav tiesību uz labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Apgabaltiesa pretēji pieteicējai nekonstatē pretrunas pirmās instances

tiesas sprieduma argumentos, bet atzīst tos par pareiziem. Pieteicējas tiesību

normu interpretācija nav pareiza. Pārējie pieteicējas apelācijas sūdzības

argumenti nav būtiski no tiesību viedokļa, tāpēc apgabaltiesa uz tiem neatbildēs.

[16] Par atbildētājas apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa

norāda, ka tie nav pamatoti.

Ministrijas uzskats, ka ministra lēmumu nav pamata atzīt par prettiesisku,

jo procesuālais pārkāpums nav ietekmējis administratīvo aktu pēc būtības, nav

pareizs.

Administratīvā apgabaltiesa, pirmkārt, norāda, ka procesuālā pārkāpuma

ietekme uz administratīvā akta saturu tiek vērtēta, lemjot par administratīvā akta

atcelšanu. Izskatāmajā gadījumā pieteikums ir par ministra lēmuma atzīšanu par

prettiesisku, nevis atcelšanu. Kā tas netieši izriet no APL 184.panta otrās daļas,

administratīvā akta atzīšana par prettiesisku procesuāla pārkāpuma dēļ var notikt

arī tad, ja šis procesuālais pārkāpums nebūtu par pamatu administratīvā akta

atcelšanai, taču pats par sevi ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko

interešu aizskārumu.

Otrkārt, ir jāņem vērā, ka izskatāmajā gadījumā pirmās instances tiesa

pamatoti konstatēja tādu procesuālo pārkāpumu, kas saskaņā ar APL 74.panta

pirmās daļas 2.punktu ir pamats administratīvā akta atzīšanai par spēkā neesošu.

Likumdevējs ir atzinis, ka šajā pantā minētie procesuālie pārkāpumi ir tik

būtiski, ka administratīvais akts tiek atzīts par spēkā neesošu, neveicot papildus

nekādu izvērtējumu, tostarp, neveicot izvērtējumu, vai šis procesuālais

pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Līdz ar to var secināt: ja

procesuālais pārkāpums ir tik būtisks, ka tā dēļ administratīvais akts ir jāatzīst

par spēkā neesošu, tad vēl jo vairāk šāds procesuālais pārkāpums ir pamats

administratīvā akta atzīšanai par prettiesisku.

Tādējādi ir pamats atzīt ministra lēmumu par prettiesisku.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu,

245., 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

SIA „/Nosaukums/” pieteikumu apmierināt daļā.

Atzīt par prettiesisku ekonomikas ministra 2009.gada 26.augusta lēmumu

Nr.1-6.1-877.

Noraidīt SIA „/Nosaukums/” pieteikumu daļā par Ekonomikas ministrijas

2010.gada 21.janvāra lēmuma Nr.1-6.1-13 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga

administratīvā akta izdošanu.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt SIA „/Nosaukums/”

valsts nodevu Ls 30 (trīsdesmit latu) apmērā.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var

pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (personiskais paraksts) L.Vīnkalna

Tiesneses (personiskais paraksts) Dz.Amerika

(personiskais paraksts) A.Kovaļevska

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Vīnkalna

Rīgā 2013.gada 4.aprīlī