Small claims court allows landlord's rent claim against tenant while rejecting claim against non-tenant family member.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe court dismissed the plaintiff's claim against two defendants but allowed it against one tenant who failed to pay rent and utilities. The plaintiff argued that the defendants owed money for the rental period from 2005 to 2012, while the defendants contested liability based on their living arrangements and lack of direct tenancy. The court ruled that the claim against the actual tenant was valid under the Civil Law, whereas the claim against the other defendants was inadmissible as they were not parties to the lease agreement.
Legislator-Regeste
KI-generiertCivil Procedure Law Art. 37; Civil Law Art. 1587, 1672, 1756, 1759, 1765; The court may partially satisfy a small claims action by ordering payment from a liable tenant while rejecting the claim against non-tenant family members who are not bound by the lease contract.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertVerwandte Entscheide
KI-generiertVolltext
Lietas Nr. C28279614
Lietas arhīva Nr. C-0852-15/5
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā, 2015.gada 21.decembrī
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa tiesnese M.Šalta
ar sekretāri M.Verneru,
piedaloties prasītājas pilnvarotajam pārstāvim /pers.E/, atbildētājam /pers. A/
un atbildētāju /pers. B/ un /pers. C/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam H.Narbutam,
izskatījusi atklātā tiesas sēdē civillietu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” maza apmēra prasībā pret /pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/ par naudas
piedziņu.
Aprakstošā daļa.
2014.gada 4.martā SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” (turpmāk arī prasītāja) cēla tiesā maza apmēra prasību pret /pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/
(turpmāk arī atbildētāji) par naudas piedziņu.
Prasības pieteikumā norādīts, ka Rīgas pašvaldības SIA „Zemgale” ar 2010.gada 29.decembri ir reorganizēta un pievienota SIA „Rīgas namu
pārvaldnieks”. Atbilstoši Komerclikuma 335.panta piektajai daļai pievienojamās sabiedrības (Rīgas pašvaldības SIA „Zemgale”) tiesības un saistības
pāriet iegūstošajai sabiedrībai („Rīgas namu pārvaldnieks”).
SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, kā Rīgas pašvaldības SIA „Zemgale” saistību un tiesību pārņēmēja, saskaņā ar 2004.gada 7.oktobra nekustamo
īpašumu apsaimniekošanas pilnvarojuma līgumu Nr.DI-04-433-lī, kā arī 2011.gada 5.jūlija dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu Nr.RD-11-910-lī
apsaimnieko dzīvojamo māju /adrese/.
1996.gada 6.novembrī starp prasītāju un atbildētāju /pers. A/ noslēgts Dzīvojamo telpu īres līgums par dzīvojamās telpas Nr.5, /adrese/, izīrēšanu
uz nenoteiktu laiku. Pārējās atbildētājas dzīvo dzīvokli kā atbildētāja /pers. A/ ģimenes locekles pamatojoties uz Līguma pielikumu.
Prasītāja ir izpildījusi no līguma izrietošās saistības, savukārt atbildētāji maksājumus nav veikuši savlaicīgi, līdz ar to atbildētājiem ir izveidojies
parāds par dzīvokļa īri un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada 1.aprīlim 1619,27
euro apmērā.
Turklāt atbilstoši līguma noteikumiem prasītāja ir aprēķinājusi nokavējuma procentus par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada
1.aprīlim 165,30 euro apmērā.
Atbildētāji ir birdināti par parāda esamību ar 2013.gada 28.novembra brīdinājumu, tā noteiktajā termiņā parāds nav samaksāts.
Prasība pamatota ar Civillikuma 1587., 1672., 1756., 1759., 1765.pantiem, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 12.panta pirmo un otro daļu.
2014.gada 7.maijā tiesā saņemti atbildētājas /pers. C/ pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta H.Narbuta paskaidrojumi, kuros norādīts, ka
prasību neatzīst.
Atbildētāja norāda, ka nekad nav dzīvojusi /adrese /. Jau no 1990.gada dzīvo kopā ar tagadējo vīru /pers. D//adrese C/. 1991.gadā laulība ar
/pers. A/ tika šķirta un no šī brīža atbildētāji faktiski nekādas attiecības nav uzturējuši.
Uzskata, ka prasības pieteikumā minētais Līgums atbildētājai nav saistošs, jo nekad nav izteikusi vēlmi tādu slēgt un dzīvot kopā ar īrnieku.
Saskaņā ar Civillikuma 1511.panta nosacījumiem līgums ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos izteikts gribas apliecinājums, kas nodibina saistību
tiesību. Savukārt 1513.pants nosaka, ka vienpusējs apsolījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nenodibina nekādu saistību.
Kā norādīts prasības pieteikumā Līgums ar īrnieku tika noslēgts pamatojoties uz 1981.gadā izdotu orderi Nr.037135, kas pievienots lietas
materiāliem. Šajā dokumentā atbildētāja ir norādīta, kā ģimenes loceklis. Atbildētāja norāda, ka viņa nekad nav izteikusi savu gribu, lai tiktu iekļauta
Līgumā, šādu lūgumu nav pieteikusi.
Tā pat lietā nav pierādījumu, ka /pers. A/ būtu izmantojis savas tiesības iemitināt dzīvojamajā telpā ģimenes locekļus, kā tas noteikts likuma „Par
dzīvojamo telpu īri” 9.pantā. Tādejādi nav pierādīts, ka atbildētāja būtu izmantojusi savas tiesības, kas radītu saistības saskaņā ar Līgumu.
Bez tam, laika periodā no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada 1.decembrim, atbildētāja ir deklarējusi savu dzīves vietu un faktiski arī dzīvo
/adrese A/ pie sava vīra /pers. D/. Šajā laika periodā nav dzīvojusi kopā ar īrnieku, tādejādi pienākumi, kas izriet no Līguma nosacījumiem viņai nav
saistoši. Šāds atzinums izriet arī no Dzīvojamo telpu lietošanas noteikumu 14. punkta, kas nosaka, ka atrašanās prombūtnē ilgāk par vienu nedēļu, kas
pamatota ar reģistrēšanos citā dzīves vietā, ir nosacījums, lai netiktu prasīta samaksa par pamatpakalpojumiem.
2014.gada 7.maijā tiesā saņemti atbildētājas /pers. B/ pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta H.Narbuta paskaidrojumi, kuros norādīts, ka
prasību neatzīst. Atbildētāja paskaidrojumos norādījusi tādus pašus apstākļus kā atbildētāja /pers. C/, precizējot, ka kopš 1990.gada dzīvoja kopā ar
savu māti /pers. C/.
2014.gada 21.maijā tiesā saņemti atbildētāja /pers. A/ paskaidrojumi, kuros norādīts, ka prasību neatzīst.
Atbildētājs/adrese/ dzīvoja līdz 2011.gadam. 2001.gada 30.oktobrī nomira atbildētāja tēvs, kurš dzīvoja /adrese B/, un tā kā tēvam bija
nepieciešama aprūpe, atbildētājs jau pirms tēva nāves dzīvoja pie viņa. Minētais ir pierādīts ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada
11.marta spriedumu lietā Nr.C04329307.
Dzīvojamo telpu lietošanas noteikumu 14. punkts, nosaka, ka atrašanās prombūtnē ilgāk par vienu nedēļu, kas pamatota ar reģistrēšanos citā
dzīves vietā, ir nosacījums, lai netiktu prasīta samaksa par pamatpakalpojumiem.
Atbildētājs kopš 2008.gada savu dzīvesvietu ir deklarējis / adrese B/, kur arī šobrīd patstāvīgi dzīvo. Tā kā no 2001.gada atbildētājs faktiski
nedzīvo /adrese /, atbildētājs pārstāja veikt maksājumus par īri un pamatpakalpojumiem. Atbildētāja bijusī sieva /pers. C/ bija veikusi maksājumus
saskaņā ar prasītājas rēķiniem līdz 2005.gadam, neskatoties uz to, ka šajā dzīvoklī nekad nav dzīvojusi.
Atbildētājs nekad nav vērsies pie prasītājas ar lūgumu dot iespēju izmantot tiesības iemitināt dzīvojamajā telpā ģimenes locekļus, kā tas noteikts
likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9.pantā. Nesaprot, kāpēc Līguma pielikumā ir norādītas atbildētājas /pers. C/ un /pers. B/ kā dzīvojamās telpas lietotāji.
Viņas nekad dzīvoklī nav dzīvojušas, līdz ar to viņām nevar būt sasitoši Līguma nosacījumi.
2015.gada 24.novembrī tiesā saņemti prasības precizējumi, kuros izteikta prasības pieteikuma lūguma daļa jaunā redakcijā.
Prasītājas pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē prasību uzturēja uz prasības pieteikumā minētajiem apstākļiem un prasības precizējumos norādītajā
apmērā. Papildus paskaidroja, ka atbildētājas /pers. C/ un /pers. B/ ir iemitinātas dzīvoklī, pamatojoties uz Līguma pielikumu, kā arī orderi Nr.037135.
Lūdza prasību apmierināt.
Atbildētājs /pers. A/ tiesas sēdē prasību neatzina, sniedza paskaidrojumus par apstākļiem, kas jau izklāstīti rakstveida paskaidrojumos. Papildus
paskaidroja, ka 1981.gadā pēc ordera saņemšanas iemetinājās dzīvoklī viens pats. Atbildētājas /pers. C/ un /pers. B/ nekad nav dzīvojušas dzīvojamajā
telpā. Dzīvoklī dzīvoja līdz 1999.gadam vai 2000.gadam, brīdim, kad saslima atbildētājā tēvs, pēc tam dzīvoklī vairāk nav dzīvojis. Atbildētāja /pers. C/
bija samaksājusi parādu līdz 2005.gadam pēc /pers. A/ lūguma, jo /pers. C/ tika ierakstīta parādnieku sarakstā, un, lai nekaitētu savai reputācijai,
aizdodot /pers. A/ naudu, samaksāja parādu. Norādīja, ka nekad nav lūdzis Rīgas domi ievietot /pers. C/ vai /pers. B/ dzīvojamajā telpā.
Atbildētājs nenoliedz parāda esamību, bet nepiekrīt prasītājas aprēķinam, jo prasītāja aprēķina komunālos pakalpojumus par kanalizāciju un ūdeni,
kaut gan notika divas stāvvada avārijas, pēc kā stāvvads tika pilnībā noslēgts, par ko ir vērsies pie prasītājas ar iesniegumu.
Atbildētāju /pers. C/ un /pers. B/ pārstāvis tiesas sēdē prasību neatzina, sniedza paskaidrojumus par apstākļiem, kas jau izklāstīti rakstveida
paskaidrojumos. Papildus paskaidroja, ka atbildētājas nav piedalījušās īres līguma slēgšanā, nav dzīvojušas dzīvoklī, nav iemitinātas telpā, prasītāja nav
pierādījusi, ka atbildētājas dzīvojušas dzīvoklī, līdz ar to atzīstams, ka atbildētājām no līguma izrietošās saistības nav saistošas. Lūdza prasību noraidīt.
Motīvu daļa.
Uzklausot prasītājas pārstāvja, atbildētāja /pers. A/ un atbildētāju /pers. C/, /pers. B/ pārstāvja paskaidrojumus, pārbaudot lietā esošos rakstveida
pierādījumus, tiesa atzīst, ka maza apmēra prasība daļā pret /pers. A/ par naudas piedziņu ir apmierināma, savukārt daļā pret /pers. C/ un /pers. B/
noraidāma šādu apsvērumu dēļ.
Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.
Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Savukārt Civilprocesa likuma 96.panta piektajā daļā
ir noteikts, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.
N o 2012.gada 25.janvāra Uzņēmumu reģistra izziņas Nr.7-3-11990 redzams, ka SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” izveidota 29.12.2010.,
apvienojot vairākas Rīgas pašvaldības SIA, tajā skaitā Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale”.
Saskaņā ar Komerclikuma 335.panta piekto daļu, apvienošanas gadījumā pievienojamās sabiedrības tiesības un saistības pāriet iegūstošajai
sabiedrībai.
SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, kā Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale” saistību un tiesību pārņēmēja, saskaņā ar 2004.gada 7.oktobra nekustamo
īpašumu apsaimniekošanas pilnvarojuma līgumu Nr. DI-04-433-lī, kā arī 2011.gada 5.jūlija dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu Nr.RD-11-910-lī
apsaimnieko nekustamo īpašumu /adrese C/.
1996.gada 6.novembrī starp prasītāju un atbildētāju /pers. A/ ir noslēgts Dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvojamās telpas /adrese/ izīrēšanu.
Atbilstoši Līguma nosacījumiem, atbildētājs apņēmās maksāt prasītājai īres maksu un maksu par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem.
Saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu, tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī
vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesības atkāpties no līguma, kaut arī otrai atlīdzinot zaudējumus.
Prasītāja norāda, ka atbilstoši Līguma pielikumam atbildētājas /pers. C/ un /pers. B/ dzīvo dzīvoklī kā atbildētāja /pers. A/ ģimenes locekles, turklāt
atbildētāja /pers. C/ ir iemitināta dzīvoklī pamatojoties uz 1981.gada 25.maija orderi Nr.037135.
Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 9.panta pirmo daļu īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto, vecākus
(adoptētājus), darbnespējīgos brāļus un māsas un pilngadīgos bērnus, kuriem nav savas ģimenes, ja tam piekrituši visi attiecīgajā dzīvojamā telpā
dzīvojošie īrnieka pilngadīgie ģimenes locekļi un ja iepriekš par to rakstveidā informēts izīrētājs. Panta otrā daļa nosaka, ka nepilngadīga bērna (arī
adoptēta) iemitināšanai viņa vecāku īrētajā dzīvojamā telpā pārējo tajā dzīvojošo pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišana nav nepieciešama, bet par to
rakstveidā informējams izīrētājs. Turklāt, panta trešā daļa paredz, ka persona, kura saskaņā ar šā panta pirmo vai otro daļu iemitināta īrnieka īrētajā
dzīvojamā telpā, atzīstama par īrnieka ģimenes locekli.
Izvērtējot iepriekš minētās tiesību normas, secināms, ka personas, kuras ir minētas panta pirmajā un otrajā daļā, ir atzīstamas par īrnieka ģimenes
locekļiem, gadījumā, ja pēc īrnieka iniciatīvas par šādu faktu tiek rakstveidā informēts izīrētājs.
Kā norāda atbildētāji, neviens no viņiem nekad nav izteicis prasītājai savu gribu, lūdzot atzīt atbildētājas par /pers. A/ ģimenes loceklēm un iemitināt
viņas dzīvojamā telpā /adrese/.
Prasītāja savu prasījumu pret atbildētājām /pers. C/ un /pers. B/, norādot, ka atbildētājas ir dzīvojušas dzīvojamajā telpā, pamato ar Dzīvojamo
telpu īres līguma pielikumu un Orderi Nr.037135.
No Dzīvojamo telpu īres līguma pielikuma Nr.1 Par dzīvojamo telpu lietošanas tiesībām redzams, ka pielikums apstiprina, ka atbildētājiem ir
dzīvojamo telpu lietošanas tiesības.
No 1981.gada 25.maija ordera Nr.037135 redzams, ka tas ir izsniegts atbildētājam /pers. A/ un tas dod tiesības viņam un /pers. C/ kā viņa
ģimenes loceklei, ieņemt dzīvojamo telpu /adrese/. Turklāt, orderī ir norādīts, ka tas ir derīgs 10 dienas.
Atbilstoši Civillikuma 1403.pantam tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.
Likuma 1404.pants nosaka, ka katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma.
Tātad, lai darījumu atzītu par tiesisku ir nepieciešams konstatēt pušu gribas izteikumu šādu darījumu slēgt.
Saskaņā ar Civillikuma 1427.pantu pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā darījumā
vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka.
Kā jau iepriekš secināts, atbildētājas nekad nav izteikušas prasītājai savu gribu dzīvot dzīvojamajā telpā vai tikt ierakstītām dzīvojamās telpas īres
līguma pielikumā.
Izvērtējot minētās tiesību normas kopsakarā ar Dzīvojamo telpu īres līguma pielikumiem un prasītājas pārstāvja paskaidrojumiem, tiesa konstatē,
ka atbildētājas /pers. C/ un /pers. B/ ir ierakstītas Līguma pielikumā bez viņu gribas, pamatojoties tikai uz faktu, ka atbildētājas bija atbildētāja /pers. A/
ģimenes locekles.
Turklāt, tiesa atzīst, ka Orderis un Līguma pielikums, nenodibina īres attiecības starp prasītāju un atbildētājām, bet gan tikai piešķir atbildētājām
tiesības lietot dzīvojamo telpu. Papildus atzīstams, ka piešķirot atbildētājām šādas tiesības, nenozīmē, ka atbildētājas šīs tiesības ir izmantojušas. Šie
dokumenti nepaliecina, ka atbildētājās dzīvojamajā telpā dzīvo.
Tiesa atzīst, ka orderis Nr.037135 pats par sevi nevar kalpot par pierādījumu apstāklim, ka atbildētājas dzīvo dzīvojamajā telpā /adrese/.
Dzīvojamo telpu īres līguma 8.punktā ir veikt ieraksts, ka uz 2002.gada 16.aprīli dzīves vietā reģistrēti īrnieki /pers. A/, sieva /pers. C/ un meita
/pers. B/.
Vērtējot šo ierakstu kopsakarā ar visu īres līgumu tiesa konstatē, ka īres līgums ir noslēgts starp pusēm 1996.gada 6.novembrī, ko apliecina pušu
paraksti līgumā, savukārt līguma 8.punktā ir veikts ieraksts par 2002.gadā esošu informāciju, līdz ar to secināms, ka šis ieraksts ir veikts pēc Līguma
parakstīšanas, turklāt, pie šī punkta nav atrunas, ka šāds ieraksts ir saskaņots ar atbildētāju /pers. A/. Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka šis līguma
punkts nevar kalpot par pierādījumu, ka atbildētāji kopš 2002.gada visi apdzīvo dzīvojamo telpu.
Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa noteic, ka pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu
prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Savukārt minētā panta otrā daļa
noteic, ka – ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav
šaubu, ka atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē vai arī lai slēptu patiesību.
Izvērtējot lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar minētās tiesību normas noteikumiem, tiesai nav pamata secināt, ka starp prasītāju un atbildētajām
/pers. C/ un /pers. B/ pastāv faktiskās īres attiecības un atbildētājām būtu pienākums apmaksāt prasībā minēto summu prasītājai.
Arī atbildētājs /pers. A/ norāda, ka atbildētājas nekad nav dzīvojušas dzīvoklī, un ņemot vērā, ka prasītāja nav pierādījusi pretējo, tiesai nav
pamata neticēt atbildētāja paskaidrojumiem.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, nav pierādījusi savus prasījumus pret
atbildētajām /pers. C/ un /pers. B/, nav pierādījusi, ka atbildētājas ir dzīvojušas dzīvojamajā telpā, līdz ar to prasība daļā par parāda piedziņu pret
atbildētājām ir noraidāma kā nepamatota.
Attiecībā par faktu, ka atbildētāja /pers. C/ ir veikusi prasītājai maksājumu līdz 2005.gadam parāda dzēšanai, tiesa norāda, ka šajā gadījumā to
nevar atzīt kā pierādījumu, ka atbildētāja ir uzņēmusies ar līgumu izrietošās saistības, jo kā paskaidroja gan atbildētājs /pers. A/, gan atbildētāju
pilnvarotais pārstāvis, /pers. C/ veica parāda samaksu, lai viņa tiktu dzēsta no parādnieku reģistra. Turklāt, tiesa norāda, ka normatīvie akti neaizliedz
fiziskai vai juridiskai personai veikt maksājumus kādas citas personas vietā, turklāt, šādu maksājumu veikšana uzreiz nenodibina saistības.
Saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu, tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī
vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesības atkāpties no līguma, kaut arī otrai atlīdzinot zaudējumus.
Līgums par dzīvojamās telpas īri noslēgts starp prasītāju un atbildētāju /pers. A/. Atbilstoši, līguma 2.punktu, atbildētājs apņēmās veikt maksājumus
par dzīvojamās telpas īri un saņemtajiem pakalpojumiem.
Saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 12. panta pirmās daļas noteikumiem dzīvojamās telpas īres maksa maksājama dzīvojamās telpas īres
līgumā noteiktajos termiņos.
Tā kā atbildētājs nav norēķinājies par prasītājas piestādītajiem rēķiniem, atbildētājam ir izveidojies parāds par īri un saņemtajiem pakalpojumiem.
Prasītāja ir aprēķinājusi atbildētāja parādu par īri un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz
2012.gada 1.aprīlim 1619,27 euro apmērā.
Atbildētājs /pers. A/ norāda, ka dzīvoklī nedzīvo kopš 2001.gada, jo pēc tēva straujas saslimšanas pārvācās dzīvot pie sava tēva uz /adrese B/,
kur dzīvo arī pašreiz.
Latvijas Republikas Augstākā tiesa 2010.gada 11.marta spriedumā lietā Nr.PAC-0244 ir atzinusi, ka atbildētājs /pers. A/ sava tēva nāves brīdī
dzīvoja kopā ar savu tēvu /adrese B/, un turpina dzīvokli dzīvot un to apsaimniekot.
Latvijas Republikas Augstākā tiesas 2010.gada 11.marta spriedums ir vienīgais pierādījums, kas apliecina, ka atbildētājs kopš 2001.gada ir
dzīvojis /adrese B/, citus pierādījumus atbildētājs nav iesniedzis.
Tomēr tiesa atzīst, ka tas neliedza atbildētājam uzturēties dzīvoklī /adrese /, ko pats atbildētājs arī nepastrīd. Atbildētājs ir tikai norādījis, ka
pārtrauca maksājumus prasītājai laika posmā, kamēr dzīvoja kopā ar savu tēvu.
Atbildētājs apstrīd prasītājas aprēķinu, norādot, ka 2010.gada sākumā notika divas stāvvada avārijas, kā rezultātā stāvvads tika pilnībā noslēgts.
Atbildētājs ir vērsies pie prasītājas ar iesniegumiem, lūdzot sniegt paskaidrojumus par prasītājas rīcību avārijas sakarā. Savukārt prasītāja joprojām
rēķinā iekļauj maksu par ūdens patēriņu un kanalizāciju periodā, kurā šie pakalpojumi avārijas dēļ nebija pieejami.
Tiesa konstatē, ka atbildētājs nav iesniedzis tiesai pierādījumus par šādu avāriju notikšanu, kā arī nav iesniedzis pierādījumus, ka būtu par šādām
avārijām vērsies pie prasītājas. Līdz ar to, tiesa atzīst, ka prasītājs nav pierādījis savu argumentu pamatotību.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja ir izpildījusi saistības – ir sniegusi mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas pakalpojumus atbildētājam,
savukārt atbildētājs nav apmaksājis rēķinus, atbilstoši īres līguma nosacījumiem, tādējādi nav pildījis ar līgumu uzņemtās saistības.
Tā kā atbildētājs nav pierādījis, ka prasītāja nebija nodrošinājusi ūdens un kanalizācijas pakalpojumus, kā arī nav pierādījis avāriju notikšanu, tiesai
nav pamata apšaubīt prasītājas aprēķinus.
Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Civillikuma 1759.pantā
noteikts, ka par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs, arī bez noteiktas norunas parādniekam jāmaksā
nokavējuma procenti. Civillikuma 1765.pantā noteikts, ka procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja
likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.
Atbilstoši Civillikuma 1765.panta otrajai daļai, likumisko procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība nolīgta
līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765.p.3.d.) gadā, bet līguma
attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — seši procenti no simta gadā.
Prasītāja ir aprēķinājusi likumiskos procentus par laikā neveiktajiem maksājumiem par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada
1.aprīlim 165,30 euro apmērā.
Prasītāja ir brīdinājusi atbildētāju par parāda esamību 2013.gada 28.novembrī, bet brīdinājumā minētājā termiņā atbildētājs nav norēķinājies ar
prasītāju.
Atbilstoši Civillikuma 1838.pantam to, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo. Atbildētājs tiesai nav iesniedzis pierādījumus par to, ka
parāds būtu samaksāts. Tiesai nav pamata apšaubīt prasītājas parāda aprēķinu, tādēļ no atbildētāja prasītājas labā piedzenams pamatparāds 1619,27
euro apmērā un likumiskie procenti 165,30 euro apmērā.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.panta noteikumiem, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, norādāmas prasītāja tiesības par laiku līdz
sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt likumiskos 6 % gadā no pamatparāda summas.
Tādējādi, tiesa atzīst, ka prasītājai nosakāmas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētāja likumiskos procentus 6% gadā no
nenomaksātās parāda pamatsummas, jo saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu gadījumos, kad likums noteic aprēķināt likumiskos procentus, tas nolikts pa
seši no simta gadā.
Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas
izdevumus.
Tādējādi no atbildētāja par labu prasītājai piedzenami tiesas izdevumi- valsts nodeva 267,69 euro apmērā, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi
4,70 euro apmērā, kopā 272,39 euro.
Civilprocesa likuma 2041.pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka
termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Prasītāja 2014.gada 31.martā novēršot Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2014.gada 11.martā konstatētos trūkumus, vienlaicīgi lūdz tiesu
atmaksāt pārmaksāto valsts nodevu 26,60 euro apmērā.
Pārbaudījusi pieteikumu un tam pievienotos dokumentus, tiesnese atzīst, ka pieteikums ir apmierināms šādu apsvērumu dēļ.
Civilprocesa likuma 37.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka samaksātā valsts nodeva atmaksājama daļēji, ja iemaksāta lielāka nodeva, nekā to
nosaka likums. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 37.panta otro daļu valsts nodevu atmaksā, ja pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā gada laikā
no summas iemaksas valsts budžetā.
No lietas materiāliem pievienotā AS “DNB banka” maksājuma uzdevuma Nr.14-03229 redzams, ka prasītāja ir samaksājusi valsts nodevu 294,29
euro par prasības pieteikumu 2014.gada 24.februārī.
Prasītāja, precizējot prasījumus, ir veikusi pārrēķinu un konstatējusi, ka par prasības pieteikumu tika iemaksāta lielāka valsts nodeva nekā to
nosaka likums.
Tiesa konstatē, ka lietā pastāv Civilprocesa likuma 37.panta pirmās daļas 1.punktā un otrajā daļā noteiktie apstākļi, līdz ar to secināms, ka
prasītājai atgriežama pārmaksātā valsts nodeva 26,60 euro apmērā.
Rezolutīvā daļa.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 37., 190.-193., 195., 204.1pantu tiesa
no s pri e da :
SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” maza apmēra prasību pret /pers. A/ par naudas piedziņu apmierināt.
Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, parādu par
dzīvojamo telpu īri un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada 1.aprīlim 1619,27 euro
apmērā, nokavējuma procentus par laika periodu no 2005.gada 1.septembra līdz 2012.gada 1.aprīlim 165,30 euro apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus
– valsts nodevu 267,69 euro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro, pavisam kopā 2056,96 euro (divi tūkstoši piecdesmit seši euro 96
euro centi). Samaksa veicama vienā no norēķinu kontiem:
AS „SWEDBANK” LV98HABA0551030734837;
AS „Citadele banka” LV83PARX0013044380019;
AS „SEB banka” LV65UNLA050017186820;
AS „DnB banka” LV63RIKO0002013197596;
AS Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle” LV57NDEA0000083069550.
Noteikt SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos sešus
procentus gadā no parāda pamatsummas.
Noraidīt SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” maza apmēra prasību pret /pers. B/ un /pers. C/ par naudas piedziņu.
Atmaksāt SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas numurs 40103362321, pārmaksāto valsts nodevu 26,60 euro (divdesmit seši euro un 60
euro centi), kas 2014.gada 24.februārī iemaksāta Valsts kases kontā Nr.LV55TREL1060190911200.
Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas
pilsētas Kurzemes rajona tiesā.
Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 4.janvārī.
Tiesnese M.Šalta