Legislator Rechtsprechung & Gesetzgebung
A420548610 / A42-01910-11 KI-generiert

Court partially allowed tax refund claim, voiding late penalty due to retroactive law application issues.

Geschäftsnummer A420548610 / A42-01910-11
Gericht / Behörde
Rechtsordnung Lettland (LV)
Entscheiddatum
Ausgang Teilweise gutgeheissen (Partially Allowed)

Legislator-Zusammenfassung

KI-generiert

The Administrative District Court of Riga partially dismissed the taxpayer's request to annul the tax authority's decision regarding late payment penalties. The court found that the contested portion imposing a late fee was legally flawed because the relevant tax law amendments did not apply retroactively to the 2006 tax year. Consequently, the court voided the late penalty while upholding the original tax assessment and ordered the refund of the state fee paid by the taxpayer.

Legislator-Regeste

KI-generiert

Law on Income Tax; Law on Taxes and Fees; The court held that late payment penalties cannot be imposed for periods preceding the effective date of the law amendments governing the penalty calculation, and the authority must refund the state fee upon partial annulment of a decision.

Schlagwörter

KI-generiert
Income Tax Law Late Payment Penalty Retroactive Application Administrative Review State Fee Refund Tax Audit Partial Annulment Inkasso

Zitierte Gesetzesbestimmungen

KI-generiert
Law on Income Tax, Article 4
Law on Income Tax, Article 17
Law on Taxes and Fees, Article 28
Law on Taxes and Fees, Article 29
Administrative Procedure Law, Article 126
Administrative Procedure Law, Article 246
Administrative Procedure Law, Article 247
Administrative Procedure Law, Article 248
Administrative Procedure Law, Article 249
Administrative Procedure Law, Article 250
Administrative Procedure Law, Article 251
Administrative Procedure Law, Article 253
Administrative Procedure Law, Article 289
Administrative Procedure Law, Article 290
Administrative Procedure Law, Article 291

Zitierte Rechtsprechung

KI-generiert
Supreme Court, Case No. SKA-107/2011
KI-generiert

Fragen Sie sich, wie dieser Entscheid auf Ihren Fall anwendbar ist?

Prüfen Sie diesen Entscheid zusammen mit Bundesrecht, kantonalen Erlassen, Kommentaren und Folgeentscheiden in Legislator AI.

Fall in Legislator öffnen →

Volltext

NORAKSTS

Lieta Nr.A420548610

A01910-11/22

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 9.novembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna,

piedaloties pieteicējam J.K. un atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās

iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei K.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz J.K.

pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra

lēmuma Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu,

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – atbildētājs) Rīgas reģionālā iestāde

no 2009.gada 6.marta līdz 2009.gada 17.jūnijam J.K. veica iedzīvotāju ienākuma

nodokļa auditu par 2006.gadu.

Pārbaudes rezultātā ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde Audita

pārvaldes 5.audita daļas priekšnieces, pārvaldes priekšnieka vietnieces 2009.gada

17.jūnija lēmumu Nr.4.2.5/21 (turpmāk – lēmums par audita rezultātiem) J.K. papildus

aprēķināti un nomaksai budžetā noteikti Ls 175 875,69, no tiem: iedzīvotāju ienākuma

nodoklis Ls 95 377,27, soda nauda Ls 47 688,64 un nokavējuma nauda Ls 32 809,78.

Ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestādes direktora v.i. 2009.gada

17.augusta lēmumu Nr.1.3/21640 „Par J.K. sūdzības izskatīšanu” (turpmāk – reģionālās

iestādes lēmums) nolemts atstāt negrozītu lēmumu par audita rezultātiem.

Ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra

lēmumu Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” (turpmāk –

pārsūdzētais lēmums) atstāts negrozīts reģionālās iestādes lēmums.

[2] 2010.gada 15.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts J.K. (turpmāk

arī – pieteicējs) pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[2.1] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 4.panta un 17.panta

nosacījumiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir jāaprēķina un jāiemaksā budžetā

ienākuma izmaksātājam. Tādējādi par naudas summām, kuras pieteicējs saņēma no

fiziskajām un juridiskajām personām, nodoklis bija jāietur nevis pieteicējam, bet gan

šīm fiziskajām un juridiskajām personām.

[2.2] Nodoklis izmaksas vietā komercsabiedrībām jāietur neatkarīgi no tā, vai

izmaksa ir vai nav saistīta ar darba attiecībām, tāpēc nav nozīmes atbildētāja

argumentam, ka lietā nav konstatētas pieteicēja darba attiecības ar naudas līdzekļu

izmaksātājiem.

[2.3] Pieteicējs ir fiziskā persona, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs,

tāpēc uz pieteicēju neattiecas atbildētāja konstatētie apstākļi, ka naudas izmaksas

darījumi nav reģistrēti juridisko personu grāmatvedības reģistros, un ka šie darījumi

nav saistīti ar juridisko personu saimniecisko darbību. Pieteicējs nevar būt atbildīgs par

juridisko personu darbību, tām neiesniedzot Valsts ieņēmumu dienesta pieprasītos

grāmatvedības uzskaites dokumentus un neatsaucoties uz Valsts ieņēmumu dienesta

uzaicinājumiem.

[2.4] Valsts ieņēmumu dienesta iegūtie pierādījumi, tostarp liecinieku

nopratināšanas protokoli norāda nevis uz pieteicēja, bet gan uz trešo personu

pieļautajiem pārkāpumiem, tādējādi pieteicējs nevar būt atbildīgs par citu personu

rīcību, tām neievērojot normatīvo aktu prasības.

[2.5] Pieteicējs veica inkasācijas pakalpojumus, ko pierāda līgumi par

inkasācijas pakalpojumu sniegšanu, izmaksas no kredītiestāžu kontiem un iemaksas

attiecīgo komercsabiedrību kasēs. Pieteicēja rīcībā nav palikuši naudas līdzekļi, kurus

viņš izņēma no juridisko personu norēķinu kontiem, jo tie tika iemaksāti uzņēmumu

kasēs, ko apliecina kases ieņēmumu orderi. Valsts ieņēmumu dienests objektīvi nav

izvērtējis kases ieņēmumu orderus un citus lietā iegūtos pierādījumus, kā arī ir

nepareizi piemērojis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tiesību normas, līdz ar

to aplicis ar nodokli ienākumus, kurus pieteicējs nav guvis.

[3] Atbildētāju pārstāvošā iestāde rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka

pieteikums ir nepamatots un noraidāms, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā

norādītajiem argumentiem, kā arī turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

[3.1] Pārbaudes laikā iegūtajos dokumentos, uz kuru pamata pieteicējam

izmaksātas naudas summas, kā maksājuma mērķis norādīti dažādi apstākļi, piemēram,

avansa norēķiniem, parāda atmaksai, norēķiniem skaidrā naudā, izmaksa, parāda

atmaksa, par darbu, iemaksa darbinieka kontā. Ienākumu izmaksātāji Valsts ieņēmumu

dienestam nav iesnieguši paziņojumus par attiecīgo naudas summu izmaksu

pieteicējam, norādot tos kā neapliekamus ienākumus vai arī ieturot iedzīvotāju

ienākuma nodokli no tiem kā no apliekamajiem ienākumiem. Tādējādi pieteicēja

saņemtie naudas līdzekļi atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 8.panta

trešās daļas 11.punktam atzīstami par citiem pieteicēja ienākumiem, par kuriem

jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

[3.2] Nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka nodoklis jāaprēķina un jāiemaksā

budžetā ienākuma izmaksātājam, jo saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām”

15.pantu pieteicējam ir pienākums ziņot nodokļu administrācijai par visiem gūtajiem

ienākumiem. Savukārt atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta

pirmajai daļai un 28.panta 2.un 4.punktam nodokļa aprēķināšanu un maksāšanu budžetā

veic maksātājs, tātad pietiecējs.

[3.3] Pieteicēja darījumu partneri uz Valsts ieņēmumu dienesta uzaicinājumiem

nav atsaukušies un grāmatvedības uzskaites dokumentus pārbaudei nav iesnieguši, līdz

ar to nav iespējams pārbaudīt, vai pieteicējs ir veicis inkaso pakalpojumus, un vai

uzņēmumu grāmatvedības uzskaites reģistros ir iegrāmatoti pieteicēja pārbaudei

iesniegti kases ieņēmumu orderi.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā tiesai

norādītajiem argumentiem.

[5] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz

paskaidrojumos tiesai un pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa

dalībnieku paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir daļēji pamatots un tamdēļ daļēji

apmierināms.

[7] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka ar lēmumu par audita rezultātiem

pieteicējam papildus nomaksai budžetā aprēķināti Ls 175 875,69, no tiem: iedzīvotāju

ienākuma nodoklis Ls 95 377,27, soda nauda Ls 47 688,64 un nokavējuma nauda

Ls 32 809,78 (lietas 137.lapa). Lēmums par audita rezultātiem atstāts negrozīts ar

reģionālās iestādes lēmumu (lietas 121.-133.lapa). Savukārt minētais lēmums atstāts

negrozīts ar pārsūdzēto lēmumu (lietas 8.-32.lapa).

Auditā konstatēts, ka pieteicējs 2006.gadā no juridiskajām personām

SIA „Hiters”, SIA „SD Līnija”, SIA „Sendora”, SIA „Alsato”, SIA „Armalar”, SIA

„AIZ”, SIA „Maksvers, SIA Kseon”, SIA „Sepler”, SIA „Vertims”, SIA „MobiCom”,

SIA Vustres” un fiziskās personas A.R. saņēma naudas līdzekļus Ls 381 891,7 apmērā.

Proti, no SIA „SD Līnija”, SIA „Alsato”, SIA „Sendora” un SIA „Hiters”

kredītiestādēs esošajiem norēķinu kontiem pieteicējam izmaksāti attiecīgi Ls 41 928,

Ls 11 500, Ls 65 200 un Ls 17 000 (lietas I sējuma 143.-144.lapa). Savukārt no

SIA „AIZ”, SIA „Armalar”, SIA „Vertims”, SIA „Maksvers”, SIA „Kseon”,

SIA „MobiCon”, SIA „Sepler”, SIA „Vusters” pieteicējs norēķinu kontos 2006.gadā

saņēmis naudas līdzekļus attiecīgi Ls 76 820, Ls 1770, Ls 140 686, Ls 7800, Ls 15 165,

Ls 2000, Ls 750 un Ls 922,70 apmērā (lietas I sējuma 144.-145.lapa). Kontu izrakstos

kā maksājumu pamatojumi norādīti dažādi mērķi, piemēram, izmaksa, saimnieciskajām

vajadzībām, parāda atmaksa, par darbu, iemaksa darbinieka kontā, darba apmaksa,

cesija. Tāpat konstatēts, ka pieteicējs norēķinu kontā saņēmis naudas līdzekļus no A.R.

par kopējo summu Ls 18 350 apmērā. Audita ietvaros nav gūti pierādījumi par Ls 350

saņemšanu no A.R. (lietas I sējuma 155.-156.lapa).

Tāpat auditā konstatēts (lietas I sējuma 150.-153.lapa), ka pieteicējam darba

tiesiskās attiecības 2006.gadā bija ar četrām norādītajām juridiskajām personām, proti,

ar SIA „AIZ” (no 2006.gada 19.maija līdz 31.decembrim), SIA „Armalar” (no

2006.gada 26.maija līdz 31.decembrim), SIA „Maksvers” (no 2006.gada 1.janvāra līdz

31.decembrim) un SIA „Vertims” (no 2006.gada 16.janvāra līdz 1.jūnijam). Šie

uzņēmumi, veicot naudas līdzekļu pārskaitījumus pieteicējam, kā maksājuma mērķus

norādījušas šādus pamatojumus – avansa norēķiniem, parāda atmaksai, norēķiniem

skaidrā naudā, samaksa pēc 2006.gada 13.marta līguma.

Pamatojoties uz auditā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem, par kuriem lietā

strīds nepastāv, Valsts ieņēmumu dienests secināja, ka pieteicēja gūtie ienākumi

atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punktam

kvalificējami kā citi ar nodokli apliekamie ienākumi. Šādu secinājumu Valsts

ieņēmumu dienests pamatoja ar apstākli, ka starp pieteicēju un uzņēmumiem – naudas

līdzekļu izmaksātājiem nepastāv darba tiesiskās attiecības. Tāpat Valsts ieņēmumu

dienests secināja, ka lietā iegūtie pierādījumi neliecina, ka saņemtie ienākumi ir ar

nodokli neapliekami ienākumi.

[8] Likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 3.pants (tiesību normas

redakcijā, kas bija spēkā ienākumu rašanās laikā) noteic ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli apliekamo objektu, un atbilstoši 3.panta otrajai daļai iekšzemes nodokļa

maksātāja gada apliekamais ienākums ir viņa gada (mēneša) ienākums, izņemot šā

likuma 9.pantā minētos neapliekamos ienākumus, no kura tiek atskaitīti šā likuma

10.pantā noteiktie attaisnotie izdevumi, maksātāja gada (mēneša) neapliekamais

minimums un šā likuma 13.pantā noteiktie atvieglojumi.

Tādējādi minētā tiesību norma nosaka vispārēju ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli apliekamā objekta noteikšanas principu, ka visi maksātāja taksācijas perioda

(kalendārā gada) laikā gūtie ienākumi ir apliekami ar nodokli, izņemot tos ienākumus,

kas likumā ir minēti kā atbrīvojami no aplikšanas, t.i., ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

neapliekami ienākumi.

Tādu pašu noteikumu satur arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

8.pants, kas nosaka gada apliekamā ienākuma avotus. Šajā tiesību normā cita starpā

(8.panta trešās daļas 11.punktā) ir noteikts, ka pie pārējiem fiziskās personas

ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti visi citi ienākumi, kas nav

minēti šā likuma 9.pantā. Tādējādi visi ienākumi, kas ir minēti likuma 9.pantā, ir

neapliekami ienākumi, proti, tie ir atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli.

Ievērojot minēto, tiesai jāpārbauda, vai lietā iegūtie pierādījumi apliecina, ka

pieteicējs ir saņēmis tādus ienākumus, kuri likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

izpratnē nav atbrīvojami no aplikšanas ar nodokli.

[9] Pieteicējs norādījis, ka juridiskās un fiziskās personas, no kurām pieteicējs

saņēmis naudas līdzekļus, pieteicējam ir pārskaitījušas aizdevumus, kurus pieteicējs

izņēmis no saviem norēķinu kontiem un vēlāk ieskaitījis tos uzņēmumu kasēs. Tāpat

pieteicējs paskaidroja, ka juridiskajām personām – naudas līdzekļu izmaksātājiem ir

sniedzis inkaso pakalpojumus, kuru rezultātā no uzņēmumu norēķinu kontiem izņēmis

attiecīgās naudas summas un pēc tam tās iemaksājis šo uzņēmumu kasēs. Arī tos

naudas līdzekļus, kas pārskaitīti uz pieteicēja norēķinu kontiem, pieteicējs iemaksāja

uzņēmumu kasēs, un tie nav palikuši pieteicēja rīcībā.

Pieteicēja ieskatā minēto apstiprina šādi rakstveida pierādījumi: līgumi par

inkasācijas pakalpojumiem (lietas II sējuma 3.-10.lapa), aizdevuma līgumi (lietas

II sējuma 50.-51., 53.-67., 74.-83. un 161.lapa), uzņēmumu kases izdevumu un

ieņēmumu orderi (lietas II sējuma 27.-43., 52., 71., 73., 94.-111., 116., 119., 122., 125.,

128., 131., 134., 136., 141., 143., 145., 147., 162.-173. un 188.lapa) un darbu

pieņemšanas-nodošanas akti (lietas II sējuma 44.-49., 70., 72., 115., 118., 121., 124.,

127., 130., 133., 135., 140., 142., 144., 146. un 189.lapa).

Saskaņā ar līgumiem par inkasācijas pakalpojumiem pieteicējs kā izpildītājs

izpilda šādus pakalpojumus: sniedz konsultācijas par inkasācijas jautājumiem, plāno

inkasācijas procesu, kā arī sniedz inkasācijas pakalpojumus. Norādīto pakalpojumu

ietvaros pieteicējam ir pienākums konsultēt pasūtītājus mutiski pieteicēja atrašanās

vietā, kā arī telefonsarunu ceļā un ar elektroniskā pasta starpniecību, rakstveidā

sagatavot uzziņas par jautājumiem, ko pasūtītāji iesnieguši rakstveidā, veikt

grāmatvedības dokumentu apstrādi, uzskaiti, kontroli u.tml. grāmatvedības uzdevumus

atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem par grāmatvedību, pārbaudīt

finanšu dokumentu pareizību, gatavot, kārtot un saglabāt finanšu pārskatus,

grāmatvedības reģistrus, attaisnojuma dokumentus un grāmatvedības organizācijas

dokumentus, neizpaust grāmatvedībā esošo informāciju, kas uzskatāma par pasūtītāju

uzņēmumu komercnoslēpumu, kā arī veikt citas nepieciešamās grāmatvedības uzskaites

funkcijas. Savukārt saskaņā ar aizdevuma līgumiem pieteicējs no juridiskajām un

fiziskajām personām saņem naudas līdzekļus līgumos norādītajos apmēros, ievērojot

līgumos paredzētos nosacījumus.

Kases izdevumu orderu un kases ieņēmumu orderu pamatojumā norādīts, ka tie

izrakstīti saskaņā ar inkasācijas līgumu, atsevišķos kases ieņēmumu orderos norādīts –

aizdevuma atgriešana, procentu maksājumi, kases papildināšana no bankas konta,

avansa norēķina atgriešana. Darbu pieņemšanas-nodošanas akti sastādīti par to, ka

pieteicējs kā izpildītājs juridiskajām personām kā pasūtītājiem ir sniedzis inkasācijas

pakalpojumus saskaņā ar līgumiem par inkasācijas pakalpojumiem.

[10] Atbildētājs pārsūdzētajā lēmumā norādījis, ka norādītie pieteicēja

pierādījumi nepierāda aizdevuma izsniegšanas faktu un inkasācijas pakalpojumu

sniegšanu, kā arī neapstiprina, ka pieteicējs no norēķinu kontiem izņemtos naudas

līdzekļus ir iemaksājis uzņēmumu kasēs. Šāda secinājuma pamatošanai atbildētājs

tostarp ir atsaucies uz lietā nopratinātajām liecinieku liecībām un saņemtajiem

paskaidrojumiem.

[10.1] J.A. (SIA „Hiters” amatpersona) 2007.gada 7.augustā liecināja (lietas II

sējuma 12.-13.lapa), ka no 2006.gada 20.marta viņš ir SIA „Hiters” amatpersona un

bija vienīgais darbinieks un amatpersona, tādējādi var apgalvot, ka ne viņš, ne arī kāds

cits komercdarbību SIA „Hiters” vārdā nav veicis, uzņēmumam darījumu partneru

nebija, grāmatvedības dokumentu nav. Vienlaikus liecībā norādīts, ka J.A. sākotnējais

nodoms bijis kļūt par fiktīvu amatpersonu. Minētos apstākļus J.A. apstiprināja arī

2009.gada 13.martā sniegtajā paskaidrojumā (lietas II sējuma 137.lapa), norādot, ka

nezina, kur atrodas SIA „Hiters” grāmatvedības dokumenti, deklarācijas un pārskatus

nav sastādījis un nav tos iesniedzis Valsts ieņēmumu dienestam. Pieteicēju J.A. nepazīst

un nekādus darījumus ar viņu nav veicis. Pieteicējs naudas līdzekļus J.A. nav nodevis,

nekādi dokumenti par naudas līdzekļu nodošanu viņa rīcībā nav, jo tādi darījumi nav

notikuši.

[10.2] E.B. (SIA „SD Līnija” amatpersona) 2007.gada 14.augustā liecināja

(lietas II sējuma 14.-15.lapa), ka viņš personīgi pazīst pieteicēju, bet neatceras, kādas

naudas summas un kādam mērķim viņš izņēma, viņu starpā bija lietišķas attiecības. Uz

liecināšanas brīdi nevarēja izskaidrot, kur atrodas uzņēmuma grāmatvedības

dokumenti. Savukārt 2009.gada 27.aprīlī Valsts ieņēmumu dienestam iesniegtajā

paskaidrojumā (lietas II sējuma 112.-113.lapa) E.B. norādījis konkrētas summas, kādas

no SIA „SD Līnija” konta ar čeka starpniecību izmaksājis pieteicējam. Pilnvarojis

pieteicēju izņemt naudas summas no SIA „SD Līnija” kontiem un piegādāt norādītajā

vietā.

[10.3] V.F. (SIA „Alsato” amatpersona) 2008.gada 1.jūlijā liecināja (lietas II

sējuma 16.lapa), ka par SIA „Alsato” nekad nav dzirdējis, nav bijis šī uzņēmuma

direktors un nezina, kur firma atrodas, kā arī nezina, kas un kādēļ ieskaitīja naudu SIA

„Alsato” norēķinu kontos. Pieteicēju V.F. nepazīst.

[10.4] A.R. (SIA „Sendora” amatpersona) 2008.gada 1.jūlijā liecināja (lietas II

sējuma 11.lapa), ka uzņēmuma grāmatvedības dokumenti viņam nav pieejami, un viņš

nezina, kur tie ir. Pieteicēju A.R. pazīst, pieteicējs noņēma no uzņēmuma norēķinu

konta Ls 65 200; bet neatceras, vai pieteicējs tos atdeva atpakaļ. Iespējams pieteicējam

bija vajadzīga nauda un A.R. viņam to iedeva. Savukārt 2009.gada 14.aprīļa

paskaidrojumā (lietas II sējuma 20.-21.lapa) A.R. norādījis, ka starp SIA „Sendora” un

pieteicēju tika noslēgts inkasācijas pakalpojumu līgums. Taču tā kā grāmatvedības

dokumenti par 2006.gadu ir neatgriezeniski gājuši bojā, tad A.R. Valsts ieņēmumu

dienestam nosūtījis tikai to dokumentu daļu, kura nav gājusi bojā – līgumu par

inkasācijas pakalpojumiem, kases ieņēmumu un izdevumus orderus, kases grāmatas un

darbu pieņemšanas-nodošanas aktus. Lietā ir arī A.R. rakstveida apliecinājums par to,

ka SIA „Sendora” izmantojusi pieteicēja pakalpojumus saskaņā ar līgumu par

inkasācijas pakalpojumu sniegšanu (lietas II sējuma 22.-23.lapa) un ka A.R. saskaņā ar

aizdevuma līgumu aizņēmies no pieteicēja naudu Ls 10 000 un Ls 80000 apmērā (lietas

II sējuma 24.-25.lapa), personas paraksta īstumu apliecinājusi zvērināta notāre.

[10.5] V.Z. (SIA „Kseon” amatpersona) 2009.gada 25.maijā paskaidroja (lietas

II sējuma 149.lapa), ka SIA „Kseon” izmantoja pieteicēja pakalpojumus, par ko tika

sastādīti darījumu apliecinošie dokumenti (akti un kases ieņēmumu/izdevumu orderi).

Taču tā kā V.Z. kopš 2007.gada nav SIA „Kseon” amatpersona, viņa nevar iesniegt

attiecīgus uzņēmuma grāmatvedības dokumentus.

[10.6] E.D. (SIA „MobiCon” amatpersona) 2009.gada 26.maijā paskaidroja

(lietas II sējuma 187.lapa), ka ar pieteicēju noslēdzis līgumu par inkasācijas

pakalpojumiem. SIA „MobiCon” objektā „Stūrmaņu iela” veicis remontdarbus un bijis

nepieciešams norēķināties ar darbu izpildītāju. SIA „MobiCon” bijis pieņemts izmantot

bankas čekus skaidras naudas izmaksai, ja norēķinu summa nepārsniedza Ls 200.

Pieteicējam nav bijis iespējams ierasties SIA „MobiCon” birojā, lai saņemtu bankas

čeku skaidras naudas izņemšanai, tādēļ nepieciešamā naudas summa pārskaitīta uz

pieteicēja personīgo kontu. Pieteicējs naudas summu nogādājis pilnā apmērā, par ko

sastādīti darījumu apliecinoši dokumenti.

[11] No liecinieku nopratināšanas protokolos nostiprinātajām liecībām izriet, ka

SIA „SD Līnija” amatpersona par izņemto naudu un pieteicēju neko konkrētu pateikt

nevar, SIA „Alsato” amatpersona noliedz, ka būtu dibinājusi šo uzņēmumu un veikusi

darījumus ar pieteicēju, SIA „Sendora” amatpersona neatceras, kādam mērķim

pieteicējam tika izsniegta nauda, savukārt SIA „Hiters” amatpersona darījumus ar

pieteicēju un naudas saņemšanas faktu pilnībā noliedz. Savukārt vēlāk sniegtajos

paskaidrojumos tās pašas SIA „SD Līnija” un SIA „Sendora” amatpersonas norāda, ka

starp pieteicēju un attiecīgajām kapitālsabiedrībām bija noslēgti inkasācijas

pakalpojumu līgumi. Paskaidro, ka naudas summas tikušas izsniegtas no bankas konta,

tāpat spēj izskaidrot, kādam mērķim tās tikušas noņemtas.

Tādējādi tiesas ieskatā lietā ir pretrunīgi paskaidrojumi, kas atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmajai daļai vērtējami kopsakarā ar

pārējiem lietā iegūtiem pierādījumiem un noskaidrotiem apstākļiem, tostarp paša

pieteicēja paskaidrojumiem.

[11.1] Pieteicējs, apliecinot savas darījumu un aizdevuma attiecības ar

fiziskajām un juridiskajām personām, ir iesniedzis privāttiesiskus dokumentus, proti,

aizdevuma līgumus, līgumus par inkasācijas pakalpojumiem, darbu pieņemšanas-

nodošanas aktus, kā arī kases ieņēmumu un izdevumu orderus. Tiesas ieskatā

privāttiesiska rakstura dokumentu esība pati par sevi neliecina par darījuma esamību

jeb, citiem vārdiem sakot, ja starp personām tiek noslēgts privāttiesisks darījums,

tostarp arī darījums par pakalpojumu sniegšanu, tas automātiski nenozīmē, ka šāds

darījums ir noticis. Ir nepieciešams vērtēt visus pierādījumus kopumā. Šādos apstākļos

tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja norādi, ka ir svarīgi konstatēt, vai un kā šie darījumi

ir atspoguļoti juridisko personu grāmatvedības pirmdokumentos un uzskaites reģistros,

jo saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2.pantu grāmatvedībā uzskatāmi

atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts un notikums,

kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Tādējādi tas vien, ka pieteicējs ir

iesniedzis kases ieņēmumu un izdevumu orderus, nenozīmē, ka tajos norādītās naudas

summas ir iemaksātas uzņēmumu kasēs. Lai varētu izdarīt viennozīmīgu un

nepārprotamu secinājumu šajā sakarā, ir nepieciešams noskaidrot, vai uzņēmumi ir

veikuši attiecīgos grāmatvedības kontējumus, iegrāmatojot kases orderos norādītās

summas, un vai saņemtās naudas summas ir atspoguļojuši bilances posteņos.

Tiesa no lietas materiāliem (lietas I sējuma 47.-67.lapa) konstatē, ka Valsts

ieņēmumu dienests pieteicēja norādītajiem darījumu partneriem ir nosūtījis vēstules par

pārbaudes veikšanu darījumos ar pieteicēju, taču neviens no šiem uzņēmumiem

neatsaucās un informāciju par savstarpējiem darījumiem ar pieteicēju neiesniedza.

Tikai SIA „Armalar” amatpersona V.B. atbildētājam 2009.gada 9.jūnijā nosūtītajā

vēstulē (lietas II sējuma 190.lapa) norādījis, ka tā rīcībā nav uzņēmuma dokumentu par

2006.gadu, jo, kad V.B. ieguvis uzņēmumu, dokumentu par 2006.gadu neesot bijis. Kā

V.B. paskaidrots, tie esot neatgriezeniski sabojāti. Līdz ar to tiesa secina, ka lietā nav

gūts apstiprinājums apstāklim, ka juridiskās personas – naudas līdzekļu izmaksātāji no

pieteicēja saņemtos naudas līdzekļus ir iegrāmatojušas savos grāmatvedības reģistros,

kā to apgalvo pieteicējs.

Turklāt tiesa no audita pārskata secina, ka Valsts ieņēmumu dienestam

pieteicēja darījumu partneru grāmatvedības dokumentus nebija iespējams iegūt, arī

veicot auditu pieteicēja darījumu partneriem. Tā, piemēram, audita pārskata 16.lappusē

norādīts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde laika posmā no

2007.gada 26.novembra līdz 2007.gada 28.decembrim veica nodokļu auditu SIA „SD

Līnija”. Taču uzņēmuma amatpersona E.B. saimnieciskās darbības dokumentus un

grāmatvedības reģistrus pārbaudei neiesniedza. Tādējādi arī šis apstāklis liecina, ka

pieteicēja darījumu partneri ir uzņēmumi, kas neierodas Valsts ieņēmumu dienestā un

neiesniedz pārbaudei nepieciešamos grāmatvedības dokumentus, no kuriem būtu

izdarāms secinājums par darījumu faktisko esamību starp pieteicēju un attiecīgajiem

uzņēmumiem.

Tiesa piekrīt pieteikumā norādītajam iebildumam, ka pieteicējs nevar būt

atbildīgs par juridisko personu darbību, tām neiesniedzot normatīvajos aktos paredzētos

pārskatus un deklarācijas, kā arī grāmatvedības dokumentus. Taču tiesa šo apstākli

vērtē kopsakarā ar visiem lietā noskaidrotajiem apstākļiem un iegūtajiem

pierādījumiem, tostarp ar pieteicēja iesniegtajiem kases orderiem un darbu

pieņemšanas-nodošanas aktiem. Tiesas ieskatā apstāklis, ka neviens no pieteicēja

uzrādītajiem darījumu partneriem neatsaucas tieši uz Valsts ieņēmumu dienesta

uzaicinājumiem un neiesniedz atbildētāja pieprasītos dokumentus, ir papildus nianse,

kas norāda uz darījumu faktisko neesamību starp pieteicēju un tā norādītajiem

uzņēmumiem. Uz to netieši norāda arī apstāklis, ka to uzņēmumu amatpersonas, kuras

Valsts ieņēmumu dienestam nosūtījušas rakstveida paskaidrojumus, norādījušas, ka

dokumentus tieši par 2006.gadu, kad pēc pieteicēja vārdiem notika inkasācijas darījumi,

iesniegt nevar, jo tie neatgriezeniski ir gājuši bojā.

[11.2] Tāpat tiesa nepiešķir ticamību E.B. un A.R. atbildētājam vēlāk

sniegtajiem paskaidrojumiem.

E.B. 2009.gada 27.aprīļa paskaidrojumā apstiprina darījumus starp SIA „SD

Līnija” un pieteicēju, norādot, ka bija pilnvarojis pieteicēju no uzņēmuma norēķinu

kontiem izņemt naudas līdzekļus, kurus pieteicējs pēc tam iemaksāja SIA „SD Līnija”

kasē. Līdzīga satura paskaidrojumu 2009.gada 14.aprīlī sniedzis A.R., norādot, ka SIA

„Sendora” esot izmantojusi pieteicēja sniegtos inkasācijas pakalpojumus, proti, naudas

pārvadājumus no bankas uz struktūrvienībām firmas vajadzībām.

Pirmkārt, minētās personas sākotnējās liecības snieguša pēc Valsts ieņēmumu

dienesta amatpersonu pieprasījuma, personas ir brīdinātas par kriminālatbildību par

apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. Savukārt paskaidrojumi, kurā darījumu attiecības ar

pieteicēju pilnībā tiek atzītas, papildus norādot konkrētas naudas summas, atbildētājam

iesniegti gandrīz divus gadus vēlāk. Turklāt, ja A.R. liecinieka nopratināšanas protokolā

nostiprinātajā liecībā norādījis, ka viņam ir grūti atcerēties visu, jo kopš brīža, kad

firma pārstāja strādāt ir pagājuši divi gadi, un iespējams viņš ir daļēji kļūdījies, tad

tiesai rodas šaubas par ziņu patiesumu, kas norādītas vēlāk sniegtajā paskaidrojumā.

Otrkārt, sniedzot liecības pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma, kas

fiksētas liecinieka nopratināšanas protokolā, nedz E.B., nedz A.R. nespēja atcerēties

konkrētas darījuma attiecības ar pieteicēju un to apmērus, kā arī nevarēja paskaidrot,

kur atrodas to pārstāvēto sabiedrību grāmatvedības uzskaites dokumenti. Turpretim

vēlāk sniegtajā paskaidrojumā gan E.B., gan A.R. snieguši precīzu informāciju par

darījumiem starp pieteicēju un attiecīgi katra pārstāvēto uzņēmumu, nepaskaidrojot,

kādu iemeslu dēļ paskaidrojumā, kas sniegts pēc atbildētāja pieprasījuma, šāda satura

informācija netika sniegta.

Treškārt, tiesas ieskatā paskaidrojuma saturu par neapšaubāmu un neapstrīdamu

nepadara fakts, ka paskaidrojuma sniedzēja paraksta īstumu ir apstiprinājis notārs.

Saskaņā ar Notariāta likuma 116.pantu dokumenti, uz kuriem apliecināts tikai parakstu

īstums, atzīstami par privātiem dokumentiem, par kuru saturu zvērināts notārs neatbild,

kas atzīmējams apliecinājumā. Tiesa konstatē, ka E.B. paskaidrojumā norādīts, ka

notārs apliecina tikai parakstu īstumu, dokuments atzīstams par privātu dokumentu, un

notārs par tā saturu neatbild.

Tāpat tiesa, vērtējot pieteicēja sadarbības partneru – dažādo komercsabiedrību

amatpersonu liecības un paskaidrojumus, ņem vērā pieteicēja tiesas sēdē izklāstītos

paskaidrojumus. Kā norādīja pieteicējs, SIA „Hiters” amatpersonu J.A. un

SIA „Alsato” amatpersonu V.F. viņš personīgi nepazīst. Tas atbilst gan J.A., gan V.F.

liecinātajam. Pieteicējs darījumus ar abām minētajām komercsabiedrībām kārtojis caur

E.D., kurš bijis arī SIA „MobiCon” amatpersona. Arī minētais apstāklis, ka gan SIA

„Hiters”, gan SIA „Alsato” vārdā faktiski darbojās cita persona, bet to komercreģistrā

ierakstītās amatpersonas faktiski uzskatāmas par fiktīvām, rada tiesai šaubas par šo

darījumu patiesumu. Šāds tiesas ieskats apstiprinās arī ar J.A. liecināto, ka viņa

sākotnējais nodoms bijis kļūt par fiktīvu amatpersonu.

Arī apstāklis, ka pieteicēja sadarbības partneru amatpersonas neieradās uz tiesas

sēdi pēc tiesas izsaukuma, netieši norāda uz faktu, ka minētās amatpersonas ir bijušas

fiktīvas un faktiski šo komercsabiedrību vārdā inkasācijas pakalpojumu līgumus ar

pieteicēju nav slēgušas un no šiem darījumiem izrietošās saistības nav pildījušas.

Ņemot vērā minēto, tiesa apšauba, ka komercsabiedrībām, ar kurām pieteicējs

slēdzis darījumus par inkasācijas pakalpojumu sniegšanu, vispār šādi pakalpojumi bija

nepieciešami. Līdz ar to tiesa no lietā esošajiem materiāliem negūst pārliecību, ka

inkasācijas pakalpojumi faktiski tika sniegti. Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu Valsts

ieņēmumu dienesta secināto, ka pieteicēja sadarbības amatpersonu paskaidrojumi par

darījumiem ar pieteicēju bez papildu apliecinošiem pierādījuma dokumentiem

nepierāda faktu, ka pieteicējs patiesi būtu sniedzis inkasācijas pakalpojumus.

[11.3] Tiesa apšauba arī pieteicēja noslēgto aizdevuma līgumu ar SIA „AIZ”,

SIA „Vertims”, SIA „Sepler” patiesumu. Tiesa nepiešķir ticamību pieteicēja tiesas sēdē

sniegtajiem paskaidrojumiem par to, ka pieteicējs vēlējās iegādāties drukāšanas iekārtu.

Tiesa neguva pārliecību, kādam mērķim pieteicējam bija nepieciešams ar dienas vai

dažu dienu starpību 2006.gada februārī un martā bija nepieciešams aizņemties no

SIA „Vertims” dažādas naudas summas – kopsummā Ls 25890 apmērā un no

SIA „Sepler” Ls 750. Tā paša gada jūlijā pieteicējs no SIA „AIZ” aizņēmies Ls 9000.

Tā kā Valsts ieņēmumu dienests nav apšaubījis pieteicēja noslēgto aizdevuma

līgumu ar fiziskajām personām patiesumu, tiesa minēto darījumu ticamību nevērtē.

Vienlaikus tas tiesai neliedz izmantot ziņas par šiem faktiem, vērtējot pieteicēja rīcību

ar finanšu līdzekļiem. Proti, tiesa negūst saprātīgu izskaidrojumu, kādēļ pieteicējam, ja

viņam pašam ir kredītsaistības finanšu iestādē, par ko lietā nav strīda, kā arī virkne citu

aizņēmumu, vienlaikus ir nepieciešams aizdot dažāda apmēra naudas summas

fiziskajām personām (A.B. – Ls 27090, A.R. – Ls 18000). Turklāt pieteicējs par finanšu

līdzekļu izmantošanu saskaņā ar SIA „Sepler” un SIA „AIZ” noslēgtajiem aizdevuma

līgumiem bija apņēmies maksāt lielākus procentus, nekā bija paredzēts līgumos,

saskaņā ar kuriem pieteicējs naudu aizdeva tālāk citām fiziskajām personām. Tāpat,

piemēram, saskaņā ar SIA „Sepler” noslēgto aizdevuma līgumu pieteicējs par

aizņēmuma Ls 750 apmērā lietošanu kā nodrošinājumu bija ieķīlājis sev piederošo

automašīnu. Savukārt no fiziskajām personām saistību nodrošinājums netika pieprasīts.

Tāpat tiesas rīcībā nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka minētie aizdevumi

faktiski ir atmaksāti. Šo komercsabiedrību amatpersonu izvairīgā attieksme pret Valsts

ieņēmumu dienesta uzaicinājumiem sniegt informāciju par aizdevuma līgumiem un

veikt detalizētu grāmatvedības dokumentu pārbaudi saistībā ar minēto, rada šaubas par

šo darījumu ticamību. Līdz ar to tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja secināto, ka

iesniegtie aizdevuma līgumi, kases ieņēmumu un kases izdevuma orderi bez papildus

pierādījumiem nekalpo par pietiecēja aizdevuma līgumu esību apliecinošiem

pierādījumiem.

Lietā nav arī pierādījumu par Ls 350 apmērā saņemšanu no A.R.. Par šo summu

no pieteicēja nedz iestādē, nedz tiesā nav saņemti attaisnojuma dokumenti. Arī A.R.

liecinieka nopratināšanas protokolā nostiprinātajā liecībā un paskaidrojumos iestādei

nav skaidrojuma šādas summas samaksas pieteicējam mērķim.

[11.4] Tiesa nav guvusi pārliecību arī par faktu, ka SIA „Maksvers” būtu bijis

parādā pieteicējam neizmaksātu algas uzkrājumu Ls 922,70 apmērā, kā rezultātā

noslēgts cesijas līgums starp minētajām personām un SIA „Vusters” (lietas II sējuma

150.lapa).

Pirmkārt, ar lietā esošajiem materiāliem neapstiprinās fakts, ka pieteicējs nebūtu

saņēmis algu SIA „Maksvers” un tā rezultātā būtu izveidojies pieteicējam neizmaksātās

algas uzkrājums. No audita pārskata (pārskata 31.lappuse) tiesa konstatē, ka

SIA „Maksvers” par darījumiem ar pieteicēju 2006.gadā nav iesniegusi nevienu

pārskatu – paziņojumu par personai izmaksātajām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

neapliekamajām summām. Minētā sabiedrība nav atsaukusies Valsts ieņēmumu

dienesta uzaicinājumam sniegt informāciju vai iesniegt grāmatvedības dokumentus

tematiskās pārbaudes veikšanai. Arī pats pieteicējs nav iesniedzis šādu atbildētāja

secinājumu noliedzošus pierādījumus.

Otrkārt, pieteicējs tiesas sēdē uz tiesas jautājumu, par ko SIA „Maksvers” bija

parādā pieteicējam Ls 922,70, atbildēja, ka par preci (reklāmas produkciju).

Tādējādi minētais kopsakarā rada tiesai šaubas, ka naudas līdzekļi Ls 922,70

apmērā, kurus SIA „Vusters” saskaņā ar noslēgto cesijas līgumu pārskaitīja uz

pieteicēja kontu, būtu bijis SIA „Maksvers” parāds par pieteicējam neizmaksāto algu.

Tāpat lietā nav pierādījumu par pieteicēja no SIA „Maksvers” saņemto naudas

līdzekļu Ls 7800 apmērā iemaksas pieteicēja kontā mērķi.

[12] Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja secināto, ka pieteicējs

2006.gadā ir papildus guvis ienākumus Ls 381 891,70 apmērā.

[13] Pieteikumā norādīts, ka pārsūdzētais lēmums ir atceļams ne tikai tāpēc, ka

VID prettiesiski nav atzinis pieteicēja darījuma attiecības ar personām, no kurām

saņēmis naudas līdzekļus, bet arī tāpēc, ka ir nepareizi noteicis personu, kurai ir

pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli no

pieteicējam izmaksātajiem naudas līdzekļiem Ls 381 891,70 apmērā. Proti, pieteicējs

pauž viedokli, ka atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta

desmitajai daļai pienākums ieturēt nodokli no izmaksātajām naudas summām bija tieši

juridiskajām un fiziskajām personām kā ienākuma izmaksātājiem, savukārt Valsts

ieņēmumu dienests uzskata, ka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanu un

iemaksāšanu budžetā ir atbildīgs pieteicējs, jo saņemtie naudas līdzekļi kvalificējami kā

ar nodokli apliekami ienākumi atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

8.panta trešās daļas 11.punktam.

[14] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.pantu iedzīvotāju

ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas

sastāv no: 1) algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā

darba devējs; 2) patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par

atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu; 3) nodokļa par ienākumiem no

saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no

citiem ienākuma avotiem.

Atbilstoši šī panta otrajai daļai nodoklis tiek aprēķināts un iemaksāts budžetā

divējādā kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un rezumējošā

kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2.panta „Nodokļa maksātāji”

1.punkts noteic, ka nodokli maksā fiziskās personas, kas atbilstoši likumam „Par

nodokļiem un nodevām” ir iekšzemes nodokļu maksātāji un taksācijas periodā

(kalendārajā gadā) ir guvuši ienākumus Latvijas Republikā (..).

Saskaņā ar šā likuma 4.panta „Nodokļa aprēķināšanas un ņemšanas veids”

pirmās daļas 3.punktu nodokli aprēķina un budžetā iemaksā no šā likuma 1.panta

pirmās daļas 3.punktā minētajiem ienākumiem (..) – maksātājs.

Nodokļa ieturēšanas un maksāšanas kārtība noteikta likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” IV nodaļā.

[15] Tiesa jau iepriekš konstatēja, ka pieteicēja saņemtie naudas līdzekļi nav

saistīti ar darba attiecībām, tādējādi secināms, ka no saņemtajām naudas summām

nebija ieturams algas nodoklis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktajā

kārtībā un apmērā. Secīgi tiesai jānoskaidro kārtība, kādā ieturams nodoklis no

izmaksātajiem ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba attiecībām.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta „Algas nodokļa ieturēšana

un maksāšana un nodokļa ieturēšana no ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba

attiecībām” desmitā daļā, uz kuru pamatojas pieteicējs, noteic, ka no fiziskās personas

ienākumiem, kurus izmaksā komersanti, kooperatīvās sabiedrības, nerezidentu

pastāvīgās pārstāvniecības, iestādes, organizācijas, biedrības, nodibinājumi un fiziskās

personas, kuras reģistrētas kā saimnieciskās darbības veicējas, ja tie nav saistīti ar darba

attiecībām un nav atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli, ienākuma izmaksātājs ietur

nodokli ienākuma izmaksas vietā un iemaksā to budžetā ne vēlāk kā ienākuma

izmaksas mēnesim sekojošā mēneša piektajā datumā. Atbilstoši šīs daļas 7.punktam pie

šādiem ienākumiem pieder ieņēmumi no saimnieciskās darbības, ko veic fiziskā

persona, kurai nav izsniegts Valsts ieņēmumu dienesta apliecinājums par reģistrēšanos

saimnieciskās darbības veicēja statusā, izņemot ieņēmumus no lauksaimnieciskās

produkcijas ražošanas.

[16] Pieteicējs norādījis, ka lietā nepastāv strīds par to, ka pieteicējs nav

reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. Tādējādi pieteicējs uzskata, ka atbilstoši

norādītajām tiesību normām tieši ienākuma izmaksātājiem ir pienākums aprēķināt un

iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Tiesa šādu pieteicēja apgalvojumu uzskata par nepamatotu.

[17] Tiesa jau iepriekš konstatēja, ka lietā iegūtie pierādījumi neapliecina inkaso

pakalpojumu sniegšanas faktu ienākumu izmaksātājiem. Citiem vārdiem, atbilstoši

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta desmitās daļas 7.punktam tiesa

nav konstatējusi, ka pieteicējs ir veicis saimniecisko darbību, kuras ietvaros izmaksātās

summas bija jādeklarē un nodoklis no tām jāietur ienākuma izmaksātājiem sakarā ar to,

ka pieteicējs nav reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības

veicējs.

No iepriekš spriedumā citētajām likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

2.panta 1.punkta un 4.panta pirmās daļas 3.punkta tiesību normām izriet, ka nodokļa

aprēķināšanu un iemaksāšanu valsts budžetā veic maksātājs jeb fiziskā persona.

Izskatāmās lietas ietvaros tas ir pieteicējs. Minētais secinājums izriet arī no citām

tiesību normām. Tā kā lietā nepastāv strīds, ka pieteicējs saņemtos naudas līdzekļus ir

guvis kā nesaistītus ar darba tiesiskajām attiecībām, tad algas nodoklis par tām nav

maksājams. Līdz ar to atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta

otrajai daļai nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā. Secīgi šī likuma 19.panta pirmā

daļa noteic, ka nodokļa aprēķināšanu un iemaksāšanu valsts budžetā rezumējošā kārtībā

veic maksātājs, tātad pieteicējs. Savukārt atbilstoši šā likuma 28.panta 2. un 4.punktam

nodokļa maksātājam ir pienākums šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā iemaksāt

budžetā nodokli, kā arī uzglabāt ieņēmumus un attaisnotos izdevumus apliecinošos

dokumentus vismaz trīs gadus pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņa un

uzrādīt šos dokumentus vai iesniegt to kopijas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai

iestādei pēc tās pieprasījuma.

Pieteicēja pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma

nodokli tieši izriet arī no vairākām likuma „Par nodokļiem un nodevām” tiesību

normām. Tā, piemēram, atbilstoši šā likuma 15.panta pirmās daļas 2., 3., 4. un

5.punktam nodokļu maksātāju pienākumi ir noteiktajā termiņā un pilnā apmērā

nomaksāt nodokļus un nodevas; iesniegt nodokļu administrācijai šajā likumā vai

konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas; nodokļu aprēķinu

pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un

izdevumus apliecinošus attaisnojuma dokumentus un citus darbību apliecinošus

dokumentus vismaz piecus gadus; ziņot par visiem saviem ienākumiem, pamatot

nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem

aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšana

kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu

pieprasītos dokumentus.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta vienpadsmitā daļa noteic,

ka komersanti, kooperatīvās sabiedrības, nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības,

iestādes, organizācijas, biedrības, nodibinājumi un fiziskās personas, kuras reģistrētas

kā saimnieciskās darbības veicējas, izsniedz personām — nodokļa maksātājām —

paziņojumu par izmaksātajām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamajām summām,

kas nav saistītas ar darba attiecībām, un no šīm summām ieturēto nodokli vai, ja

izmaksātais ienākums nav apliekams ar nodokli, izmaksu apliecinošu dokumentu un

nosūta paziņojumu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas atrašanās

vietas.

Arī no šīs tiesību normas izriet, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs ir tā

persona, kurai tiek izmaksātas naudas summas, nevis persona, kura izmaksā attiecīgos

naudas līdzekļus. Turklāt atbilstoši šai tiesību normai pieteicējam no ienākumu

izmaksātājiem bija jāpieprasa paziņojumi par izmaksātājām summām un no tām

ieturēto nodokli vai arī paziņojumi, ka izmaksātais ienākums ir ar nodokli neapliekams.

Tikai tādā gadījumā, ja pieteicēja rīcībā būtu attiecīgais paziņojums, kuru pieteicējs

varētu iesniegt vai uzrādīt Valsts ieņēmumu dienestam, pieteicējam būtu pamats

paļauties, ka par izmaksātajām summām naudas izmaksātājs ir ieturējis nodokli, kura

faktiskais maksātājs ir pats pieteicējs. Citiem vārdiem, ienākuma izmaksātājs ir

persona, ar kuras starpniecību pieteicējs iemaksā valsts budžetā nodokli par gūtajiem

ienākumiem. Līdzīgi, kā maksājot nodokli no saņemtās darba samaksas jeb algas

nodokli – darba devējs ietur nodokli no darba algas un iemaksā to valsts budžetā, bet

patiesais nodokļa maksātājs ir darbinieks jeb darba samaksas saņēmējs.

[18] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja rīcībā nav likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 17.panta vienpadsmitajā daļā paredzēto paziņojumu. Tas nozīmē, ka

ienākuma izmaksātājs nodokli nav ieturējis un nav iemaksājis valsts budžetā, līdz ar ko

pieteicējam pašam ir pienākums ieskaitīt iedzīvotāju ienākuma nodokli valsts budžetā,

jo, kā tiesa vairākkārt norādīja, atbilstoši likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

nodokļa maksātājs ir ienākuma saņēmējs. Tādējādi, ievērojot minēto, pieteicējam bija

pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam gada ienākumu deklarāciju un

iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli rezumējošā kārtībā, jo saskaņā ar

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta otro daļu deklarācijā tiek uzrādīti

visi maksātāja taksācijas periodā (kalendārajā gadā) gūtie ienākumi, arī ar nodokli

neapliekamie ienākumi, ja to kopējā summa pārsniedz gada nepaliekamā minimuma

apmēru.

Minētais secinājums izriet arī no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

20.panta pirmās un otrās daļas. Proti, saskaņā ar 20.panta pirmo daļu iekšzemes

nodokļa maksātājam (pieteicējam), kas taksācijas gada laikā ir saņēmis Latvijas

Republikā ienākumus, no kuriem izmaksas vietā ir ieturēts nodoklis (..), ir tiesības

neiesniegt deklarāciju, ja šajā vai citos likumos nav noteikts citādi. Tādējādi

pieteicējam bija tiesības neiesniegt iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada deklarāciju tikai

tādā gadījumā, ja no viņam izmaksātajiem ienākumiem tiktu ieturēts nodoklis, ko var

apliecināt tikai pieteicējam izsniegtie ienākumu izmaksātāju paziņojumi par nodokļa

ieturēšanu.

Savukārt saskaņā ar šā likuma 20.panta otro daļu, ja iekšzemes nodokļa

maksātājs šā likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā nav iesniedzis

deklarāciju, šis fakts ir maksātāja apliecinājums tam, ka no viņa taksācijas gadā

saņemtajiem ienākumiem nodoklis ir ieturēts pilnā apmērā. No minētās tiesību normas

secināms, ka pieteicējs, neiesniedzot nodokļa deklarāciju, ir apliecinājis, ka nodoklis no

viņam izmaksātajiem naudas līdzekļiem ir ieturēts. Taču, tā kā lietas apstākļi liecina par

pretējo, tad pieteicējam kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam jābūt atbildīgam

par nodokļa samaksas neveikšanu.

[19] Ievērojot minēto, tiesa noraida kā nepamatotu pieteicēja apgalvojumu, ka

pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli bija

nevis pieteicējam, bet juridiskajām un fiziskajām personām, kuras izmaksāja

pieteicējam naudas līdzekļus Ls 381 891,7 apmērā.

Tiesa atzīst par pamatotu auditā konstatēto, ka pieteicējs 2006.gadā guvis

papildu ienākumus Ls 381 891,7 apmērā, kas saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punktu ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

apliekami ienākumi, par kuriem pieteicējs nav aprēķinājis un samaksājis iedzīvotāju

ienākuma nodokli.

[20] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmo daļu, ja

nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, samazinājis budžetā

iemaksājamo nodokļu apmēru, nodokļu administrācija nodokļu revīzijas (audita)

rezultātā aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto

nodokļa summu, nokavējuma naudu un soda naudu, kas nosakāma saskaņā ar šo

likumu, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.

Atbilstoši šā panta trešajai daļai, ja summa, kas nodokļu maksātājam jāiemaksā

budžetā par periodu, par kuru tiek veikta nodokļu revīzija (audits), ir samazināta vairāk

nekā par 15 procentiem no deklarējamās summas, soda nauda tiek noteikta 50 procentu

apmērā no nedeklarētās budžetā iemaksājamās nodokļu summas.

Tā kā pieteicējs nepamatoti samazinājis budžetā iemaksājamo iedzīvotāju

ienākuma nodokļa summu par 2006.gadu, iestāde pamatoti saskaņā ar minētajām

tiesību normām papildu nomaksai budžetā noteica iedzīvotāju ienākuma nodokli

Ls 95 377,27 apmērā. Un attiecīgi, ievērojot pieteicēja rīcības rezultātā valsts budžetā

nenomaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli vairāk kā 15 procentu apmērā no

deklarējamās summas, Lēmumā pamatoti ir noteikta arī soda nauda 50 procentu apmērā

no nedeklarētās budžetā maksājamās nodokļa summas (Ls 47688,64). Turklāt tiesa

nekonstatē pieteicējam piemērotās soda naudas acīmredzamu nesamērību.

[21] Taču tiesas ieskatā pieteicējam nepamatoti papildus nomaksai budžetā

aprēķināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa nokavējuma nauda par 2006.gadu

Ls 32 809,78 apmērā.

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta trešo daļu

maksātājs ne vēlāk kā 15 dienu laikā no šajā likumā noteiktās deklarācijas iesniegšanas

dienas iemaksā budžetā aprēķināto nodokļa summu. Savukārt atbilstoši šā panta

piektajai daļai deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts

ieņēmumu dienestam ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.aprīlī.

No minētajām tiesību normām izriet, ka pieteicējam pienākums samaksāt

budžetā nodokli par 2006.gadu radās 2007.gada 16.aprīlī.

Nokavējuma naudas maksāšanu par apliekamā ienākuma samazināšanu šajā

laikā regulēja likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmā daļa šādā

redakcijā: „Ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no

visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot

tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai

personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās

nodokļa summas apmērā”.

Tādējādi atbilstoši citētajai tiesību normai par tajā paredzētajiem pārkāpumiem

nodokļa maksātājam jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un soda nauda tā apmērā.

Savukārt ar pārsūdzēto lēmumu atbildētājs pieteicējam aprēķinājis ne vien nodokli un

soda naudu, bet arī nokavējuma naudu, šādu aprēķinu pamatojot ar likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmo daļu šādā redakcijā: „Ja maksātājs,

pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no visa apliekamā ienākuma,

kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem

nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam ir

jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa, nokavējuma nauda un soda nauda atbilstoši

likumā „Par nodokļiem un nodevām” noteiktajam apmēram.”

Tiesa konstatē, ka norādītā norma šādā redakcijā tika pieņemta 2007.gada

8.novembrī un stājās spēkā 2007.gada 11.decembrī.

Augstākās tiesas Senāts norādījis, ka nokavējuma naudas aprēķins par laiku,

sākot no nodokļa samaksas pienākuma iestāšanās, gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir

samazinājis apliekamo ienākumu, ir pieļaujama tikai līdz ar 2007.gada 8.novembra

grozījumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” spēkā stāšanās brīdi, turklāt

grozījumi nav attiecināmi uz laiku pirms to spēkā stāšanās (sk. Senāta 2011.gada

1.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-107/2011 16.punktu).

Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā, ka 2007.gada 16.aprīlī, kad pieteicējam

radās pienākums samaksāt budžetā nodokli par 2006.gada apliekamā ienākuma

samazināšanu, minētie grozījumi vēl nebija spēkā, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums

ir prettiesisks daļā, ar kuru pieteicējam papildus nomaksai budžetā noteikta iedzīvotāju

ienākuma nodokļa nokavējuma nauda Ls 32 809,78 apmērā.

[22] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmā daļa noteic, ka

nodokļu administrācijas nepareizi piedzīto maksājumu summas jāatmaksā atpakaļ

nodokļu maksātājam piecpadsmit dienu laikā no tās dienas, kad nodokļu administrācija

vai tiesa pieņēmusi lēmumu, ka maksājums piedzīts nepareizi. Atmaksājamās summas

palielina par pusi no šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktās nokavējuma naudas, bet

gadījumos, kad nepareizi piedzītās maksājumu summas nav atmaksātas piecpadsmit

dienu laikā, atpakaļ atmaksājamās summas palielina par šā likuma 29.panta otrajā daļā

noteikto nokavējuma naudu, aprēķinot to no nepareizi piedzītās maksājumu summas

par katru nokavēto dienu, un tās tiek izmaksātas no tā budžeta līdzekļiem, kurā

ieskaitīta nepareizi piedzītā summa.

Tādējādi izskatāmajā lietā tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma

253.panta otrajai daļai nav jālemj par kārtību, kādā veicama uzsāktās izpildes seku

novēršana, ja tāda ir uzsākta, jo minētā speciālā tiesību norma to jau paredz. Proti,

Valsts ieņēmumu dienesta citētajā tiesību normā noteiktais pienākums jāveic

piecpadsmit dienu laikā no tās dienas, kad būs stājies spēkā spriedums izskatāmajā

lietā.

[23] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja

pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Ņemot vērā to, ka tiesa pieteicēja pieteikumu daļā ir apmierinājusi, kā arī to, ka

pieteicējs ir samaksājis valsts nodevu 20 latu apmērā (lietas I sējuma 7.lapa), tiesa

piespriež par labu pieteicējam piedzīt no Latvijas Republikas valsts nodevu 20 latu

apmērā.

Rezolutīvā daļa

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-

251.pantu, 253.panta pirmo daļu un 289.-291.pantu,

nosprieda

daļēji apmierināt J.K. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra lēmuma Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības

izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu.

Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra

lēmumu Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” daļā par papildus

nomaksai budžetā noteikto iedzīvotāju ienākuma nodokļa nokavējuma naudu

Ls 32 809,78 apmērā.

Uzlikt par pienākumu atbildētājai – Latvijas Republikai atlīdzināt J.K.

samaksāto valsts nodevu Ls 20 apmērā.

Spriedumu divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var

pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas

sūdzību Administratīvajā rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna

Rīgā, 2011.gada 9.novembrī