Kriminālprocesa likums

Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksu veiktās procesuālās darbības un to rezultātā iegūtie materiāli saglabā savu tiesisko statusu.

(1) Kriminālprocesu nosaka Latvijas Republikas Satversme (turpmāk — Satversme), starptautiskās tiesību normas un šis likums.

(2) Piemērojot Eiropas Savienības tiesību normu, ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, bet Latvijas Republikas tiesību normas piemērošanā ievēro Satversmes tiesas spriedumā sniegto attiecīgās normas interpretāciju.

(3) Citas valsts kriminālprocesa normas var piemērot tikai starptautiskajā sadarbībā uz ārvalsts motivēta lūguma pamata, ja tas nav pretrunā ar Latvijas kriminālprocesa pamatprincipiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Procesuālās darbības, kas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai uzsāktas saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksu, tiek arī pabeigtas minētajā kodeksā noteiktajā kārtībā.

Kriminālprocesa likums nosaka vienotu procesuālo kārtību visos kriminālprocesos, kurus par Latvijas jurisdikcijā esošiem noziedzīgiem nodarījumiem veic tam pilnvarotas personas.

Krimināllietās, kas ierosinātas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, personas tiesību ierobežošanas termiņu pirmstiesas kriminālprocesā sāk skaitīt no šā likuma spēkā stāšanās dienas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Kriminālprocesa kārtību nosaka tā kriminālprocesa tiesību norma, kura ir spēkā procesuālās darbības izdarīšanas brīdī.

Drošības līdzekļiem, kuri personām piemēroti līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un attiecībā uz kuriem Latvijas Kriminālprocesa kodekss nenoteica procesuālo termiņu, šo termiņu sāk skaitīt no šā likuma spēkā stāšanās dienas.

Starptautiskajā sadarbībā var piemērot ārvalsts motivētajā lūgumā norādīto ārvalsts tiesību normu, papildus nepārbaudot tās spēkā esamību.

Attiecībā uz drošības līdzekļiem, kuri personām piemēroti pirms šā likuma spēkā stāšanās dienas, ir spēkā konkrētās krimināllietas procesuālajā lēmumā vai Latvijas Kriminālprocesa kodeksa attiecīgajā normā noteiktais termiņš.

Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Ja šis likums neparedz kādu agrāk piemērotu drošības līdzekli, procesa virzītājam viena mēneša laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas jāpieņem lēmums par šā drošības līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu.

(1) Ja šajā likumā nav noteikts citādi, kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors.

(2) Par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā, 131., 132. panta pirmajā daļā, 132.1 panta pirmajā daļā, 145. panta pirmajā daļā, 145.1, 157., 168., 169. un 180.pantā, 185.panta pirmajā daļā, 197.pantā un 200. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts tās personas pieteikums, kurai nodarīts kaitējums. Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības.

(21.10.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.03.2013., 18.02.2016., 30.03.2017., 11.06.2020., 15.06.2023., 19.09.2024. un 26.02.2026. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2026.)

Ja persona ir atzīta par aizdomās turēto Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 70.pantā paredzētajā kārtībā, procesa virzītājam 10 dienu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas jālemj par personas atzīšanu par aizdomās turēto saskaņā ar šo likumu.

Kriminālprocesa likums nosaka vienotu procesuālo kārtību visām kriminālprocesā iesaistītajām personām neatkarīgi no šo personu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās, pilsonības, rases un nacionālās piederības, attieksmes pret reliģiju, dzimuma, izglītības, valodas, dzīvesvietas un citiem apstākļiem.

Krimināllietās, kurās līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ir pieteiktas civilprasības, turpmāk tās uzskatāmas par kaitējuma kompensācijas pieteikumiem. Ja šajās lietās civilprasītājs vienlaicīgi nav arī cietušais vai civilatbildētājs vienlaicīgi nav arī apsūdzētais, civilprasība izskatāma Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā un par to procesa virzītājs viena mēneša laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas paziņo šīm personām.

(1) Uzsāktā kriminālprocesā ikvienas personas pienākums ir izpildīt kriminālprocesa veikšanai pilnvarotās amatpersonas procesuālās prasības un ievērot likumā noteikto procesuālo kārtību.

(2) Procesuālās prasības tiesiskuma un pamatotības apstrīdēšana tiek veikta šajā likumā noteiktajā kārtībā, taču tā neatbrīvo no šīs prasības izpildes pienākuma.

(3) Tiesības uz izņēmumu no šā panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma pildīšanas ir tikai tām personām, kurām noteikta kriminālprocesuālā imunitāte.

Normatīvajos aktos lietotie termini "izziņas iestāde" un "izziņas izdarītājs" līdz šo aktu redakcijas pakāpeniskai precizēšanai turpmāk saprotami kā termini "izmeklēšanas iestāde" un "izmeklētājs".

Kriminālprocesuālā imunitāte pilnīgi vai daļēji atbrīvo personu no piedalīšanās kriminālprocesā, arī no liecību sniegšanas un dokumentu un priekšmetu izdošanas, aizliedz vai ierobežo tiesības veikt tās kriminālvajāšanu, piemērot pret šo personu piespiedu līdzekļus, kā arī iekļūt un izdarīt izmeklēšanas darbības tās valdījumā esošajās telpās.

(Izslēgts ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Kriminālprocess notiek valsts valodā.

(2) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, cietušajam un viņa pārstāvim, lieciniekam, speciālistam, ekspertam, revidentam, kā arī citām personām, kuras procesa virzītājs iesaistījis kriminālprocesā, ja tās neprot valsts valodu, procesuālo darbību veikšanas laikā ir tiesības lietot valodu, kuru šīs personas prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, kura piedalīšanos nodrošina procesa virzītājs. Pirmstiesas procesā izmeklēšanas tiesnesim vai tiesai piekritīgu jautājumu izlemšanā tulka piedalīšanos nodrošina izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa.

(21) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ja tā neprot valsts valodu, ir tiesības lietot valodu, kuru šī persona prot, un tikšanās laikā ar aizstāvi bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, kura piedalīšanos nodrošina procesa virzītājs, šādos gadījumos

1) lai sagatavotos pratināšanai pirmstiesas procesā vai iztiesāšanai tiesas sēdē;

2) lai sastādītu rakstveida sūdzību par kriminālprocesu veicošās amatpersonas rīcību vai nolēmumu un procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanu, grozīšanu vai atcelšanu;

3) lai sastādītu dokumentu, kas nepieciešams lietas iztiesāšanai rakstveida procesā;

4) lai sastādītu apelācijas vai kasācijas sūdzību.

(22) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību un kurai ir piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, šā panta 2.1 daļā minēto tiesību īstenošanai tulka piedalīšanos nodrošina attiecīgā ieslodzījuma vieta.

(23) Kārtību un apjomu, kādā šā panta 2.1 un 2.2 daļā minētajos gadījumos tiek nodrošināta tulka palīdzība, nosaka Ministru kabinets.

(3) Kriminālprocesā iesaistītajai personai, kura neprot valsts valodu, likumā paredzētajos gadījumos izsniedzot procesuālos dokumentus, nodrošina to tulkojumu personai saprotamā valodā.

(31) Dokumentu, ja tas nesatur liecību, tulko, izmantojot mašīntulkošanas rīku, par to izdarot attiecīgu atzīmi. Minētā dokumenta pilnīgu vai daļēju tulkošanu nodrošina tulks tikai nepieciešamības gadījumā, kuru nosaka procesa virzītājs.

(4) Amatpersona, kura veic kriminālprocesu, var veikt atsevišķu procesuālo darbību citā valodā, pievienojot procesuālā dokumenta tulkojumu valsts valodā.

(5) Kriminālprocesā citā valodā saņemtās sūdzības tiek tulkotas valsts valodā tikai nepieciešamības gadījumā, kuru nosaka procesa virzītājs. Procesa virzītājs nodrošina citā valodā saņemto apelācijas sūdzību un kasācijas sūdzību par tiesu nolēmumiem tulkojumu valsts valodā.

(6) Šā panta nosacījumi par personas tiesībām lietot valodu, kuru šī persona prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību attiecas arī uz personām, kurām ir dzirdes, runas vai redzes traucējumi. Šādām personām, likumā paredzētajos gadījumos izsniedzot procesuālos dokumentus, nodrošina šo dokumentu pieejamību tām saprotamā valodā vai veidā, ko persona spēj uztvert.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 23.05.2013., 18.02.2016. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Līdz 2006.gada 1.janvārim šā likuma 415.panta sestās daļas 3. un 4.punktā minēto funkciju Valsts probācijas dienesta vietā nodrošina Valsts policija.

(1) Kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē.

(2) Cilvēktiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kad to prasa sabiedrības drošības apsvērumi, un tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā atbilstoši noziedzīgā nodarījuma raksturam un bīstamībai.

(3) Piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, pārkāpt publiski nepieejamas vietas neaizskaramību, korespondences un sakaru līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas piekrišanu.

(31) Kriminālprocesu, kurā iesaistīts nepilngadīgais, veic, ievērojot nepilngadīgā vecumu, briedumu un jebkādas īpašās vajadzības.

(4) Amatpersonai, kura veic kriminālprocesu, ir pienākums aizsargāt personas privātās dzīves noslēpumu un komercnoslēpumu. Ziņas par to drīkst iegūt un izmantot tikai tad, ja tas ir nepieciešams pierādāmo apstākļu noskaidrošanai. Identificējošie dati šā likuma izpratnē ir personas vārds, uzvārds, personas kods vai identifikācijas numurs, bet, ja tāda nav, — dzimšanas datums un vieta. Personas datu apstrādi kriminālprocesā nosaka īpašs likums.

(5) Fiziskajai personai ir tiesības pieprasīt, lai krimināllietā netiek iekļautas ziņas par šīs personas pašas vai tās saderinātā, laulātā, vecāku, vecvecāku, bērnu, mazbērnu, brāļu un māsu, kā arī tās personas, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība (turpmāk — tuvinieki) privāto dzīvi, komercdarbību un mantisko stāvokli, ja tas nav nepieciešams krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 27.09.2018. un 07.10.2021. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2021.)

Šā likuma 483.panta pirmā daļa ir spēkā tiesās, kurās ir nepieciešamais tehniskais nodrošinājums.

(1) Kriminālprocesā nevienu nedrīkst pazemot, šantažēt, spīdzināt vai draudēt ar spīdzināšanu vai vardarbību, vai arī lietot vardarbību.

(2) Ja persona pretojas atsevišķas procesuālās darbības veikšanai, kavē tās norisi vai atsakās pienācīgā kārtā pildīt savu procesuālo pienākumu, tai var piemērot likumā konkrētās procesuālās darbības nodrošināšanai paredzētos piespiedu pasākumus.

(3) Lai pārvarētu personas fizisku pretošanos, procesuālās darbības veicējs vai, pēc viņa uzaicinājuma, valsts policijas darbinieki izņēmuma gadījumos var piemērot fizisku spēku, nevajadzīgi nenodarot sāpes šai personai un nepazemojot to.

Līdz 2006.gada 1.aprīlim atļaujas speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai izsniedz

1) Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis — korespondences kontrolei, sakaru līdzekļu kontrolei, vietas vai personas audiokontrolei, vietas videokontrolei, elektroniskajā informācijas sistēmā esošo datu kontrolei, pārraidīto datu satura kontrolei;

2) ģenerālprokurora īpaši pilnvaroti prokurori — personas novērošanai un izsekošanai, objekta novērošanai, speciālam izmeklēšanas eksperimentam, salīdzinošajai izpētei nepieciešamo paraugu iegūšanai speciālā veidā, noziedzīgas darbības kontrolei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.10.2005.)

(1) Ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem.

(2) Procesa virzītājs izvēlas konkrētiem apstākļiem atbilstošo vienkāršāko kriminālprocesa veidu un nepieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē un nepamatotus izdevumus.

(3) Saprātīga termiņa nodrošināšanā priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem kriminālprocesiem ir kriminālprocesam

1) kurā piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis;

2) par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, ko nodarījusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai ko izdarījis cietušā tuvinieks, bijušais laulātais vai persona, ar kuru cietušais ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās;

3) par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, kas izdarīts pret nepilngadīgo;

4) kurā iesaistīta speciāli procesuāli aizsargājama persona;

5) kurā apsūdzēta valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli.

(4) Kriminālprocesam pret nepilngadīgu personu saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar līdzīgiem kriminālprocesiem pret pilngadīgu personu.

(5) Saprātīga termiņa neievērošana var būt pamats procesa izbeigšanai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 29.05.2014. un 15.06.2023. likumu, kas stājas spēkā 15.07.2023.)

(Izslēgts ar 19.06.2008. likumu; grozījums par panta izslēgšanu stājas spēkā 01.01.2009. Sk. 19.06.2008. likuma Pārejas noteikumu.)

Ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā.

Prokuratūras un izmeklēšanas iestādes viena mēneša laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu vai atteikšanos uzsākt kriminālprocesu saistībā ar saņemtajiem pieteikumiem par gatavotiem vai izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem bija uzsākta pārbaude Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 109.pantā noteiktajā kārtībā.

(28.09.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2005.)

(1) Amatpersonām, kuras veic kriminālprocesu, tulkiem un speciālistiem jāatsakās no piedalīšanās kriminālprocesā, ja viņi ir personiski ieinteresēti rezultātā vai pastāv apstākļi, kas procesā iesaistītajām personām pamatoti dod iemeslu uzskatīt, ka šāda ieinteresētība varētu būt.

(2) Personai, kura īsteno aizstāvību, cietušajam, cietušā pārstāvim, kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam un amatpersonai, kura ir pilnvarota veikt kriminālprocesu, bet nav procesa virzītāja, ir tiesības pieteikt noraidījumu, ja pastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi.

(3) Procesa virzītājam vai likumā noteiktajām amatpersonām pēc savas iniciatīvas vai uz noraidījuma pamata jāpārtrauc šā panta pirmajā daļā minēto personu līdzdalība procesā, ja tās pašas nav sevi atstatījušas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

Sūdzības, kuru izskatīšana uzsākta saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. - 222.pantu, izlemjamas minētajā kodeksā noteiktajā kārtībā.

(28.09.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2005.)

Cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas procesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Līdz brīdim, kad spēkā stāsies likums, kas nosaka apcietinājumā turēšanas kārtību, bet ne ilgāk kā līdz 2006.gada 1.aprīlim ir spēkā Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.211 "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi" tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(28.09.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2005.)

Kriminālprocesā iesaistītajām personām ir pilnvaras (tiesības un pienākumi), kas nodrošina tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Kriminālprocesa kodekss.

(28.09.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2005.)

(1) Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.

(3) Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

(4) Ja valsts amatpersona, kas nav kriminālprocesā iesaistītā persona, ar publisku paziņojumu ir izteikusies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, procesa virzītājs, pamatojoties uz personas motivētu iesniegumu, publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, bet iesnieguma kopiju nosūta izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Līdz šā likuma 84.panta otrajā daļā un 104.panta piektajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2009.gada 1.janvārim ir spēkā Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumi Nr.920 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

(1) Katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju.

(2) Tiesības uz aizstāvību persona var īstenot pati vai uzaicinot par aizstāvi pēc savas izvēles personu, kura saskaņā ar šo likumu var būt aizstāvis.

(3) Likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta.

(4) Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet vēlas aizstāvja piedalīšanos, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Lietas, kuras nodotas izskatīšanai apgabaltiesā pēc noteiktās piekritības līdz 2009.gada 1.jūlijam, izskatāmas tajā pašā tiesā, kurā tās iesniegtas.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var sadarboties ar kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto amatpersonu, lai sekmētu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

(2) Sadarbība var izpausties

1) vienkāršāka procesa veida izvēlē;

2) procesa norises veicināšanā;

3) citu personu izdarītu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā.

(3) Sadarbība iespējama no kriminālprocesa uzsākšanas brīža līdz soda izpildei.

Lietas, kuru materiālos iekļauti valsts noslēpumu saturoši objekti un kuras līdz 2009.gada 1.jūlijam nodotas izskatīšanai tiesā, izskatāmas tajā pašā tiesā, kurā tās iesniegtas.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

To personu uzvedības kontroli, par kurām pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, Valsts probācijas dienests neveic līdz 2012.gada 31.decembrim. To personu uzvedības kontroli, par kurām līdz 2009.gada 1.jūlijam pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, lēmumā noteiktajā pārbaudes laikā turpina un pabeidz tā institūcija, kurai tas uzdots lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.

(16.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot valsts institūcijām un personām obligāti izpildāmu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, kas, ja nepieciešams, realizējams piespiedu kārtā.

Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, līdz 2012.gada 31.decembrim nenorāda institūciju, kurai uzdots kontrolēt attiecīgās personas uzvedību, bet norāda laiku, līdz kuram personai jāpaziņo prokuroram par lēmumā uzlikto pienākumu izpildi un jāiesniedz dokumenti, kas apliecina lēmumā uzlikto pienākumu izpildi. Pēc pārbaudes termiņa beigām prokurors, izvērtējot personas sniegtās ziņas un iesniegtos dokumentus, izdara lēmumā atzīmi par nosacījumu izpildi.

(16.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Personai, kura tiek apdraudēta sakarā ar tās kriminālprocesuālā pienākuma izpildi, ir tiesības prasīt, lai procesa virzītājs veic likumā paredzētos pasākumus šīs personas un tās mantas aizsardzībai, kā arī personas tuvinieku aizsardzībai.

(2) Procesa virzītājs, saņemot šā panta pirmajā daļā minēto informāciju, atkarībā no konkrētiem apstākļiem lemj par nepieciešamību veikt vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem

1) uzsākt citu kriminālprocesu apdraudējuma izmeklēšanai;

2) izvēlēties atbilstošu drošības līdzekli personai, kuras interesēs noticis apdraudējums;

3) ierosināt speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanu personai, kura ir apdraudēta;

4) uzdot tiesībaizsardzības institūcijām veikt personas vai tās mantas aizsardzību, kā arī personas tuvinieku aizsardzību.

(3) Ja šā panta otrajā daļā minētie pasākumi nespēj novērst reālu personas dzīvības apdraudējumu, procesa virzītājs atsakās no to pierādījumu izmantošanas, kuri ir apdraudējuma iemesls.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

Prokurors un tiesa no 2009.gada 1.jūlija līdz 2013.gada 28.februārim pieprasa un Valsts probācijas dienests sniedz izvērtēšanas ziņojumu tikai par tām personām, kuras apsūdzētas noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pret dzimumneaizskaramību un tikumību, kā arī par apsūdzētajiem, kuri noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī bija nepilngadīgi.

(16.06.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.11.2012. likumu, kas stājas spēkā 14.12.2012.)

(1) Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt par nodarījumu, par kuru viņš jau Latvijā vai ārvalstī ir ticis attaisnots vai sodīts ar likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu un spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā vai administratīvā pārkāpuma lietā.

(2) Atkārtota tiesāšana vai sodīšana nav

1) krimināllietas jauna iztiesāšana gadījumos, kad konstatēti jaunatklāti apstākļi;

2) krimināllietas iztiesāšana vai soda noteikšana tādā kriminālprocesā, kurā atcelts prokurora priekšraksts par sodu likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā;

3) krimināllietas jauna iztiesāšana, ja iepriekšējā procesā pieļauts būtisks materiālo vai procesuālo likuma normu pārkāpums.

(3) Atkārtota tiesāšana vai sodīšana nav gadījumos, kad administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais nolēmums zaudē spēku kriminālprocesā, pastāvot šādiem apstākļiem

1) ar spēkā stājušos nolēmumu atzītas cietušā vai liecinieka apzināti nepatiesas liecības, apzināti nepatiess eksperta atzinums, tulkojums, tiesas darbību protokolu vai lēmumu viltojums, kā arī citu pierādījumu viltojums, kas bijuši pamatā nelikumīga nolēmuma pieņemšanai;

2) ar spēkā stājušos nolēmumu atzīta amatpersonas prettiesiska rīcība, kas bijusi pamatā nelikumīga nolēmuma pieņemšanai;

3) konstatēts apstāklis, par kuru, pieņemot nolēmumu, nav bijis zināms nolēmuma pieņēmējam un kurš pats par sevi vai kopā ar agrāk konstatētajiem apstākļiem norāda, ka persona izdarījusi smagāku nodarījumu nekā tas, par kuru tā sodīta administratīvi.

(4) Ja, pieņemot lēmumu personas saukšanai pie kriminālatbildības, konstatēti šā panta trešajā daļā minētie apstākļi un administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais nolēmums nav ticis atcelts, tas zaudē spēku.

(5) Šā panta otrajā un trešajā daļā minētajos gadījumos izciestais kriminālsods ieskaitāms jaunajā sodā atbilstoši Krimināllikumā noteiktajam, bet administratīvo sodu ņem vērā, nosakot jauno sodu.

(18.02.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

Krimināllietās, kurās līdz 2009.gada 1.jūlijam pirmās instances tiesā ir uzsākta iztiesāšana koleģiālā sastāvā, iztiesāšanu turpina koleģiālā sastāvā līdz sprieduma taisīšanai vai kriminālprocesa izbeigšanai tiesas sēdē. Ja tas nav iespējams, tiesnesis, izvērtējot lietas sarežģītību, lemj par iztiesāšanas turpināšanu vienpersoniski. Tiesas piesēdētāju ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildes laikā nevar saukt pie kriminālatbildības un apcietināt bez tās tiesas priekšsēdētāja piekrišanas, kurā viņš pilda pienākumus. Lēmumu par tiesas piesēdētāja apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai pieņem tam īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Ja tiesas piesēdētājs notverts smaga vai sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, lēmums par piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai nav nepieciešams, bet 24 stundu laikā par to ir jāinformē īpaši pilnvarotais Augstākās tiesas tiesnesis un tās tiesas priekšsēdētājs, kurā tiesas piesēdētājs pilda pienākumus. Ja tiesas piesēdētāja pilnvaras izbeidzas lietas iztiesāšanas laikā, tās tiek saglabātas līdz šīs lietas iztiesāšanas beigām.

(16.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Pilnvaras veikt kriminālprocesu valsts vārdā ir tikai šajā likumā noteikto iestāžu amatpersonām, kurām tās piešķirtas sakarā ar šo personu ieņemamo amatu, iestādes vadītāja rīkojumu vai kriminālprocesa virzītāja lēmumu.

(2) Konkrētajā kriminālprocesā pilnvaras ir

1) procesa virzītājam;

2) izmeklēšanas grupas dalībniekam;

3) uzraugošajam prokuroram;

4) kriminālprocesa veikšanai pilnvarotai amatpersonai, kura izpilda procesa virzītāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka vai tiesas uzdevumu veikt procesuālās darbības (turpmāk — procesuālo uzdevumu izpildītājs);

5) ekspertīžu iestādes ekspertam;

6) ekspertam, kas nestrādā ekspertīžu iestādē, ja procesa virzītājs uzdevis viņam veikt ekspertīzi;

7) revidentam procesa virzītāja uzdevumā;

8) izmeklētāja tiešajam priekšniekam;

81) virsprokuroram;

9) amatā augstākam prokuroram;

10) izmeklēšanas tiesnesim;

11) apsūdzības uzturētājam.

(3) Noraidījumu, sūdzību un procesa organizatorisku jautājumu izlemšanā pilnvaras ir tiesnesim, prokuroram, kā arī tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestāžu un to struktūrvienību vadītājiem.

(4) Eiropas Savienības institūciju amatpersonām ir pilnvaras veikt kriminālprocesu Eiropas Savienības tiesību normās noteiktajos gadījumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 21.10.2010. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

(1) Eiropas galvenajam prokuroram, Eiropas Prokuratūras Pastāvīgajai palātai, Eiropas prokuroram, Eiropas deleģētajam prokuroram ir pilnvaras veikt kriminālprocesu saskaņā ar Padomes 2017. gada 12. oktobra regulu (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (turpmāk — regula Nr. 2017/1939) un šo likumu.

(2) Kriminālprocesos, kuros Eiropas Prokuratūra īsteno savu kompetenci, Eiropas prokurors pilda amatā augstāka prokurora un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora funkcijas līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim, ciktāl tas nav pretrunā ar regulu Nr. 2017/1939 un šo likumu.

(07.01.2021. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

No 2009.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim šā likuma 381.panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajā gadījumā Valsts probācijas dienesta apmācīts starpnieks iesaistās tikai pirmstiesas kriminālprocesa laikā. Līdz 2009.gada 1.jūlijam uzsāktajos izlīguma gadījumos Valsts probācijas dienesta apmācīts starpnieks iztiesāšanas laikā piedalās līdz 2009.gada 1.augustam.

(16.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Procesa virzītājs

1) organizē kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā;

2) pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību;

3) pats vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā;

4) pieprasa, lai ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro procesuālo kārtību;

5) nodrošina iespēju kriminālprocesā iesaistītajām personām īstenot likumā noteiktās tiesības.

(2) Procesa virzītāji ir

1) izmeklēšanā — izmeklētājs vai izņēmuma gadījumā prokurors;

2) kriminālvajāšanā — prokurors;

3) sagatavojot lietu iztiesāšanai, kā arī no brīža, kad pasludināts nolēmums, ar kuru pabeigta tiesvedība attiecīgās instances tiesā, līdz lietas nodošanai nākamajai tiesu instancei vai nolēmuma izpildei — tiesnesis, kurš vada iztiesāšanu;

4) iztiesāšanas laikā — tiesas sastāvs;

5) pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās — tiesnesis.

(3) Pirmstiesas kriminālprocesa veikšanai var izveidot izmeklēšanas grupu, kuras vadītājs ir attiecīgais procesa virzītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Tiesvedībā esošajās privātās apsūdzības lietās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificēti pēc Krimināllikuma 130.panta otrās daļas, 157. un 158.panta saistībā ar neslavas celšanu plašsaziņas līdzeklī, kriminālprocess tiek pabeigts privātās apsūdzības kriminālprocesa izskatīšanas kārtībā, kāda bija noteikta līdz 2010.gada 31.decembrim.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Izmeklētājs ir izmeklēšanas iestādes amatpersona, kura ar izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojumu pilnvarota izdarīt izmeklēšanu kriminālprocesā.

Tiesnesis privātās apsūdzības kriminālprocesa uzsākšanai iesniegto sūdzību, par kuru līdz 2010.gada 31.decembrim nav pieņemts lēmums, bez izlemšanas nosūta izmeklēšanas iestādei. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis saņemtu, bet līdz 2010.gada 31.decembrim neizskatītu sūdzību par tiesneša lēmumu atteikties uzsākt privātās apsūdzības kriminālprocesu, izskata šajā likumā noteiktajā sūdzību izskatīšanas kārtībā.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Izmeklētājam ir pienākums

1) izskatīt ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz konstatēts likumā noteiktais iemesls un pamats, vai atteikties uzsākt kriminālprocesu;

2) veikt izmeklēšanas darbības, lai noskaidrotu, vai noticis noziedzīgs nodarījums, kas to izdarījis, vai kādai personai par to krimināltiesiski jāatbild, noskaidrot šo personu un iegūt pierādījumus, kas dod pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības;

21) (punkts stājas spēkā vienlaikus ar normatīvo aktu, kas nosaka kompetento institūciju, kura veic riska un aizsardzības faktoru novērtēšanu nepilngadīgajam, kuram ir tiesības uz aizstāvību, un tiks iekļauts uz attiecīga normatīvā akta spēkā stāšanās dienu. Sk. Pārejas noteikumu 68. punktu);

3) veikt visus likumā paredzētos pasākumus kaitējuma atlīdzināšanas nodrošināšanai;

4) izvēlēties konkrētiem apstākļiem atbilstošu vienkāršāko kriminālprocesa veidu, kā arī izvēlēties un veikt tādas procesuālās darbības, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk;

5) izpildīt sava tiešā priekšnieka, uzraugošā prokurora, amatā augstāka prokurora norādījumus vai izmeklēšanas tiesneša priekšrakstus;

6) likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā apturēt vai izbeigt kriminālprocesu.

(2) Izmeklētājam ir tiesības

1) likumā noteiktajā kārtībā pieņemt jebkuru procesuālo lēmumu un veikt jebkuru procesuālo darbību vai uzdot tās veikšanu izmeklēšanas grupas dalībniekam vai procesuālo uzdevumu izpildītājam;

2) ierosināt uzraugošajam prokuroram lemt jautājumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu;

3) pārsūdzēt sava tiešā priekšnieka norādījumus;

4) pārsūdzēt uzraugošā prokurora lēmumus un norādījumus;

5) (izslēgts ar 19.09.2024. likumu);

6) pārsūdzēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus;

7) pieprasīt no Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumu par nepilngadīgo.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2005., 19.01.2006., 12.03.2009., 20.06.2018. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Līdz šā likuma 235.panta septītajā daļā, 239.panta sestajā daļā, 240.panta sestajā daļā un 366.panta ceturtajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2012.gada 1.janvārim ir spēkā Ministru kabineta 2005.gada 27.septembra noteikumi Nr.726 “Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(21.10.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 11.08.2011.)

(1) Izmeklēšanas grupas dalībnieks ir kriminālprocesa veikšanai pilnvarota izmeklēšanas iestādes amatpersona vai prokurors, kas ar izmeklēšanas iestādes kompetentas amatpersonas vai virsprokurora lēmumu iekļauts izmeklēšanas grupas sastāvā.

(2) Izmeklēšanas grupas dalībniekam procesa virzītāja uzdevumā un noteiktajos ietvaros ir tiesības veikt procesuālās darbības un pieņemt procesuālos lēmumus, izņemot lēmumus par kriminālprocesa virzību, par drošības līdzekļu piemērošanu, grozīšanu vai atcelšanu, par aresta uzlikšanu vai atcelšanu mantai, kā arī par tās personas statusu vai statusa maiņu, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

(3) Neapturot izpildi, izmeklēšanas grupas dalībnieks var procesa virzītāja uzdevumu pārsūdzēt.

(4) Izmeklētāja tiešā priekšnieka un uzraugošā prokurora norādījumus izmeklēšanas grupas dalībnieks pārsūdz, kā arī noraidījumus piesaka ar procesa virzītāja starpniecību.

(5) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 18.02.2016. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Tās lietas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificēti pēc Krimināllikuma 253.1, 348. un 349.panta, kuras nodotas atbilstoši noteiktajai piekritībai izskatīšanai apgabaltiesā līdz 2010.gada 31.decembrim, izskatāmas tajā pašā tiesā, kurā tās iesniegtas.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs vai viņa vietnieks, kuram saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā.

(2) Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir pienākums

1) nodrošināt, lai viņam pakļautās amatpersonas savlaicīgi uzsāktu kriminālprocesu;

2) organizēt procesuālo uzdevumu izpildītāju darbu;

3) piešķirt procesuālās pilnvaras nepieciešamajam savā pakļautībā esošo amatpersonu lokam, lai nodrošinātu kriminālprocesa veikšanu mērķtiecīgi un bez neattaisnotas novilcināšanas;

4) dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos.

(3) Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir tiesības

1) iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem;

2) pieņemt procesam nozīmīgus organizatoriskos lēmumus, tas ir, noteikt kritērijus kriminālprocesu sadalei, nodot kriminālprocesu citam procesa virzītājam, izveidot izmeklēšanas grupu, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu;

3) piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks;

4) veikt izmeklēšanas darbību, par to iepriekš informējot procesa virzītāju;

5) dot norādījumus un atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus;

6) pārsūdzēt prokurora lēmumu un dotos norādījumus, atdodot krimināllietu atpakaļ izmeklēšanas iestādei izmeklēšanas turpināšanai.

(4) Kriminālprocesos, kuros Eiropas Prokuratūra īsteno savu kompetenci, izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir visas šajā pantā paredzētās pilnvaras, izņemot tiesības pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu pieņemtos lēmumus, kā arī viņam nav pilnvaru dot norādījumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 20.06.2018. un 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

Ierosinājumi par Eiropas apcietinājuma lēmuma pieņemšanu, kuri iesniegti tiesā līdz 2010.gada 31.decembrim, izskatāmi un Eiropas apcietinājuma lēmumi pieņemami kārtībā, kāda bija spēkā līdz minētajam datumam.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Procesuālo uzdevumu izpildītājs ir izmeklēšanas iestādes amatpersona vai prokurors, kuram procesa virzītājs uzdevis veikt vienu vai vairākas izmeklēšanas darbības, neiekļaujot viņu izmeklēšanas grupas sastāvā.

(2) Procesuālo uzdevumu izpildītājs atbild par uzdotās izmeklēšanas darbības kvalitatīvu izpildi, un viņa pienākums ir informēt procesa virzītāju par visiem faktiem, kuri var būt nozīmīgi kriminālprocesa tiesiskai un taisnīgai pabeigšanai. Lai nodrošinātu uzdotās izmeklēšanas darbības izpildi, procesuālo uzdevumu izpildītājam ir tiesības pieņemt lēmumu par piespiedu atvešanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Grozījumi šā likuma 421.panta trešajā daļā un 652.panta pirmajā daļā par probācijas uzraudzību, kā arī 644.1 pants stājas spēkā 2011.gada 1.oktobrī.

(08.07.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.08.2011.)

(1) Ekspertīžu iestādes ekspertam ir pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja viņš ir ieguvis tiesības veikt noteikta veida ekspertīzes un saņēmis procesa virzītāja uzdevumu.

(2) Eksperts procesa virzītāja uzdevumā

1) izdara ekspertīzi, ja pierādīšanai nepieciešamās informācijas iegūšanai jāveic izpēte, izmantojot speciālas zināšanas, ierīces un vielas;

2) veic notikuma vai citas vietas, līķa, apvidus, priekšmetu apskati;

3) izdara personu aplūkošanu;

4) izņem paraugus salīdzinošajai izpētei;

5) piedalās citu izmeklēšanas darbību veikšanā;

6) izmanto speciālās zināšanas noziedzīga nodarījuma pēdu un citu lietu atrašanai un izņemšanai.

(3) Ekspertam ir tiesības

1) iepazīties ar krimināllietas materiāliem;

2) pieprasīt no procesa virzītāja ekspertīzes veikšanai nepieciešamo papildu informāciju un materiālus;

3) atteikties izdarīt ekspertīzi (dot atzinumu), ja iesniegtie materiāli nav pietiekami vai uzdotie jautājumi pārsniedz viņa kompetenci;

4) ar procesa virzītāja atļauju vai starpniecību uzdot jautājumus ekspertīzes priekšmeta robežās personām, kas tiek nopratinātas.

(4) Ekspertam ir tiesības veikt procesa virzītāja vai izmeklēšanas grupas dalībnieka noteikto ekspertīzi un sniegt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Ja eksperts uzskata, ka, izmantojot speciālās zināšanas, var iegūt kriminālprocesam svarīgas ziņas, par kurām jautājums nav uzdots, viņš rakstveidā informē par to procesa virzītāju.

(5) Eksperts savus pienākumus veic

1) pēc procesa virzītāja dotā norādījuma, kas fiksēts tās izmeklēšanas darbības protokolā, kurā piedalās eksperts;

2) saskaņā ar procesuālo lēmumu par ekspertīzes noteikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Lietas, kuras nodotas izskatīšanai apgabaltiesā pēc noteiktās piekritības līdz 2012.gada 30.jūnijam, izskatāmas tajā pašā tiesā, kurā tās iesniegtas.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Procesa virzītājs var pieaicināt un ar lēmumu uzdot ekspertīzi veikt personai, kura nav ekspertīžu iestādes eksperts, bet kuras zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai.

(2) Pieaicinātajam ekspertam ir šā likuma 33.panta trešajā un ceturtajā daļā norādītās tiesības, kā arī tiesības saņemt to izdevumu atlīdzību, kas radušies sakarā ar ierašanos pēc procesa virzītāja aicinājuma.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Lietās, kuras nodotas izskatīšanai apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā pēc noteiktās piekritības līdz 2012.gada 30.jūnijam, apelācijas kārtībā pārsūdzētu nolēmumu izskata Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta kā apelācijas instances tiesa.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Revidentam ir pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja viņš ieguvis attiecīgu kvalifikāciju, likumā noteiktajā kārtībā ieguvis sertifikātu revīziju veikšanai un saņēmis procesa virzītāja lēmumā noteiktu vai izmeklēšanas darbības protokolā fiksētu konkrētu uzdevumu.

(2) Revidents procesa virzītāja uzdevumā

1) veic inventarizāciju;

2) veic dokumentu apskati un izņemšanu;

3) apskata preces, produkciju un izejvielas revīzijas veikšanai nepieciešamajā apjomā;

4) sniedz saimnieciskās un finansiālās darbības aprakstu revidenta pārskatā, ja to iespējams dot bez revīzijas veikšanas;

5) aptaujā lieciniekus vai piedalās viņu nopratināšanā;

6) izdara revīziju ar procesa virzītāju saskaņotā apjomā;

7) iepazīstina ieinteresētās personas ar revīzijas materiāliem;

8) sniedz revidenta vērtējumu par ieinteresēto personu iebildumiem.

Šā likuma 775.panta otrās daļas 1.punktā un 823.panta otrās daļas 1.punktā minēto nosacījumu nepiemēro starptautiskajā sadarbībā ar Poliju līdz 2016.gada 5.decembrim. Šajos gadījumos piemēro šā likuma 70. un 78.nodaļu.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Prokurors kriminālprocesā realizē izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, valsts apsūdzības uzturēšanas un citas šajā likumā noteiktās funkcijas.

(2) Likumā noteiktajos gadījumos prokurors izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu un pats veic izmeklēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2006.)

Ārvalstu lūgumi par notiesāto personu nodošanu vai pārņemšanu soda izciešanai, kurus Ģenerālprokuratūra saņēmusi līdz 2012.gada 30.jūnijam un attiecībā uz kuriem pārbaude ir pabeigta un pieņemts viens no šā likuma 753.pantā (līdz 2012.gada 30.jūnijam spēkā esošajā redakcijā) vai 770.pantā (līdz 2012.gada 30.jūnijam spēkā esošajā redakcijā) minētajiem lēmumiem, izskatāmi kārtībā, kāda bija spēkā līdz minētajam datumam. Lūgumi par notiesāto personu nodošanu vai pārņemšanu soda izciešanai, attiecībā uz kuriem pārbaude nav pabeigta līdz 2012.gada 30.jūnijam, nosūtāmi izskatīšanai Tieslietu ministrijai.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Prokurors, kuram saskaņā ar prokuratūras iestādē noteikto pienākumu sadali vai rīkojumu konkrētajā kriminālprocesā jāveic izmeklēšanas uzraudzība, ir uzraugošais prokurors.

(2) Uzraugošajam prokuroram izmeklēšanas laikā ir pienākums

1) dot norādījumus par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos;

2) pieprasīt, lai izmeklētāja tiešais priekšnieks nomaina procesa virzītāju, izdara izmaiņas izmeklēšanas grupā, ja netiek izpildīti dotie norādījumi vai ir pieļauti procesuālie pārkāpumi, kas apdraud kriminālprocesa norisi;

3) (izslēgts ar 28.09.2005. likumu);

4) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

5) izskatīt sūdzības savas kompetences ietvaros;

6) izlemt pieteiktos noraidījumus savas kompetences ietvaros;

7) nekavējoties pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, kad izmeklēšanā iegūti pietiekami pierādījumi krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai.

(3) Izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram ir tiesības

1) pieņemt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un nodošanu izmeklēšanas iestādei;

2) dot norādījumus un pieprasīt doto norādījumu izpildi;

3) veikt procesuālās darbības, par to iepriekš informējot procesa virzītāju;

4) jebkurā laikā iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem;

5) atcelt procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumus, kā arī izmeklētāja tiešā priekšnieka lēmumus, kas nav saistīti ar procesam nozīmīgiem organizatoriskiem jautājumiem;

6) iesniegt ierosinājumu virsprokuroram par cita izmeklētāja tiešā priekšnieka noteikšanu konkrētajā kriminālprocesā vai kriminālprocesa nodošanu citai izmeklēšanas iestādei;

7) piedalīties sēdē, kurā izmeklēšanas tiesnesis lemj par atļaujas došanu piespiedu līdzekļu piemērošanai un speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai;

8) piedalīties procesuālo darbību veikšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2005., 12.03.2009., 20.06.2018., 07.01.2021. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Ārvalstu lūgumi par ārvalstī piespriesta soda izpildīšanu Latvijā, kurus Tieslietu ministrija saņēmusi līdz 2012.gada 30.jūnijam un attiecībā uz kuriem ir pieņemts šā likuma 779.pantā minētais lēmums (līdz 2012.gada 30.jūnijam spēkā esošajā redakcijā), izskatāmi kārtībā, kāda bija spēkā līdz minētajam datumam. Lūgumi par ārvalstī piespriesta soda izpildīšanu Latvijā, attiecībā uz kuriem pārbaude nav pabeigta līdz 2012.gada 30.jūnijam, nosūtāmi izskatīšanai tiesā.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Uzraugošais prokurors iegūst procesa virzītāja statusu no brīža, kad viņš pārņem kriminālprocesa vadīšanu un lemj par kriminālvajāšanas uzsākšanu

1) pēc izmeklēšanas procesa virzītāja ierosinājuma;

2) pēc virsprokurora norādījuma;

3) pēc savas iniciatīvas.

(2) Virsprokurors var uzlikt procesa virzītāja pienākumus citam prokuroram.

(3) Izņēmuma gadījumā ģenerālprokurors, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta vai tiesas apgabala virsprokurors var noteikt prokuroru par procesa virzītāju izmeklēšanas stadijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Ja ir saņemts Eiropas Savienības dalībvalsts lūgums atzīt un izpildīt spriedumu, kas pieņemts līdz 2011.gada 27.novembrim, to izskata kārtībā, kāda bija spēkā līdz 2012.gada 30.jūnijam. Latvijas lūgums Eiropas Savienības dalībvalstij izpildīt Latvijā pieņemto nolēmumu, kas stājās spēkā līdz 2011.gada 27.novembrim, nosūtāms kārtībā, kāda bija spēkā līdz 2012.gada 30.jūnijam.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Prokuroram kā procesa virzītājam ir pienākums

1) nepieļaujot neattaisnotu vilcināšanos un likumā noteiktajā laikā uzsākt kriminālvajāšanu;

11) izvēlēties konkrētiem apstākļiem atbilstošu vienkāršāko pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas veidu, kā arī izvēlēties un veikt tādas procesuālās darbības, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk;

2) atteikties no kriminālvajāšanas un izbeigt kriminālprocesu, ja pastāv likumā tam paredzētie priekšnoteikumi;

3) noteikt tiesai nododamās krimināllietas un arhīva lietas materiālu kopumu;

4) izsniegt personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas vai norakstus (turpmāk — kopijas) vai likumā noteiktajā kārtībā šo personu iepazīstināt ar tiesai nododamās krimināllietas materiāliem;

5) izsniegt cietušajam likumā paredzēto materiālu kopijas;

6) lemt par iesniegtajiem pieteikumiem;

61) pieprasīt no Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumu par personu, kura apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pret tikumību un dzimumneaizskaramību;

62) pieprasīt no Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumu par nepilngadīgo, kurš apsūdzēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ja iepriekš šāds ziņojums netika pieprasīts;

7) iesniegt tiesai vienošanos, kas slēgta ar apsūdzēto par vainas atzīšanu un sodu;

8) pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai un iesniegt krimināllietu tiesai;

9) izbeigt kriminālprocesu, ja konstatēts likumā noteiktais pamats;

10) iesniegt krimināllietu iztiesāšanai īpašā procesa kārtībā.

(2) Prokuroram kriminālvajāšanā ir tiesības

1) izbeigt kriminālvajāšanu un noteikt papildu izmeklēšanu;

2) likumā noteiktajā kārtībā pieņemt jebkuru procesuālo lēmumu un veikt jebkuru procesuālo darbību vai uzdot tās veikšanu izmeklēšanas grupas dalībniekam vai procesuālo uzdevumu izpildītājam;

3) pabeigt kriminālprocesu, piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu;

4) sagatavot vienošanās projektu;

5) iesniegt priekšlikumus noteiktu faktu atzīšanai par pierādītiem bez pierādījumu pārbaudes tiesā;

6) ja nepieciešams, pieprasīt no Valsts probācijas dienesta personas izvērtēšanas ziņojumu.

(21) Prokuroram procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai ir tiesības pabeigt procesu, piemērojot prokurora priekšrakstu par piespiedu ietekmēšanas līdzekli.

(3) Ja procesuālā lēmuma pieņemšanai ir nepieciešams Eiropas Savienības Tiesas prejudiciāls nolēmums par Eiropas Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, prokurors var ierosināt, lai ģenerālprokurors nosūta neskaidro jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 21.10.2010., 14.03.2013., 12.11.2015., 20.06.2018., 27.09.2018. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

(1) Virsprokuroram ir pienākums

1) lemt par uzraugošā prokurora ierosinājumu nomainīt izmeklētāja tiešo priekšnieku vai izmeklēšanas iestādi;

2) nomainīt uzraugošo prokuroru vai prokuroru — procesa virzītāju, ja netiek pilnvērtīgi nodrošināta uzraudzība un kriminālvajāšana;

3) izveidot izmeklēšanas grupu, ja darba apjoms apdraud kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā;

4) izlemt pieteiktos noraidījumus savas kompetences ietvaros;

5) nomainīt valsts apsūdzības uzturētāju, ja netiek pilnvērtīgi nodrošināta apsūdzības uzturēšana;

6) dot norādījumus uzraugošajam prokuroram vai prokuroram — procesa virzītājam par procesuālo termiņu ievērošanu un kontrolēt doto norādījumu izpildi.

(2) Virsprokuroram ir tiesības

1) iepazīties ar visiem materiāliem kriminālprocesā, kurā viņš pilda virsprokurora funkcijas;

2) noteikt uzraugošo prokuroru, ja ir nepieciešams atkāpties no iepriekš apstiprinātajiem kriminālprocesu sadales principiem;

3) uzdot prokuroram pildīt uzraugošā prokurora vai prokurora — procesa virzītāja funkcijas vai uzņemties tās pašam;

4) pieprasīt, lai izmeklēšanas iestādes vadītājs, kuram administratīvi pakļauts izmeklētāja tiešais priekšnieks konkrētajā kriminālprocesā, šajā procesā nosaka citu priekšnieku;

5) uzdot izmeklēšanu kriminālprocesā veikt citai izmeklēšanas iestādei;

6) noteikt amatā augstāku prokuroru kriminālprocesā.

(07.01.2021. likuma reakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.10.2022. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Šā likuma 866. — 875.pants un 883. — 887.pants stājas spēkā 2012.gada 1.decembrī.

(24.05.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

Izmeklēšanas tiesnesis ir tiesnesis, kuram rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs uz noteiktu laiku likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā uzdevis kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesos.

Ja sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuri stājas spēkā 2013.gada 1.aprīlī, noziedzīga nodarījuma klasifikācija mainās no smagāka uz vieglāku, izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras un tiesu lietvedībā esošajos līdz 2013.gada 31.martam uzsāktajos kriminālprocesos par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem procesuālie termiņi nosakāmi atbilstoši tai noziedzīga nodarījuma klasifikācijai, kāda tā bija līdz 2013.gada 31.martam.

(20.12.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(1) Izmeklēšanā un kriminālvajāšanā izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums

1) likumā paredzētajos gadījumos lemt par piespiedu līdzekļa piemērošanu;

2) lemt par aizdomās turētā un apsūdzētā pieteikumiem par to drošības līdzekļu grozīšanu vai atcelšanu, kuri piemēroti ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu;

3) likumā paredzētajos gadījumos izskatīt sūdzības par procesa virzītāja piemēroto drošības līdzekli;

4) likumā paredzētajos gadījumos lemt par procesuālo darbību veikšanu;

5) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

6) lemt par sūdzībām attiecībā uz tādu noslēpumu neattaisnotu pārkāpšanu kriminālprocesā, kurus aizsargā likums;

7) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

8) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

9) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

10) (izslēgts ar 06.10.2022. likumu).

(2) Pirmās instances tiesā līdz lietas iztiesāšanas uzsākšanai izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums lemt par

1) apsūdzētā pieteikumu attiecībā uz drošības līdzekļu grozīšanu vai atcelšanu;

2) prokurora ierosinājumu attiecībā uz drošības līdzekļa izraudzīšanu vai grozīšanu;

3) kriminālprocesā iesaistītās personas, kurai ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, iepazīstināšanu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem).

(3) Izmeklēšanas tiesnesim nav atļauts aizstāt procesa virzītāju un uzraugošo prokuroru pirmstiesas kriminālprocesā, dodot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu.

(4) Izmeklēšanā un kriminālvajāšanā izmeklēšanas tiesnesim ir tiesības

1) iepazīties ar visiem materiāliem kriminālprocesā, kurā iesniegts procesa virzītāja ierosinājums, personas sūdzība vai pieteikums, pieteikts noraidījums;

2) pieprasīt no procesa virzītāja papildu informāciju kriminālprocesā, kurā tiek veiktas speciālās izmeklēšanas darbības vai piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kā arī noteikt termiņus speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai;

3) piemērot procesuālo sankciju par pienākumu nepildi vai kārtības neievērošanu pirmstiesas kriminālprocesā;

4) ierosināt, lai amatpersonas, kuras pilnvarotas veikt kriminālprocesu, tiktu sauktas pie atbildības par cilvēktiesību aizskārumiem, kas pieļauti kriminālprocesuālo pilnvaru īstenošanas rezultātā.

(5) Izmeklēšanas tiesnesim var būt arī citas šajā likumā īpaši noteiktas tiesības un pienākumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 14.01.2010., 21.10.2010. un 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

Soda izpildes iestādes vai prokurora iesniegumu par personas atbrīvošanu no soda izciešanas vai par nolēmuma grozīšanu, kas iesniegts tiesā sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuri stājas spēkā 2013.gada 1.aprīlī, tiesnesis izskata rakstveida procesā triju mēnešu laikā. Iesniegumu izskata tās tiesas tiesnesis, kura taisījusi pēdējo nolēmumu pirmajā instancē vai kuras darbības teritorijā esošās prokuratūras iestādes prokurors sastādījis prokurora priekšrakstu par sodu. Pieņemtā lēmuma kopiju tiesa nosūta nolēmuma izpildes iestādei, prokuroram un notiesātajam. Prokurors un notiesātais tiesas lēmumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas. Sūdzības iesniegšana neaptur lēmuma izpildi. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību izskata rakstveida procesā, un viņa lēmums nav pārsūdzams.

(20.12.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(1) Valsts apsūdzību pirmās instances tiesā uztur tas prokurors, kurš nodevis krimināllietu tiesai. Virsprokurors apsūdzības uzturēšanu var uzdot citam prokuroram.

(2) Valsts apsūdzību apelācijas instances tiesā uztur pēc iespējas tas pats prokurors, kas to uzturēja pirmās instances tiesā. Virsprokurors valsts apsūdzības uzturēšanu var uzdot citam prokuroram.

(3) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Tās tiesas tiesnesis, kura kontrolē nolēmuma par naudas soda piemērošanu izpildi, rakstveida procesā mēneša laikā izlemj jautājumu par personas atbrīvošanu no soda izciešanas vai par nolēmuma grozīšanu sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuri stājas spēkā 2013.gada 1.aprīlī. Pieņemtā lēmuma kopiju tiesa nosūta prokuroram un notiesātajam. Prokurors un notiesātais tiesas lēmumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas. Sūdzības iesniegšana neaptur lēmuma izpildi. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību izskata rakstveida procesā, un viņa lēmums nav pārsūdzams.

(20.12.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(1) Prokuroram, uzturot apsūdzību pirmās vai apelācijas instances tiesā, ir pienākums un tiesības

1) ar amatā augstāka prokurora piekrišanu atteikties no apsūdzības uzturēšanas, ja pastāv saprātīgas šaubas par apsūdzētā vainu;

2) pieteikt noraidījumu, ja pastāv likumā noteiktais pamats;

3) izteikties par katru tiesā izlemjamo jautājumu;

4) virzīt apsūdzības pierādījumu pārbaudi un piedalīties pārējo pierādījumu pārbaudē;

5) pieprasīt pārtraukumu papildu pierādījumu iesniegšanai vai jaunas apsūdzības sastādīšanai;

6) pieteikt lūgumus;

7) uzstāties tiesas debatēs;

8) iepazīties ar tiesas sēdes protokolu, pilnu nolēmuma tekstu un personu iesniegtajām sūdzībām;

9) pārsūdzēt tiesu nolēmumus, ja ir pamats to darīt.

(2) Šā panta pirmajā daļā norādītās pilnvaras prokuroram ir visos kriminālprocesos neatkarīgi no procesa norises īpatnībām atsevišķu kategoriju lietās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 21.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Kasācijas instances tiesā prokurors izsaka viedokli par tiesas nolēmuma likumību un pamatotību.

(2) Prokuroram kasācijas instances tiesā ir šā likuma 54.nodaļā noteiktās tiesības un pienākumi.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Ja sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuri stājas spēkā 2013.gada 1.aprīlī, nepieciešams grozīt apsūdzību, prokurors pirmstiesas procesā to groza šā likuma 408.pantā noteiktajā kārtībā, bet iztiesāšanas gaitā — 462.panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā.

(20.12.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(Izslēgts ar 21.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Šā likuma 439.panta trešās daļas 3.punkts stājas spēkā 2014.gada 1.janvārī.

(14.03.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(1) Amatā augstāks prokurors likumā noteiktajā kārtībā kontrolē, kā prokurors īsteno savas pilnvaras.

(2) Amatā augstāka prokurora pienākumus pilda

1) tiesas apgabala prokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic rajona (pilsētas) prokuratūras prokurors vai virsprokurors;

2) Ģenerālprokuratūras prokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic tiesas apgabala prokuratūras prokurors;

3) Ģenerālprokuratūras virsprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic Ģenerālprokuratūras nodaļas virsprokurors vai prokurors, Ģenerālprokuratūras departamenta prokurors vai tiesas apgabala virsprokurors, kā arī pēc savas iniciatīvas;

4) ģenerālprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic Ģenerālprokuratūras departamenta virsprokurors;

5) jebkurš prokurors, ja viņu konkrētajā kriminālprocesā tam pilnvarojis ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūras virsprokurors;

6) Eiropas deleģētais prokurors, ja viņu Eiropas Prokuratūras kompetences kriminālprocesā tam pilnvarojis Eiropas prokurors.

(3) (Izslēgta ar 19.01.2006. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Naudas summas, kas norādītas 784.panta otrajā daļā, 786.panta pirmās daļas 10.punktā, 791.panta trešajā daļā, 792.panta trešajā daļā, 797.panta trešajā daļā, 800.panta otrajā daļā un 840.panta otrajā daļā minētajos nolēmumos, kas saņemti no ārvalsts vai tādas Eiropas Savienības dalībvalsts, kura neietilpst euro zonā, un kas pieņemti līdz 2013.gada 31.decembrim, pārrēķina euro saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu, kāds bija spēkā nolēmuma pasludināšanas dienā.

(12.09.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

(1) Amatā augstākam prokuroram ir pienākums

1) lemt par sūdzībām attiecībā uz uzraugošā prokurora un prokurora— procesa virzītāja lēmumiem un rīcību;

2) izlemt pieteiktos noraidījumus savas kompetences ietvaros;

3) (izslēgts ar 07.01.2021. likumu);

4) (izslēgts ar 07.01.2021. likumu);

5) (izslēgts ar 07.01.2021. likumu);

6) (izslēgts ar 07.01.2021. likumu);

7) izlemt, vai atteikšanās no apsūdzības ir pamatota un likumīga.

(2) Amatā augstākam prokuroram ir tiesības

1) iepazīties ar visiem materiāliem kriminālprocesā, kurā viņš pilda amatā augstāka prokurora funkcijas;

2) (izslēgts ar 07.01.2021. likumu);

3) uzdot prokuroram pildīt prokurora — procesa virzītāja funkcijas vai uzņemties tās pašam;

6) dot norādījumus izmeklētājam, uzraugošajam pro­ku­roram vai prokuroram— procesa virzītājam par procesa veida izvēli, pirmstiesas procesa virzību un izmeklēšanas darbību veikšanu;

7) atcelt izmeklētāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka, amatā zemāka prokurora lēmumus;

8) dot norādījumus valsts apsūdzības uzturētājam par pierādījumu pārbaudes taktiku un papildu pierādījumu avotu pieteikšanu;

9) izlemt valsts apsūdzības uzturētāja ierosinājumu atteikties no apsūdzības uzturēšanas tiesā, to apstiprinot, vai uzņemties to pašam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Lietās, kuras izskatītas apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā, apelācijas kārtībā pēc 2014.gada 1.janvāra pārsūdzētu nolēmumu izskata tā pati apgabaltiesa kā apelācijas instances tiesa.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

(1) Tiesnesis, sagatavojot lietu iztiesāšanai

1) pārliecinās par lietas piekritību šai tiesai;

2) izlemj jautājumu par lietas iztiesāšanas iespējamību;

3) nosaka iztiesāšanas laiku, vietu un iztiesāšanas veidu;

4) uzdod tiesas kancelejai veikt sagatavojošās darbības.

(2) Sagatavošanas laikā tiesnesis nevērtē pierādījumus un nodarījuma juridisko kvalifikāciju un nepieņem lēmumus par krimināltiesisko attiecību noregulējumu

Lietas, kuras nodotas izskatīšanai Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā līdz 2013.gada 31.decembrim, bet kurās tiesas izmeklēšana nav uzsākta līdz 2014.gada 30.jūnijam, nodod izskatīšanai apgabaltiesai kā apelācijas instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

(1) Izskatot krimināllietu, tiesai ir procesa virzītāja pilnvaras kriminālprocesa vadīšanā un procesuālās kārtības nodrošināšanā, kā arī ekskluzīvas tiesības spriest tiesu.

(2) Savu funkciju izpildei tiesa

1) pieprasa, lai ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro kārtību tiesas sēdes laikā;

2) piemēro procesuālās sankcijas;

3) neiejaucoties apsūdzības uzturēšanā un aizstāvības realizēšanā, piedalās pierādījumu pārbaudē;

4) izlemj saņemtos pieteikumus, lūgumus un noraidījumus;

5) izskata un izspriež lietu un pasludina nolēmumu;

6) veic pasākumus, lai tiktu sauktas pie atbildības amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu un savas pilnvaras īsteno negodprātīgi.

(3) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Lietas, kurās Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā ir uzsākta tiesas izmeklēšana, bet kuras līdz 2014.gada 31.decembrim nav izskatītas, nodod izskatīšanai apgabaltiesai kā apelācijas instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

Tiesnesis pēc lietas iztiesāšanas un nolēmuma pieņemšanas līdz šā nolēmuma nodošanai izpildei vai nosūtīšanai nākamās instances tiesai

1) nodrošina tiesas sēdes protokola un nolēmuma pieejamību noteiktajā dienā visām likumā paredzētajām personām;

2) uzdod nosūtīt krimināllietu kopā ar iesniegtajām sūdzībām nākamās instances tiesai;

3) sasauc tiesas sastāvu, lai izlemtu tiesas sēdes protokolam pievienotos neapmierinātos iebildumus;

4) pieņem lēmumu par tiesas nolēmuma nodošanu izpildei un uzdod veikt nepieciešamās darbības šā lēmuma izpildei;

5) sasauc tiesas sastāvu, lai izlemtu ar tiesas nolēmuma izpildi saistītos jautājumus.

Lietas, kuras nodotas izskatīšanai apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā un kurās līdz 2014.gada 31.decembrim pieņemts lēmums par kriminālprocesa apturēšanu, pēc 2015.gada 1.janvāra nodod rajona (pilsētas) tiesai kā pirmās instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

(1) Amatpersona nedrīkst uzņemties pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja tādējādi šī persona nonāktu interešu konfliktā, proti, ja tās personiskās intereses gan tieši, gan netieši nesakrīt ar kriminālprocesa mērķi vai pastāv apstākļi, kas kriminālprocesā iesaistītajai personai pamatoti dod iemeslu pieļaut šādu ieinteresētību.

(2) (Izslēgta ar 21.10.2010. likumu)

(3) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām jāatsakās no kriminālprocesa veikšanas, tiklīdz atklājies interešu konflikts.

(4) Personām, kuras veic kriminālprocesu, ir pienākums panākt interešu konfliktā esošas personas izslēgšanu no kriminālprocesa veikšanas, pieņemot lēmumu savas kompetences ietvaros vai piesakot noraidījumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2010. un 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

Lietas, kuras nodotas izskatīšanai Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā un kurās pieņemts lēmums par kriminālprocesa apturēšanu, pēc 2015.gada 1.janvāra nodod apgabaltiesai kā apelācijas instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

Bez jebkādas papildu apstākļu noskaidrošanas tiek atzīta interešu konflikta pastāvēšana, ja amatpersona, kura veic kriminālprocesu

1) ir radniecības attiecībās līdz trešajai pakāpei, svainībā līdz otrajai pakāpei vai sastāv laulībā ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi;

2) pati, tās laulātais, bērni vai vecāki saņem ienākumus no personas, kura īsteno aizstāvību, vai no cietušā vai viņa pārstāvja;

3) ir saistīta ar kopīgu saimniecību ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi;

4) atrodas nepārprotamā personiskā konfliktā ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi;

5) šajā procesā ir liecinieks, cietušais vai viņa pārstāvis vai persona, kura īsteno aizstāvību vai ir veikusi aizstāvību vai cietušā pārstāvību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 11.06.2009. un 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā izskatītās lietas, kurās pēc 2014.gada 1.janvāra kasācijas instance ir atcēlusi nolēmumu, nosūta jaunai izskatīšanai apgabaltiesai kā apelācijas instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2014.)

(1) Vienā pirmstiesas kriminālprocesā nedrīkst būt iesaistītas personas, kuras savstarpēji saista laulība, kopīga saimniecība vai pirmās pakāpes radniecība, ja šīs personas konkrētajā procesā ir

1) uzraugošais prokurors un procesa virzītājs izmeklēšanā;

2) amatā augstāks prokurors un procesa virzītājs vai uzraugošais prokurors;

3) izmeklēšanas tiesnesis un procesa virzītājs vai uzraugošais vai amatā augstāks prokurors.

(2) Jautājumu par šā panta pirmajā daļā minētā interešu konflikta izbeigšanu pieņem persona, kurai ir tiesības izlemt noraidījumu.

(3) Izmeklēšanas tiesnesis nedrīkst būt persona, kura šajā pašā kriminālprocesā ir bijusi procesa virzītājs vai uzraugošais prokurors.

(4) Lietas izskatīšanā tiesā nedrīkst piedalīties tiesnesis, kurš ir

1) piedalījies pirmstiesas kriminālprocesā vai pirmās instances vai apelācijas instances tiesā jebkādā statusā;

2) radniecībā līdz trešajai pakāpei, svainībā līdz otrajai pakāpei, laulībā ar citu iztiesāšanā iesaistītu tiesnesi, apsūdzības uzturētāju vai prokuroru, kas krimināllietu nodevis iztiesāšanai, vai kuru ar minēto tiesnesi, apsūdzības uzturētāju vai prokuroru saista kopīga saimniecība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Ja pēc 2014.gada 1.janvāra lietā, kas izskatīta apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā, ir izlemjami ar nolēmuma izpildi vai ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem saistīti jautājumi, tos nosūta izlemšanai rajona (pilsētas) tiesai kā pirmās instances tiesai.

(19.12.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.04.2017.)

Eksperta un revidenta noraidījuma pamats papildus šā likuma 50. un 51.pantā minētajiem apstākļiem var būt arī nepietiekama profesionālā sagatavotība attiecīgo pienākumu veikšanai.

Līdz 2015.gada 1.janvārim nepilngadīgo, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu, vai — pēc izmeklēšanas darbības veicēja ieskata — jebkuru nepilngadīgo pratina pedagoga vai tāda speciālista klātbūtnē, kas apmācīts psihologa darbam ar bērniem kriminālprocesā.

(29.05.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.2014.)

(1) Paziņojumu par sevis atstatīšanu no kriminālprocesa veikšanas interešu konflikta situācijā iesniedz

1) izmeklēšanas grupas dalībnieks, eksperts, revidents — procesa virzītājam;

2) procesa virzītājs izmeklēšanā un izmeklētāja tiešais priekšnieks — uzraugošajam prokuroram;

3) uzraugošais prokurors, prokurors — procesa virzītājs un valsts apsūdzības uzturētājs — virsprokuroram;

31) virsprokurors — amatā augstākam prokuroram;

4) amatā augstāks prokurors — virsprokuroram;

5) izmeklēšanas tiesnesis — tiesas priekšsēdētājam;

6) tiesnesis līdz iztiesāšanas uzsākšanai vai pēc nolēmuma nodošanas izpildei — tiesas priekšsēdētājam;

7) tiesnesis, iztiesājot krimināllietu, — tiesas sastāvam;

8) tiesas priekšsēdētājs — vienu līmeni augstākas tiesas priekšsēdētājam.

(2) Amatpersona, kas saņēmusi paziņojumu, nodrošina atkāpušās personas aizstāšanu vai arī atzīst atteikšanos par nepamatotu un uzdod turpināt kriminālprocesa veikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Likuma regulējums par kārtību, kādā nosacīti notiesātajam tiek pilnīgi vai daļēji atcelti tiesas uzliktie pienākumi vai pieņemts lēmums par spriedumā noteiktā soda izpildīšanu nosacīti notiesātajam vai pārbaudes laika pagarināšanu, kas bija spēkā līdz 2015.gada 31.janvārim, tiek piemērots attiecībā uz personu, kura nosacīti notiesāta līdz 2015.gada 31.janvārim.

(16.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2015.)

(1) Persona, kura īsteno aizstāvību, cietušais vai procesa veikšanai pilnvarota persona, ja tai ir zināmi apstākļi, kas liedz kādai amatpersonai veikt konkrēto kriminālprocesu, iesniedz šīs personas noraidījumu šā likuma 54.panta pirmajā daļā minētajām personām, kurām ir tiesības lemt par noraidījumu. Ja noraidījums valsts apsūdzības uzturētājam tiek pieteikts tiesas sēdē, to izlemj tiesas sastāvs. Ja noraidījums izmeklēšanas tiesnesim tiek pieteikts tiesas sēdē, to izlemj izmeklēšanas tiesnesis.

(2) Pirmstiesas kriminālprocesā un lietas izskatīšanā tiesā līdz iztiesāšanas uzsākšanai noraidījumu piesaka rakstveidā, bet tiesas sēdē — mutvārdos, to ierakstot sēdes protokolā.

(3) Ar vienu un to pašu pamatojumu noraidījumu nevar pieteikt atkārtoti.

(4) Pieteikto noraidījumu nedrīkst motivēt ar personas rīcību konkrētajā kriminālprocesā. Rīcība pārsūdzama likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Likuma regulējums par kārtību, kādā notiesātais tiek atbrīvots no soda nosacīti pirms termiņa, kas bija spēkā līdz 2015.gada 31.janvārim, tiek piemērots, ja iesniegums par notiesātā nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu saņemts no brīvības atņemšanas iestādes administratīvās komisijas.

(16.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2015.)

(1) Noraidījuma motīvu pārbaude uzsākama nekavējoties. Lēmumu pieņem, ja ir apstiprinājies noraidījuma pamatojums vai iegūta pārliecība, ka noraidīšanas pamats nepastāv.

(2) Visos gadījumos no personas, kurai pieteikts noraidījums, pieņem paskaidrojumu.

(3) Izņēmuma gadījumos personu var atstādināt no pienākumu veikšanas līdz lēmuma pieņemšanai.

Likuma regulējums par neizciestās soda daļas izpildi nosacīti pirms termiņa atbrīvotajam, kas bija spēkā līdz 2015.gada 31.janvārim, tiek piemērots attiecībā uz notiesāto, kurš atbrīvots nosacīti pirms termiņa, pamatojoties uz brīvības atņemšanas iestādes administratīvās komisijas iesniegumu.

(16.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2015.)

(1) Ārpus tiesas sēdes pieņemtu lēmumu par noraidīšanu vai atteikšanos noraidīt 10 dienu laikā var pārsūdzēt

1) procesa virzītāja izmeklēšanā lēmumu — uzraugošajam prokuroram;

2) uzraugošā prokurora vai virsprokurora lēmumu — amatā augstākam prokuroram;

3) amatā augstāka prokurora lēmumu — nākamajam amatā augstākam prokuroram;

4) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu);

6) Eiropas deleģētā prokurora lēmumu — Eiropas prokuroram.

(2) Tiesas sēdē pieņemtais lēmums atsevišķi nav pārsūdzams.

(3) Šā panta pirmajā daļā minēto personu lēmums nav pārsūdzams.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009. un 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

Šā likuma 643.panta regulējumu attiecībā uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu piemēro no 2015.gada 1.jūlija.

(15.01.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2015.)

(1) Ja interešu konflikts apzināti netiek novērsts, it īpaši ja pastāv apstākļi, kas paši par sevi izslēdz personas piedalīšanos kriminālprocesā, persona saucama pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto apstākļu konstatēšana ir pamats attiecīgās personas pieņemto lēmumu atcelšanai un iegūto pierādījumu pieļaujamības apšaubīšanai.

Tās institūcijas, kuras līdz 2015.gada 1.novembrim veica Iekšējās drošības biroja kompetencē esošo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, turpina izmeklēšanu uzsāktajos kriminālprocesos līdz to nodošanai Iekšējās drošības birojam. Minētās institūcijas attiecīgos kriminālprocesus nodod Iekšējās drošības birojam līdz 2015.gada 30.novembrim.

(08.07.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.11.2015.)

(1) Aizstāvības īstenošanas pamats ir kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas šajā likumā noteiktajā kārtībā rakstveidā izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

(2) Atkarībā no iegūtajiem pierādījumiem pieņēmumus iedala šādi

1) pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu (pret personu var uzsākt kriminālprocesu);

2) atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var aizturēt);

3) pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var turēt aizdomās);

4) pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram — procesa virzītājam uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu (personu var apsūdzēt);

5) prokurors — procesa virzītājs nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

(3) Pieņēmums iegūst apgalvojuma formu, ja

1) persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, likumā noteiktajā kārtībā apliecina, ka prokurora pieņēmums ir pareizs, un abi apgalvo, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu;

2) tiesa, novērtējot pierādījumus, konstatē, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

(4) Juridiskajai personai aizstāvības īstenošanas pamats ir šajā likumā noteiktajā kārtībā procesa virzītāja izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs, labā vai nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā.

(5) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 14.03.2013. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

Šā likuma 152.panta pirmās daļas nosacījums par nepilngadīgo pratināšanas gaitas fiksēšanu skaņu un attēlu ierakstā pantā noteiktajos gadījumos procesa virzītājam ir obligāts, sākot ar 2019.gada 1.janvāri. Līdz tam nepilngadīgo pratināšanas gaitas fiksēšana skaņu un attēlu ierakstā tiek veikta tikai tajos gadījumos, kad procesa virzītāja rīcībā ir atbilstoši tehniskie līdzekļi.

(18.02.2016. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.11.2016. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2017.)

(1) Savu procesuālo aizstāvību īsteno persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, persona

1) par kuru izteikts šā likuma 59.pantā minētais pieņēmums vai apgalvojums;

2) pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai;

3) pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējošiem pamatiem;

4) pret kuru kriminālprocess izbeigts sakarā ar tādu apstākļu pastāvēšanu, kuri izslēdz kriminālatbildību, ja šī persona apstrīd pašu Krimināllikumā paredzēto rīcību.

(11) Tiesības uz aizstāvību ir arī personai, kura izdarījusi darbību, kas atbilst Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, bet savas mazgadības dēļ nav saucama pie kriminālatbildības. Šādai personai ir tādas pašas tiesības uz aizstāvību kā personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess.

(2) Uz procesuālo aizstāvību tiesīgas personas tiesības uz aizstāvību īsteno arī

1) aizstāvis;

2) pārstāvis;

3) persona, kura iestājas par mirušās personas reabilitāciju.

(3) Juridiskā persona, par kuras interesēs darbojušos fizisko personu izteikts šā likuma 59.pantā minētais pieņēmums vai apgalvojums, savas procesuālās tiesības uz aizstāvību īsteno ar pārstāvja palīdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

(1) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma nekavējoties rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi.

(2) Ar šā panta pirmajā daļā minēto paziņojumu persona apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus.

(3) Ja sūtījums ir pienācīgā veidā nosūtīts uz paziņoto adresi, uzskatāms, ka pēc šā panta otrajā daļā minētā termiņa izbeigšanās adresāts to ir saņēmis.

(4) Personai ir pienākums nekavējoties, bet ne vēlāk kā darba dienas laikā rakstveidā informēt procesa virzītāju par sūtījumu saņemšanas adreses maiņu, norādot jauno adresi.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir šādas tiesības

1) nekavējoties uzaicināt aizstāvi un noslēgt ar viņu vienošanos vai izmantot valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ja šī persona pati par saviem līdzekļiem nevar noslēgt vienošanos ar aizstāvi;

2) tikties ar aizstāvi sarunas konfidencialitāti nodrošinošos apstākļos bez īpašas procesa virzītāja atļaujas un bez laika ierobežojumiem;

3) saņemt juridisko palīdzību no aizstāvja;

4) likumā paredzētajos gadījumos pieprasīt advokāta piedalīšanos atsevišķā procesuālajā darbībā aizstāvības nodrošināšanai, ja vēl nav noslēgta vienošanās par aizstāvību ar konkrētu advokātu vai šis aizstāvis nav varējis ierasties;

5) saņemt no procesa virzītāja attiecīgajā tiesas apgabalā praktizējošo advokātu sarakstu, kā arī bez maksas izmantot telefonu aizstāvja uzaicināšanai;

6) tikt informētai par to, kāds pieņēmums izteikts vai kādas aizdomas radušās pret šo personu, vai kāda apsūdzība tai izvirzīta;

7) likumā noteiktajā kārtībā un apjomā saņemt mutvārdu vai rakstveida tulkojumu tai saprotamā valodā;

8) klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt;

9) likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā pārsūdzēt procesuālos lēmumus;

10) pieprasīt informāciju par kriminālprocesa virzību, par amatpersonām, kuras veic vai ir veikušas konkrēto kriminālprocesu, par personai piemērotajiem tiesību ierobežojumiem un to termiņiem;

11) lūgt, lai nomaina aizstāvi, ja pastāv likumā noteiktie šķēršļi viņa līdzdalībai;

12) likumā paredzētajos gadījumos iepazīties ar lietas materiāliem.

(2) Liecības nesniegšana nav vērtējama kā traucēšana noskaidrot patiesību lietā un izvairīšanās no pirmstiesas procesa un tiesas.

(3) Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā daļā, aizturētajam, kā arī aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kuram piemēro ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ir šādas tiesības

1) iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli;

2) pieprasīt, lai par aizturēšanu vai apcietināšanu paziņo viņa tuviniekam, mācību iestādei, darba devējam, kā arī sazināties ar vienu no tiem, ciktāl šāda sazināšanās neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanai. Ārvalstniekam ir tiesības pieprasīt, lai par aizturēšanu vai apcietināšanu tiktu informēta viņa valsts diplomātiskā vai konsulārā pārstāvniecība, kā arī ar to sazināties;

3) saņemt informāciju par tiesībām uz neatliekamo medicīnisko palīdzību un veselības aprūpi atbilstoši normatīvajiem aktiem;

4) saņemt informāciju par maksimālo stundu vai mēnešu skaitu, uz kādu personai var tikt ierobežota brīvība pirmstiesas procesā.

(31) Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā un trešajā daļā, nepilngadīgajam, kuram ir tiesības uz aizstāvību, ir šādas tiesības

1) piedalīties procesuālajās darbībās kopā ar pārstāvi;

2) piedalīties procesuālajās darbībās kopā ar uzticības personu;

3) tiesības uz īpašiem pasākumiem privātās dzīves aizsardzībai;

4) saņemt individuālu novērtējumu;

5) tiesības uz brīvības atņemšanai alternatīvu procesuālo piespiedu līdzekļu primāru piemērošanu;

6) tiesības uz īpašu apiešanos ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanas laikā.

(32) (Izslēgta ar 19.09.2024. likumu)

(33) Šā panta 3.1 daļā paredzētās tiesības ir arī personai līdz 21 gada vecumam, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī šī persona bija nepilngadīga.

(4) Personai, tiklīdz tā ieguvusi tiesības uz aizstāvību, nekavējoties rakstveidā izsniedz un, ja nepieciešams, izskaidro informāciju par šā panta pirmajā, trešajā un 3.1 daļā noteiktajām tiesībām. To, ka informācija ir izsniegta un, ja nepieciešams, tiesības izskaidrotas, persona apliecina ar savu parakstu.

(23.05.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.05.2014., 18.02.2016., 20.06.2018., 27.09.2018., 06.10.2022. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Grozījumi šā likuma 420.panta pirmajā daļā un 441.1 panta pirmajā daļā attiecībā uz prokurora tiesībām sastādīt priekšrakstu par sodu, ja izdarīts smags noziegums, par kuru paredzēts brīvības atņemšanas sods līdz pieciem gadiem, stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Krimināllikumā.

(18.02.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

(1) Pastāvot reālai iespējai, ka konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, kriminālprocesu var uzsākt pret šo personu. Ja, uzsākot procesu, jau ir pamats minētā pieņēmuma izteikšanai, tad konkrēto personu norāda lēmumā par kriminālprocesa uzsākšanu.

(2) Ja uzsāktā kriminālprocesā iegūtas ziņas, ka, iespējams, konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, tā iegūst tādas personas statusu, pret kuru uzsākts kriminālprocess.

(3) No brīža, kad šā panta pirmajā un otrajā daļā minētā persona tiek iesaistīta procesuālās darbības veikšanā vai procesa virzītājs atklātībai darījis zināmu informāciju par kriminālprocesa uzsākšanu pret to, tā iegūst procesuālās tiesības uz aizstāvību.

(4) Personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, ir šā likuma 60.2pantā noteiktās pamattiesības, kā arī 66. panta pirmās daļas 3., 9., 12., 13., 14. un 16.punktā noteiktās tiesības un 67.panta pirmās daļas 1., 1.1, 2., 5. un 6.punktā noteiktie pienākumi. Šai personai nedrīkst piemērot drošības līdzekļus.

(5) No šā panta trešajā daļā minētā brīža personai ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

(6) Personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, bez tās piekrišanas procesuālās darbības izdarīšanas laikā nedrīkst fotografēt, filmēt vai citādā veidā ar tehniskajiem līdzekļiem fiksēt nolūkā publiskot iegūtos materiālus plašsaziņas līdzekļos.

(19.01.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 23.05.2013., 29.05.2014., 20.06.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Grozījums šā likuma 7. panta otrajā daļā attiecībā uz skaitļa "136." aizstāšanu ar skaitli "132.1" stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Krimināllikumā.

(30.03.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.04.2017.)

(1) Aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

(2) Persona aizturētā statusu iegūst ar faktiskās aizturēšanas brīdi.

(3) Persona zaudē aizturētā statusu, ja

1) kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu;

2) tā tiek atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto;

3) tā tiek atbrīvota no īslaicīgās aizturēšanas vietas un nav atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto. Šādā gadījumā attiecīgā persona iegūst personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statusu.

(17.05.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.06.2007.)

Sadarbībā ar tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurām Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīva 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās nav saistoša, Latvija neizmanto Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

(30.03.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.04.2017.)

(1) Aizturētajam ir šā likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) iepazīties ar aizturēšanas protokolu un saņemt izrakstu no šā likuma par aizturētā tiesībām un pienākumiem;

2) mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu attieksmi attiecībā uz aizturēšanas pamatotību;

3) pieteikt noraidījumu;

4) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību;

5) pieteikt lūgumus par to izmeklēšanas darbību neatliekamu veikšanu, kuru rezultātā var tikt iegūti pierādījumi aizdomu nepamatotības apstiprināšanai.

(2) Bez aizturētā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskajiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai vai novēršanai.

(3) (Izslēgta ar 23.05.2013. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 23.05.2013. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Procesuālās darbības, kas veiktas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 31. jūlijam, un to rezultātā iegūtie materiāli saglabā savu tiesisko statusu.

(22.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

(1) Aizturētā pienākums ir sniegt patiesas identificējošas ziņas par sevi.

(11) Aizturētā pienākums ir sniegt patiesas liecības, ja viņš izmanto tiesības liecināt.

(2) Aizturētā pienākums ir ļaut, lai viņš tiek pakļauts eksperta izpētei, un izsniegt salīdzinošajai izpētei paraugus, kuru izveide nav atkarīga no personas gribas.

(3) Aizturētajam jāievēro noteiktā kārtība procesuālo darbību veikšanas laikā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Šā likuma 634.1 panta otrā daļa stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī.

(22.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

Aizdomās turētais ir persona, par kuru pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrētā persona. Persona aizdomās turētā statusu iegūst no brīža, kad procesa virzītājs pieņem attiecīgo lēmumu.

(20.06.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

Līdz 2018. gada 31. decembrim, lai izpildītu šā likuma 634.1 panta pirmajā daļā minētos nolēmumus (izņemot nolēmumu par cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu), izpildu dokumentu nosūta izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam pēc personas (notiesātā) dzīvesvietas (juridiskajai personai — pēc tās juridiskās adreses) vai pēc tās mantas atrašanās vietas.

(22.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

(1) No brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir šā likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) saņemt tā lēmuma kopiju, ar kuru šī persona atzīta par aizdomās turēto, vai paziņojumu par paātrinātā procesa kārtībā pieņemto lēmumu, kurā ietverts tā saturs, un izrakstu no šā likuma par aizdomās turētā tiesībām un pienākumiem;

2) (izslēgts ar 20.06.2018. likumu);

3) pieteikt noraidījumu;

4) iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas darbību veikšanu un piedalīšanos tajās;

5) piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras tiek veiktas pēc šīs personas vai tās aizstāvja pieteikuma, ja vien šāda piedalīšanās netraucē izmeklēšanas darbību veikšanu vai neaizskar citas personas tiesības;

6) saņemt motivētu lēmumu, ja aizdomās turētajam atteikta piedalīšanās izmeklēšanas darbībās, kuras tiek veiktas pēc viņa vai aizstāvja pieteikuma;

7) iepazīties ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu pirms tā nodošanas izpildei, ja ekspertīze attiecas uz šo personu, un lūgt, lai tiek uzdoti papildjautājumi, par kuriem ekspertam jādod atzinums, izņemot gadījumus, kad ekspertīze noteikta citas izmeklēšanas darbības laikā;

8) iepazīties ar ekspertīzes atzinumu pēc tā saņemšanas, ja ekspertīze veikta pēc šīs personas pieteikuma;

9) likumā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzības par kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību;

10) (izslēgts ar 29.05.2014. likumu);

11) mutvārdos vai rakstveidā paust savu attieksmi pret izteiktajām aizdomām;

12) pieprasīt, lai pasākumi krimināltiesisko attiecību noregulēšanai tiktu veikti ar tās piekrišanu;

13) izlīgt ar cietušo;

14) iesniegt pieteikumu par kriminālprocesa izbeigšanu;

15) pie izmeklēšanas tiesneša piedalīties procesa virzītāja ierosinājumu un savu un aizstāvja sūdzību un pieteikumu izskatīšanā, ja vien likums nenosaka citu izskatīšanas kārtību;

16) izteikt vēlēšanos sadarboties ar amatpersonām, kuras veic kriminālprocesu.

(2) Bez aizdomās turētā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskajiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai vai novēršanai.

(3) (Izslēgta ar 23.05.2013. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 21.10.2010., 23.05.2013., 29.05.2014., 20.06.2018. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Līdz 2018. gada 31. decembrim, lai izpildītu tiesas nolēmumu daļā par cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, tiesa izpildrakstu izsniedz cietušajam pēc viņa lūguma, izņemot gadījumu, kad vienā nolēmumā ir piemērota noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija un apmierināts cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas pieteikums. Ja vienā nolēmumā ir piemērota noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija un apmierināts cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas pieteikums, tiesa izpildrakstus nosūta zvērinātam tiesu izpildītājam atbilstoši šā likuma 634.1 panta ceturtajā daļā noteiktajam.

(22.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

(1) No brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir pienākums

1) noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā;

11) sniegt patiesas liecības, ja tā izmanto tiesības liecināt;

2) nekavēt un netraucēt kriminālprocesa norisi;

3) ievērot drošības līdzekļa noteikumus un likumā minētos ierobežojumus;

4) atļaut, ka tā tiek pakļauta eksperta izpētei, un izsniegt salīdzinošajai izpētei paraugus, kuru izveide nav atkarīga no personas gribas;

5) ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā;

6) norādīt uz faktu, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā tā ir atradusies citā vietā (turpmāk — alibi), vai uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību.

(2) Drošības līdzekļa noteikumu vai amatpersonu likumīgo prasību neizpildīšana, noteikto ierobežojumu pārkāpšana vai kārtības neievērošana ir pamats, lai tiktu lemts jautājums par stingrāka drošības līdzekļa piemērošanu, papildu ierobežojumu noteikšanu vai procesuālo sankciju piemērošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Kriminālprocess, kas tiek veikts neatliekamības kārtībā vai saīsinātā procesa kārtībā, tiek pabeigts tajā kriminālprocesa izskatīšanas kārtībā, kāda bija noteikta līdz 2018. gada 31. augustam.

(20.06.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

(1) Persona zaudē aizdomās turētā statusu, ja

1) kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu;

2) tiek atcelts lēmums, ar kuru šī persona tika atzīta par aizdomās turēto;

3) tā tiek saukta pie kriminālatbildības un uzsākta tās kriminālvajāšana;

4) pret to uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai.

(2) Tas, ka tiek atcelts lēmums, ar kuru persona tika atzīta par aizdomās turēto, nav šķērslis atkārtotai šīs personas atzīšanai par aizdomās turēto, ja ir iegūti papildu pierādījumi, kas dod pietiekamu pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tieši šī persona, tomēr tā saglabā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Ja lēmums tiek atcelts, bet kriminālprocess pret attiecīgo personu netiek izbeigts, tā saglabā tādas personas statusu, pret kuru uzsākts kriminālprocess.

(3) Personu, pret kuru bijusi uzsākta kriminālvajāšana, nevar atzīt par aizdomās turēto tajā pašā noziedzīgā nodarījumā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Šā likuma 29. panta pirmās daļas 2.1 punkts stājas spēkā vienlaikus ar normatīvo aktu, kas nosaka kompetento institūciju, kura veic riska un aizsardzības faktoru novērtēšanu nepilngadīgajam, kuram ir tiesības uz aizstāvību. Līdz minētā normatīvā akta spēkā stāšanās dienai procesa virzītājs attiecīgajai pašvaldībai pieprasa sagatavot nepilngadīgā izvērtējumu uzvedības sociālās korekcijas programmas ietvaros, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantu, ja informācija, kas nepieciešama nepilngadīgā uzvedības izvērtējumam, nav pieejama Integrētās iekšlietu informācijas sistēmas apakšsistēmā "Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma".

(27.09.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.10.2018. Minētais grozījums tiks iekļauts likuma redakcijā uz attiecīgā normatīvā akta spēkā stāšanās dienu)

(1) Apsūdzētais ir persona, kura ar procesa virzītāja lēmumu saukta pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un pret kuru uzsāktā kriminālvajāšana nav izbeigta, kura nav attaisnota vai atzīta par vainīgu ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

(2) Viena un tā pati persona vienā kriminālprocesā nevar vienlaikus būt apsūdzētais un aizdomās turētais.

Šā likuma 39. panta pirmās daļas 6.2 punkts stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī.

(27.09.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

(1) Apsūdzētajam pirmstiesas kriminālprocesā ir tādas pašas tiesības kā aizdomās turētajam, kā arī tiesības

1) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kas attiecas uz viņam izvirzīto apsūdzību un viņa personību, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem materiāliem;

2) iesniegt pieteikumus līdz pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanai un iepazīties ar saņemtajiem vai uzrādītajiem tiesai nododamās krimināllietas materiāliem.

3) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iesniegt pieteikumu izmeklēšanas tiesnesim, lūdzot iepazīstināt viņu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem);

4) piekrist vai nepiekrist kriminālprocesa izbeigšanai, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, vai prokurora priekšrakstam par sodu;

5) vienoties ar procesa virzītāju — prokuroru par krimināllietas pabeigšanu vienošanās procesā;

6) vienoties ar procesa virzītāju — prokuroru par iespēju krimināllietu apsūdzētajam inkriminētajā apsūdzībā tiesā izskatīt bez pierādījumu pārbaudes;

7) atsaukt aizstāvja sūdzības.

(2) Atkarībā no izraudzītā procesa veida atsevišķas tiesības likumā noteiktajā kārtībā var tikt ierobežotas vai īstenotas īpašā veidā.

(3) (Izslēgta ar 23.05.2013. likumu)

(4) Pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas un lēmuma par lietas nodošanu tiesai saņemšanas apsūdzētais var iesniegt tiesai tos lūgumus, kas radušies, iepazīstoties ar lietas materiāliem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 21.10.2010. un 23.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 27.10.2013.)

Šā likuma 375.1 pants stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Krimināllikumā, kuri nosaka atbildību par krimināllietas materiālu satura izplatīšanas aizlieguma nepildīšanu.

(27.09.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Pirmās instances tiesā apsūdzētajam ir šā likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) savlaicīgi uzzināt lietas iztiesāšanas vietu un laiku;

2) pašam piedalīties krimināllietas iztiesāšanā;

3) pieteikt noraidījumu;

4) (izslēgts ar 27.09.2018. likumu);

5) piekrist pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai tiesas sēdē;

6) izteikt savu viedokli par katru apspriežamo jautājumu, ja tas attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem;

7) piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, ja pierādījums attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem;

8) pieteikt tiesai motivētu lūgumu izteikt savu viedokli un piedalīties pierādījumu pārbaudē arī tad, ja izskatāmais jautājums vai pierādījums tieši neattiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem;

9) pieteikt lūgumus;

10) uzstāties tiesas debatēs, ja nepiedalās aizstāvis;

11) teikt pēdējo vārdu;

12) saņemt tiesas nolēmuma kopiju un iepazīties ar tiesas sēdes protokolu, kā arī iesniegt par to rakstveida piezīmes, kuras pievieno krimināllietas materiāliem;

13) pārsūdzēt tiesas nolēmumu likumā noteiktajā kārtībā.

(23.05.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Krimināllietās, kurās pirmās instances tiesā ir uzsākta iztiesāšana koleģiālā sastāvā, iztiesāšanu turpina koleģiālā sastāvā līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai. Krimināllietās, kurās objektīvu iemeslu dēļ iztiesāšanas turpināšana koleģiāli nav iespējama, tiesnesis turpina iztiesāšanu vienpersoniski. Otrs tiesnesis var turpināt piedalīties krimināllietas iztiesāšanā kā rezerves tiesnesis.

(11.06.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Apsūdzētā tiesības apelācijas instances tiesā ir apsūdzētajam

1) kurš iesniedzis apelācijas sūdzību;

2) par kura apsūdzību apelācijas protestu vai sūdzību iesniedzis prokurors vai cietušais;

3) kura intereses tiek tieši aizskartas ar apelācijas sūdzību daļā par cita apsūdzētā apsūdzību;

4) ja tiesnesis — procesa virzītājs to atzinis par nepieciešamu.

(2) Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētajam ir tādas pašas tiesības kā pir­mās instances tiesā, kā arī tiesības

1) saņemt to apelācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai apelācijas instances tiesā;

2) saņemt informāciju par sūdzību izskatīšanas laiku;

3) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par apelācijas sūdzību vai protestu;

4) uzturēt un pamatot savu sūdzību vai atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību.

(3) Ja apelācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, apsūdzētajam ir tiesības

1) saņemt tās apelācijas sūdzības vai tā protesta kopiju, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai apelācijas instances tiesā;

2) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par saņemtajām apelācijas sūdzībām un protestu, kā arī iesniegt iebildumus pret lietas iztiesāšanu rakstveida procesā;

3) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim;

4) saņemt informāciju par sūdzības un protesta izskatīšanas kārtību un nolēmuma pieejamības dienu;

5) atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību.

(4) Apsūdzētajam ir tiesības, sākot ar tiesas noteikto dienu, saņemt apelācijas instances tiesas nolēmuma kopiju un iesniegt kasācijas sūdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Šā likuma 365. panta 2.1 daļas ceturtais un piektais teikums stājas spēkā 2021. gada 1. janvārī.

(11.06.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Apsūdzētā tiesības kasācijas instances tiesā ir apsūdzētajam

1) kurš iesniedzis kasācijas sūdzību;

2) par kura apsūdzību kasācijas protestu vai sūdzību iesniedzis prokurors vai cietušais;

3) kura intereses tiek tieši aizskartas ar kasācijas sūdzību daļā par cita apsūdzētā apsūdzību;

4) ja tiesnesis — procesa virzītājs to atzinis par nepieciešamu.

(2) Kasācijas instances tiesā līdz lietas iztiesāšanas uzsākšanai apsūdzētajam ir šā likuma 60.2 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) saņemt to kasācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai kasācijas instances tiesā;

2) saņemt informāciju par sūdzību izskatīšanas laiku un kārtību;

3) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par kasācijas sūdzību vai protestu;

4) uzaicināt aizstāvi.

(3) Ja lieta tiek iztiesāta mutvārdu procesā tiesas sēdē, apsūdzētajam ir tiesības uzturēt vai atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību un izteikt viedokli par citām sūdzībām, kuras bijušas par pamatu apsūdzētā statusa atzīšanai kasācijas instances tiesā, kā arī pieteikt noraidījumu.

(4) Ja kasācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, apsūdzētajam ir tiesības

2) pieteikt noraidījumu;

3) iesniegt rakstveida iebildumus par citu personu sūdzībām;

4) pieteikt motivētu lūgumu par sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē viņa klātbūtnē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 23.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 27.10.2013.)

Lietas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificēti pēc Krimināllikuma 73.1 panta otrās daļas, 79.2 panta otrās daļas, 195. panta, 198. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 199. panta otrās daļas, 320. panta trešās vai ceturtās daļas, 321. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 322. panta otrās daļas, 323. panta otrās vai trešās daļas, 326.1 panta otrās daļas, 326.2 panta otrās daļas vai 326.3 panta otrās daļas, ja tās ir nodotas atbilstoši noteiktajai piekritībai izskatīšanai attiecīgajā tiesā līdz 2020. gada 31. decembrim, izskatāmas tajā pašā tiesā, kurai tās nodotas. Šajās lietās apelācijas kārtībā pārsūdzēto nolēmumu izskata Rīgas apgabaltiesa.

(19.11.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2021.)

Apsūdzētajam visās kriminālprocesa stadijās ir tādi paši pienākumi kā aizdomās turētajam.

No notiesājoša sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās dienas apsūdzētais iegūst notiesātā statusu.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Nolēmuma izpildes laikā notiesātajam ir tiesības uz savu ar nolēmuma nodošanu izpildei saistīto likumisko interešu aizsardzību tiesā, proti, tiesības

1) uzaicināt aizstāvi;

2) piedalīties tiesas sēdēs un sniegt liecības;

3) iesniegt materiālus, kas sagatavoti, lai izskatītu jautājumu par nolēmuma izpildi;

4) iesniegt sūdzības par tiesneša lēmumiem.

(2) Izskatot jautājumus, kas saistīti ar nolēmuma izpildi, šajā likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta.

(3) Prokurora priekšraksta par sodu izpildes laikā notiesātajam ir tiesības uz likumisko interešu aizsardzību prokuratūrā, ja tās saistītas ar priekšrakstā noteiktā soda izpildi, bet jautājumos par priekšrakstā noteiktā soda aizstāšanu vai atbrīvošanu no soda likumos paredzētajā kārtībā — tiesā.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Notiesātajam ir pienākums

1) noteiktā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā;

2) nekavēt un netraucēt nolēmuma izpildes laikā radušos jautājumu izskatīšanas norisi;

3) ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā.

(21.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Lietu par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificēts pēc Krimināllikuma 73.1 panta otrās daļas, 79.2 panta otrās daļas, 195. panta, 198. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 199. panta otrās daļas, 320. panta trešās vai ceturtās daļas, 321. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 322. panta otrās daļas, 323. panta otrās vai trešās daļas, 326.1 panta otrās daļas, 326.2 panta otrās daļas vai 326.3 panta otrās daļas, gadījumā, kad pēc 2021. gada 1. janvāra apelācijas instance ir lēmusi atcelt nolēmumu pilnībā vai kādā tā daļā un nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, nosūta Ekonomisko lietu tiesai kā pirmās instances tiesai.

(19.11.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2021.)

(1) Personai, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, bet saskaņā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu var piedalīties kriminālprocesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu, ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam, izņemot tiesības atteikties no aizstāvja un tiesības uzstāties tiesas debatēs.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajai personai ir tiesības uz aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem.

(3) Ja saskaņā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu persona nevar piedalīties kriminālprocesā, visas šīs personas tiesības uz aizstāvību īsteno tās aizstāvis un pārstāvis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Lietu par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificēts pēc Krimināllikuma 73.1 panta otrās daļas, 79.2 panta otrās daļas, 195. panta, 198. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 199. panta otrās daļas, 320. panta trešās vai ceturtās daļas, 321. panta otrās, trešās vai ceturtās daļas, 322. panta otrās daļas, 323. panta otrās vai trešās daļas, 326.1 panta otrās daļas, 326.2 panta otrās daļas vai 326.3 panta otrās daļas, gadījumā, kad pēc 2021. gada 1. janvāra kasācijas instance ir lēmusi atcelt nolēmumu pilnībā vai kādā tā daļā un nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai, nosūta izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai kā apelācijas instances tiesai.

(19.11.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2021.)

(1) Ja persona, pret kuru kriminālprocess izbeigts sakarā ar kriminālatbildības noilgumu vai amnestijas aktu, neatzīst savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tai ir tiesības iesniegt sūdzību par izmeklētāja vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu tajā tiesā, kurai ir piekritīga attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izskatīšana pirmajā instancē.

(2) Sūdzības izskatīšanas laikā sūdzības iesniedzējam ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam pirmās instances tiesā, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu un tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Grozījumi šā likuma 421. panta otrajā daļā, 634. panta ceturtās daļas 3. un 6. punktā, 644.1 un 646. pantā attiecībā uz probācijas uzraudzību kā pamatsodu un termina "piespiedu darbs" aizstāšanu ar terminu "sabiedriskais darbs" stājas spēkā 2022. gada 1. janvārī.

(17.12.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.01.2021.)

(1) Ja ar procesa virzītāja lēmumu ir izbeigts kriminālprocess uz nereabilitējoša pamata, pēc būtības atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un persona pēc tam ir mirusi, šīs personas likumiskie pārstāvji, tuvinieki vai personas, kuru rīcībā ir fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu, var iestāties kriminālprocesā, lai panāktu mirušā reabilitāciju.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām ir tiesības pieprasīt kriminālprocesa turpināšanu, uzdodot pieteikumā minēto prasību aizstāvēšanu advokātam un nosakot viņa pilnvarojuma ietvarus.

(3) Personai, kura pieprasījusi procesa turpināšanu, pirmstiesas procesā un tiesā ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu tiesā.

(4) Pirmstiesas procesā un tiesā advokātam, kas īsteno pieteikumā minēto prasību aizstāvību, ir tādas pašas tiesības kā aizstāvim procesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu, kad aizstāvamais nevar piedalīties procesā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Kriminālprocesus, kuri ir uzsākti laikā no 2017. gada 20. novembra līdz Eiropas Prokuratūras darbības uzsākšanas dienai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saskaņā ar regulu Nr. 2017/1939 ir Eiropas Prokuratūras kompetencē, procesa virzītājs turpina šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja vien Eiropas Prokuratūra neīsteno pārņemšanas tiesības.

(07.01.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

(1) Ja kriminālprocess izbeigts sakarā ar to, ka persona nodarījumu, kam ir Krimināllikumā paredzēta nodarījuma sastāva pazīmes, izdarījusi, nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, izdarot aizturēšanu, atrodoties galējās nepieciešamības stāvoklī, attaisnota profesionālā riska rezultātā vai izpildījusi noziedzīgu pavēli vai noziedzīgu rīkojumu, bet šī persona apstrīd faktiskos apstākļus, tai ir tiesības iesniegt sūdzību par izmeklētāja vai prokurora lēmumu tajā tiesā, kurai ir piekritīga attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izskatīšana pirmajā instancē.

(2) Sūdzības izskatīšanas laikā sūdzības iesniedzējam ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam pirmās instances tiesā, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu un tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Šā likuma 18.1 nodaļa stājas spēkā 2021. gada 1. decembrī. Līdz 2028. gada 1. decembrim šā likuma 18.1 nodaļu piemēro atbilstoši tehniskajām iespējām. Laikā no 2021. gada 1. decembra līdz 2028. gada 1. decembrim izmeklētājs, pabeidzot izmeklēšanu un nododot lietas materiālus prokuratūrai, papīra formā iegūtos vai sagatavotos krimināllietas materiālus skenē un pievieno arī Kriminālprocesa informācijas sistēmā. Tiesa, saņemot krimināllietu papīra formā, var to izskatīt, nepārvēršot e-krimināllietā.

(07.10.2021. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.10.2023. un 26.02.2026. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2026.)

(1) Aizstāvis ir Latvijā praktizējošs advokāts, kas kriminālprocesā, noteiktā tā stadijā vai atsevišķā procesuālā darbībā īsteno tādas personas aizstāvēšanu, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

(2) Par aizstāvi kriminālprocesā var būt

1) zvērināts advokāts;

2) zvērināta advokāta palīgs;

3) Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm;

4) ārvalsts advokāts (izņemot šīs daļas 3.punktā minēto) saskaņā ar Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu par juridisko palīdzību.

(3) Aizstāvis piedalās lietā no vienošanās noslēgšanas brīža, ja aizstāvamā persona ieguvusi tiesības uz aizstāvību šajā likumā noteiktajā kārtībā. Aizstāvis nevar bez aizstāvamā piekrišanas atteikties no aizstāvēšanas, kas jāveic saskaņā ar vienošanos.

(4) Valsts nodrošināts aizstāvis piedalās lietā no uzdevuma pieņemšanas brīža līdz kriminālprocesa pabeigšanai, izņemot gadījumus, kad viņš tiek uzaicināts nodrošināt aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā. Aizstāvības veikšana atsevišķā procesuālā darbībā neuzliek advokātam pienākumu uzņemties aizstāvību visā kriminālprocesā.

(5) Advokāta kā aizstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis, ko nekavējoties iesniedz procesa virzītājam.

(6) Aizstāvis nedrīkst uzņemties citas personas aizstāvēšanu vai sniegt tai juridisko palīdzību, ja tas ir pretrunā ar aizstāvamās personas interesēm, ar kuru vienošanās noslēgta agrāk.

(7) Aizstāvis nedrīkst slēgt vienošanos par vairāku personu aizstāvēšanu vienā kriminālprocesā, ja starp šo personu aizstāvības interesēm pastāv pretrunas.

(8) Ja vienai personai ir vairāki aizstāvji un kāds no viņiem uz procesuālo darbību nav ieradies, tas nav šķērslis procesuālās darbības veikšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2008., 12.03.2009. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Nodrošinot iespēju iepazīties ar krimināllietas materiāliem personai, kura atrodas ieslodzījuma vietā, procesa virzītājs ņem vērā ieslodzījuma vietas tehnisko nodrošinājumu.

(07.10.2021. likuma redakcijās, kas stājas spēkā 02.11.2021.)

(1) Vienošanos ar advokātu par aizstāvību slēdz pati persona vai tās interesēs citas personas. Advokāts, uzņemoties juridiskās palīdzības sniegšanu, nekavē lietas vešanu saprātīgos termiņos.

(2) Procesa virzītāji neslēdz vienošanos par aizstāvību un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet nodrošina ieinteresēto personu ar nepieciešamo informāciju un dod tai iespēju izmantot sakaru līdzekļus aizstāvja uzaicināšanai.

(3) Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai cita persona tās interesēs nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet aizstāvja piedalīšanās ir obligāta vai persona vēlas aizstāvja piedalīšanos, procesa virzītājs paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam par nepieciešamību nodrošināt aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā.

(4) Zvērinātu advokātu vecākais ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc procesa virzītāja pieprasījuma saņemšanas paziņo procesa virzītājam par konkrētā advokāta piedalīšanos kriminālprocesā.

(19.06.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

Nepilngadīgajam drošības līdzekli — ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē — nepiemēro no 2022. gada 1. jūlija līdz 2024. gada 31. decembrim.

(16.06.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2022.)

(1) Ja nav noslēgta vienošanās par aizstāvību vai aizstāvis, ar kuru noslēgta vienošanās, nevar ierasties procesuālās darbības veikšanai, procesa virzītājs uzaicina advokātu nodrošināt aizstāvību šādās atsevišķās procesuālās darbībās

1) izmeklēšanas darbībās, kurās iesais­tīts aizturētais;

2) lēmuma par atzīšanu par aizdomās turēto paziņošanā un aizdomās turētā pirmajā nopratināšanā;

3) ar drošības līdzekļa piemērošanu sais­tīto jautājumu izskatīšanā pie izmeklēšanas tiesneša.

(2) Procesa virzītājs aizstāvības nodrošināšanai atsevišķā procesuālā darbībā uzaicina advokātu atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.

(3) Procesa virzītājs šā panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā uzaicina aizstāvi, ja nepieciešams veikt izmeklēšanas darbību ar nepilngadīgā piedalīšanos un nepilngadīgā aizstāvis, ar kuru noslēgta vienošanās, nevar ierasties tuvāko četru stundu laikā.

(19.06.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Piemērotais drošības līdzeklis — ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē — ir atceļams 2022. gada 1. jūlijā. Procesa virzītājs šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesīgs lemt par cita drošības līdzekļa piemērošanu nepilngadīgajam.

(16.06.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2022.)

(1) Nodrošinot aizturētā, aizdomās turētā vai apsūdzētā aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā, aizstāvim saistībā ar konkrēto procesuālo darbību ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kādi būtu aizstāvim, ja viņš piedalītos visā procesā.

(2) Aizstāvis gan pirms, gan pēc procesuālās darbības var tikties ar aizstāvamo personu, lai sagatavotos darbības veikšanai un apspriestu tās rezultātus.

(3) Aizstāvim ir tiesības arī pēc darbības pabeigšanas un neatkarīgi no aizstāvamās personas izmantot aizstāvim noteiktās tiesības sūdzību iesniegšanā par amatpersonu rīcību un lūgumu pieteikšanā, ja tas tieši izriet no veiktās darbības un atbilst ar aizstāvamo personu saskaņotajai aizstāvības pozīcijai.

(4) Aizstāvis aizturētajam, aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, izmantojot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, sniedz tiesisko informāciju un ieteikumus, kas nepieciešami, lai izraudzītos apstākļiem atbilstošu aizstāvības pozīciju un to īstenotu.

Šā likuma 400. pantā noteiktajā kārtībā apturētos kriminālprocesus pārskata saskaņā ar šā likuma 392. panta 1.1 daļu pēc procesa virzītāja iniciatīvas.

(06.10.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā

1) ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai vai ierobežoti pieskaitāmai personai;

2) par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu;

3) ja tas tiek turpināts sakarā ar pieteikumu par mirušas personas reabilitāciju;

4) ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības;

5) ja tiesības uz aizstāvību ir analfabētam vai personai ar tik zemu izglītības līmeni, ka tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības.

(2) (Izslēgta ar 30.03.2017. likumu)

(3) Iztiesāšanas laikā aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, ja lieta tiek skatīta apsūdzētā prombūtnē (in absentia) vai bez apsūdzētā piedalīšanās, kā arī tad, ja iztiesāšana notiek atsevišķā lietvedībā izdalītā procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai un iztiesāšanā nepiedalās juridiskās personas pārstāvis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 21.10.2010., 14.03.2013., 23.05.2013. un 30.03.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.04.2017.)

Šā likuma normas attiecībā uz nodrošinājuma līdzekļiem juridiskajām personām piemēro no 2023. gada 1. marta.

(06.10.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Samaksu par aizstāvja palīdzību saskaņā ar vienošanos nodrošina persona, kura aizstāvi uzaicinājusi un parakstījusi vienošanos.

(2) Advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu personai, kura nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

(Izslēgts ar 16.04.2026. likumu, kas stājas spēkā 21.04.2026.)

(1) Tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību, kas tādā gadījumā tiek segta no valsts līdzekļiem, ir

1) personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksu par aizstāvja palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem;

2) personai, kurai aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā saskaņā ar šā likuma 83. panta pirmo daļu ir obligāta.

(2) Lēmumu par atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību pieņem procesa virzītājs šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2017. un 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

Šā likuma 632. panta 3.1 un 3.2 daļa stājas spēkā 2023. gada 1. martā.

(06.10.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Aizstāvim ir visas tiesības, kādas ir viņa aizstāvamajai personai attiecīgajā procesā, kā arī tiesības

1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt un saņemt personas aizstāvēšanai nepieciešamās ziņas;

2) piedalīties aizstāvamās personas nopratināšanā procesa veidam un stadijai atbilstošā kārtībā, piedalīties citās izmeklēšanas darbībās, par kuru veikšanu lūgumu pieteikusi persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai aizstāvis, kā arī piedalīties tajās izmeklēšanas darbībās, kurās aizstāvamā persona būtu tiesīga piedalīties, taču to nedara;

3) kriminālprocesos šā likuma 83.panta pirmajā daļā minētajos obligātās aizstāvības gadījumos iepazīties ar visiem lietas materiāliem no apsūdzības izsniegšanas brīža un saņemt šo materiālu kopijas;

4) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem un ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos materiālus;

5) uzstāties tiesas debatēs;

6) iesniegt pieteikumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

(2) Aizstāvis neaizvieto aizstāvamo personu, bet rīkojas tās interesēs. Tikai aizstāvamā persona pati pārstāv sevi procesuālajās darbībās, kurās tiek pausts tās subjektīvais viedoklis, un proti

1) attieksmes izteikšanā pret aizdomām vai apsūdzību;

2) liecību sniegšanā;

21) vienkāršāka procesa izvēlē;

3) pēdējā vārdā.

(3) Aizstāvim ir tiesības bez īpašas procesa virzītāja atļaujas tikties ar aizturēto vai apcietināto aizstāvamo personu konfidencialitāti nodrošinošos apstākļos bez tikšanās reižu un ilguma ierobežojumiem, ja nepieciešams, pieaicinot tulku. Tādas tikšanās var notikt pilnvarotas amatpersonas vizuālās kontroles apstākļos, bet ārpus dzirdamības robežām.

(31) Aizstāvim, kurš piedalās izmeklēšanas darbībās, ir tiesības

1) uzdot jautājumus personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, lieciniekiem, cietušajiem, viņu pārstāvjiem, ekspertam, speciālistam;

2) iepazīties ar izmeklēšanas darbības protokolu un izdarīt rakstveida piezīmes šajā protokolā par pierakstu pareizību un pilnību;

3) lūgt, lai procesa virzītāja noraidītie jautājumi būtu ierakstīti izmeklēšanas darbību protokolā.

(4) Ja ir konkrētas ziņas par faktiem, kas liecina, ka aizstāvis savas tiesības izmanto, lai novilcinātu kādu procesuālo darbību, vai apzināti pārkāpj savas tiesības, izmeklēšanas tiesnesis pēc procesa virzītāja ierosinājuma vai tiesa var ierobežot tikšanās ilgumu vai paredzēt, ka tikšanās noris apstākļos, kas izslēdz rakstveida materiālu vai citu priekšmetu nodošanu aizstāvamai personai. Par šāda lēmuma pieņemšanu paziņo Latvijas Zvērinātu advokātu padomei.

(5) Aizstāvja pienākums ir izmantot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, kā arī visus likumā norādītos aizstāvības līdzekļus un paņēmienus, lai noskaidrotu, kādi ir attaisnojoši un atbildību mīkstinoši apstākļi personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un sniegtu tai nepieciešamo juridisko palīdzību.

(6) Pārsūdzot prokurora nolēmumu par procesa pabeigšanu, aizstāvis informē aizstāvamo personu.

(7) Aizstāvis bez aizstāvamās personas piekrišanas nav tiesīgs izpaust ziņas, kas viņam darītas zināmas sakarā ar aizstāvības veikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Grozījumi šā likuma 386. un 387. pantā saistībā ar Nodokļu un muitas policijas izveidi un institucionālo piekritību stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī.

(31.10.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2025.)

(1) Advokāts nedrīkst uzņemties aizstāvību vai juridiskās palīdzības sniegšanu un viņam jāinformē aizstāvamā persona par nepieciešamību atsaukt vienošanos, ja tāda jau ir noslēgta, ja

1) šajā lietā viņš ir sniedzis vai sniedz juridisko palīdzību personai, kuras intereses ir pretrunā ar tās personas interesēm, kura lūdz sniegt juridisko palīdzību šajā pašā lietā;

2) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

3) aizstāvamās personas intereses ir pretrunā ar advokāta vai to personu interesēm, ar kurām viņam ir radniecības attiecības līdz trešajai pakāpei, svainība līdz otrajai pakāpei vai ar kurām viņu saista laulība vai kopīga saimniecība;

4) advokāts agrāk šajā procesā bijis amatpersona, kas pilnvarota veikt kriminālprocesu;

5) konkrēto kriminālprocesu veic vai ir veikusi amatpersona, ar kuru advokātam ir radniecības attiecības līdz trešajai pakāpei, svainība līdz otrajai pakāpei vai ar kuru viņu saista laulība vai kopīga saimniecība;

6) advokāts šajā procesā ir liecinieks vai cietušais.

(2) Ja advokāts turpina darboties interešu konflikta situācijā, kriminālprocesā iesaistīta persona var izteikt advokātam noraidījumu, kuru izlemj procesa virzītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvalde nodod līdz 2024. gada 31. decembrim uzsāktos kriminālprocesus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam ne vēlāk kā līdz 2025. gada 31. janvārim.

(31.10.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2025.)

(1) Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesīga atteikties no aizstāvja. Šāda atteikšanās pieļaujama tikai pēc pašas personas iniciatīvas. Atteikšanās no aizstāvja nav šķērslis tam, lai kriminālprocesā piedalītos valsts apsūdzības uzturētājs un citas personas aizstāvis.

(2) Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, atsakās no aizstāvja, tai izskaidro, ka turpmāk persona pati īstenos savu aizstāvību. Atteikšanās no aizstāvja fiksējama procesuālās darbības protokolā, un persona ar parakstu apliecina, ka atteikšanās no aizstāvja ir notikusi labprātīgi un pēc personas pašas iniciatīvas. Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, bija izteikusi lūgumu par aizstāvja piedalīšanos, atteikšanās no aizstāvja var notikt vienīgi aizstāvja klātbūtnē.

(3) No aizstāvja nevar atteikties šā likuma 83.panta pirmajā daļā minētās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

Ieslodzījuma vietu pārvaldes pilnvarotas amatpersonas, kuras līdz 2024. gada 31. decembrim veica Iekšējās drošības biroja kompetencē esošo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, turpina izmeklēšanu uzsāktajos kriminālprocesos līdz tās pabeigšanai.

(31.10.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2025.)

(1) Lai pilnvērtīgi nodrošinātu tādas nepilngadīgās personas tiesības un intereses, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kriminālprocesā var piedalīties tās pārstāvis.

(11) Lemjot par personas atzīšanu par pārstāvi, procesa virzītājs ņem vērā šīs personas iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt nepilngadīgā intereses, kā arī vērtē tās atbilstību kriminālprocesa mērķa sasniegšanai. Par pārstāvi nevar būt persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētais, aizdomās turētais vai apsūdzētais.

(2) Par pārstāvi var būt

1) viens no likumiskajiem pārstāvjiem (māte, tēvs, aizbildnis);

2) viens no vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies;

3) (izslēgts ar 27.09.2018. likumu);

4) (izslēgts ar 27.09.2018. likumu).

(21) Ja šā panta otrajā daļā minētās personas nav, tā nav sasniedzama vai atsakās piedalīties, vai to nav atzinis procesa virzītājs saskaņā ar šā panta 1.1 daļu, par pārstāvi var atzīt citu pilngadīgu personu, kuru norāda nepilngadīgais.

(22) Ja par pārstāvi netiek atzīta šā panta otrajā daļā minētā persona vai cita persona, kuru norādījis nepilngadīgais, par pārstāvi atzīst bērnu tiesību aizsardzības institūcijas vai tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvi, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju.

(3) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(4) Pārstāvim atļauj piedalīties kriminālprocesā no brīža, kad nepilngadīgais ieguvis tiesības uz aizstāvību un pieņemts lēmums par viņa pārstāvja piedalīšanos.

(5) Lēmums jāpieņem nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darba dienu laikā.

(6) Pārstāvis izbeidz savu līdzdalību kriminālprocesā, kad pārstāvamais sasniedz pilngadību.

(7) Nepilngadīgajam ir tiesības ar procesa virzītāja atļauju piedalīties procesuālajās darbībās kopā ar uzticības personu, ja vien tā nav persona, kura iesaistīta kriminālprocesā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Drošības līdzekļa izpildes elektronisko uzraudzību sāk piemērot ar 2025. gada 1. jūliju. No 2025. gada 1. jūlija līdz 2028. gada 30. jūnijam drošības līdzekļa izpildes elektronisko uzraudzību piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesos, kas uzsākti pēc Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punkta, 126. panta otrās daļas 7. punkta, 130. panta trešās daļas 6. punkta, 130.1 panta, 132. panta otrās daļas, 132.1 panta otrās daļas vai 168.1 panta. Ministru kabinets līdz 2027. gada 31. decembrim izvērtē drošības līdzekļa izpildes elektroniskās uzraudzības praktisko īstenošanas gaitu, rezultātus, kā arī piemērošanas paplašināšanas iespējas un tās ietekmi uz valsts budžetu un iesniedz par to ziņojumu Saeimai.

(07.11.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2025.)

(1) Ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai personai, tās pārstāvis ir tiesīgs

1) zināt, kāds ir pārstāvamā procesuālais statuss un tiesības;

2) saņemt pārstāvamā statusu noteicošo lēmumu kopijas vai paziņojumu par paātrinātā procesa kārtībā pieņemtiem lēmumiem, kurā ietverts to saturs, un informāciju par savām tiesībām;

21) saņemt rakstveida informāciju ar izskaidrojumu par pārstāvamā tiesībām;

3) pieteikt noraidījumu amatpersonai, kura veic kriminālprocesu;

4) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību un lēmumiem, pieteikt lūgumus tādā pašā kārtībā kā pašam pārstāvamajam;

5) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas, ja nepilngadīgajam piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kas attiecas uz pārstāvamajam izvirzīto apsūdzību un viņa personību, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem materiāliem;

6) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu);

7) saņemt informāciju par krimināllietas iztiesāšanas laiku un vietu jebkuras instances tiesā;

8) piedalīties slēgtās tiesas sēdēs;

9) iepazīties ar tiesas nolēmumiem tādā pašā kārtībā kā aizstāvim;

10) pārsūdzēt tiesas nolēmumus tādā pašā kārtībā un apjomā kā pašam pārstāvamajam;

11) uzaicināt aizstāvi aizstāvības tiesību realizācijai.

(2) Ar procesa virzītāja piekrišanu pārstāvis var piedalīties tajās procesuālajās darbībās, kurās piedalās pārstāvamais.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 20.06.2018. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

Ministru kabinets līdz 2025. gada 1. jūlijam izdod šā likuma 246.1 panta vienpadsmitajā daļā minētos noteikumus.

(07.11.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2025.)

(1) Lai pilnvērtīgi nodrošinātu tādas personas tiesības un intereses, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, kriminālprocesā var piedalīties tās pārstāvis.

(2) Par pārstāvi var būt

1) aizgādnis;

2) laulātais;

3) māte, tēvs vai aizbildnis;

4) viens no vecvecākiem, pilngadīgie — brālis vai māsa, dēls vai meita vai cits tuvinieks;

5) tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic personu ar garīgiem traucējumiem tiesību aizsardzības funkcijas;

6) bāriņtiesas pārstāvis.

(3) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. Izlemjot šo jautājumu, procesa virzītājs ievēro šā panta otrajā daļā noteikto secību un konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt nepieskaitāmās personas intereses, kā arī ņem vērā pārstāvamās personas viedokli, cik vien tas ir iespējams.

(4) Kriminālprocesā var piedalīties arī tādas personas pārstāvis, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet ir uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai, jo persona saslimusi ar psihiskiem traucējumiem pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

(5) Pārstāvim atļauj piedalīties kriminālprocesā no brīža, kad uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai un pieņemts lēmums par pārstāvja piedalīšanos.

(6) Pārstāvis izbeidz savu līdzdalību kriminālprocesā, ja process tiek turpināts vispārējā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 29.05.2014. un 30.03.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.04.2017.)

Lietas, kuras saskaņā ar šā likuma 442. panta 1.1 daļu vairs nav piekritīgas Ekonomisko lietu tiesai, taču tiesas izmeklēšana tajās ir uzsākta Ekonomisko lietu tiesā pirms minētās daļas spēkā stāšanās, turpina izskatīt šī tiesa. Šajās lietās apelācijas kārtībā pārsūdzēto nolēmumu izskata apgabaltiesa atbilstoši vispārējai sadales kārtībai.

(26.02.2026. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2026.)

(1) Tādas personas pārstāvim, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, ir tiesības

1) saņemt informāciju par savām un pārstāvamā tiesībām;

2) pieteikt noraidījumu amatpersonai, kura veic kriminālprocesu;

3) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību un lēmumiem, pieteikt lūgumus tādā pašā kārtībā kā aizstāvim;

4) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kuri tieši attiecas uz pārstāvamā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem krimināllietas materiāliem;

5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu);

6) saņemt informāciju par krimināllietas izskatīšanas laiku un vietu jebkuras instances tiesā;

7) piedalīties slēgtās tiesas sēdēs;

8) iepazīties ar tiesas nolēmumiem un tos pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā aizstāvim.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās tiesības ir arī tādas personas pārstāvim, kura saslimusi ar psihiskiem traucējumiem pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009. un 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

Lietas, kuras saņemtas Ekonomisko lietu tiesā pirms šā likuma 442. panta 1.1 daļas spēkā stāšanās, taču saskaņā ar minēto daļu vairs nav piekritīgas Ekonomisko lietu tiesai un kurās tiesas izmeklēšana nav uzsākta, nosūta izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesai pēc piekritības.

(26.02.2026. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2026.)

(1) Lai nodrošinātu juridiskās personas tiesības un intereses procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai sakarā ar tās interesēs, šīs personas labā vai tās nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā izdarītu fiziskās personas noziedzīgu nodarījumu, kriminālprocesā var piedalīties juridiskās personas pārstāvis.

(2) Par juridiskās personas pārstāvi var būt

1) fiziskā persona saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos;

2) fiziskā persona uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata;

3) advokāts, kura kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara.

(3) Par juridiskās personas pārstāvi nevar būt persona, kura konkrētajā kriminālprocesā ir cietušais vai kuras pašas vai tās tuvinieku personiskās intereses ir pretrunā ar pārstāvamās juridiskās personas interesēm.

(4) Pārstāvim procesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(5) Pārstāvja nepiedalīšanās procesā nav šķērslis procesa turpināšanai.

(6) Ja persona šajā procesā iepriekš bijusi liecinieks, procesa virzītājs izvērtē šīs personas iespēju būt par pārstāvi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 14.03.2013., 06.10.2022. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

Grozījumi šā likuma 360. panta pirmajā daļā piemērojami lietās, kurās nolēmumi taisīti no 2026. gada 1. janvāra. Trešajai personai, kas ir labticīga mantas ieguvēja, ir tiesības vērsties Augstākajā tiesā līdz 2026. gada 1. jūlijam ar pieteikumu izskatīt jautājumu daļā par noziedzīgi iegūtas mantas piederību. Augstākā tiesa pieteikumu izskata šā likuma 660. un 661. pantā noteiktajā kārtībā.

(16.04.2026. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.04.2026.)

(1) Juridiskās personas tiesības īsteno tās pārstāvis. No brīža, kad personai ar procesa virzītāja lēmumu atļauj piedalīties procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu kā juridiskās personas pārstāvim, šai personai ir tiesības

1) saņemt tā lēmuma kopiju, ar kuru uzsākts process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu;

2) tiesību pilnīgai realizācijai par juridiskās personas līdzekļiem uzaicināt aizstāvi;

3) (izslēgts ar 20.06.2018. likumu);

4) pieteikt noraidījumu amatpersonai, kura veic kriminālprocesu;

5) iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas darbību veikšanu un piedalīšanos tajās;

6) piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras tiek veiktas pēc šīs personas vai aizstāvja pieteikuma, ja vien šāda piedalīšanās netraucē izmeklēšanas darbību veikšanu vai neaizskar citas personas tiesības;

7) saņemt motivētu lēmumu, ja juridiskās personas pārstāvim atteikta piedalīšanās izmeklēšanas darbībās, kuras veic pēc viņa vai aizstāvja lūguma;

8) iepazīties ar ekspertīzes atzinumu pēc tā saņemšanas, ja ekspertīze veikta pēc šīs personas pieteikuma;

9) likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā iesniegt sūdzības par procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību;

10) likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā pārsūdzēt procesuālos lēmumus;

11) mutvārdos vai rakstveidā paust savu attieksmi pret izteikto pieņēmumu;

12) liecināt vai atteikties sniegt liecību;

13) pieprasīt, lai pasākumi krimināltiesisko attiecību noregulēšanai tiktu veikti ar tās piekrišanu;

14) izlīgt ar cietušo;

15) iesniegt pieteikumu par procesa izbeigšanu;

16) izteikt vēlēšanos sadarboties ar amatpersonām, kas veic procesu;

17) pēc pirmstiesas procesa pabeigšanas saņemt tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kas attiecas uz konkrēto juridisko personu, pēc tās pieteikuma, ja kopijas nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem materiāliem;

18) atsaukt aizstāvja sūdzības;

19) piekrist vai nepiekrist procesa pabeigšanai ar prokurora priekšrakstu par piespiedu ietekmēšanas līdzekli.

(2) Juridiskās personas pārstāvim tiesā ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam.

(14.03.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

No brīža, kad personai ar procesa virzītāja lēmumu atļauj piedalīties procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu kā juridiskās personas pārstāvim, šai personai ir pienākums

1) noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā;

2) nekavēt un netraucēt procesa norisi;

3) ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā.

(14.03.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

(1) Cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums.

(2) Par cietušo kriminālprocesā nevar būt persona, kurai morāls aizskārums nodarīts kā noteiktas sabiedrības grupas vai daļas pārstāvim.

(3) Ja persona mirusi, cietušais kriminālprocesā var būt kāds no mirušā tuviniekiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

(1) Personu par cietušo atzīst procesa virzītājs ar savu lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(2) Procesa virzītājs savlaicīgi informē personu par tās tiesībām tikt atzītai par cietušo kriminālprocesā.

(3) Personu par cietušo var atzīt tikai ar pašas personas vai tās pārstāvja piekrišanu. Persona, kura nevēlas būt par cietušo, iegūst liecinieka statusu. Ja persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj izteikt savu gribu būt par cietušo, personu atzīst par cietušo bez tās piekrišanas.

(4) Tiesa var atzīt personu par cietušo krimināllietas iztiesāšanā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam pirmās instances tiesā, ja tiesai pieteikts šāds lūgums. Tiesas lēmumu ieraksta protokolā, un tas nav pārsūdzams.

(5) Ja cietušais miris pēc tiesas izmeklēšanas uzsākšanas pirmās instances tiesā vai laikā, kad lieta tiek izskatīta apelācijas instances tiesā, un tiesai ir pieteikts šā likuma 95.panta trešajā daļā minētās personas lūgums, tiesa var atzīt šo personu par cietušo. Tiesas lēmumu ieraksta protokolā, un tas nav pārsūdzams. Šādā gadījumā iztiesāšanu nesāk no jauna, bet cietušajam pēc viņa pieteikuma ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem un tiesas sēdes protokolu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 14.01.2010. un 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

(1) Īpaši aizsargājams ir šāds cietušais

1) nepilngadīgais;

2) persona, kura garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ pati nespēj izmantot savas procesuālās tiesības;

3) persona, kura cietusi no noziedzīga nodarījuma, kas vērsts pret personas tikumību vai dzimumneaizskaramību, vai no cilvēku tirdzniecības;

4) persona, kura cietusi no noziedzīga nodarījuma, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu un ko izdarījis cietušā tuvinieks, bijušais laulātais vai persona, ar kuru cietušais ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās;

5) persona, kurai noziedzīga nodarījuma rezultātā, iespējams, radīti smagi miesas bojājumi vai psihiski traucējumi;

6) persona, kura cietusi no noziedzīga nodarījuma, kas, iespējams, veikts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ.

(2) Ar procesa virzītāja lēmumu par īpaši aizsargājamu atzīst arī cietušo, kas nav minēts šā panta pirmajā daļā, bet kas noziedzīga nodarījuma rezultātā radītā kaitējuma dēļ ir īpaši ievainojams un nav pasargāts no atkārtota apdraudējuma, iebiedēšanas vai atriebības.

(3) Informāciju par īpaši aizsargājama cietušā statusu norāda lēmumā par personas atzīšanu par cietušo. Par pieņemto lēmumu paziņo cietušajam un viņa pārstāvim, ja tāds ir. Tiesa cietušo par īpaši aizsargājamu atzīst šā likuma 96.panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā.

(4) Ja šā panta pirmajā vai otrajā daļā minētie apstākļi kļuvuši zināmi pēc tam, kad pieņemts lēmums atzīt personu par cietušo, procesa virzītājs var pieņemt lēmumu par īpaši aizsargājama cietušā statusa noteikšanu, tiklīdz viņam šie apstākļi kļuvuši zināmi. Par pieņemto lēmumu paziņo cietušajam un viņa pārstāvim, ja tāds ir.

(5) Īpaši aizsargājamam cietušajam ir tiesības ar procesa virzītāja atļauju piedalīties procesuālajās darbībās kopā ar uzticības personu, ja vien tā nav persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētais, aizdomās turētais vai apsūdzētais.

(6) Īpaši aizsargājamam cietušajam ir tiesības lūgt un saņemt informāciju par tās apcietinātās vai notiesātās personas atbrīvošanu vai izbēgšanu no ieslodzījuma vietas vai īslaicīgās aizturēšanas vietas, kura radījusi viņam kaitējumu, ja pastāv apdraudējums cietušajam un nepastāv kaitējuma risks apcietinātajai vai notiesātajai personai. Šādu lūgumu var pieteikt līdz gala nolēmuma pieņemšanai kriminālprocesā.

(18.02.2016. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. un 15.06.2023. likumu, kas stājas spēkā 15.07.2023.)

(1) Cietušais, ņemot vērā viņam nodarīto morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantiskā zaudējuma apmērus, piesaka šā kaitējuma apmēru un izmanto savas procesuālās tiesības morālas un materiālas kompensācijas gūšanai.

(2) Visas šā likuma 98., 99., 100. un 101.pantā minētās tiesības cietušais var īstenot tikai tajā kriminālprocesa daļā, kura tieši attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums.

(3) (Izslēgta ar 18.02.2016. likumu)

(31) (Izslēgta ar 18.02.2016. likumu)

(4) Cietušais — fiziskā persona savas tiesības var īstenot pats vai ar pārstāvja starpniecību.

(5) Cietušā — juridiskās personas tiesības īsteno tās pārstāvis.

(6) (Izslēgta ar 18.02.2016. likumu)

(7) Cietušais savas tiesības īsteno brīvprātīgi un paša izraudzītajā apjomā. Tiesību neizmantošana nekavē procesa norisi.

(8) (Izslēgta ar 18.02.2016. likumu)

(9) Bez cietušā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai.

(10) Cietušajam, par kura pilngadību pastāv šaubas, līdz tā vecuma noskaidrošanai ir nepilngadīgā cietušā tiesības.

(11) Valsts nodrošināts cietušā pārstāvis vai juridiskās palīdzības sniedzējs piedalās lietā no uzdevuma pieņemšanas brīža līdz kriminālprocesa pabeigšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 29.01.2015., 18.02.2016. un 27.09.2018. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2018.)

(1) Cietušajam ir šādas tiesības

1) saņemt informāciju par kompensācijas, tai skaitā valsts kompensācijas, pieteikšanas un saņemšanas nosacījumiem un šajā likumā noteiktajā kārtībā iesniegt pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju;

2) piedalīties kriminālprocesā, lietojot valodu, kuru viņš prot, ja nepieciešams, bez atlīdzības izmantojot tulka palīdzību;

3) neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem;

4) izlīgt ar personu, kura radījusi viņam kaitējumu, kā arī saņemt informāciju par izlīguma īstenošanu un tā sekām;

5) uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības saņemšanai;

6) iesniegt pieteikumu par pasākumu veikšanu pašas personas, tās tuvinieku vai mantas apdraudējuma gadījumā;

7) šajā likumā noteiktajos gadījumos iesniegt pieteikumu par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies kriminālprocesā;

8) šajā likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā iesniegt sūdzību par procesuālo nolēmumu vai kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību;

9) saņemt kontaktinformāciju saziņai par konkrēto kriminālprocesu;

10) saņemt informāciju par pieejamo atbalstu un medicīnisko palīdzību;

11) pieprasīt informāciju par kriminālprocesa virzību, par amatpersonām, kuras veic vai ir veikušas kriminālprocesu.

(11) Liecības sniegšanas laikā cietušajam ir tādas pašas tiesības kā lieciniekam.

(2) Cietušajam, viņa aizgādnim vai aizbildnim visās kriminālprocesa stadijās un visos tā veidos ir tiesības lūgt, lai tiek pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums, ja pastāv šajā likumā noteiktais Eiropas aizsardzības rīkojuma pieņemšanas pamats.

(3) Tiklīdz persona atzīta par cietušo, tai nekavējoties rakstveidā izsniedz un, ja nepieciešams, izskaidro informāciju par cietušā pamattiesībām. To, ka informācija izsniegta un, ja nepieciešams, tiesības izskaidrotas, cietušais apliecina ar savu parakstu.

(18.02.2016. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2017., 20.06.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Cietušajam pirmstiesas kriminālprocesā ir šā likuma 97.1 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) pieteikt noraidījumu amatpersonai, kura veic kriminālprocesu;

2) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu);

3) iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas un citu darbību veikšanu;

4) iepazīties ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu pirms tā nodošanas izpildei un iesniegt pieteikumu par tā grozīšanu, ja ekspertīze tiek izdarīta pēc viņa paša pieteikuma;

5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu);

6) (izslēgts ar 18.02.2016. likumu);

7) (izslēgts ar 18.02.2016. likumu);

8) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kuri tieši attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem krimināllietas materiāliem;

9) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu);

10) pieteikt izmeklēšanas tiesnesim lūgumu iepazīstināt viņu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem);

11) saņemt rakstveida tulkojumu likumā paredzētajos gadījumos.

(11) Cietušajam kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vērsts pret dzimumneaizskaramību vai tikumību, ir tiesības pieteikt procesa virzītājam lūgumu informēt viņu par kriminālprocesa virzību daļā par to noziedzīgo nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums.

(2) (Izslēgta ar 11.06.2020. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009., 29.05.2014., 18.02.2016., 20.06.2018. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Pirmās instances tiesā cietušajam ir šā likuma 97.1 pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības

1) savlaicīgi uzzināt iztiesāšanas vietu un laiku;

2) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam, atsevišķam tiesnesim, valsts apsūdzības uzturētājam un ekspertam;

3) pašam piedalīties krimināllietas izskatīšanā;

4) izteikt savu viedokli par katru apspriežamo jautājumu;

5) piedalīties katra tiesā pārbaudāma pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē;

6) iesniegt pieteikumus;

7) uzstāties tiesas debatēs;

8) iepazīties ar tiesas nolēmumu un tiesas sēdes protokolu;

9) (izslēgts ar 18.02.2016. likumu).

(2) Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā daļā, īpaši aizsargājamam cietušajam ir tiesības lūgt, lai viņa dalība vai uzklausīšana tiesas sēdē notiktu, izmantojot tehniskos līdzekļus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

(1) Ja pirmās instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā par to noziedzīgu nodarījumu, ar kuru cietušajam nodarīts kaitējums, procesa virzītājs nosūta cietušajam saņemto apelācijas sūdzību kopijas, bet apelācijas instances tiesa paziņo par sūdzību izskatīšanas laiku, vietu un kārtību.

(2) Tiesas sēdē cietušajam ir tādas pašas tiesības kā pirmās instances tiesā, kā arī tiesības uzturēt un pamatot savu sūdzību vai to atsaukt.

(21) Ja pieņemts lēmums par lietas iztiesāšanu rakstveida procesā, cietušajam ir tiesības pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim, kā arī iesniegt iebildumus pret lietas iztiesāšanu rakstveida procesā.

(3) Cietušajam ir tiesības tiesas noteiktajā dienā saņemt apelācijas instances tiesas nolēmumu un iesniegt kasācijas sūdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Ja apelācijas instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā par to noziedzīgu nodarījumu, ar kuru cietušajam nodarīts kaitējums, procesa virzītājs apelācijas instances tiesā nosūta cietušajam saņemto kasācijas sūdzību kopijas, bet kasācijas instances tiesa paziņo par sūdzību izskatīšanas laiku, vietu un kārtību.

(2) Ja kasācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, cietušajam ir tiesības

1) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim;

2) iesniegt rakstveida iebildumus par citu personu sūdzībām;

3) pieteikt motivētu lūgumu par sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā atklātā tiesas sēdē viņa klātbūtnē.

(3) Izskatot lietu mutvārdos notiekošā procesā tiesas sēdē, cietušajam ir tiesības pieteikt noraidījumus, uzturēt vai atsaukt savu sūdzību un izteikt viedokli par citām sūdzībām, kas bijušas par pamatu viņa dalībai kasācijas instances tiesā.

(Izslēgts ar 21.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

(1) Cietušajam ir pienākums ierasties kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā. Liecības sniegšanas laikā cietušajam ir tādi paši pienākumi kā lieciniekam.

(2) Cietušajam nav pienākuma izmantot savas procesuālās tiesības un viņu nevar aicināt vai pakļaut piespiedu atvešanai, ja viņš netiek aicināts sakarā ar nepieciešamību piedalīties izmeklēšanas darbībā.

(3) Cietušajam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma nekavējoties rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi. Ar šo paziņojumu cietušais apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Cietušo — pilngadīgu fizisko personu var pārstāvēt jebkura pilngadīga fiziskā persona, kurai nav nodibināta aizgādnība, pamatojoties uz cietušā pilnvarojumu, ko noformē kā notariāli apliecinātu pilnvaru. Ja cietušais pilnvarojumu izteicis mutvārdos, procesa virzītājs to noformē rakstveidā. Šo pilnvaru paraksta cietušais un pārstāvis, bet procesa virzītājs apliecina pušu parakstus. Tiesas sēdē mutvārdos doto pilnvarojumu ieraksta tiesas sēdes protokolā. Advokāta kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara.

(2) Ja kaitējums radīts nepilngadīgai personai, cietušo pārstāv

1) māte, tēvs vai aizbildnis;

2) viens no vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies;

3) bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis;

4) tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju.

(21) Ja kaitējums radīts nepilngadīgai personai, kura uzturas Latvijas Republikā bez šā panta otrajā daļā minēto personu klātbūtnes, cietušo var pārstāvēt tā pilngadīgā persona, kura uzturēšanās laikā Latvijas Republikā ir atbildīga par nepilngadīgo.

(3) Ja kaitējums radīts personai, kurai ir nodibināta aizgādnība garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ, cietušo pārstāv tās aizgādnis, kāda no šā panta otrajā daļā minētajām personām vai tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic personu ar garīga rakstura traucējumiem interešu un tiesību aizsardzību.

(31) Ja kaitējums radīts personai, kura sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem atzīta par cietušo bez tās piekrišanas, cietušo pārstāv kāds no viņa tuviniekiem.

(4) Šā panta otrajā, 2.1, trešajā un 3.1 daļā minētajos gadījumos visas cietušā tiesības pilnībā pieder viņa pārstāvim un cietušais patstāvīgi tās īstenot nevar, izņemot tiesības sniegt liecību un izteikt savu viedokli.

(5) Ja ir apgrūtināta vai citādi nav nodrošināta nepilngadīgā tiesību un interešu aizsardzība vai šā panta otrajā daļā minētie pārstāvji iesniedz motivētu lūgumu, procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā nepilngadīgās cietušās personas pārstāvja uzaicināšanu. Procesa virzītājs pieaicina advokātu arī gadījumos, kad šā panta 3.1 daļā minēto cietušo nevar pārstāvēt neviens no tuviniekiem. Šajos gadījumos advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Šā panta piektajā daļā paredzētajos gadījumos procesa virzītājs lēmumu par nepieciešamību nodrošināt pārstāvi kriminālprocesā paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam. Zvērinātu advokātu vecākais ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc procesa virzītāja pieprasījuma saņemšanas paziņo procesa virzītājam par konkrētā advokāta piedalīšanos kriminālprocesā. Procesa virzītājs procesuālajās darbībās, kuras veicamas nekavējoties un kurās iesaistīts cietušais, ja nepieciešams, advokātu pārstāvības nodrošināšanai uzaicina atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.

(7) (Izslēgta ar 21.10.2010. likumu)

(8) Nepilngadīgā vai cietušā, kuram ir nodibināta aizgādnība garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ, pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(9) Procesa virzītājs, izlemjot jautājumu par atļauju personai piedalīties kriminālprocesā kā nepilngadīgā vai cietušā, kuram ir nodibināta aizgādnība garīga rakstura vai cita veselības traucējuma dēļ, pārstāvim, ievēro šā panta otrajā daļā noteikto secību un konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt cietušā intereses.

(19.06.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 21.10.2010., 23.05.2013., 18.02.2016., 06.10.2022. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

(1) Juridisko personu, kura atzīta par cietušo, var pārstāvēt fiziskās personas

1) saskaņā ar likumā noteiktajām pilnvarām;

2) saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos;

3) uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata.

(2) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties pēc viņa pilnvarojuma iesniegšanas un pārbaudīšanas ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(3) Advokāta kā juridiskās personas pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

(1) Cietušā pārstāvis nevar būt amatpersona, kura veic vai veikusi konkrēto kriminālprocesu.

(2) Cietušā pārstāvis nevar būt persona, kura tieši vai netieši ieinteresēta lietas izlemšanā par labu kaitējumu radījušajai personai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

(1) Ja cietušais savas tiesības īsteno ar pārstāvja starpniecību, pārstāvim ir visas cietušā tiesības.

(2) Piecpadsmit gadu vecumu sasnieguša nepilngadīgā cietušā pārstāvis izmanto tiesības kopā ar savu pārstāvamo.

(1) Cietušais vai viņa pārstāvis savu tiesību pilnīgai realizācijai var uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību nav advokātam, kas piedalās kā cietušā pārstāvis.

(3) Juridiskās palīdzības sniedzējam ir tiesības piedalīties visās procesuālajās darbībās kopā ar cietušo.

(4) Advokāta kā juridiskās palīdzības sniedzēja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis.

(5) Juridiskās palīdzības sniegšana nepilngadīgajam cietušajam un nepilngadīgā cietušā pārstāvim ir obligāta kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ko nodarījusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību vai dzimumneaizskaramību.

(51) Ja kriminālprocesā nav nodrošināta tiesību un interešu aizsardzība vai cietušais vai viņa pārstāvis izsaka lūgumu procesa virzītājam, procesa virzītājs pieņem lēmumu, ka kriminālprocesā piedalās advokāts kā juridiskās palīdzības sniedzējs

1) pilngadīgai personai, kura ir maznodrošināta vai trūcīga, vai personai, kura pēkšņi nonākusi tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tai liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību;

2) īpaši aizsargājamam cietušajam.

(6) Ja nepilngadīgais cietušais vai viņa pārstāvis nav noslēdzis vienošanos ar advokātu par juridiskās palīdzības sniegšanu, šā panta piektajā un 5.1 daļā paredzētajos gadījumos procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā juridiskās palīdzības sniedzēja uzaicināšanu šā likuma 104.panta sestajā daļā paredzētajā kārtībā. Šajā gadījumā samaksu advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu un ar tās sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus sedz saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kas reglamentē samaksu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 21.10.2010., 29.05.2014. un 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Liecinieks ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā uzaicināta sniegt ziņas (liecināt) par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.

(2) Pirmstiesas kriminālprocesā liecinieks ziņas sniedz aptaujā vai pratināšanā. Iztiesāšanā liecinieks ziņas sniedz tikai nopratināšanā.

(3) Kā liecinieku procesa virzītājs var aicināt arī amatpersonu, kura pirmstiesas procesā ir vai bija pilnvarota veikt procesu, izņemot izmeklēšanas tiesnesi un prokuroru, ja tas uztur valsts apsūdzību konkrētajā kriminālprocesā.

(1) Lieciniekam ir tiesības zināt, kādā kriminālprocesā viņš uzaicināts liecināt, kādai amatpersonai sniedz ziņas un kāds ir šīs amatpersonas procesuālais statuss.

(2) Lieciniekam pirms aptaujas un pratināšanas ir tiesības no procesuālās darbības izpildītāja saņemt informāciju par savām tiesībām, pienākumiem un atbildību, ziņu fiksēšanas veidu, kā arī par tiesībām sniegt liecību viņam labi zināmā valodā, ja nepieciešams, izmantojot tulka pakalpojumus.

(3) Lieciniekam ir tiesības

1) izteikt piezīmes un papildinājumus rakstveidā fiksētajās liecībās vai pieprasīt iespēju liecības uzrakstīt pašrocīgi valodā, kuru viņš prot;

2) neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem;

3) iesniegt sūdzību par aptaujas vai pratināšanas norisi pirmstiesas kriminālprocesa laikā;

4) iesniegt sūdzību izmeklēšanas tiesnesim par neattaisnotu privātās dzīves noslēpuma izpaušanu liecībās vai lūgt tiesu atsaukt jautājumus par privātās dzīves noslēpumu un pieprasīt, lai lūgumu ieraksta sēdes protokolā, ja tas tiek noraidīts;

5) juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu.

(31) Visās kriminālprocesa stadijās un visos tā veidos lieciniekam ir tiesības lūgt, lai tiek pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums, ja pastāv šajā likumā noteiktais Eiropas aizsardzības rīkojuma pieņemšanas pamats.

(4) Bez liecinieka piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 29.01.2015. un 07.10.2021. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2021.)

(1) Lieciniekam, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, jāsniedz tikai patiesas ziņas un jāliecina par visu, kas viņam zināms sais­tībā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Tiesības neliecināt ir tikai tām personām, kurām šāda procesuālā imunitāte noteikta Satversmē, šajā likumā un Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos.

(2) Lieciniekam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi, kā arī ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un noteiktajā vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība.

(3) Liecinieks nedrīkst izpaust aptaujas un pratināšanas saturu, ja par tā neizpau­šanu ir īpaši brīdināts.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.05.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2012.)

(1) Ja procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas vai atņemtas īpašnieka vai likumīgā valdītāja tiesības rīkoties ar mantu un ja šai personai nav šajā likumā noteikto tiesību uz aizstāvību, šīs mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam personiski vai ar pārstāvja starpniecību pirmstiesas kriminālprocesā ir šādas tiesības

1) mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu attieksmi pret pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz mantu;

2) iesniegt pieteikumus vai sūdzības par amatpersonu rīcību vai lēmumiem attiecībā uz mantu;

3) juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu.

(2) Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā daļā, kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, pirmās instances tiesā ir šādas tiesības

1) savlaicīgi uzzināt iztiesāšanas vietu un laiku;

2) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam, atsevišķam tiesnesim, valsts apsūdzības uzturētājam un ekspertam;

3) pašam piedalīties krimināllietas izskatīšanā;

4) izteikt savu viedokli par mantas izcelsmi;

5) piedalīties katra tiesā pārbaudāma pierādījuma attiecībā uz mantas izcelsmi tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē;

6) iesniegt pieteikumus attiecībā uz mantu;

7) uzstāties tiesas debatēs attiecībā uz mantu;

8) iepazīties ar tiesas nolēmumu un tiesas sēdes protokolu;

9) likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt tiesas nolēmumu attiecībā uz mantu.

(3) Ja pirmās instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā, kas skar tiesības rīkoties ar mantu kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, nosūta viņam saņemto apelācijas sūdzību vai protesta kopijas, bet apelācijas instances tiesa paziņo par sūdzību vai protesta izskatīšanas laiku, vietu un kārtību. Aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, apelācijas instances tiesā ir tādas pašas tiesības kā pirmās instances tiesā, kā arī tiesības uzturēt un pamatot savu sūdzību vai atsaukt to.

(4) Ja apelācijas instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā, kas skar tiesības rīkoties ar mantu kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, apelācijas instances tiesa nosūta viņam saņemto kasācijas sūdzību vai protesta kopijas, bet kasācijas instances tiesa paziņo par sūdzību vai protesta izskatīšanas laiku, vietu un kārtību. Aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, kasācijas instances tiesā ir tādas pašas tiesības kā apelācijas instances tiesā, kā arī tiesības iesniegt rakstveida iebildumus vai viedokli par citu personu sūdzībām, ciktāl tas attiecas uz viņa mantu.

(5) Kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi, kā arī informēt par tās maiņu. Ar šo paziņojumu kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus.

(6) Aizskarto mantas īpašnieku var pārstāvēt jebkura pilngadīga fiziskā persona, pamatojoties uz aizskartā mantas īpašnieka pilnvarojumu, kuru noformē kā īpaši šim nolūkam izdotu notariāli apliecinātu pilnvaru. Ja aizskartais mantas īpašnieks pilnvarojumu izteicis mutvārdos, procesa virzītājs to noformē rakstveidā. Šo pilnvaru paraksta aizskartais mantas īpašnieks un pārstāvis, bet procesa virzītājs apliecina pušu parakstus. Tiesas sēdē mutvārdos doto pilnvarojumu ieraksta tiesas sēdes protokolā.

(7) Aizskarto mantas īpašnieku, kurš ir juridiskā persona, var pārstāvēt fiziskās personas

1) saskaņā ar likumā noteiktajām pilnvarām;

2) saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos;

3) uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata.

(8) Advokāta kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara.

(9) Procesa virzītājs ir tiesīgs pieprasīt dokumentus, kas pamato pilnvaras devēja pārstāvības tiesības, ja aizskartais mantas īpašnieks ir juridiskā persona.

(22.06.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2018. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

(1) Ikvienai personai kriminālprocesā ir tiesības juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu. Advokāta darba samaksu nodrošina pati persona, izņemot šajā likumā minētos gadījumus.

(2) Advokātam, kas sniedz juridisku palīdzību personai kriminālprocesā, ir tiesības no procesa virzītāja saņemt informāciju par krimināllietas būtību, kā arī kopā ar personu piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras notiek ar šīs personas līdzdalību, sniegt tai juridisku palīdzību, paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un iesniegt pierādījumus.

(1) Speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā.

(2) Amatpersona, kura uzaicinājusi speciālistu, informē viņu par to, kādā procesuālajā darbībā viņš ir aicināts sniegt palīdzību, par viņa tiesībām un pienākumiem, kā arī par atbildību par apzināti nepatiesas informācijas sniegšanu.

(3) Speciālistam ir pienākums

1) ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība;

2) sniegt palīdzību, izmantojot savas zināšanas un iemaņas, bet neizdarot praktiskus pētījumus, izmeklēšanas darbības veikšanā, noziedzīga nodarījuma pēdu atrašanā, faktu un apstākļu izprašanā, kā arī izmeklēšanas darbības norises un rezultātu fiksēšanā;

3) vērst izmeklēšanas darbības veicēja uzmanību uz apstākļiem, kas ir nozīmīgi apstākļu atklāšanā un izprašanā;

4) neizpaust izmeklēšanas darbības saturu un rezultātus, ja par to neizpaušanu ir īpaši brīdināts.

(4) Speciālistam ir tiesības izteikt piezīmes saistībā ar viņa veiktajām darbībām vai sniegto skaidrojumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.10.2021. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2021.)

(1) Procesuālās darbības, kuras nav izmeklēšanas darbības un ir saistītas nevis ar lēmumu pieņemšanu, bet gan to izpildi, procesa virzītāja uzdevumā var veikt izmeklētāja palīgs, tiesneša palīgs, prokurora palīgs, tiesas sēdes sekretārs, ieslodzījuma vietas darbinieks vai amatpersona vai attiecīgās iestādes kancelejas darbinieks.

(2) Izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras, tiesas un brīvības atņemšanas iestāžu tulki nodrošina personu tiesības lietot valodu, kuru tās prot. Procesa virzītājs var uzdot tulka pienākuma veikšanu citai personai, kura prot attiecīgo valodu.

(3) Amatpersona, kura uzaicina tulku, informē viņu par tulka tiesībām un pienākumiem, kā arī par atbildību par nepatiesu tulkošanu vai atteikšanos tulkot. Par tiesībām un pienākumiem nav jāinformē tulks, kuram tulkošana ir profesionāls amata pienākums un kurš, uzsākot amata pildīšanu, savu atbildību ir apliecinājis ar parakstu.

(4) Ieslodzījuma vietas amatpersona procesa virzītāja uzdevumā izsniedz ieslodzītajam paredzētu dokumentu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Speciālistam, tiesas sēdes sekretāram un tulkam jāinformē procesa virzītājs par apstākļiem, kuri var dot pamatu viņu veiktās procesuālās darbības objektivitātes apšaubīšanai. Procesa virzītājs lemj par viņu uzaicināšanu piedalīties kriminālprocesā vai atstādināšanu no kriminālprocesa.

(2) Speciālista un tulka atstādināšanas pamats var būt arī nepietiekama profesionālā sagatavotība savu pienākumu veikšanai.

(1) Kriminālprocesuālās imunitātes pamats ir Satversmē, šajā likumā, citos likumos un starptautiskajos līgumos noteikts personas, informācijas vai vietas īpašais tiesiskais statuss, kas garantē personai tiesības pilnīgi vai daļēji nepildīt kriminālprocesuālo pienākumu vai ierobežo tiesības veikt noteiktas izmeklēšanas darbības.

(2) Personas kriminālprocesuālā imunitāte izriet no šīs personas

1) krimināltiesiskās imunitātes, kas noteikta Satversmē vai starptautiskajos līgumos;

2) amata vai profesijas;

3) statusa konkrētajā kriminālprocesā;

4) radniecības.

(3) Personai ir tiesības uz kriminālprocesuālo imunitāti, ja no tās pieprasītā informācija ir ar likumu aizsargāts

1) valsts noslēpums;

2) profesionāls noslēpums;

3) komercnoslēpums;

4) privātās dzīves noslēpums.

(4) Starptautiskajos līgumos noteiktais vietas īpašais tiesiskais statuss ierobežo amatpersonas tiesības iekļūt šādā vietā un izdarīt tur izmeklēšanas darbības.

(1) Kriminālprocesuālā imunitāte dod personai dažāda līmeņa priekšrocības kriminālprocesuālā pienākuma pildīšanā, proti

1) pilnīgi atbrīvo personu no pienākuma piedalīties kriminālprocesā;

2) nosaka īpašu kārtību personas saukšanai pie kriminālatbildības;

3) aizliedz vai ierobežo piespiedu līdzekļu piemērošanu personai vai nosaka īpašu kārtību attiecībā uz to;

4) aizliedz vai ierobežo personas sakaru līdzekļu un korespondences kontroli;

5) atbrīvo personu no liecību sniegšanas pilnībā vai kādā daļā;

6) nosaka īpašu kārtību dokumentu izņemšanai.

(2) Telpu īpašais tiesiskais statuss

1) pilnīgi izslēdz iekļūšanu un izmeklēšanas darbību izdarīšanu šajās telpās;

2) nosaka īpašu kārtību, kādā saņemama atļauja iekļūšanai un izmeklēšanas darbību izdarīšanai šajās telpās;

3) ierobežo šajās telpās apskatāmos un izņemamos objektus.

(1) Diplomātiskā imunitāte atbrīvo ārvalstu diplomātus, viņiem pielīdzinātās personas un to ģimenes locekļus no kriminālās atbildības saskaņā ar Krimināllikumu un no visiem kriminālprocesuāliem pienākumiem.

(2) Diplomātisko kurjeru nedrīkst aizturēt un apcietināt.

(3) Personas tiesības uz diplomātisko imunitāti apliecina Ārlietu ministrijas izsniegta apliecība, kurā saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem norādīts uz attiecīgās personas privilēģijām un imunitāti.

(4) Tādas personas statuss, kuras diplomātisko imunitāti apliecina ar ārvalsts izsniegtu diplomātisko pasi vai citu personu identificējošu dokumentu, noskaidrojams ar Ārlietu ministrijas starpniecību.

(5) Diplomātiskās pārstāvniecības telpas, pārstāvniecības vadītāja rezidence, diplomātiskās pārstāvniecības arhīvi, dokumenti un oficiālā sarakste ir neaizskarami neatkarīgi no to atrašanās vietas.

(6) Personu, kura bauda diplomātisko imunitāti, var saukt pie kriminālatbildības un tai drīkst uzlikt kriminālprocesuālos pienākumus vienīgi ar nosūtītājvalsts rakstveidā izteiktu piekrišanu.

(7) Lūgumu atļaut ārvalsts diplomāta saukšanu pie kriminālatbildības ģenerālprokurors vai Eiropas galvenais prokurors iesniedz Ārlietu ministrijai tālākai izlemšanai diplomātiskā ceļā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.01.2021. likumu, kas stājas spēkā 20.01.2021.)

(1) Konsulārā imunitāte ir starptautiskajos līgumos paredzētajām ārvalstu konsulārajām amatpersonām.

(2) Konsulāro kurjeru nedrīkst aizturēt un apcietināt.

(3) Personas tiesības uz konsulāro imunitāti apliecina Ārlietu ministrijas izsniegta apliecība, kurā saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem norādīts uz attiecīgās personas privilēģijām un imunitāti.

(4) Bez konsulārās iestādes vai nosūtītājvalsts diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja piekrišanas nedrīkst iekļūt tajā konsulāro telpu daļā, kura tiek izmantota tikai konsulārās iestādes darba vajadzībām.

(5) Konsulārās pārstāvniecības arhīvi, dokumenti un oficiālā sarakste ir neaizskarami neatkarīgi no to atrašanās vietas.

(6) Nosūtītājvalsts var atteikties no jebkādas kriminālprocesuālās imunitātes. Šādam atteikumam jābūt izteiktam rakstveidā.

(1) Valsts prezidentam un Saeimas loceklim ir Satversmē noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte.

(11) Satversmes tiesas tiesnesim ir Satversmes tiesas likumā noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte.

(2) Kriminālprocesu pret tiesnesi un tiesībsargu drīkst uzsākt tikai ģenerālprokurors. Tiesnesi vai tiesībsargu var saukt pie kriminālatbildības vai apcietināt tikai ar Saeimas piekrišanu. Lēmumu par tiesneša un tiesībsarga apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai pieņem īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Ja tiesnesis vai tiesībsargs ir notverts smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, lēmums par piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai nav nepieciešams, bet 24 stundu laikā ir jāinformē īpaši pilnvarotais Augstākās tiesas tiesnesis un ģenerālprokurors.

(3) (Izslēgta ar 16.06.2009. likumu.)

(4) Prokuroru var aizturēt, atvest piespiedu kārtā, pakļaut kratīšanai, apcietināt vai saukt pie kriminālatbildības likumā noteiktajā kārtībā, par to nekavējoties paziņojot ģenerālprokuroram.

(5) Valsts drošības iestādes, Iekšējās drošības biroja un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu var aizturēt, atvest piespiedu kārtā, pakļaut kratīšanai, izdarīt kratīšanu vai apskati tās dzīvojamās vai dienesta telpās, personiskajā vai dienesta transportlīdzeklī, kā arī saukt pie kriminālatbildības tikai ar ģenerālprokurora piekrišanu. Ja amatpersona ir notverta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šāda piekrišana nav nepieciešama, bet 24 stundu laikā ir jāinformē ģenerālprokurors un attiecīgās valsts drošības iestādes vai biroja vadītājs.

(6) Lai varētu saukt pie kriminālatbildības personu, kurai ir kriminālprocesuālā imunitāte, prokurors iesniedz kompetentajai institūcijai ierosinājumu piekrišanas saņemšanai.

(7) Ierosinājumā norāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļus, ciktāl tie kriminālprocesā noskaidroti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 22.11.2007., 12.03.2009., 16.06.2009., 08.07.2015. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti

1) garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto;

2) aizstāvim un advokātam, kas sniedzis juridisko palīdzību jebkādā formā, par ziņām, kuras viņam konfidenciāli uzticējusi aizstāvamā persona;

3) tulkam, ko aizstāvības tiesību nodrošināšanai pieaicinājis procesa virzītājs vai persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai advokāts, ja viņi par to rakstveidā paziņojuši procesa virzītājam, norādot nepieciešamās ziņas par tulku: identificējošos datus, praktizēšanas vietu vai deklarēto dzīvesvietu.

(2) Vienīgi ar Augstākās tiesas triju tiesnešu atļauju drīkst

1) pratināt tiesnesi un izņemt viņa personiskos pierakstus par apspriedes istabas noslēpumu;

2) pratināt, izņemt dokumentus un pieprasīt ziņas par darbiniekiem, kuri veic tiešu detektīvdarbību noziedzīgā vidē, izlūkošanu vai pretizlūkošanu ārvalstīs.

(3) Izmeklēšanas tiesneša atļauja nepieciešama

1) slepenu un sevišķi slepenu valsts noslēpumu saturošu dokumentu apskatei un izņemšanai;

2) neatvērta testamenta apskatei, izņemšanai un šo testamentu apstiprinājušās personas pratināšanai par to;

3) lai nopratinātu darbinieku un personu, kura procesa virzītāja vai izmeklēšanas iestādes uzdevumā veic speciālās izmeklēšanas darbības, ja šī persona nevēlas sniegt liecības;

4) tādu priekšmetu vai dokumentu apskatei, kuri satur advokāta aizsargāto profesionālo noslēpumu.

(4) Ārstniecības iestāde ziņas par pacientu un psihologs informāciju, kas iegūta, pildot profesionālos pienākumus, sniedz tikai pēc procesa virzītāja rakstveida pieprasījuma.

(5) Pirmstiesas procesā pieprasīt no kredītiestādēm vai finanšu iestādēm to rīcībā esošās neizpaužamās ziņas vai dokumentus, kuri satur šādas ziņas, vai pārraudzīt darījumus kredītiestāžu vai finanšu iestāžu klientu kontos uz noteiktu laiku drīkst tikai ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis. Pārraudzīt darījumu kredītiestādes vai finanšu iestādes klienta kontā var uz laiku līdz trim mēnešiem, bet, ja nepieciešams, šo termiņu uz laiku līdz trim mēnešiem var pagarināt izmeklēšanas tiesnesis. Minētie lēmumi nav pārsūdzami.

(51) Pirmstiesas procesā pieprasīt no zvērinātiem revidentiem viņu rīcībā esošās ziņas par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot profesionālos pakalpojumus, vai par tiem pratināt, vai veikt tādu dokumentu apskati vai izņemšanu, kuri atrodas zvērināta revidenta vai zvērinātu revidentu komercsabiedrības rīcībā, izņemot šā panta piektajā daļā minētās ziņas, drīkst izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors.

(6) Valsts probācijas dienesta starpniekam ir tiesības neliecināt par izlīguma procesu, kā arī par iesaistīto pušu un trešo personu uzvedību izlīguma sēdes laikā, izņemot gadījumus, kad izlīguma procesā atklājas informācija par citu noziedzīgu nodarījumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 14.01.2010., 23.05.2013., 19.12.2013., 29.05.2014., 27.09.2018., 11.06.2020., 19.11.2020., 07.10.2021. un 06.10.2022. likumu, kas stājas spēkā 03.11.2022.)

(1) Nav atļauts

1) pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā;

2) kontrolēt, veikt apskati vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus;

3) kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā.

(2) Par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama aizstāvja vai advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai.

Pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus.

(1) Pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti.

(2) Kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.

(3) Saistītie fakti nav kriminālprocesā pierādāmie apstākļi, bet ir ar tiem saistīti un dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmajiem apstākļiem.

(4) Ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai neiespējamība to izmantot pierādīšanā.

(5) Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

(6) Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.

(7) Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2017., 20.06.2018. un 21.11.2019. likumu, kas stājas spēkā 24.12.2019.)

(1) Bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāmi šādi apstākļi, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais

1) vispārzināmi fakti;

2) ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu citā kriminālprocesā konstatēti fakti;

3) likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi;

4) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus;

5) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus;

6) mūsdienu zinātnē, tehnikā, mākslā vai amatniecībā vispārpieņemtu izpētes metožu pareizība;

7) ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.

(2) Ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesības vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi.

(3) Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 21.11.2019. likumu, kas stājas spēkā 24.12.2019.)

(1) Par pierādīšanas subjektiem uzskatāmas visas kriminālprocesā iesaistītās personas, kurām ar šo likumu uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu.

(2) Pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā — apsūdzības uzturētājam.

(3) Ja kriminālprocesā iesaistīta persona uzskata, ka kāds no šā likuma 125.pantā prezumētajiem faktiem nav patiess, pienākums norādīt uz pierādījumiem par šā fakta neatbilstību īstenībai ir tai procesā iesaistītajai personai, kura to apgalvo.

(31) Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

(4) Uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, kā arī uz alibi jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā. Ja persona uz šādiem apstākļiem vai alibi nenorāda, apsūdzībai nav pienākuma pierādīt to neesamību, tiesai nav jādod to vērtējums spriedumā, bet personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies, nepamatoti turot to aizdomās, ja kriminālprocesa izbeigšana vai personas attaisnošana saistīta ar minēto apstākļu noskaidrošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2017. un 21.11.2019. likumu, kas stājas spēkā 24.12.2019.)

(1) Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.

(2) Kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem.

(3) Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, tai skaitā ziņas, kas norāda uz citas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

(4) Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto šā panta trešajā daļā minētās ziņas, tai pievieno uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākuma veikšanu akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 11.06.2020. likumu, kas stājas spēkā 06.07.2020.)

(1) Pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe.

(2) To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

(3) Nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.

Pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību.

(1) Kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas

1) izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus;

2) procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo likumu nebija tiesību to veikt;

3) pieļaujot šajā likumā īpaši norādītos pārkāpumus, kas liedz konkrētā pierādījuma izmantošanu;

4) pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

(3) Ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pieļaujot citus procesuālos pārkāpumus, uzskatāmas par ierobežoti pieļaujamām un var tikt izmantotas pierādīšanā tikai tādā gadījumā, ja pieļautie procesuālie pārkāpumi ir nebūtiski vai var tikt novērsti, tie nevarēja ietekmēt iegūto ziņu patiesumu vai ja to ticamību apstiprina pārējās procesā iegūtās ziņas.

(4) Interešu konflikta situācijā iegūtie pierādījumi ir pieļaujami tikai tad, ja apsūdzības uzturētājs spēj pierādīt, ka interešu konflikts nav ietekmējis kriminālprocesa objektīvu norisi.

(1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.

(2) Liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem.

(3) Ja personai šajā likumā noteiktajos gadījumos bija tiesības atteikties sniegt liecību un persona par to bija informēta, bet šo liecību tomēr sniedza, tad šī liecība vērtējama kā pierādījums.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 21.10.2010. un 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

(1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt eksperta vai revidenta atzinums par faktiem un apstākļiem, kuru rakstveidā sniedz konkrētajā kriminālprocesā iesais­tīts eksperts vai revidents.

(2) Eksperta vai revidenta sniegtie paskaidrojumi par atzinumu vai sniegtās ziņas par faktiem vai apstākļiem ir eksperta vai revidenta liecība.

(1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt kontroles vai uzraudzības funkciju veicošās institūcijas rakstveida atzinums par kāda notikuma faktiem un apstākļiem, kuru ievērošanas kontroli vai uzraudzību atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei (pilnvarojumam) veic šī institūcija.

(2) Par kompetentas institūcijas atzinumu kriminālprocesā uzskatāms arī inventarizācijas vai revīzijas akts, ko sastādījusi tam pilnvarotu kompetentu personu komisija.

(3) Par kompetentas institūcijas atzinumu uzskatāma arī institūcijas izsniegta izziņa par faktiem un apstākļiem, kas ir šīs institūcijas rīcībā sakarā ar tās kompetenci un darbības virzieniem.

(1) Par lietisko pierādījumu kriminālprocesā var būt jebkura lieta, kas izmantota kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets, vai saglabājusi noziedzīga nodarījuma pēdas, vai arī jebkādā citā veidā satur ziņas par faktiem un ir izmantojama pierādīšanā. Viena un tā pati lieta var būt lietiskais pierādījums vairākos kriminālprocesos.

(2) Ja lieta pierādīšanā izmantojama sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju, tā uzskatāma nevis par lietisko pierādījumu, bet par dokumentu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 22.06.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.08.2017.)

(1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā izmantojams tikai sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju.

(2) Dokuments var saturēt ziņas par faktiem rakstveida vai citā formā. Par dokumentiem pierādījuma nozīmē kriminālprocesā uzskatāmi arī datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksēto informāciju var izmantot kā pierādījumus.

Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem elektroniskas informācijas formā, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām.

Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, kuras nostiprinātas izmeklēšanas darbību protokolos vai fiksētas citās šajā likumā noteiktajās formās.

(1) Izmeklēšanas darbības ir procesuālās darbības, kas vērstas uz ziņu iegūšanu vai jau iegūto ziņu pārbaudi konkrētajā kriminālprocesā.

(2) Kriminālprocesa veikšanai pilnvarota amatpersona ir tiesīga izdarīt savu pilnvaru ietvaros tikai šajā likumā paredzētas izmeklēšanas darbības.

(1) Iepriekš plānojamas izmeklēšanas darbības parasti veic laikā no pulksten 8.00 līdz 20.00. Gadījumos, kad izmeklēšanas darbība nav atliekama, jo tas var novest pie būtisku pierādījumu zaudēšanas un apdraud kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, to veic nekavējoties.

(2) Izmeklēšanas darbības sākumā tās veicējs informē konkrētajā procesā iesaistīto personu par tās tiesībām un pienākumiem, kā arī brīdina par atbildību par savu pienākumu nepildīšanu. Nav jāinformē un jābrīdina persona, kuras procesuālie pienākumi ir vienlaikus arī tās profesionālie darba pienākumi.

(3) Pret personu, kura piedalās izmeklēšanas darbībā, aizliegts pielietot vardarbību, draudus, melus, kā arī citas pretlikumīgas un morāles normām neatbilstošas darbības vai tādas darbības, kas apdraud personas dzīvību vai veselību vai aizskar personas cieņu. Izmeklēšanas darbības, kas saistītas ar cilvēka ķermeņa atkailināšanu, aizliegts izdarīt un tajās piedalīties pretēja dzimuma personai, izņemot ārstniecības personas.

(4) Aizliegts izpaust ziņas par tās personas privāto dzīvi, kura piedalās izmeklēšanas darbībā, kā arī ziņas, kas satur profesionālu noslēpumu vai komercnoslēpumu, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams pierādīšanā.

(5) Izmeklēšanas darbību var veikt, izmantojot tehniskos līdzekļus šā likuma 140.pantā noteiktajā kārtībā, kā arī, ja tas nepieciešams, pieaicinot ekspertu, revidentu vai speciālistu.

(6) Izmeklēšanas darbību veikšanas īpatnības iztiesāšanā nosaka šā likuma astotā līdz vienpadsmitā sadaļa.

(7) Procesuālo darbību veikšanā pēc iespējas izvairās no cietušā un viņa tuvinieku saskarsmes ar personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ja vien šāda saskarsme nav nepieciešama kriminālprocesa mērķu sasniegšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 18.02.2016. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2016.)

(1) Procesa virzītājs procesuālo darbību var veikt, izmantojot tehniskos līdzekļus (telefonkonference, videokonference), ja to prasa kriminālprocesa intereses.

(2) Procesuālās darbības gaitā, izmantojot tehniskos līdzekļus, jānodrošina, lai dažādās telpās vai ēkās esošie procesa virzītājs un personas, kuras piedalās procesuālajā darbībā, cits citu varētu dzirdēt telefonkonferences laikā, kā arī dzirdēt un redzēt — videokonferences laikā.

(21) Šā panta otrajā daļā minētajā gadījumā procesa virzītājs pilnvaro vai uzdod otrā procesuālās darbības norises vietā esošās iestādes vadītājam pilnvarot personu, kura nodrošinās procesuālās darbības norisi savā atrašanās vietā (turpmāk — pilnvarota persona).

(3) Uzsākot procesuālo darbību, procesa virzītājs paziņo

1) par procesuālās darbības norises vietām, datumu un laiku;

2) procesa virzītāja amatu, vārdu un uzvārdu;

3) otrā procesuālās darbības norises vietā esošās pilnvarotas personas amatu, vārdu un uzvārdu;

4) par procesuālās darbības saturu un tās veikšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus.

(4) Pēc uzaicinājuma personas, kuras piedalās procesuālajā darbībā, nosauc savu vārdu, uzvārdu un procesuālo statusu.

(5) To personu identitāti, kuras piedalās procesuālajā darbībā, bet neatrodas ar procesa virzītāju vienā telpā, pārbauda un apliecina pilnvarota persona.

(6) Procesa virzītājs informē personas, kuras piedalās procesuālajā darbībā, par to tiesībām un pienākumiem, likumā paredzētajos gadījumos brīdina par atbildību par savu pienākumu nepildīšanu un uzsāk procesuālo darbību.

(7) Pilnvarota persona sastāda apliecinājumu, norādot procesuālās darbības norises vietu, datumu un laiku, savu amatu, vārdu un uzvārdu, katru šajā procesuālās darbības norises vietā klātesošo personu identificējošos datus un adresi, kā arī izteikto brīdinājumu, ja likums paredz atbildību par savu pienākumu nepildīšanu. Brīdinātās personas par to parakstās. Apliecinājumā norāda arī pārtraukumus procesuālās darbības gaitā un procesuālās darbības beigu laiku. Apliecinājumu paraksta visas šajā procesuālās darbības norises vietā klātesošās personas, un tas tiek nosūtīts procesa virzītājam pievienošanai procesuālās darbības protokolam.

(71) Šā panta 2.1, piektajā un septītajā daļā noteikto var neievērot, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti. Pirmstiesas procesā procesuālo darbību fiksē šā likuma 143. pantā noteiktajā kārtībā.

(72) Šā panta 7.1 daļa ir piemērojama arī gadījumos, kad persona, kura piedalās procesuālajā darbībā, ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis — likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekts — un piekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā neatkarīgi no savas atrašanās vietas, ja vien no kriminālprocesa apstākļiem neizriet nepieciešamība piemērot starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā.

(8) Pirmstiesas procesā izmeklēšanas darbības, kas veiktas, izmantojot tehniskos līdzekļus, fiksē šā likuma 143.pantā noteiktajā kārtībā, bet pārējās procesuālās darbības — šā likuma 142.pantā noteiktajā kārtībā. Lietas iztiesāšanas laikā procesuālās darbības, kas veiktas, izmantojot tehniskos līdzekļus, fiksē tiesas sēdes protokolā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2010., 11.06.2020., 07.10.2021. un 19.09.2024. likumu, kas stājas spēkā 22.10.2024.)

(1) Izmeklēšanas darbību fiksē protokolā, skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā.

(2) (Izslēgta ar 20.06.2018. likumu)

(3) Šajā likumā noteiktajos gadījumos izmeklēšanas darbības norisi un rezultātus var fiksēt tikai atzinumā, ziņojumā vai pārskatā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2018.)

(1) Izmeklēšanas darbības protokolu raksta izmeklēšanas darbības gaitā vai tūlīt pēc tās pabeigšanas izmeklēšanas darbības veicējs vai viņa uzdevumā — cita klātesošā persona.

(2) Izmeklēšanas darbības protokolu raksta atbilstoši šā likuma 326.panta prasībām.

(3) Ja izmeklēšanas darbībā iesaistītās personas adresi drošības apsvērumu dēļ nav lietderīgi izpaust, protokolā to aizstāj ar tās iestādes adresi un telefona numuru, ar kuras starpniecību ir iespējams sazināties ar attiecīgo personu.

(4) Izmeklēšanas darbības veicējs iepazīstina personas, kuras piedalījās izmeklēšanas darbībā, ar protokolu, un visi to paraksta. Ja persona atsakās vai fizisku trūkumu vai citu iemeslu dēļ nespēj parakstīties, par to tiek izdarīts ieraksts protokolā, norādot iemeslus un motīvus.

(5) Katra persona pirms parakstīšanas ir tiesīga pieprasīt, lai protokolā tiek izdarīti labojumi un papildinājumi, vai papildinājumus ierakstīt pati.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

(1) Izmeklēšanas darbības veicējs, fiksējot izmeklēšanas darbības norisi skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā, par to pirms izmeklēšanas darbības uzsākšanas paziņo personām, kuras piedalās izmeklēšanas darbībā.

(11) Uzsākot izmeklēšanas darbības norises skaņu vai skaņu un attēlu ierakstu, tajā fiksē

1) veicamo izmeklēšanas darbību;

2) darbības norises vietu un datumu;

3) laiku, kad darbība sākta;

4) procesuālās darbības veicēja amatu, vārdu un uzvārdu;

5) to personu identificējošos datus, kura piedalās izmeklēšanas darbībā, bet advokātam – vārdu, uzvārdu, praktizēšanas vietu un procesuālo statusu;

6) personas informēšanu par tās tiesībām un pienākumiem, likumā paredzētajos gadījumos – brīdināšanu par atbildību par pienākumu nepildīšanu.

(2) Ierakstā fiksē visu izmeklēšanas darbības gaitu, kā arī laiku, kad šī darbība pabeigta. Nav pieļaujams daļējs ieraksts.

(21) Izmeklēšanas darbībās, kas aptver plašu teritoriju vai telpas vai kas veicamas ilgā laika periodā, ierakstu var veikt daļēji, tajā fiksējot tikai ar izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu iespējami saistīto informāciju un faktus.

(3) Skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā fiksētā informācija uzskatāma par precīzāku un pilnīgāku salīdzinājumā ar rakstveidā fiksēto informāciju.

(4) Par skaņu vai skaņu un attēlu ierakstā fiksēto izmeklēšanas darbību sagatavo pārskatu, kurā norāda izmeklēšanas darbībā konstatētos būtiskākos faktus. Pārskats sagatavojams septiņu dienu laikā pēc izmeklēšanas darbības pabeigšanas.

(5) Izmeklēšanas darbības skaņu vai skaņu un attēlu ierakstu uzglabā kopā ar krimināllietu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009., 20.06.2018. un 07.10.2021. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2021.)

(1) Izmeklēšanas darbībās var izmantot zinātniski tehniskos līdzekļus.

(2) Zinātniski tehnisko līdzekļu izmantošana izmeklēšanas darbībās ir aizliegta, ja tas apdraud to personu veselību un dzīvību, kuras piedalās izmeklēšanas darbībā.

Pratināšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir informācijas iegūšana no pratināmās personas.