Court partially allowed appeal against customs debt order, ruling liability limited to period where client was sole declarant.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Administrative Regional Court partially dismissed the customs authority's order to collect unpaid taxes from the company. The company argued it was not liable for debts from 1999 to 2002 because it was not the sole declarant during that time, whereas the authority claimed liability extended to indirect representatives. The court ruled that the company was not liable for the period before July 2002 when it was not the sole declarant, thereby partially overturning the debt order.
Legislator-Regeste
KI-generiertManytas likums 18., 148., 176.pants; Ministru kabineta noteikumi Nr.441; Civillikums 2305.pants; 1992.gada 12.oktobra Regula Nr.2913/92 201.pants; likums "Par nodokļiem un nodevām" 29.pants: Liability for customs debts is limited to the period where the taxpayer was the sole declarant, excluding indirect representation periods prior to legislative changes.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertVolltext
NORAKSTS
Lieta Nr.A42322305
AA43-0431-08/4
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2008.gada 19.novembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Slica,
tiesneši Ļ.Kušnire un M.Vīgants,
piedaloties pieteicējas maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību
„ER un Partneri” administratoram V.F. un pārstāvim I.P. un atbildētājas
Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieľēmumu dienesta
pārstāvēm Dacei Kokainei, Gintai Kaļķei un Leldei Rinčai,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties
uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” pieteikumu par
Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2005.gada 6.jūnija lēmuma
Nr.19/15122 atcelšanu, sakarā ar maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu
atbildību „ER un Partneri” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona
tiesas 2007.gada 22.februārsa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieľēmumu dienesta (turpmāk – VID) Galvenā muitas
pārvalde, pārbaudot Centrālās muitas informācijas sistēmas datu bāzē
sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – SIA) „ER un Partneri”
aprēķināto muitas parādu nomaksu (par periodu no 1999.gada 12.novembra
līdz 2005.gada 6.janvārim), konstatēja, ka uz 2005.gada 6.janvāri par SIA
„ER un Partneri” nav veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa Ls
55309,04 apmērā.
Ar VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada
18.janvāra lēmumu Nr.16.19.3/1455 SIA „ER un Partneri” noteikts iemaksāt
valsts budžetā ievedmuitas nodokļa parādu Ls 235,90 apmērā un pievienotās
vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) parādu Ls 55073,14 apmērā.
Lēmums pamatots ar Muitas likuma 18., 148., 176.pantu, Ministru
kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441 „Noteikumi par muitas
galvojumiem” 2. un 32.punktu, Civillikuma 2305.pantu, kā arī Eiropas
Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas
kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu, otro un trešo
daļu, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmo un otro
daļu.
Izskatījis SIA „ER un Partneri” sūdzību par minēto lēmumu, VID
ģenerāldirektors ar 2005.gada 6.jūnija lēmumu Nr.19/15122 (turpmāk –
Lēmums) atstāja negrozītu apstrīdēto lēmumu.
[2] 2005.gada 16.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saľemts SIA „ER
un Partneri” (turpmāk – pieteicēja) pieteikums par Lēmuma atcelšanu.
Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.
[2.1] Pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā
minētajam 2005.gada 18.janvāra lēmums pieľemts, pamatojoties nevis uz
nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, bet gan uz VID Galvenās muitas
pārvaldes veikto pārbaudi Centrālā muitas informācijas sistēmas datu bāzē.
Pārbaude veikta un soda nauda aprēķināta par periodu no 1999.gada
12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim, kas ievērojami pārsniedz likumā
noteiktās nodokļu administrācijas tiesības precizēt nodokļu apmērus un uzlikt
soda naudu triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa.
[2.2] Izvērtējot VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada
18.janvāra lēmumu Nr.16.19.3/1455, konstatējams, ka VID Galvenā muitas
pārvalde nav ievērojusi procesuālās tiesību normas.
Saskaľā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 15.pantu
administratīvais process iestādē notiek, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem
un vispārējiem tiesību principiem.
Viens no vispārējiem tiesību principiem, kas jāievēro iestādei, izskatot
un pieľemot lēmumu, ir pierādīšanas pienākums. Minētais princips nosaka, ka
procesa dalībniekiem ir pienākums pamatot tādu apstākļu esamību, kuriem ir
būtiska nozīme lietas izlemšanā.
[2.3] VID Galvenā muitas pārvalde lēmumā norādījusi faktus, kas
būtiski tikai pašai VID Galvenajai muitas pārvaldei, taču nav norādījusi citiem
procesa dalībniekiem būtiskus faktus, t.i. muitas deklarācijas, kuru
noformēšanas rezultātā nav nomaksāti pilnībā muitas maksājumi.
[2.4] Administratīvajā aktā jāatspoguļo visi fakti, kas konstatēti
attiecīgajā lietā. Saskaľā ar APL 67.panta trešo daļu administratīvā akta faktu
konstatējamā daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un
argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti.
Administratīvā akta pamatojums ietver skaidrojumus par administratīvā
akta izdošanu un saturu. Tātad, izdodot adresātam nelabvēlīgu administratīvo
aktu, iestādei jānorāda tie apsvērumi, kas bijuši par pamatu administratīvā akta
pieľemšanai.
[2.5] VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada 18.janvāra
lēmums Nr.16.19.3/1455 pamatots ar likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu”
10.panta pirmās daļas 4.punktu, taču lēmums neietver sevī nevienu likuma
normu, kuru pieteicēja būtu pārkāpusi. Pretēji lēmumā norādītajam pieteicēja ir
godprātīgi pildījusi visus nodokļu maksātāja pienākumus, kā to paredz likums
„Par nodokļiem un nodevām”, tādējādi nav iespējams lēmumu izpildīt, jo nav
pārkāpumu, kurus pieteicējai savā darbībā būtu jānovērš.
[2.6] Pieteicēja iesniedza visus dokumentus, kas apliecina saistību izpildi
attiecībā pret valsts budžetu, tajā skaitā, par muitas maksājumiem, pretēji tam
kā norādīts pārsūdzētajā Lēmumā.
Pieteicēja uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā VID Galvenā muitas
pārvalde nav norādījusi pilnīgu fakta konstatējumu, pamatojoties uz tiesību
normu uzskaitījumu, kas kalpotu par argumentu papildu nomaksai budžetā
noteiktajai summai.
[2.7] Pieteicēja uzskata, ka, lai uzliktu par pienākumu samaksāt muitas
parādu, VID Galvenās muitas pārvaldes direktoram bija jākonstatē tiesību
normu pārkāpums, kā rezultātā radies muitas parāds. Tātad, lai konstatētu, vai
uzliktais pienākums ir tiesisks un pamatots, bija jākonstatē, vai ir iestājušies
pārkāptajās tiesību normās paredzētie apstākļi, kā rezultātā uzliktais pienākums
būtu pietiekami pamatots.
Pieteicēja uzskata, ka konkrētajā gadījumā procesuālo tiesību normu
pārkāpums ir būtisks, jo VID Galvenās muitas pārvaldes direktors nav
konstatējis tiesību normu pārkāpumus, nav atrunājis, kā radies attiecīgais
muitas parāds, kā arī nav nodrošināti pietiekami pierādījumi, ka konkrētajā
gadījumā atbildība piemērota īstajam nodokļu maksātājam, jo pēc VID rīcībā
esošās informācijas laika periodā no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada
6.janvārim pieteicēja vienotos administratīvos dokumentus (turpmāk – VAD) ir
formējusi pati, kā arī attiecīgajā periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā
formējuši muitas brokeri (SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).
[2.8] Pieteicēja nav atbildīga par muitas brokera SIA „ZP” saistībām pret
Latvijas valsts budžetu. Šajā gadījumā nepamatota ir atsauce uz Muitas likuma
176.pantu un Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92
201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu. Kā redzams no VAD,
kuros kā deklarētājs ir norādīta SIA „ZP”, atbildīgā par finansu jautājumiem
attiecībā pret budžetu 9.ailē ir norādīta SIA „ZP”. Pieteicēja ir veikusi visus
maksājumus, lai SIA „ZP” kā persona, kura atbildīga par finansu saistībām pret
valsti, varētu pilnībā tās izpildīt.
[2.9] Papildus tam VID tika iesniegts līgums par muitas brokera
pakalpojumu sniegšanu, kas 1999.gada 16.augustā noslēgts starp SIA „ZP” un
pieteicēju, saskaľā ar kuru brokeris apľēmās uz pilnvarojuma pamata pieteikt
muitas procedūras un pirmsatmuitošanas darbības par klienta precēm,
uzľemoties pienākumu atbildēt par tām muitas iestāžu priekšā, kā arī veikt
muitas maksājumus valsts budžetā par klienta precēm, ja šādu maksājumu
izdarīšanu paredz muitas procedūras pieteikšana. Bez tam VID rīcībā ir
apdrošināšanas akciju sabiedrības „Balva” izsniegtais vispārējais galvojums,
saskaľā ar kuru tika apdrošinātas SIA „ZP” finansu saistības pret Latvijas valsti
attiecībā uz muitas parāda segšanu. Tādējādi pieteicēja uzskata, ka lēmumā
norādītais lietderības princips pret pieteicēju nav ievērots, jo atbildība par
muitas parāda segšanu valsts budžetā piekrīt SIA „ZP”, bet gadījumos, ja SIA
„ZP” savas finansiālās saistības nepilda valsts budžeta interesēs, lēmuma
pieľēmējam bija jāvēršas tiesā pret vispārējā galvojuma iesniedzēju –
apdrošināšanas akciju sabiedrību „Balva”.
Līdz ar to, izvērtējot attiecīgos procesuālo tiesību normu pārkāpumus,
pieteicēja uzskata, ka būtiski var mainīties administratīvā akta saturs, jo VID
nav pietiekami pierādījumi, ka lietā konstatētie faktiskie apstākļi ir pareizi.
[3] Savos paskaidrojumos tiesai VID neatzīst pieteikumu šādu iemeslu
dēļ.
[3.1] To, ka uz 2004.gada 18.augustu pieteicējai ir muitas maksājumu
parādi valsts budžetam, tika paziľots 2004.gada 30.augustā, nosūtot vēstuli
Nr.16.19.3/22937, klāt pievienojot nodokļu maksātāja apkopojuma un nodokļu
maksātāja operāciju sarakstu izdrukas. Līdz ar to nesaprotams ir pieteicējas
uzskats, ka Lēmuma konstatējuma daļā norādītais par neveikto apmaksu ir
būtisks tikai VID Galvenajai muitas pārvaldei. Sniedzot pieteicējai visu
informāciju, kas bija muitas iestādes rīcībā un kura tika pārbaudīta, pieteicējai
bija iespējams pilnībā saprast un konstatēt lietas apstākļus.
[3.2] Tā kā pieteicēja muitas iestādē neiesniedza maksājumus
apliecinošus dokumentus, VID Galvenā muitas pārvalde veica muitas parāda
aprēķinu saskaľā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā muitas parāda rašanās
brīdī. Tā kā daļa no VAD, par kuriem nav veikta aprēķināto muitas maksājumu
samaksa, tika noformēti laika posmā līdz 2004.gada 1.maijam, tad tiem tika
piemērots Muitas likums, kas bija spēkā līdz 2004.gada 1.maijam.
[3.3] Līdz 2004.gada 1.maijam spēkā esošajā Muitas likuma 18.panta
pirmajā un otrajā daļā tika noteikts, ka jebkura persona var iecelt pārstāvi, kas
ir tiesīgs veikt un kārtot muitas normatīvajos aktos paredzētās darbības un
formalitātes muitas iestādēs.
Muitas brokeris, atbilstoši toreizējā Muitas likuma 148.panta izpratnei,
bija Latvijas Republikas persona, kura savā vārdā pēc preču valdītāja
pilnvarojuma izpilda preču valdītāja un muitas iestāžu starpnieka funkcijas,
nodrošinot visas likumā paredzētās muitošanas darbības, un samaksā
normatīvajos aktos noteiktos muitas un citus maksājumus.
Savukārt Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441
„Noteikumi par muitas galvojumu” 2.punkta izpratnē parādnieks ir gan
brokeris, gan klients, bet Muitas likuma (kas bija spēkā līdz 2004.gada
1.maijam) 176.panta trešās daļas izpratnē parādnieks ir deklarētājs. Netiešas
pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta
deklarācija. Saskaľā ar šā likuma 186.pantu, ja parādnieki ir vairākas personas,
tās kopīgi (solidāri) sedz muitas parādu. Ievērojot minēto, par nepamatotu
uzskatāms pieteicējas viedoklis, ka pieteicējai nav jānes atbildība par muitas
brokera saistībām. Ľemot vērā minēto, VID uzskata, ka pieteicējai, kā solidāri
atbildīgajai personai, bija pienākums kontrolēt sava pilnvarotā pārstāvja rīcību,
tādējādi izmantojot normatīvajos aktos noteiktās tiesības.
[3.4] Tieši Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas Nr.2913/92
201.panta pirmās daļas a) apakšpunkts un otrā daļa bija viena no tām tiesību
normām, saskaľā ar kuru VID Galvenā muitas pārvalde pieteicējai papildu
nomaksai budžetā noteica muitas maksājumu parādu.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumu
noraidīts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Spriedumā norādīts
tālāk minētais.
[4.1] Tiesa konstatē, ka pieteikums ir iesniegts par Lēmuma atcelšanu
un VID Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmuma
Nr.16.19.3/1455 atcelšanu, norādot uz atbildētāja pieļautajiem
procesuālajiem pārkāpumiem.
Kaut arī atbilstoši APL 249.pantam tiesa taisa spriedumu par
pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot prasījuma robežas,
tiesa uzskata konkrētajā gadījumā par nepieciešamu izvērtēt pārsūdzētā
lēmuma atbilstību arī materiālajām tiesību normām.
Savukārt atbilstoši APL 81.panta piektajai daļai apstrīdētais
administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas
noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Šādā veidā tas ir
izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā.
Ievērojot minēto tiesību normu, tiesa konstatē, ka tiesai ir jāpārbauda
Lēmuma tiesiskums un pamatotība, kā arī šī administratīvā akta atbilstība
gan procesuālo, gan materiālo tiesību normām.
[4.2] Pārbaudot vai pārsūdzētais Lēmums atbilst materiālo tiesību
normām un vai tā pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu veikt
papildu maksājumus valsts budžetā, tiesa konstatē, ka:
[4.2.1] VID Galvenā muitas pārvalde veica pieteicējas aprēķināto
muitas maksājumu nomaksas pārbaudi Centrālajā muitas informācijas
sistēmas datu bāzē par periodu no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada
6.janvārim.
[4.2.2] VID Galvenā muitas pārvalde 2004.gada 30.augustā nosūtīja
pieteicējai vēstuli, kurā paziľoja, ka pieteicējai uz 2004.gada 14.augustu ir
muitas maksājumu parādi valsts budžetam. Vēstulei tika pievienotas
nodokļu maksātāja apkopojuma un nodokļu maksātāja operāciju izdrukas.
[4.2.3] Līdz VID Galvenā muitas pārvaldes direktora 2005.gada
18.janvāra lēmuma Nr.16.19.3/1455 pieľemšanai pieteicēja nebija iesniegusi
muitas iestādē maksājumu apliecinošus dokumentus. Ievērojot minēto, VID
Galvenā muitas pārvalde veica muitas parāda aprēķinu saskaľā ar
normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā muitas parāda rašanās brīdī, t.i.,
Muitas likuma 176.panta trešo daļu un Eiropas Padomes 1992.gada
12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas kodeksa izveidi”
201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu, un papildu nomaksai
budžetā noteica muitas maksājumu parādu Ls 55309,04 apmērā.
[4.3] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicējai netika veikta
nodokļu revīzija jeb audits atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām”
23.panta pirmajai daļai. Tiesa konstatē, ka pieteicējai laika periodā no
1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim tika veikta muitas
maksājumu salīdzināšana, kas savukārt ir atbilstoši Muitas likuma prasībām.
Pārbaudes laikā ticis konstatēts, ka uz 2005.gada 6.janvāri pieteicējai
nav veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa, tādējādi ar VID
Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumu
Nr.16.19.3/1455 pieteicējai papildu nomaksai budžetā tika aprēķināts un
noteikts muitas maksājumu parāds Ls 55309,04 apmērā.
[4.3.1] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka atbildētājs līdz
2005.gada 18.janvārim pieteicēju jau vairākkārtīgi ir informējis, ka nav
veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa, proti, ar 2003.gada 7.aprīļa
vēstuli Nr.3.5.1/6569 (lietas lapa 17) un ar 2004.gada 30.augusta vēstuli
Nr.16.19.3/22937 (lietas lapa 20), turklāt 2004.gada 30.augusta vēstulei
Nr.16.19.3/22937 tika pievienoti nodokļu maksātāja operāciju saraksti, no
kuriem var izsecināt, kādi maksājumi nav veikti.
[4.3.2] Tiesa atzīst, ka pieteicēja bija informēta par aprēķināto muitas
maksājumu samaksas nesakritību. Tiesas ieskatā pieteicējai bija pienākums
vērsties attiecīgajā muitas iestādē minētā jautājuma precizēšanai vai
attiecīgo dokumentu iesniegšanai, lai atrisinātu radušos situāciju.
Tiesa noraida kā nepamatotu arī pieteicējas argumentu par to, ka līdz
VID Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumam
Nr.16.19.3/1455 pieteicēja neko nav zinājis par valsts budžetā
nenomaksātajiem maksājumiem kā rezultātā ir izveidojies muitas parāds.
[4.4] No lietas materiāliem izriet, ka atbildētājs, izvērtējot VID
Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumu
Nr.16.19.3/1455, ir konstatējis, ka VID Galvenā muitas pārvalde papildu
nomaksai valsts budžetā pamatoti noteikusi muitas maksājumu parādu Ls
55309,04 apmērā. Lēmums pamatots ar Muitas likuma 18., 148., 176.pantu,
Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441 „Noteikumi par
muitas galvojumiem” 2. un 32.punktu, Civillikuma 2305.pantu, kā arī
Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas
Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu, otro
un trešo daļu, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmo un
otro daļu.
[4.4.1] Saskaľā ar Muitas likuma 176.pantu muitas parāds rodas, ja
preces, par kurām veicami muitas maksājumi, izlaistas brīvam
apgrozījumam. Muitas parāds rodas deklarācijas pieľemšanas brīdī.
Arī Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par
Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a)
apakšpunkts un otrā daļa nosaka, ka ievedmuitas parāds rodas, laižot brīvā
apgrozībā ar ievedmuitu apliekamas preces. Muitas parāds rodas attiecīgās
muitas deklarācijas pieľemšanas brīdī.
[4.4.2] Saskaľā ar Muitas likuma 176.panta trešo daļu parādnieks ir
deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras
uzdevumā iesniegta deklarācija. Saskaľā ar šā likuma 186.pantu, ja
parādnieki ir vairākas personas, tās kopīgi (solidāri) sedz muitas parādu.
Savukārt no Muitas likuma 18.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā izriet, ka
jebkura persona var iecelt pārstāvi, kas ir tiesīgs veikt un kārtot muitas
normatīvajos aktos paredzētās darbības un formalitātes muitas iestādēs.
Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par
Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta trešā daļa noteic, ka
parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī
persona, kuras uzdevumā ir izpildīta muitas deklarācija.
[4.4.3] Muitas likuma 148.pants noteic, ka muitas brokeris ir Latvijas
Republikas persona, kura savā vārdā pēc preču valdītāja pilnvarojuma
izpilda preču valdītāja un muitas iestāžu starpnieka funkcijas, nodrošinot
visas likumā paredzētās muitošanas darbības, un samaksā normatīvajos
aktos noteiktos muitas un citus maksājumus.
Savukārt saskaľā ar Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra
noteikumiem Nr.441 „Noteikumi par muitas galvojumu” ar terminu
galvenais parādnieks ir jāsaprot gan brokeris, gan klients. Bet saskaľā ar šo
noteikumu 32.punktu galvenais parādnieks ir atbildīgs par muitas parāda vai
iespējamā muitas parāda segšanu. Līdz ar to muitas maksājumu parāds
vispirms ir piedzenams no galvenā parādnieka – brokera un klienta, bet
konstatējot piedziľas neiespējamību no galvenā parādnieka, ir jāceļ prasība
pret galvinieku par galvojuma samaksu.
Civillikuma 2305.pants noteic, ka pilnvarniekam jādod savam
pilnvarotājam norēķins par uzdevuma izpildīšanu un sevišķi par visiem pie
tam bijušiem ieľēmumiem un izdevumiem.
[4.4.4] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmā un otrā
daļa noteic, ka nodevu kavēto maksājumu summa (pamatparāds) tiek
palielināta atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei
kavējuma periodā. Par nodokļu un nodevu maksājuma (arī soda naudas)
samaksas termiľa nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta kavējuma nauda
– no laikā nenomaksāta pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu.
[4.5] Tiesa konstatē, ka pieteicēja atbilstoši Muitas likumā ietvertajām
normām ir iecēlusi sev pārstāvi, kas izpildīja pieteicējas un muitas iestāžu
starpnieka funkcijas.
Tiesa atzīst, ka pieteicējai kā pilnvarotājam un kā solidāri
līdzatbildīgai personai bija jākontrolē sava pilnvarotā pārstāvja rīcība,
tādējādi savlaicīgi novēršot muitas parāda rašanos. Tomēr tiesa secina, ka
pieteicējas pilnvarotā persona nav izmantojusi tai normatīvajos aktos
noteiktās tiesības un nav pildījusi tai uzliktos pienākumus, un piešķirtā
pilnvarojuma robežās nav pilnvērtīgi aizstāvējusi sava pārstāvāmā tiesības
un likumīgās intereses. Turklāt tiesa atzīst, ka pieteicēja nav ar pietiekamu
rūpību kontrolējusi savas pilnvarotās personas darbības, tādējādi pieļaujot
muitas parāda rašanos.
Ievērojot minēto, kā arī iepriekš [4.4] minētās tiesību normas, tiesa
atzīst, ka atbildētājs pamatoti ir vērsies pie pieteicējas kā parādnieka
attiecīgajā lietā.
[4.6] Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par
Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 13.pants piešķir muitas dienestiem
tiesības saskaľā ar spēkā esošajiem nosacījumiem veikt jebkādu kontroli, ko
tie uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā
pareizu piemērošanu.
2004.gada 18.marta Muitas likuma 4.panta otrā daļa notiec, ka
Latvijas nacionālajā kompetencē ietilpstošos ar muitas lietām saistītos
jautājumus VID administrē likumā „Par nodokļiem un nodevām” un citos
normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 1.pants noteic, ka VID ir
finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina
nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu
un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas
teritorijā, kā arī iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus
Eiropas Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas lietas.
Turklāt minētā likuma 2.pants noteic, ka VID galvenie uzdevumi (..)
ir:
1) nodrošināt VID administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts
noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas
robežas, kā arī nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu
Eiropas Savienības budžetam;
2) novērst un atklāt noziedzīgus nodarījumus valsts nodokļu, nodevu
un citu valsts noteikto obligāto maksājumu jomā.
Savukārt Lēmuma pamatojumā minētās Latvijas nacionālās tiesību
nomas noteic papildu nomaksai budžetā veikto maksājumu aprēķinu
kārtību, preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtību.
Ievērojot iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka atbildētājs konkrētajā
gadījumā pamatoti piemērojis attiecīgās tiesību normas.
Pārbaudot pārsūdzētā Lēmuma atbilstību materiālajām tiesību
normām, tiesa konstatē, ka atbildētāja rīcība konkrētajā gadījumā atbildusi
norādīto tiesību normu prasībām, ka arī pārsūdzētais Lēmums attaisno
pieteicējai ar Lēmumu uzlikto pienākumu papildu valsts budžetā nomaksāt
muitas maksājumu parādu Ls 55 309,04 apmērā.
[4.7] Pieteicēja norāda, ka ir godprātīgi pildījusi visus nodokļu
maksātāja pienākumus, kā to paredz likums „Par nodokļiem un nodevām”,
tādējādi nav iespējams Lēmumu izpildīt, jo nav pārkāpumu, kurus
pieteicējai savā darbībā būtu jānovērš.
Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē arī norādīja, ka SIA „ZP” bija
jāuzľemas atbildība par muitas parādu, savukārt pati pieteicēja neko par
savas pilnvarotās personas iespējamām nelikumīgām darbībām nav zinājusi.
Minētos pieteicējas argumentus tiesa noraida kā nepamatotus
sekojošu apstākļu dēļ.
[4.7.1] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka atbilstoši
Muitas likuma 149.panta piektajai daļai atbildētājs jau 2003.gada 11.aprīlī
bija apturējis SIA „ZP” atļauju muitas brokeru darbībai uz trim mēnešiem.
[4.7.2] Atbilstoši Muitas likuma 149.panta piektajai daļai muitas
brokera darbības atļauju aptur uz laiku līdz trim mēnešiem tā muitas iestāde,
kura pārrauga muitas brokera darbību, ja tai ir pamatotas aizdomas, ka
muitas brokeris neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību.
[4.7.3] Savam pieteikumam pieteicēja pievienojusi VID Rīgas muitas
reģionālās iestādes 2003.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.3.5.2/7019 par muitas
brokera darbības apturēšanu kopiju (lietas lapa 19).
[4.7.4] Tādējādi tiesa secina, ka pieteicēja par minēto lēmumu bija
informēta, un nepamatoti ir pieteicējas apgalvojumi par to, ka par SIA „ZP”
iespējamām nelikumīgām darbībām pieteicēja neko nav zinājusi.
Ievērojot minēto, kā arī Lēmumā ietvertās tiesību nomas, kuras
nosaka, kādos gadījumos persona ir uzskatāma par parādnieku, tiesa atzīst,
ka pieteicējas rīcībā ir konstatējami pārkāpumi, kas norādīti Lēmumā, proti,
ka pieteicēja nav izpildījusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” prasības
un nav nomaksājis valsts budžetā attiecīgos muitas maksājumus, tādējādi
izveidojot muitas maksājumu parādu par Ls 55 309,04.
[4.8] Tiesa secina, ka pieteicējas gadījumā muitas parāds ir radies
muitas procedūras – preču izlaišana brīvam apgrozījumam – piemērošanas
rezultātā. Šāda muitas parāda veida rašanās pamatu, laiku un atbildīgo
personu par šo parādu (parādnieku) definē Muitas likuma 176.pants. Minētā
likuma panta pirmā un otrā daļas (redakcijā, kas bija spēkā muitas parāda
rašanās brīdī) noteic, ka muitas parāds rodas, ja preces, par kurām veicami
muitas maksājumi, izlaistas brīvam apgrozījumam. Muitas parāds rodas
muitas deklarācijas pieľemšanas brīdī.
Pieteicējas gadījumā darījumos, kuros deklarētājs bija SIA „ZP”,
minētā persona savā vārdā veica pieteicējas preču deklarēšanu pieteicējas
uzdevumā, un attiecīgi muitas deklarācijās tika norādīts, ka preču saľēmējs
ir pieteicēja, bet deklarētājs ir SIA „ZP”. SIA „ZP” bija pārstāvis, kas
rīkojās pieteicēja uzdevumā.
Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējas veiktajos darījumos (preču
importēšana), kuros preču deklarētājs pieteicējas uzdevumā ir bijusi SIA
„ZP”, par parādnieku saskaľā ar Muitas likuma 176.panta trešo daļu un
18.panta pirmo daļu un otrās daļas 2.punktu ir atzīstama arī persona, kuras
uzdevumā iesniegta deklarācija – tātad pieteicēja.
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka atbildētājs pamatoti saskaľā ar
Muitas likuma nosacījumiem kā parādnieku pieteicējas veiktajos importa
darījumos, kuros pieteicējas uzdevumā rīkojās SIA „ZP” un kuros tā savā
vārdā veica pieteicējas preču deklarēšanu, ir identificējusi tieši pieteicēju.
[4.9] Pieteicēja norāda, ka muitas brokeris par saviem
pakalpojumiem muitas deklarāciju apstrādē uzľēmās arī atbildību.
Ľemot vērā lietas apstākļus, tiesa secina, ka pieteicējai, ievērojot tās
un SIA „ZP” noslēgtās vienošanās par pakalpojumu sniegšanu (muitas
formalitāšu kārtošanu) nosacījumus, atbildības pamatus un apmērus, ir
tiesības piedzīt civiltiesiskā kārtībā no savas pilnvarotās personas valsts
budžetā neveiktos maksājumus, kurus pieteicēja bija pārskaitījusi SIA „ZP”,
kurus savukārt šī persona nebija pārskaitījusi valsts budžetā, tādējādi
neievērojot savstarpējā līguma nosacījumus.
[4.10] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka Lēmums satur visas
APL 67.pantā minētās sastāvdaļas un atbilst likumā noteiktajai
administratīvā akta formai.
Lēmumā atbildētājs norādījis pieteicējas viedokli un argumentus un
pamatojis apstākļus, kuriem ir būtiska nozīme lietas izlemšanā, kā arī
norādījis attiecīgās tiesību normas. Tiesa secina, ka Lēmums ir pamatots ar
lietā esošajiem pierādījumiem.
[4.11] Pieteicēja norādījusi, ka ir iesniegusi visus dokumentus, kas
apliecina saistību izpildi attiecībā pret valsts budžetu, tai skaitā par muitas
maksājumiem.
Atbildētājs Lēmumā norādījis, ka pieteicēja ir iesniegusi dokumentus,
kas apliecina, ka attiecīgie maksājumi ir pārskaitīti pilnvarotajai personai –
muitas brokerim, tomēr lietā nav pierādījumu, ka šie maksājumi būtu
pārskaitīti valsts budžetā.
No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pamatoti ir atbildētāja
apgalvojumi, ka pieteicēja nav iemaksājis valsts budžetā aprēķināto muitas
parādu, turklāt pieteicēja nav iesniegusi atbildētājam dokumentus, kas
liecinātu par pretējo. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja ir iesniegusi
atbildētājam dokumentus, kas liecina, ka pieteicēja ir pārskaitījis attiecīgās
naudas summas savai pilnvarotajai personai, kas tiesas ieskatā vēl nenozīmē,
ka tādējādi pieteicēja ir automātiski izpildījusi savas saistības attiecībā pret
valsts budžetu.
Kā jau iepriekš konstatēts, tiesa atzīst, ka pieteicēja ir līdzatbildīga par
muitas maksājumu savlaicīgu un pilnīgu pārskaitīšanu valsts budžetā.
Tādējādi, ľemot vērā iepriekš konstatēto un to, ka pieteicējas
pilnvarotās personas – muitas brokera darbība 2003.gada 11.aprīlī tika
apturēta, pamatojoties uz aizdomām, ka muitas brokeris neievēro
normatīvajos aktos noteikto kārtību, un pieteicēja to zināja, tiesa atzīst, ka
atbildētājs pamatoti ir noteicis pieteicēju kā attiecīgo muitas maksājumu
parādnieku, bet pieteicējas arguments, ka pieteicēja ir izpildījusi savas
saistības attiecībā pret valsts budžetu, ir noraidāms kā nepamatots.
[4.13] Pieteicēja uzskata, ka VID Galvenās muitas pārvaldes direktors
nav konstatējis tiesību normu pārkāpumus, nav atrunājis, kā radies
attiecīgais muitas parāds, kā arī nav nodrošināti pietiekami pierādījumi, ka
konkrētajā gadījumā atbildība piemērota īstajam nodokļu maksātājam, jo
pēc VID rīcībā esošās informācijas laika periodā no 1999.gada 12.novembra
līdz 2005.gada 6.janvārim pieteicēja VAD ir formējusi pati, kā arī attiecīgajā
periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā formējuši muitas brokeri
(SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).
Tiesa noraida minētos pieteicējas argumentus kā nepamatotus,
pamatojoties uz sekojošiem apstākļiem.
Tiesa atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka laika periodā no 1999.gada
12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim pieteicēja VAD ir formējusi gan
pati, gan arī attiecīgajā periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā
formējuši muitas brokeri (SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav būtiskas
nozīmes apstāklim, ka pieteicēja ir pilnvarojis citu personu veikt
maksājumus. Tiesa secina, ka tas vien, ka pieteicēja savai pilnvarotajai
personai ir pārskaitījis naudu, kuru tai bija pienākums pārskaitīt valsts
budžetā, nenozīmē, ka pieteicēja ir nomaksājis maksājumus valsts budžetā.
Tiesa atzīst, ka, ievērojot Muitas likuma normas, pieteicējai bija
pienākums kontrolēt savas pilnvarotās personas darbības, jo atbilstoši
minētajām tiesību normām pieteicēja ir atbildīga par aprēķināto muitas
maksājumu samaksu.
Ievērojot minēto, tiesa konstatē, ka atbildētājs pamatoti ir atzinis, ka
pieteicēja nav veikusi aprēķināto muitas maksājumu samaksu valsts budžetā,
jo attiecīgie maksājumi budžetā nav veikti ne tieši no pieteicējas, ne arī
pastarpināti caur pieteicējas pilnvaroto personu.
[4.14] Pieteicēja uzskata par nepamatotiem atbildētāja argumentus, ka
pieteicēja ir atbildīga par muitas brokera SIA „ZP” saistībām pret Latvijas
valsts budžetu.
Tiesa konstatē, ka gan Muitas likuma176.panta, gan Eiropas Padomes
1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 201.panta pirmās daļas a)
apakšpunkta un otrās daļas tiesību normas norāda, ka jebkurā gadījumā
līdzatbildība ir jāuzľemas pilnvarotājam. Turklāt konkrētajā gadījumā
pieteicēja bija informēta, ka atbilstoši Muitas likuma 149.panta piektajai
daļai atbildētājs jau 2003.gada 11.aprīlī bija apturējis SIA „ZP” atļauju
muitas brokeru darbībai uz trim mēnešiem, pamatojoties uz aizdomām, ka
muitas brokeris neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību.
Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa noraida minēto pieteicēja
argumentu kā nepamatotu.
[4.15] Pieteicēja uzskata, ka Lēmumā norādītais lietderības princips
pret pieteicēju nav ievērots, jo atbildība par muitas parāda segšanu valsts
budžetā piekrīt SIA „ZP”, bet gadījumos, ja SIA „ZP” savas finansiālās
saistības nepilda valsts budžeta interesēs, lēmuma pieľēmējam bija jāvēršas
tiesā pret vispārējā galvojuma iesniedzēju – apdrošināšanas akciju
sabiedrību „Balva”.
Tiesa piekrīt atbildētāja pārstāvja tiesas sēdē norādītajam, ka
pieteicēja pati ir uzľēmusies atbildību un risku, algojot muitas brokeri.
Turklāt apdrošināšanas gadījums iestājas tikai gadījumā, ja ne pilnvarotājs,
ne viľa pilnvarotā persona nevar nomaksāt attiecīgo parāda summu.
Tiesas ieskatā strīds par līguma starp pieteicēju un tās pilnvaroto
personu saistību nepildīšanu ir risināms civiltiesiskā kārtībā, tomēr tas
neatbrīvo pieteicēju no pienākuma samaksāt aprēķinātos muitas maksājumus
valsts budžetam.
[4.16] Ľemot vērā minēto, tiesa secina, ka Lēmums ir atzīstams par
tiesisku un pamatotu, bet pieteicējas pieteikums noraidāms.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumu
pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā norādīts tālāk
minētais.
[5.1] Lietas izskatīšana ir notikusi ar būtiskiem APL 154.panta pirmās
daļas pārkāpumiem. Tiesa spriedumu ir pamatojusi un balstījusi tikai uz VID
amatpersonu iesniegtajiem pierādījumiem, neizvērtējot pieteicējas iebildumus
par VID izdotā administratīvā akta pamatotību un likumību.
[5.2] Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka ar muitas lietām saistītos
jautājumus VID administrē likuma „Par nodokļiem un nodevām” un citos
normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, bet nav sniegusi atbildi, vai Lēmums ir
pieľemts likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta noteiktajā termiľā.
[5.3] Pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā
minētajam Lēmums pieľemts, pamatojoties nevis uz nodokļu revīzijas (audita)
rezultātiem, bet gan uz VID Galvenās muitas pārvaldes veikto pārbaudi
Centrālā muitas informācijas sistēmas datu bāzē. Bez tam pārbaude veikta un
soda nauda aprēķināta par periodu no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada
6.janvārim, kas ievērojami pārsniedz likumā noteiktās nodokļu administrācijas
tiesības precizēt nodokļu apmērus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc
likumā noteiktā maksāšanas termiľa.
[5.4] Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta izteiktajam viedoklim
2004.gada lietā Nr.SKA-85 tiesai pirms sprieduma pieľemšanas bija
jānoskaidro, kāds bija muitas parāds konkrētajā gadā un kādas tiesību normas
bija spēkā starp lietas dalībniekiem savstarpējo darījumu veikšanas brīdī.
1997.gada 11.jūnija Muitas likums regulēja Latvijas Republikas
noteiktās tiesiskās attiecības muitas lietu jomā un tas bija spēkā līdz 2004.gada
1.maijam, kad Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā. Ne VID, ne tiesa
par lietā minētajām tiesiskajām attiecībām, kas bija notikušas līdz 2004.gada
1.maijam, nevarēja piemērot un atsaukties uz Eiropas Padomes 1992.gada
12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas kodeksa izveidi” tiesību
normām, jo tā vēl nebija spēkā Latvijas Republikas teritorijā.
Tiesa spriedumā ir atsaukusies uz 1997.gada 11.jūnija Muitas likuma
176.panta trešo daļu, tomēr minētā norma ir stājusies spēkā tikai ar izmaiľām
Muitas likumā 2001.gada 1.jūlijā. Līdz norādītajam laikam spēkā bija Muitas
likuma 176.panta otrā daļa, saskaľā ar kuru parādnieks ir deklarētājs,
konkrētajā gadījumā muitas brokeris SIA „ZP”, tāpēc nebija pamata piemērot
pieteicējai solidāro atbildību. VID nebija tiesīgs piedzīt muitas parādu no
pieteicējas ne par 1999.gadu, ne par 2000.gadu, ne arī par laika periodu līdz
2001.gada 1.jūlijam, tas bija jāpiedzen no SIA „ZP”, bet tās maksātspējas
gadījumā no muitas galvotāja akciju sabiedrības „Balva”.
[5.5] Tiesas secinājums, ka Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra
noteikumi Nr.441 „Noteikumi par muitas galvojumu” būtu attiecināmi arī uz
muitas brokera klientu ir nepamatots. Minēto noteikumu 2.punkts nosaka, ka
galvojumu iesniedz galvenais parādnieks – persona, kas uzľēmās atbildību par
muitas parāda segšanu. Pieteicēja šādu galvojumu SIA „ZP” nekad nebija
izsniegusi. Saskaľā ar 1998.gada 28.jūlija Ministru kabineta noteikumiem
Nr.272 „Noteikumi par muitas brokeriem” un 2003.gada 1.jūlija Ministru
kabineta noteikumiem Nr.347 „Noteikumi par muitas brokeriem”, lai iegūtu
brokera statusu un uzsāktu darbību, nepieciešams saľemt VID atļauju muitas
brokeru darbībai. Lai varētu saľemt brokera atļauju juridiskai personai VID
bija jāiesniedz dokuments, kas apliecina iespēju saľemt vispārēju galvojumu,
ne mazāku par Ls 200000, muitas parāda vai iespējamā muitas parāda segšanai.
Atbilstoši minētajiem noteikumiem muitas brokeris ir atbildīgs par darbībām,
kuras muitošanas procesā veicis brokeris vai viľa darbinieki.
[5.6] Nav izprotama VID amatpersonu rīcība tikai 2003.gada 7.aprīlī
informējot pieteicēju par to, ka SIA „ZP” nav veicis noteiktos muitas
maksājumus par laika periodu no 1999.gada 12.novembra, jo muitas brokera
pienākumi bija katru mēnesi līdz desmitajam datumam iesniegt kontroles
muitas iestādē noteikta parauga pārskatu par darbību pārskata periodā.
Līdz ar to pieteicējai bija tiesības paļauties, ka VID pienācīgā kārtā
kontrolēs muitas brokera darbību, kuram tas bija izsniedzis atbilstošu atļauju
muitas brokera darbības veikšanai.
[6] VID paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību norāda, ka
apelācijas sūdzība ir nepamatota, bet Administratīvās rajona tiesas spriedums ir
pamatots un pienācīgi argumentēts.
[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji uzturēja apelācijas sūdzību un
pieteikumu, pamatojoties uz tajos norādītajiem argumentiem.
VID pārstāves apelācijas sūdzību neatzina.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieku
paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas
sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļā.
[9] APL 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst,
ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas
zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma
251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var
nenorādīt.
Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot lietas apstākļus, atzīst, ka
Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumā ietvertais
faktisko apstākļu novērtējums un tiesību normu interpretācija (sk. šā
sprieduma [3] punktu) ir pareiza un pilnībā pietiekama attiecībā nodokļu
parādu, kas izveidojies par laika periodu pēc 2002.gada 1.jūlija, līdz ar to
Administratīvā apgabaltiesa pievienojas minētajai sprieduma motivācijai.
Vienlaikus Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances
tiesas secinājumi nav pareizi attiecībā uz nodokļu parāda, kas izveidojies,
pamatojoties uz pirms 2002.gada 1.jūlija iesniegtajām muitas deklarācijām.
Pirmās instances tiesa nav ľēmusi vērā tiesību normas, kas noteica muitas
parāda rašanos un parādnieku attiecīgajā laika periodā.
[10] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa nav ľēmusi vērā
likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā noteikto trīs
gadu termiľu, kad VID ir tiesības precizēt nodokļu apmēru un uzlikt soda
naudu.
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa (redakcijā,
kas spēkā Lēmuma pieņemšanas laikā) noteic, ka nodokļu administrācijai ir
tiesības pēc nodokļu revīzijas (audita) precizēt nodokļu apmērus un uzlikt
soda naudu triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa, ja
pārkāpti nodokļu likumi, Ministru kabineta noteikumi par valsts nodevām un
pašvaldības domes (padomes) izdotie saistošie noteikumi par pašvaldības
nodevām.
Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka izskatāmajā gadījumā
pieteicējai nav veikts nodokļu audits un nav tā rezultātā precizēts nodokļu
apmērs, kā arī nav uzlikta soda nauda. Nodokļu parāds ir izveidojies,
pamatojoties uz pieteicējas vai tās uzdevumā muitas brokeru muitas iestādēs
iesniegtajām muitas deklarācijām, kā arī atbilstoši likuma „Par nodokļiem
un nodevām” 29.panta pirmajai un otrajai daļai aprēķinot pamatparāda
palielinājumu un nokavējuma naudu par nodokļu samaksas termiľa
nokavējumu. Tādējādi uz pieteicējas nodokļu parādu nav attiecināmi likuma
„Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmās daļas noteikumi.
[11] Līdz ar 2002.gada 1.jūlijam Muitas likuma (spēkā līdz 2004.gada
1.maijam) 176.panta pirmā daļa noteica, ka, piemērojot muitas parādu, ja
preces izlaistas brīvam apgrozījumam, muitas parāds rodas muitas
deklarācijas pieľemšanas brīdī. Savukārt 176.panta otrā daļa noteica, ka
parādnieks ir deklarētājs.
2002.gada 1.jūlijā stājās spēkā Muitas likuma 176.pants redakcijā,
kura trešā daļa noteica, ka parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības
gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija.
Ja muitas deklarācija sastādīta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ netiek
iekasēti visi noteiktie muitas maksājumi vai to daļa, personas, kuras sniedza
nepieciešamo informāciju un kuras zināja vai kurām vajadzēja zināt, ka šī
informācija ir nepareiza, uzskatāmas par parādniekiem.
Tātad līdz 2002.gada 1.jūlijam Muitas likums paredzēja, ka par
parādnieku atzīstams tikai deklarētājs. Savukārt pēc 2002.gada 1.jūlija
Muitas likums noteica, ka netiešas pārstāvniecības gadījumā parādnieks ir
arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija.
Izskatāmajā gadījumā atbilstoši Lēmumam muitas parāds pieteicējai ir
noteikts sākot no 1999.gada 12.novembra. Administratīvā apgabaltiesa no
VID iesniegtās informācijas (II sējums, 25.-142.lapa), procesa dalībnieku
paskaidrojumiem, 1999.gada 16.augusta līguma Nr.29/K par muitas brokera
pakalpojumu sniegšanu (I sējums, 235-236.lapa) secina, ka pieteicēja bija
pilnvarojusi SIA „ZP” veikt preču deklarēšanu, ko arī to veica SIA „ZP”.
Administratīvās apgabaltiesas ieskatā laika periodā no 1999.gada
12.novembra līdz 2002.gada 1.jūlijam pieteicēja nav atzīstama par
parādnieci gadījumos, kad tā pati nav deklarējusi preces, bet parādnieks ir
preču deklarētājs, proti, SIA „ZP”. Tas apstāklis, ka VID kā nodokļu
administrācija nav savlaicīgi nodrošinājusi nodokļu parāda piedziľu no SIA
„ZP”, nevar būt pamats pārnest atbildību uz pieteicēju arī par laika periodu,
kad saskaľā ar tiesību normām pieteicēja kā persona, kuras uzdevumā
iesniegta deklarācija, nebija solidāri atbildīga par deklarētāja pieļautajiem
pārkāpumiem muitas parāda samaksā.
Ľemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst par prettiesisku
un atceļamu Lēmumu daļā par pieteicējai noteikto nodokļu parādu, kas
izveidojies, pamatojoties uz laika periodā no 1999.gada 12.novembra līdz
2002.gada 1.jūlijam iesniegtajiem vienotajiem administratīvajiem
dokumentiem, kuros pieteicēja nav norādīta kā deklarētāja.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,
126.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” pieteikumu
apmierināt daļā.
Atcelt ar pieľemšanas dienu Valsts ieľēmumu dienesta
ģenerāldirektora 2005.gada 6.jūnija lēmumu Nr.19/15122 daļā par
sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” noteikto nodokļu
parādu, kas izveidojies, pamatojoties uz laika periodā no 1999.gada
12.novembra līdz 2002.gada 1.jūlijam iesniegtajiem vienotajiem
administratīvajiem dokumentiem, kuros sabiedrības ar ierobežotu atbildību
„ER un Partneri” nav norādīta kā deklarētāja.
Pārējā daļā sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri”
pieteikumu noraidīt.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt sabiedrībai ar
ierobežotu atbildību „ER un Partneri” samaksāto valsts nodevu 15
(piecpadsmit) latu apmērā.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot
kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) L.Slica
Tiesneši (paraksts) Ļ.Kušnire
(paraksts) M.Vīgants
NORAKSTS PAREIZS
Rīgā, 19.11.2008.
Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Slica