Appeal court dismissed taxpayer's claim that tax authority failed to prove lack of cash reserves.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe appeal court dismissed the taxpayer's request to revoke the tax authority's decision regarding unexplained cash reserves. The taxpayer argued that the tax authority and lower court failed to properly assess evidence of income sources, yet the court found the taxpayer's unverified claims insufficient without corroborating proof. Consequently, the court upheld the burden of proof on the taxpayer to substantiate their objections under administrative law principles.
Legislator-Regeste
KI-generiertLikums par iedzīvotāju ienākuma nodokli; Likums par nodokļiem un nodevām: When a taxpayer disputes a tax assessment, they bear the burden of proving the correctness of their declaration, and their explanations require corroboration by other evidence to be accepted as valid proof.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertVerwandte Entscheide
KI-generiertVolltext
NORAKSTS
Lieta Nr.A42656207
AA43-0777-10/7
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2010.gada 1.jūlijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja Ļ.Kušnire,
tiesneses Dz.Amerika un L.Slica
piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts
ieľēmumu dienesta pārstāvim M.M.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc J.L. pieteikuma
par Valsts ieľēmumu dienesta 2007.gada 22.oktobra lēmuma Nr.19/37671
atcelšanu, sakarā ar J.L. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas
2009.gada 31.jūlija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieľēmumu dienesta (turpmāk – VID) Kurzemes reģionālās
iestādes (turpmāk – KRI) Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa no 2007.gada
22.marta līdz 2007.gada 19.jūnijam veica J.L. iedzīvotāju ienākuma nodokļa
(turpmāk – IIN) auditu par 2004. un 2005.gadu. Ar VID KRI Nodokļu kontroles
pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2007.gada 19.jūnija lēmumu Nr.5.1.1-8/111
papildus aprēķināts un noteikts J.L. pienākums iemaksāt valsts budžetā Ls 81
727,57, tai skaitā, IIN Ls 36 120,24, nokavējuma naudu Ls 9 487,09 un soda
naudu Ls 36 120,24.
Ar VID KRI direktora 2007.gada 5.septembra lēmumu Nr.1-5/96
2007.gada 19.jūnija lēmums Nr.5.1.1-8/111 atstāts negrozīts.
[1.1] Ar VID ģenerāldirektora 2007.gada 22.oktobra lēmumu Nr.19/37671
(turpmāk – Lēmums) VID KRI direktora 2007.gada 5.septembra lēmums Nr.1-
5/96 atstāts negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk minēto.
VID KRI pamatoti nav atzinusi dāvinājuma faktu Ls 15 000 apmērā no
A.G., Ls 10 000 apmērā no I.N., Ls 25 000 apmērā no S.L., Ls 25 000 apmērā no
V.L., Ls 15 000 apmērā no T.Š., Ls 9 000 apmērā no O.B., Ls 15 000 apmērā no
I.L. un pamatoti norādījusi, ka minētās naudas summas nevarēja veidot pieteicēja
deklarētos skaidrās naudas uzkrājumus uz 2004.gada 1.janvāri Ls 233 500
apmērā.
Nav pamata apšaubīt Kanādas nodokļu administrācijas sniegto informāciju
par savas valsts rezidenta I.Š. zemajiem ienākumiem un attiecīgi par nespēju veikt
dāvinājumu pieteicējam Ls 117 000 apmērā.
Kritiski vērtējama pieteicēja sniegtā informācija par dienesta laikā gūtajiem
ienākumiem Ls 35 000 apmērā, jo minētais pieteicēja apgalvojums nav
apstiprināts ne ar kādiem pierādījumiem, tādējādi pamatoti nav atzīts kā skaidrās
naudas uzkrājumi uz 2004.gada 1.janvāri un kā līdzekļu avots 2004.gadā.
Ľemot vērā minēto un pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 2.panta pirmo daļu, 3.panta pirmo un otro daļu, 7.pantu, 8.panta pirmo
daļu un trešās daļas 11.punktu, 11.panta, 12.panta pirmo daļu un 15.panta pirmo
un otro daļu, 31.3panta pirmo daļu, pieteicējam pamatoti papildu nomaksai
budžetā noteikts IIN par 2004.gadu Ls 18 482,77 un soda naudu Ls 18 482,77,
IIN par 2005.gadu Ls 17 637,47 un soda naudu Ls 17 637,47.
[2] 2007.gada 14.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saľemts J.L.
(turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar
turpmāk minēto.
[2.1] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas
nosacījumi ir izpildīti pilnībā, proti, pie papildus deklarācijas ir pievienoti
paskaidrojumi par skaidrās naudas uzkrājumu avotiem, kas izveidojušies no
pieteicēja personiskajiem uzkrājumiem un fizisko personu skaidrās naudas
dāvinājumiem. Iesniegtie paskaidrojumi ir uzskatāmi par attaisnojošiem
dokumentiem, jo tiesību normās nav noteikts, ka fizisko personu skaidrās naudas
dāvinājuma faktu jānoformē dokumentāri. VID auditori saľēma paskaidrojumus
no skaidrās naudas dāvinātājiem, kuros ir apliecināts dāvināšanas fakts, kā arī
sniegti paskaidrojumi par skaidrās naudas uzkrājuma avotiem. Minētie
paskaidrojumi pierāda faktu, ka uz 2003.gada sākumu pieteicējam izveidojās
skaidrās naudas uzkrājumi Ls 266 000 apmērā, kuri audita laikā netika ľemti
vērā.
[2.2] VID KRI Nodokļu kontroles priekšniece, pieľemot 2007.gada
19.jūnija lēmumu Nr.5.1.1-8/111, ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma
(turpmāk – APL) 5.pantā noteikto likuma atrunas principu un izdevusi
nelabvēlīgu administratīvo aktu, pamatojoties uz apstākļiem, kas nav paredzēti
nevienā no spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nav ievērotas APL
149.panta un Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa (turpmāk – LAPK)
243.panta prasības.
[2.3] Pieteicējs uzskata, ka VID apgalvojums, ka pieteicēja dāvinātāju
oficiālie ienākumi ir nepietiekami, lai ļautu veikt tādus uzkrājumus, ir VID
amatpersonas subjektīvais viedoklis, kas dokumentāli nav pamatots un pierādīts.
[2.4] VID veiktais audits neatbilst Eiropas tiesas precedentiem, jo audita
laikā nav ľemti vērā savstarpēji darījumi, faktiski atzīstot tos par nenotikušiem
vai spēkā neesošiem, taču Eiropas tiesas precedenti nodokļu administrācijai šādas
tiesības nepieļauj.
[2.5] Ir pārkāpts APL 70.panta otrās daļas nosacījums. VID KRI
amatpersonas attiecībā uz pieteicēja sūdzības izskatīšanu veikušas procesuālās
darbības pēc termiľa izbeigšanās, ar ko pārkāpušas APL 49.panta otrās daļas
nosacījumus.
[2.6] VID amatpersonas balstās uz mistiskiem termiľiem, pārbaudot
dāvinātāju ienākumu, no kuriem varēja rasties uzkrājumi. Dāvinātāji dzīvoja un
strādāja ne tikai VID amatpersonu izvēlētajos laika posmos. VID iegūtās ziľas
par dāvinātāju naudas uzkrājumiem var būt kļūdainas un ierobežotas, lietā nav
pierādījumu šo ziľu patiesumam.
[2.7] VID pārbaudes laikā ir saľēmis atbildi no Kanādas nodokļu
administrācijas, kura uzskata, bet neapgalvo, ka I.Š. nav bijis tādā situācijā, lai
varētu sniegt naudas līdzekļu dāvinājumu. Tomēr VID nav nosūtījis pieprasījumu
Krievijas Federācijas nodokļu administrācijai, lai noskaidrotu pieteicēja
ienākumus, dienot Padomju armijā laika posmā no 1987.gada līdz 1990.gadam.
[2.8] VID KRI Talsu nodaļas vadītājas paziľojumā Nr.5-2.5.4.4-5/14050
norādīts, ka pieteicēja nodokļu parāds uz 2007.gada 10.septembri sastāda Ls 82
596,81, savukārt VID KRI Talsu nodaļas vadītājas p.i. 2007.gada 10.augusta
brīdinājumā norādīts, ka nodokļu parāds budžetam sastāda Ls 81960,72. VID
KRI Talsu nodaļas vadītājas paziľojums Nr.5-2.5.4.4-5/14050 nav pamatots un
ētisks, jo gan pieteicējs, gan arī VID KRI Talsu nodaļa bija saľēmuši VID KRI
direktora 2007.gada 5.septembra lēmumu Nr.1-5/96 „Par J.L. sūdzības
izskatīšanu”, kuru pieteicējam bija tiesības pārsūdzēt.
[2.9] VID turpina aprēķināt nokavējuma naudu. Tas pēc savas būtības ir
nelikumīgi, jo netiek ievērotas likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta
otrās un trešās daļas, 37.panta pirmās daļas un 40.panta pirmās daļas prasības, kā
arī APL 70.panta pirmās daļas, 80.panta pirmās un otrās daļas, 361.panta trešās
daļas nosacījumi.
[2.10] VID nav ievērojis APL 81.panta pirmajā daļā noteikto, proti, VID
Lēmumā nav izskatījis vēlreiz lietu pēc būtības vai tajā daļā, uz kuru attiecas
iesniedzēja iebildumi.
[3] Administratīvajā rajona tiesā iesniegtajā paskaidrojumā VID
pieteikumu neatzīst un uzskata to par noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā
minētajiem argumentiem, papildus norādot, ka pieteicēja pieteikumā minētie
argumenti ir nepamatoti un pretrunā ar lietā nodibinātajiem faktiem.
[4] Pieteicēja pārstāvis 2009.gada 16.jūlijā tiesas sēdē iesniedza tiesai
pieteikuma papildinājumus, kuros pieteikumu papildina ar turpmāk minēto.
[4.1] Vērtējot pieteicēja skaidrās naudas esamību Ls 266 000, VID faktiski
nav pārbaudījis, vai visiem astoľiem dāvinātājiem un pašam pieteicējam tādas
naudas summas ir bijušas. Nav vērtēta skaidrās naudas izcelsme likuma „Par
nodokļiem un nodevām” 38.panta kārtībā, kā arī dāvinājuma līgumi, kas ir
nepārprotami pierādījumi. Nevar no personas prasīt pierādījumus par to kā
trešajai personai radās uzkrājumi, to regulē likums „Par nodokļiem un nodevām”
38.pants. Pierādījumi tika iesniegti, bet VID nepamatoti norādīja, ka uzkrājumi ir
radušies nepamatoti.
[4.2] Nekorekts ir audita aprēķins par nedeklarētiem ienākumiem, jo ir
pieskaitīti arī ienākumi no saimnieciskās darbības, kuri nav apliekami ar nodokli.
Likums „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10.panta pirmās daļas nosaka, kuri
ienākumi pirms nodokļa aprēķināšanas ir jāatvelk, līdz ar to nevar pie
saimnieciskās darbības pieskaitīt ienākumus no personīgās automašīnas
pārdošanas. Auditā nav ľemtas vērā automašīnu iegādes vērtība, kas ir pretrunā ar
likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmo daļu un Ministru
kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumiem Nr.331 „Kārtība, kādā Valsts
ieľēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo
ienākumu” (turpmāk – Noteikumi Nr.331) 7., 46.2punktu (bija spēkā 2004., 2005.
gadā).
[4.3] Pieteicēja visas norēķinu kontā ieskaitītās un audita pārskatā
neidentificētas summas VID nevarēja atzīt par apliekamiem ienākumiem, jo daļa
no summām pēc būtības nav ienākumi (konkrēti kredīta atmaksāšana), tāpēc šajā
daļā pieteicējs VID uzrēķinu apstrīd.
[4.4] VID nepareizi aprēķināja pieteicēja izdevumus, jo, ja aprēķinā ir
ľemts Centrālās Statistikas pārvaldes noteiktais iztikas minimums, tad šajā
aprēķinā nevarēja iekļaut arī izdevumus medicīnai, jo tie tiek ľemti vērā
aprēķinot iztikas minimumu, proti, iekļauti tajā.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 31.jūlija spriedumu
pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts turpmāk minētais.
[5.1] Lietā ir strīds par pieteicēja deklarēto skaidrās naudas līdzekļu reālu
pastāvēšanu un to, vai VID pamatoti nav atzinis šos skaidrās naudas uzkrājumus
par līdzekļu izcelsmes avotiem, kā arī vai VID KRI direktora lēmums, izskatot
pieteicēja sūdzību, tika pieľemts likumā noteiktajā termiľā.
[5.2] No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta secināts pieteicēja
pienākums iesniegt tiesā pierādījumus, kas atspēko VID savāktos pierādījumus un
norādītos argumentus.
Savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas
5.punkts nosaka, ka nodokļu maksātāju pienākums ir ziľot par visiem saviem
ienākumiem, pamatot nodokļu, nodevu un citu obligāto budžeta maksājumu
summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos
summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu
administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus.
Arī Noteikumu Nr.331 5.punkts noteic, ka maksātājs papildu deklarācijai
var pievienot jebkuru citu informāciju par saviem ienākumiem, izdevumiem, to
struktūru un īpatnībām, kuru tas uzskata par nepieciešamu sniegt VID pirms
ienākuma aprēķina veikšanas, kas paredz privātpersonai iespēju un tiesības
iesniegt informāciju, lai izskaidrotu līdzekļu izcelsmi un izlietojumu, pēc savas
jēgas prezumē nepieciešamību tieši nodokļu maksātājam sniegt skaidrojumus par
savu ienākumu un izdevumu struktūru.
Pienākuma pārlikšanu uz nodokļu maksātāju nodrošināt pierādījumus par
savu ienākumu veidošanos ir pamatota arī no tāda viedokļa, ka tieši pats
pieteicējs zina kur un kādā veidā šie ienākumi ir veidojušies. Lai pierādītu
ienākumu rašanos, privātpersonai būtu jāiesniedz vai jānorāda uz pierādījumiem
par pozitīvu faktu. Savukārt pieprasot pierādījumus par nodokļu maksātāja
ienākumiem nodrošināt tikai nodokļu administrācijai, iespējams veidojās
situācija, kad, iespējams, jāpierāda būtu negatīva fakta, proti, tāda, kas nekad nav
bijis, pastāvēšana, kas ir pretrunā tiesību principam negativae non probantus
(negatīvais nav jāpierāda).
Līdz ar to kā nepamatots noraidīts pieteicēja pārstāvja viedoklis, ka
pieteicējam nav pienākuma pierādīt viľa ienākumus, tai skaitā, pierādījumus, kas
neapšaubāmi apliecina norādīto dāvinājumu esamību un pašu dāvinātāju iespēju
apdāvināt pieteicēju tieši tādā apmērā, kādu norāda pats pieteicējs.
[5.3] Izvērtējot iegūtos pierādījumus un VID konstatēto attiecībā uz
pieteicēja apgalvojumu par gūtajiem ienākumiem Ls 35000 iepriekšējos
taksācijas periodos, secināts, ka tas ir vērtējams kritiski. Pieteicējs paskaidrojumā
VID ir norādījis, ka periodā no 1987.gada līdz 1990.gadam, dienējot Padomju
armijā kā virsnieks, saľēmis labu algu, nodarbojies ar tirdzniecību un mainījis
ārzemju tūristiem rubļus pret dolāriem, kurus, konvertējot pret latiem, nopelnījis
Ls 35000. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs ne audita, ne sūdzību par
pieľemtajiem lēmumiem izskatīšanas laikā neiesniedza nekādus pierādījumus,
kas apstiprinātu minētās darbības un armijas laikā saľemto algu, līdz ar to atzīts,
ka VID pamatoti ir norādījis, ka minēto informāciju nevar pārbaudīt, tādējādi arī
nav pamata atzīt, ka no šiem darījumiem varēja veidoties uzkrājumi Ls 35000
apmērā.
Attiecībā uz pieteicēja personīgajiem iekrājumiem Ls 35000 apmērā, kurus
viľš, iespējams, ir uzkrājis laika periodā no 1987.gada līdz 1990.gadam, kad
dienējis Padomju armijā kā virsnieks, minētais fakts ir apšaubāms, jo tiesas sēdēs
nedz pieteicējs, nedz arī viľa pārstāvis par minēto pieteicēja apgalvojumu vispār
nav snieguši paskaidrojumus, kā arī tiesā nav iesniegti tādi pierādījumi, kas
apstiprinātu to.
Ľemts vērā, ka lielu naudas summu glabāšanā ārzemju valūtā līdz Latvijas
Republikas neatkarības atgūšanai bija bīstama un pretrunā ar tai laikā Latvijas
teritorijā spēkā esošajiem likumiem, kā arī kādā veidā pieteicējs varēja uzkrātos
naudas līdzekļus legāli samainīt naudas reformas laikā. Tā pat arī, ja pieteicējs
uzkrāja ievērojamas naudas summas savā dzīves laikā, kritiski ir vērtējama arī šīs
naudas summas un vērtības saglabāšana.
[5.4] Izvērtējot liecinieku liecības, sniegtos rakstveida paskaidrojumus,
VID iegūtos pierādījumus, pieteicēja un viľa pārstāvja paskaidrojumus
kopsakarā, secināts turpmāk minētais.
No lietas materiāliem secināts, ka pieteicējs gada ienākumu deklarācijās
nav deklarējis ne A.G., ne O.B., ne T.S., ne I.N., ne I.L., ne V.L., ne arī I.Š.
dāvinājumu, kurus saskaľā ar likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta
pirmās daļas 9.punktu un 19.panta otro daļu pieteicējam bija jādeklarē.
Izvērtējot katra norādītā dāvinātāja iespējas un pieteicēja apgalvojumu par
personīgajiem iekrājumiem, atzīts, ka pieteicējs nav iesniedzis tiesā vai VID
ticamus pierādījumus, kas atspēko VID savāktos pierādījumus un norādītos
argumentus un pierāda tieši pieteicēja norādītos apgalvojumus. Tādējādi,
pārbaudot gan lietā esošos pierādījumus, gan tiesas sēdē sniegtās liecības, nav
gūts apstiprinājums par konkrēto personu spēju veikt dāvinājumus attiecīgajos
apmēros, kā arī iesniegtie dāvinājuma līgumi nav uzskatāmi par pierādījuma
dokumentiem, kas apliecinātu pieteicēja papildu deklarācijā norādītās Ls 231 000
skaidrās naudas izcelsmi. Savukārt Kanādas nodokļu administrācijas sniegto
informāciju par savas valsts rezidenta I.Š. zemajiem ienākumiem un attiecīgi par
nespēju veikt dāvinājumu pieteicējam norādītajā apjomā nav pamata apšaubīt.
Vienlaikus no lietas materiāliem konstatēts, ka pēc VID rīcībā esošās
informācijas pieteicējs ir noslēdzis vairākus kredītlīnijas un aizdevuma līgumus,
maksājot bankas noteiktos procentu maksājumus. Un konkrēti, 2002.gada
2.augustā kredītlīnijas līgums uz summu Ls 10 800 (dzēsts), 2003.gada
2.septembra kredītlīnijas līgums uz summu Ls 15 120 (dzēsts) un 2004.gada
1.novembra aizdevuma līgums uz summu Ls 102 200 (galīgais termiľš – līdz
nodrošināto saistību pilnīgai izpildei).
Ľemot vērā norādīto, atzīts, ka pieteicēja kredīta un aizľēmuma līgumu
noslēgšana tikai pastiprina iepriekš secināto un liek apšaubīt pieteicēja skaidrās
naudas Ls 266 000 esamību uz 2003.gada 1.janvāri, jo neloģiski un absurdi ir
turēt un neizmantot paša skaidrās naudas uzkrājumus, tai pašā laikā ľemt kredīta
aizľēmumus, maksājot vēl bankas noteiktos procentu maksājumus.
Turklāt no lietas materiāliem redzams, ka VID, pārbaudot pieteicēja
paskaidrojumos norādīto informāciju, konstatējis, ka saimniecisko darbību
pieteicējs reģistrējis tikai no 2001.gada 17.maija ar darbības veidu: nekustamā
īpašuma pārvaldīšana, SIA „/Nosaukums/” pieteicējs reģistrēts kā dalībnieks un
valdes loceklis (īpašnieks), pieteicēja apgādībā no 2004.gada 1.aprīļa viľa sieva
I.L. un meita N.L. VID konstatētie oficiāli reģistrētie pieteicēja ienākumi laika
periodā no 1998.gada līdz 2002.gadam Ls 13 031,66, aprēķinātie izdevumi Ls 15
907,56, līdz ar to pieteicēja izdevumi pārsniedz ienākumus par Ls 2 875,90.
Minētais papildus liek apšaubīt par pieteicējam skaidrās naudas Ls 266 000
esamību uz 2003.gada 1.janvāri.
[5.5] Ne sūdzībā VID KRI direktoram, ne sūdzībā VID ģenerāldirektoram
pieteicējs neapstrīdēja auditā veiktos aprēķinus par nedeklarētiem ienākumiem,
neidentificēto summu daļā par kredīta atmaksāšanu attiecināšanu ar IIN
apliekamiem ienākumiem, kā arī aprēķinātos auditā pieteicēja izdevumus. Līdz ar
to konstatēts, ka nedz VID KRI lēmumā, nedz Lēmumā nav detalizēti analizēti
pieteikuma papildinājumos norādītie argumenti, taču no Lēmuma kopumā ir
secināms, ka VID šajā daļā uzskata par pamatotu auditā konstatēto.
[5.6] Pieteicējs veica darījumus, kas izpaudās kā īpašuma tiesību uz lietu
(automašīnu) nodošana citai personai, lai tā varētu rīkoties ar lietu (īpašumu), līdz
ar to notika preču pirkšana un pārdošana. Pieteicējs darbojās kā patstāvīga,
neatkarīga persona un veiktās darbības trīs gadu laikā raksturojamas kā atkārtotas
un regulāras (sistemātiskas), kas veiktas par atlīdzību. Pārdoto automašīnu skaits
un pieteicēja darbību ilgstošais un sistemātiskais raksturs, darbību veikšana par
atlīdzību liecina, ka pieteicējs no 2004.gada līdz 2006.gadam veica saimniecisko
darbību likuma ,,Par uzľēmējdarbību” 1.panta, 3.panta otrās daļas, Komerclikuma
1.panta trešās daļas, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.1daļas
un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 6.punkta izpratnē.
Atbilstoši likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas
3.punktam pieteicēja no saimnieciskās darbības gūtie ienākumi apliekami ar IIN.
Atbilstoši minētā likuma 28.panta 1. un 6.punktam, uzsākot saimniecisko darbību
pieteicējam mēneša laikā bija pienākums reģistrēties VID teritoriālajā iestādē pēc
savas dzīvesvietas kā saimnieciskās darbības veicējam. Pieteicēja darbības
atzīstamas par saimniecisko darbību likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē un attiecīgajās taksācijas
gada ienākumu deklarācijās pieteicējs nav uzrādījis no savas saimnieciskās
darbības gūtos ienākumus.
Secināts, ka pieteicējs 2004.gadā pārdeva 14 transportlīdzekļus par kopējo
vērtību Ls 10 652,14, 2005.gadā – 5 transportlīdzekļus par kopējo vērtību Ls 4
333,14. Minēto faktu pēc būtības pieteicējs neapstrīd un lietā nav strīda par to, ka
pieteicējs nereģistrējās VID kā saimnieciskās darbības veicējs un nedeklarēja
gūtos ienākumus.
Pieteicēja rīcība ir atzīstama par tādu darbību, kurai ir saimniecisks
raksturs, jo lietā nodibināts, ka pieteicējs sistemātiski, ilgstošā laika periodā par
atlīdzību atsavināja kustamu mantu, tā gūstot ienākumus.
Pēc iesniegumiem transportlīdzekļa reģistrācijai CSDD un papildus
deklarācijas par 2003.gadu auditā konstatēti 3 transportlīdzekļu iegādes izdevumi
kopsummā par Ls 15 110,89, tai skaitā automašīnas BMW X5 izdevumi Ls 14
066 apmērā. Pēc AS „Parex banka” bankas kontu izdrukām auditā konstatēts, ka
2004.gadā pieteicējs veicis skaidras naudas izľemšanu ar norādi „par auto” vai
„par automašīnu” pa kopējo summu Ls 19 959,69, kas auditā tika uzskatītas par
transportlīdzekļu iegādes izdevumiem, kā arī par transportlīdzekli Audi A6
konstatētie izdevumi Ls 990,89, līdz ar to auditā transportlīdzekļu izdevumiem
2004.gadā ľemti vērā Ls 20 950,58.
Attiecībā uz norādītajiem pieteicēja iebildumiem par audita pārskatā
neidentificēto summu daļā attiecināšanu kā ar IIN apliekamiem ienākumiem,
ľemot vērā, ka pieteicējs atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām”
38.pantam VID audita laikā neiesniedza konkrētus paskaidrojumus par katru
konkrētu darījumu, līdz ar to netika iesniegta informācija par šo darījumu
raksturu, atzīts, ka VID pamatoti un atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punkta nosacījumiem iekļāva pieteicēja
apliekamajā ienākumā iemaksas no fiziskām personām pieteicēja AS „Parex
banka” kontā, kurām norādīti dažādi pamatojumi (konta papildināšana, kredīta
atmaksa, pēc līgumiem), par 2004.gadu – Ls 13 490,08 un par 2005.gadu Ls 10
114,86 apmērā.
Tādējādi atzīti par nepamatotiem pieteicēja pārstāvja pieteikuma
papildinājumos izteiktie iebildumi, savukārt VID pamatoti auditā ir konstatējis,
ka pieteicējs ir veicis nereģistrētu saimniecisko darbību, pamatoti konstatējis gan
visus pieteicēja ienākumus, gan arī izdevumus, nosakot slēptā apliekamā
ienākuma summas apmērus, kā arī papildus aprēķinot IIN par 2004.gadu Ls 18
482,77, par 2005.gadu 17 637,47.
[5.7] Saskaľā ar Centrālās statistikas pārvaldes doto definīciju (skat.
data.csb.gov.lv) pilns iztikas minimuma patēriľa preču un pakalpojumu grozs ir
preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieľemto
minimālo iztikas līmeni. Tas ir minimālā patēriľa normatīvs, kura vērtība mainās
atbilstoši patēriľa cenu izmaiľām. Pilna iztikas minimuma patēriľa preču un
pakalpojumu groza lietiskais saturs un patēriľa normatīvi noteikti ar Ministru
Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95 “Par iedzīvotāju naudas ienākumu
indeksācijas nodrošināšanu” un ietver pārtikas preces (39 veidu pārtikas
produkti), nepārtikas preces (109 preces, tai skaitā arī ilgtermiľa lietošanas) un
pakalpojumus (26 nosaukumi), kuru apjomam būtu jānodrošina cilvēkam
minimālo iztikas līmeni. 4 % no kopējās “groza” vērtības netiek identificēti un
tiek attiecināti uz pārējiem maksājumiem. Centrālā statistikas pārvalde nav tiesīga
veikt kādas normatīvajā aktā noteiktās groza struktūras vai patēriľa normatīvu
izmaiľas.
Tādējādi, ľemot vērā minēto, atzīts, ka VID pamatoti un pareizi aprēķinājis
pieteicēja izdevumus, ľemot Centrālās Statistikas pārvaldes noteikto iztikas
minimumu, neiekļaujot tajos izdevumus par ārstnieciskajiem pakalpojumiem (Ls
228,20), jo noteiktajā iztikas minimumā tie neietilpst.
[5.8] Konstatēts, ka pieteicējs jau sākotnēji pārsūdzot sev nelabvēlīgu
administratīvo aktu, sūdzībās norādījis, ka VID pārkāpj likumā noteikto lēmuma
pieľemšanas termiľu. Tiesiskais risinājums (personas iespējamā rīcība šādā
gadījumā) noteikts APL 49.panta otrajā daļā, saskaľā ar kuru pieteicējam bija
tiesības vērsties tiesā ar attiecīgu prasījumu par pienākuma uzlikšanu VID
pieľemt lēmumu konkrētā termiľā. Konkrētajos lietas apstākļos minētais
procesuālais pārkāpums lēmuma pieľemšanas procesā neietekmē pieľemtā
Lēmuma tiesiskumu pēc būtības, proti, tā saturu attiecībā uz pieteicēju, jo
sākotnējais lēmums bija jau pieľemts.
[5.9] Izvērtējot Lēmumā minēto pamatojumu, nav saskatīti materiālo un
procesuālo normu pārkāpumi vai matemātiskā aprēķina kļūdas, nosakot papildu
nomaksai budžetā aprēķināto IIN. Līdz ar to Lēmums daļā par aprēķināto IIN ir
tiesisks.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28.panta 1.punkts nosaka, ka
maksātāja pienākums ir šajā likumā noteiktajos termiľos un kārtībā sastādīt un
iesniegt VID teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas deklarāciju vai
paziľojumu.
Pieteicējam nokavējuma nauda par 2004.gadu aprēķināta no 2005.gada
16.aprīļa līdz 2007.gada 23.martam (705 dienas) Ls 6515,18 apmērā un par
2005.gadu aprēķināta no 2006.gada 19.aprīļa līdz 2007.gada 23.martam (337
dienas) Ls 2971,91 apmērā.
Pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta
pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 22.punktu un 29.panta
otro daļu, konstatēts, ka apstāklis, ka persona nav nomaksājusi IIN no visiem
gūtajiem ienākumiem, ir pamats, lai VID piemērotu tiesību normās norādītās
sankcijas. Līdz ar to daļā par aprēķināto nokavējuma naudu Lēmums ir atzīstams
par pamatotu.
Saskaľā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmo daļu
(redakcijā 2004., 2005.gadā) un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
31. panta pirmo daļu (redakcijā 2004., 2005.gadā) secināts, ka par pieteicēja
izdarīto pārkāpumu 2004., 2005.gadā bija paredzēts piemērot soda naudu 100%
apmērā, VID soda naudas noteikšanai ir piemērojis regulējumu, kas bija spēkā
brīdī, kad pieteicējam bija pienākums iesniegt deklarāciju un nomaksāt nodokli.
[6] Par spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda
turpmāk minēto.
[6.1] Definējot strīdus priekšmetu, tiesa nav ľēmusi vērā pieteicēja
pārstāvja 2009.gada 16.jūlijā iesniegtos pieteikuma papildinājumus. Strīds
konkrētajā lietā nav tikai par to, ka VID pārsūdzības procesā ir izdarījis
procesuālus (termiľa) pārkāpumus un ka pieteicējam uz 2003.gada sākumu bija
skaidras naudas uzkrājumi Ls 226 000 apmērā, bet arī par to, ka VID ir nepareizi
aprēķinājis pieteicēja ar IIN neapliekamos ienākumus un neľemot vērā ar
ienākumu gūšanu saistītos izdevumus.
[6.2] APL 250.panta otrā daļas ierobežo tikai iestādes iespējas tiesas
procesa laikā mainīt lēmuma pamatojumu, izmantojot arī tādus argumentus, kas
netika minēti lēmuma pirmstiesas pārsūdzības procesā. Šāda tiesas rīcība ir
pretrunā ar APL 103.pantā definēto administratīvā procesa tiesā būtību, saskaľā
ar kuru tiesai pašai ir jānoskaidro visi lietas apstākļi un pieľemtā lēmuma
tiesiskums.
[6.3] Norāde, ka pieteicējam dokumentāri ir jāpierāda skaidras naudas
uzkrājumi, pat tajā gadījumā, ja šie uzkrājumi ir veidojušies 10 un vairāk gadus
atpakaļ, ir pretrunā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas
15.punktu. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants ir jāskata kontekstā ar
likuma 15.panta pirmās daļas 15.punktu.
Noteikumu Nr.331 5.punkts nepieprasa iesniegt pierādījumus par naudas
uzkrājumu, kuri izveidojušies vairāk kā piecus gadus atpakaļ. Saskaľā ar Ministru
kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumu Nr.780 „Noteikumi par papildu
deklarācijas par ienākumiem, ieľēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,
īpašumiem un to vērtības maiľu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieľēmumu
dienests uz aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātāja
apliekamo ienākumu” 7.punktu pamats nodokļu aprēķiniem ir nodokļu maksātāja
papildus deklarācijā norādītās ziľas, kuras viľš apliecina ar savu parakstu.
Savukārt saskaľā ar minēto noteikumu 8.punktu, nodokļu maksātājs papildus
deklarācijā norādītās ziľas VID var koriģēt, ja VID rīcībā esošā informācija
nesakrīt ar nodokļu maksātāja sniegtajām ziľām. Ne audita pārskatā, ne VID
amatpersonu lēmumos nav izvērtēti arī pieteicēja 2001.-2003.gadā gūtie
ienākumi.
[6.4] Spriedums daļā, ar kuru ir apšaubītas liecinieku liecības, ir
neobjektīvas un pamatos ar faktiem, kuriem nav cēloniskas saistības ar liecībās
minētajiem faktiem un pamatojumiem.
Pieteicējs piekrīt, ka saľemtās dāvinājuma summas nav norādītas tekošā
gada ienākumu deklarācijās, kas var būt par pamatu šo summu apšaubīšanai.
Taču nepiekrīt, ka pēc dāvinātāju apstiprinājuma VID aprēķinos varēja pieľemt,
ka dāvinājumu pieteicējs nav saľēmis vispār.
Likumdevējs ar nodokli neapliekamu ienākumu neuzrādīšanu ienākumu
deklarācijā ir atzinis par nenozīmīgu pārkāpumu, par ko liecina fakts, ka par šo
pārkāpumu ir jāmaksā soda nauda Ls 20 apmērā neatkarīgi no nedeklarētās ar
nodokli nepaliekamo ienākumu summas lieluma. Pie šādiem apstākļiem pieteicējs
saľemtos dāvinājumus un citas neapliekamās nodokļu summas nodokļu
deklarācijās neuzrādīja, baidoties no informācijas noplūdes VID un neērtībām,
kas var rasties dāvinātājiem saistībā ar VID pārbaudēm.
Tiesa, izmantojot informāciju par pieteicēja aizľēmumiem un piešķirtajām
kredītlīnijām, kā pamatu, lai apšaubītu pieteicēja skaidras naudas uzkrājumus, ir
bijusi nekonsekventa, jo nav ľemts vērā apstāklis, ka šos aizdevumus VID nav
ľēmis vērā, aprēķinot slēpto ienākumu.
[6.5] Summu Ls 19 959,69 pieteicējs samaksāja automašīnas īpašniekam
2004.gadā. Šo summu var saistīt ar audita pārskatā neidentificētiem ieľēmumiem
no citiem piederošu automašīnu pārdošanas, bet nevar saistīt ar pieteicējam
piederošu automašīnu iegādes izmaksām 2002., 2003. un 2005.gadā.
[6.6] Nodokļu audits ir veikts tendenciozi, neprasot konkrētus
paskaidrojumus un šo paskaidrojumu mērķi, bet pieprasot no pieteicēja vispārīgus
paskaidrojumus un nenorādot, kam tie vajadzīgi, kas radīja iespaidu, ka jebkurš
pieteicēja paskaidrojums tiks izmantots tikai ar mērķi pamatot vēl lielākas
papildus maksājamo nodokļu summas. Savukārt fakti, kas liecina par pretējo,
nodokļu auditorus vispār neinteresēja.
[6.7] Konkrētajā gadījumā nav piemērojama APL 49.panta otrā daļa, jo šīs
daļas noteikumi ir piemērojami gadījumos, kad iestāde termiľā neizskata
iesniedzēja prasības vai lūgumus. Savukārt nodokļu audits ir veikts pēc VID
iniciatīvas, nevis pēc pieteicēja lūguma.
[7] VID paskaidrojumā par apelācijas sūdzību to neatzīst un paskaidro
turpmāk minēto.
[7.1] No Augstākās Padomes likuma „Par nodokļiem un nodevām Latvijas
Republikā” 12.panta 1. un 4.punkta, likuma „Par nodokļiem un nodevām”
15.panta pirmās daļas 4. un 5.punkta, Augstākās Padomes likuma „Par
iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.panta un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 19.panta otrās daļas 2.teikuma izriet princips, ka nodokļu maksātājam
laikā no 1991.gada 1.janvāra līdz VID audita uzsākšanai un Lēmuma pieľemšanai
bija pienākums uzskaitīt savus ienākumus, glabāt ienākumu apstiprinošus
dokumentus, kā arī ziľot nodokļu administrācijai par ienākumu gūšanu.
Šādos apstākļos VID uzskata, ka pieteicēja apelācijas sūdzībā minētais
arguments, ka saskaľā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantu
pieteicējam ir jāiesniedz tiesai tādi pierādījumi, kuri nav un nevar būt pieteicēja
rīcībā, ir nepamatots un noraidāms.
[7.2] Tiesa, izvērtējot liecinieku tiesas sēdē sniegtās liecības, ir norādījusi
konkrētus argumentus un pierādījumus, balstoties uz kuriem tika izdarīti
secinājumi par to, ka liecinieku sniegtās liecības ir pretrunīgas, nevis nepatiesas.
[7.3] Spriedumā ir atbilstoši tiesību normām pamatoti un izsmeļoši sniegts
vērtējums jautājums par procesuālā termiľa nokavējumu.
[8] Pieteicējs uz tiesas sēdi neieradās, iesniegumā tiesai lūdzot atlikt lietas
izskatīšanu, jo pieteicējam sakarā ar to, ka nolīgtais advokāts nevar piedalīties
lietas izskatīšanām, ir jāvienojas ar citu advokātu par juridisko palīdzību.
Administratīvā apgabaltiesa, nekonstatējot APL 268. un 269.pantā
paredzētos apstākļus, kas ir pamats atlikt lietas izskatīšanu, nolēma lietu tiesas
sēdē izskatīt bez pieteicēja.
Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina.
Motīvu daļa
[9] Uzklausījusi procesa dalībnieka paskaidrojumus, kā arī iepazinusies ar
lietas materiāliem, Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk – apgabaltiesa) atzīst, ka
apelācijas sūdzība ir nepamatota, bet pieteikums ir noraidāms.
[10] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa,
izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums
ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā
likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var
nenorādīt.
Apgabaltiesa, pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu (šī
sprieduma 5.punkts), atzīst, ka tiesa ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un
tiesiskos apstākļus. Apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu, izľemot
turpmākajos sprieduma punktos minētās nianses, atzīst par pareizu un pilnībā
pietiekamu, tāpēc pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijai
un to neatkārto.
[11] Par apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem apgabaltiesa papildus
norāda turpmāk minēto.
[11.1] Apelācijas sūdzībā tāpat kā pieteikumā ar tā papildinājumiem
pieteicējs apgalvo, ka maksājamā nodokļa apmērs noteikts nepareizi citstarp
tāpēc, ka VID no personiskā īpašuma pārdošanas gūto ienākumu nepamatoti
uzskatīja par no saimnieciskās darbības gūto ienākumu.
Ľemot vērā, ka auditā nodoklis papildus aprēķināts par ienākumu, ko
pieteicējs attiecīgajos taksācijas periodos guva no automašīnu pārdošanas,
secināms, ka pieteicējs ar personisko īpašumu ir domājis attiecīgajos taksācijas
gados pārdotās automašīnas.
Apgabaltiesas ieskatā VID pieteicēja darbību pamatoti klasificējis kā
saimniecisko darbību – tirdzniecību ar automašīnām. Pieteicējs 2004.gadā
pārdeva 14, bet 2005.gadā – 5 automašīnas. Minētās darbības atbilst visām
pazīmēm, lai tās atzītu par saimniecisko darbību, automašīnu tirdzniecība
auditējamos taksācijas periodos tika īstenota sistemātiski, pastāvīgi un pret
atlīdzību, tā rezultātā tika gūta peļľa.
Līdz ar to apgabaltiesas ieskatā ir pareizi un pamatoti pirmās instances
tiesas apsvērumi, konstatējot, ka tirdzniecība ar automašīnām atbilst visām tiesību
normās definētajām saimnieciskās darbības pazīmēm, un minētais atbilstoši
likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta 3.punktam ir pamats ietvert
attiecīgo ienākumu ar nodokli apliekamajā ienākumā.
Savukārt pieteicēja iebildumi ir nenoteikti, no tiem nav iespējams secināt,
kādi konkrēti faktiskie un tiesiskie apstākļi kalpo par pamatu apgalvojumam, ka
tirdzniecība ar automašīnām nav uzskatāma par saimniecisko darbību likuma „Par
iedzīvotāju ienākuma nodokli” un citu tiesību normu izpratnē. Ievērojot minēto, ir
nepamatots un noraidāms apelācijas sūdzības arguments, ka VID apliekamā
ienākumā ir ietvēris saskaľā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
neapliekamu ienākumu no personiskā īpašuma pārdošanas.
[11.2] Var piekrist apelācijas sūdzībā paustajam viedoklim, ka APL
250.pants saistoši neietekmē privātpersonas personas procesuālo tiesību apjomu
un privātpersonai ir tiesības administratīvajā procesā tiesā izvirzīt
administratīvajā procesā iestādē neminētos iebildumus un argumentus. Tāpēc
pirmās instances tiesa, vērtējot pieteikuma papildinājumus, spriedumā uz šo
normu atsaukusies nepamatoti.
Tajā pat laikā no pirmās instances sprieduma ir konstatējams, ka
pieteikuma papildinājumos izteiktos iebildumus un argumentus tiesa spriedumā
izvērtēja rūpīgi un detalizēti, sniedzot tiem attiecīgu juridisku novērtējumu.
[11.3] Tāpat var piekrist pieteicēja argumentam, ka ar taksācijas gada
ienākuma gūšanu saistītie izdevumi ir jāľem vērā, nosakot no saimnieciskās
darbības gūto apliekamo ienākumu, jo to paredz likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokli” 11.panta pirmā daļa.
Tajā pat laikā pieteicējs bez ievērības atstājis šā panta piekto daļu un
14.panta pirmo daļu, kas attiecīgi noteic, ka nodokļu maksātājs Ministru kabineta
noteiktajā kārtībā veic ieľēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu uzskaiti
nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Nodokļu maksātāja tiesības uz ar
saimnieciskās darbības veikšanu saistīto izdevumu un atvieglojumu izslēgšanu no
apliekamā ienākuma pierādāmas dokumentāri, uzrādot attiecīgus dokumentus, vai
iesniedzot to norakstus.
Tas nozīmē, ka VID maksātāja tiesības uz ar saimniecisko darbību
veikšanu saistīto uzdevumu izslēgšanu no apliekamā ienākuma var atzīt tikai tādā
gadījumā, ja nodokļu maksātājs izdevumus ir pierādījis ar dokumentiem. Ja tas
nav noticis, VID nav tiesiska pamata samazināt apliekamo ienākumu.
Izskatāmajā gadījumā pieteicējs likumā paredzētos pierādījumus nav
iesniedzis, aprobežojoties ar vispārīgām norādēm, ka viľam šādi izdevumi bija.
Apgabaltiesas ieskatā lietā nav izšķirošas nozīmes tam, bija vai nebija nodokļu
maksātājam izdevumi, kas ir saistīti ar attiecīgajā taksācijas periodā gūto
ienākumu. Tiesiska nozīme ir tam, ar kādiem dokumentiem un cik lielus
izdevumus nodokļu maksātājs ir pierādījis un vai šie izdevumi ir saistīti ar
ienākuma gūšanu taksācijas periodā.
No lietas materiāliem un arī apelācijas sūdzības nav konstatējams, ka
pieteicējs būtu skaidri un nepārprotami norādījis audita pārskatā minēto pārdoto
automašīnu iegādes cenu un iesniedzis attiecīgus pierādījumus, vai vismaz
norādījis uz šiem pierādījumiem un to atrašanos vietu.
Šādos apstākļos ne iestāde, ne tiesa pieteicēja labā nevar izdarīt vairāk kā
izdarīts auditā, iestādei konstatējot pieteicēja izdevumus automašīnu iegādei pēc
savas iniciatīvas, pamatojoties uz trūcīgo informāciju pieteicēja kontā
kredītiestādē.
[11.4] Pieteicējs norāda, ka Ls 19 959,69 pieteicējs samaksāja automašīnas
īpašniekam 2004.gadā. Šo summu var saistīt ar audita pārskatā neidentificētiem
ieľēmumiem no citiem piederošu automašīnu pārdošanas, bet nevar saistīt ar
pieteicējam piederošu automašīnu iegādes izmaksām 2002., 2003. un 2005.gadā.
Apgabaltiesas ieskatā, ľemot vērā, ka automašīnu iegādes izdevumi auditā
konstatēti, iestādei vadoties nevis no pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem, bet
pamatā pēc informācijas pieteicēja kontā, iespējams, ka izdevumi attiecināti uz
neatbilstošiem ienākumiem. Tajā pat laikā minētais neietekmē pieteicēja tiesības
pēc būtības, jo jebkurā gadījumā attiecīgā summa izslēgta no apliekamo
ienākumu apjoma, tāpēc nav principiālas nozīmes, vai tā izslēgta saistībā ar
ienākumu, kas gūts saistībā ar automašīnu pārdošanu, vai saistībā ar citiem
ienākumiem, jo šos izdevumus piesaistot citam ienākumam, vienlaicīgi ir
jāpalielina apliekamais ienākums no automašīnu pārdošanas, tādējādi aprēķinātā
nodokļa apmērs paliek nemainīgs.
[11.5] Apgabaltiesas ieskatā apelācijas sūdzības arguments, ka iemaksas
pieteicēja kontā ir kredīta atmaksa, ir formulēts neskaidri un nesaprotami. Proti,
nav saprotams, ko pieteicējs ar to īsti ir domājis. Taču, ja pieteicējs ar to ir
domājis, ka attiecīgās summas nebija pamata ietvert apliekamā ienākumā, tāpēc,
ka viľam tika atmaksāts aizdevums, tad lietā nav konstatējami pierādījumi, ka
pieteicējs būtu aizdevis naudu fiziskām personām un iemaksas viľa kontā ir
saistāmas ar aizdevuma atmaksu.
[11.6] Ievērojot [11.1] – [11.4] minēto, ir nepamatots apelācijas sūdzības
arguments, ka IIN aprēķins ir nepareizs, jo apliekamais ienākums aprēķināts par
ienākumiem no personiskā īpašuma pārdošanas, neľemot vērā ar ienākumu
gūšanu saistītos izdevumus, nepareizi attiecinot izslēdzamos izdevumus, ietverot
apliekamā ienākumā „kredīta iemaksas”.
[11.7] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 16.punkta izpratnē
audits ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku
nodokļu, nodokļu deklarācijas posteľu vai nodevu un citu valsts noteikto
maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība un
atbilstība normatīvajiem aktiem noteiktā taksācijas periodā.
Atbilstoši likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 8.panta 10.punktam
VID saskaľā ar normatīvajiem aktiem saľem no personām deklarācijas un
pārbauda tajās sniegto informāciju, ziľu patiesumu un ienākumu avotu likumību.
No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5.punkta
izriet nodokļu maksātāja pienākums ziľot par visiem saviem ienākumiem,
pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību
normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu
aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu
administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus.
No minētā regulējuma sistēmas izriet, ka auditā VID ir tiesisks pamats
pārbaudīt to ziľu ticamību un ienākuma avotu likumību, ko nodokļu maksātājs ir
ietvēris un norādījis auditējamā perioda deklarācijās. Vēl no minētā regulējuma
izriet nodokļu maksātāja pienākums pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts
noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un
pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot
vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos
dokumentus.
Līdz ar to ciktāl nodokļu maksātājs deklarācijā (papilddeklarācijā) norāda
ienākumus un ienākuma avotus, tiktāl VID ir tiesisks pamats nodokļu auditā par
attiecīgo taksācijas periodu pārbaudīt šo ziľu ticamību un pareizību, un avota
likumību, izmantojot visas tiesību normās paredzētās metodes, tostarp pieprasot
pieteicējam iesniegt pierādījumus un sniegt paskaidrojumus par taksācijas periodā
gūtiem izdevumiem, ienākumiem un to izcelsmes avotiem.
Ir pašsaprotams, ka gadījumā, ja ienākumu avots ir privātpersonu
dāvinājumi vai aizdevumi, VID nav cita veida kā noskaidrot šādu ienākuma
izcelsmi un likumību, kā vien iegūstot papildu informāciju un pierādījumus no
paša nodokļu maksātāja, jo tikai viľam ir zināms, kurā laikā, no kāda konkrēta
avota un kādā apmērā ir gūts ienākums, un kādi pierādījumi ir nodokļa maksātāja
rīcībā par minētā ienākuma izcelsmi.
Iegūstot attiecīgas ziľas no nodokļa maksātāja, iestādei ir jāizvērtē to
ticamība un avota likumība kontekstā ar visiem audita materiāliem. Ja nodokļu
maksātājs nespēj sniegt apmierinošus paskaidrojumus un pierādījumus par
deklarētajiem ienākumiem, VID ir tiesības neatzīt šādu ienākumu.
Ievērojot minēto, ir nepamatoti un noraidāmi pieteicēja iebildumi, ka VID
nepamatoti neatzīst, ka pieteicēja ienākumu avots citstarp ir skaidras naudas
uzkrājumi, kas vairāku gadu garumā veidojušies no citu fizisko personu
dāvinājumiem, kā arī pieteicēja dienesta Padomju armijā nopelnītajiem
līdzekļiem.
Apgabaltiesa no lietas materiāliem un apelācijas sūdzības nekonstatē, ka
pieteicējs būtu sniedzis apmierinošus paskaidrojumus par šādu līdzekļu avota
eksistenci taksācijas periodā.
Pieteicējs uzskata, ka skaidas naudas uzkrājuma esamību pierāda liecinieku
liecības un dāvinājuma līgumi un pauž neizpratni par iestādes un pirmās instances
tiesas attieksmi, neatzīstot skaidras naudas uzkrājumu uz šādu pierādījumu
pamata.
Uz to apgabaltiesa norāda, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš
noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās
pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem
pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskas apziľas, kas balstīta uz loģikas
likumiem, zinātnes atziľām un taisnības principiem (APL 154.panta pirmā un otrā
daļa).
Tādējādi tiesai nav jāatzīst par ticamiem personas iesniegtie pierādījumi
tikai tāpēc, ka tie lietā ir. Tiesai šie pierādījumi ir jāizvērtē kopsakarā ar citiem
pierādījumiem, tostarp tādiem, no kuriem izriet negatīvie fakti. Konkrētajā
gadījumā tas nozīmē, ka tiesai pieteicējam izdevīgie fakti, kas izriet no pieteicēja
paskaidrojumiem, liecinieku liecībām un līgumiem ir jāizvērtē kopsakarā ar
citiem lietas faktiem, tostarp arī pieteicējam neizdevīgiem.
Ievērojot minēto, tiesai izskatāmajā gadījumā bija jāľem vērā arī tas, ka
pieteicējs skaidras naudas uzkrājumus, kas saskaľā ar viľa paskaidrojumiem
veidojušies vairāku gadu garumā, deklarācijās par iepriekšējiem taksācijas
periodiem nebija norādījis, ka dāvinātāju rocība neliecina par viľu reālajām
iespējām pasniegt dāvinājumus to ienākumiem nesamērīgajos apmēros, ka nav
loģiska un racionāla izskaidrojuma tam, kādēļ vairākas fiziskas personas dāvināja
pieteicējam naudu ievērojamā apmērā, tāpat tam, kādēļ pieteicējam būtu
jāaizľemas nauda kredītiestādē, ja viľam ir skaidras naudas uzkrājumi, ka
pieteicēja paskaidrojumi daļā par dienesta laikā gūtajiem ienākumiem ar
pierādījumiem nav apstiprināti.
Apgabaltiesas ieskatā šādos apstākļos pieteicēja paskaidrojumi, liecinieku
liecības un līgumi, acīmredzami nav pietiekams pierādījums skaidras naudas
uzkrājuma esamības konstatēšanai.
Kā jau norādīts, Valsts ieľēmumu dienestam ir tiesības pārbaudīt personas
iesniegto deklarāciju pareizību. Savukārt, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt Valsts
ieľēmumu dienesta veiktajam nodokļu aprēķinam, tad viľam ir jāpamato savi
iebildumi.
Nodokļu maksātāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību izriet
arī no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā noteiktā, ka gadījumā, ja
nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu
maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina
nodokļu maksātājs.
Arī APL 161.panta pirmā daļa noteic, ka administratīvā procesa dalībnieka
paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai, ja tos apstiprina citi pierādījumi.
No minēto likumu normām izriet nodokļa maksātāja pierādīšanas
pienākums gadījumā, ja maksātājs nepiekrīt VID veiktajam aprēķinam.
Konkrētajā gadījumā pieteicējs izsaka kritiku attiecībā uz to, kā
pierādījumus novērtēja iestāde un pirmās instances tiesa, tajā pat laikā papildus
pierādījumus neiesniedz un uz tiem nenorāda.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka ir nepamatoti un noraidāmi
pieteicēja argumenti, ka iestāde un pirmās instances tiesa, konstatējot skaidrās
naudas uzkrājuma neesamību, nepareizi noteikusi pierādīšanas pienākumu un
neatbilstoši novērtējusi pierādījumus.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,
Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt J.L. pieteikumu par Valsts ieľēmumu dienesta 2007.gada
22.oktobra lēmuma Nr.19/37671 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot
kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) Ļ.Kušnire
Tiesneses (paraksts) Dz.Amerika
(paraksts) L.Slica
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Ļ.Kušnire
Rīgā, 2010.gada 1.jūlijā