Court dismisses pension claim for child of invalid, citing insufficient care duration and work history.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Administrative District Court rejected the applicant's request to compel the Social Insurance Agency to issue a favorable administrative act for a reduced-age pension. The applicant argued that her birth data was incorrect and that the child's disability existed from birth, while the agency maintained strict statutory requirements for care duration and work history. The court ruled that the child was only recognized as disabled for seven years and three months, falling short of the mandatory eight-year threshold, and the applicant's work history did not meet the 25-year requirement. Consequently, the court found no legal basis to grant the pension benefits under the relevant social security provisions.
Legislator-Regeste
KI-generiertAccording to the fourth paragraph of Article 11 of the Law on State Pensions; the court established that a parent of a child with a disability is entitled to a reduced-age pension only if they have cared for the child for at least eight years until age 18 and possess a minimum 25-year insurance record.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVerwandte Entscheide
KI-generiertVolltext
Lietas Nr. A420216314
Lietas arhīva Nr. A42-02163-14/23
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2014.gada 16.decembrī
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese Rudīte Migla,
piedaloties pieteicējai /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pārstāvei Dacei
Īvānei,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai
izdot labvēlīgu administratīvo aktu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA vai atbildētāja) Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2013.gada 9.decembra
lēmumu Nr.13/2691890 (turpmāk – Sākotnējais lēmums) /pers. A/ (turpmāk arī – pieteicēja) atteikts piešķirt vecuma pensiju uz atvieglotiem
noteikumiem.
Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.
Ar VSAA direktores 2014.gada 31.janvāra lēmumu Nr.11-6/809 (turpmāk arī – Lēmums) Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts, jo persona ir
aprūpējusi mazāk nekā astoņus gadus bērnu, kurš līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai normatīvajos aktos noteiktā kārtībā vismaz astoņus gadus ir atzīts
par bērnu ar invaliditāti, un pieteicējas apdrošināšanas stāžs ir mazāks par 25 gadiem, kas nepieciešams, lai rastos tiesības uz vecuma pensiju ar
atvieglotiem noteikumiem.
[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā, norādot, ka Lēmumā nepareizi norādīti viņas dzimšanas dati, kā arī
pieteicēja konsultējusies Labklājības ministrijā, kur viņai sniegta informācija, ka nepieciešamais darba stāžs ir 20 gadi. Pieteicēja /pers. F/ adoptējusi
1990.gada 25.martā, nezinot par bērna slimību. /pers. F/ mācījies sanatorijas skolā, pēc tam mācības organizētas mājās, pieteicēja nekādus pabalstus vai
atvieglojumus nav saņēmusi. /pers. F/ invaliditāte ir jau no bērnības, no dzimšanas un uz visu mūžu.
[3] Tiesā saņemti VSAA paskaidrojumi, kuros atbildētāja pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz turpmāk norādītajiem argumentiem.
[3.1] Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 11.panta ceturtajai daļai, lai personai rastos tiesības uz vecuma pensiju saskaņā ar minētā likuma
normu kā bērna invalīda vecākam, jāizpildās vairākiem nosacījumiem, t.i., personai jābūt sasniegušai 57 gadu vecumu, apdrošināšanas stāžam jābūt
lielākam par 25 gadiem, un personai ne mazāk nekā astoņus gadus bija jāaprūpē bērns, kurš līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai normatīvajos aktos un
noteiktā kārtībā vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti.
[3.2] Pieteicēja pensijas pieprasīšanas brīdī bija sasniegusi 57 gadu vecumu, un viņai noteiktais apdrošināšanas stāžs Lēmuma pieņemšanas brīdī
bija 23 gadi 11 mēneši un 27 dienas. Līdz ar to pieteicējai nav nepieciešamā apdrošināšanas stāža, kas noteikts likuma „Par valsts pensijām” 11.panta
ceturtajā daļā.
[3.3] 2000.gada 31.oktobra medicīniskais atzinums bērnam invalīdam Nr.31/2000 apstiprina, ka pieteicējas dēls /pers. F/ (dzimis 1989.gada
12.novembrī) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā par invalīdu atzīts no 2000.gada 31.oktobra, t.i., 10 gadu un 11 mēnešu vecumā, līdz ar to nav
izpildījies likuma normā noteiktais, ka pieteicēja laika periodā, līdz bērns sasniedza 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējusi bērnu, kurš
normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti.
[3.4] Saskaņā ar normatīvajiem aktiem persona (arī bērns) invalīda statusu un attiecīgi tiesības uz sociālajām garantijām, kas noteiktas personām
ar invaliditāti (pabalsts, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta, pensija u.c.), iegūst no dienas, kad personai noteikta invaliditāte, ko apliecina noteiktā
kārtībā izsniegts dokuments. Līdz ar to, ja pieteicējas dēls pirms 10 gadu vecuma sasniegšanas saskaņā ar normatīvajiem aktiem varētu būt atzīstams par
invalīdu, tas būtu uzskatāms par apliecinājumu tam, ka pieteicēja ne mazāk kā astoņus gadus līdz bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai ir aprūpējusi bērnu
invalīdu.
Likumdevējs ar 2013.gada 23.aprīļa grozījumiem Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumos Nr.1209 „Noteikumi par
prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr.1209) 12.1
punktu ir noteicis kārtību, kā izsniedzams atzinums par bērna veselības stāvokļa iespējamu atbilstību invaliditātei, ja ārstu konsultatīvā komisija vai
ārstējošais ārsts līdz 2003.gada 31.deembrim bērnam līdz 16 gadu vecumam nebija noteicis invaliditāti un invaliditātes ekspertīze nepieciešama, lai
noteiktu bērna veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem saistībā ar valsts vecuma pensijas pieprasīšanu ar atvieglotiem noteikumiem
par personām līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti aprūpi ne mazāk kā astoņus gadus. Likumdevējs Noteikumu Nr.1209 12.1 3.punktā norādījis, ka
komisija sniedz atzinumu par personas līdz 18 gadu vecumam veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kādi normatīvajos aktos
bija paredzēti invaliditātes noteikšanai personas aprūpes laikā.
[3.5] Veselības un Darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (turpmāk arī –VDEĀVK) 2013.gada 23.oktobra atzinumā Nr.1-22/82 „Par
/pers. F/veselības stāvokļa atbilstību invaliditātei līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ne mazāk kā astoņus gadus” (turpmāk – Atzinums Nr.1-22/82) ārsts
eksperts, lemjot par /pers. F/ iespējamo invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, ir izvērtējis /pers. F/ veselības stāvokli līdz 18 gadu vecumam un atbilstoši
attiecīgajā laika periodā invaliditāti reglamentējošiem normatīvajiem aktiem ir sniedzis atzinumu, secinot, ka /pers. F/ veselības stāvoklis atbilda
nosacījumiem invalīda statusa noteikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem no 2000.gada 6.septembra, t.i., 10 gadu un 9 mēnešu vecumā. Līdz ar to /pers.
F/ līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai normatīvajos aktos noteiktā kārtībā varēja būt atzīts par invalīdu mazāk nekā astoņus gadus. Tādējādi nav izpildījies
nosacījums, ka pieteicēja ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējusi bērnu, kurš līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai normatīvos aktos noteiktā kārtībā
vismaz astoņus gadus ir atzīts par bērnu ar invaliditāti.
[4] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem.
Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumā norādīto.
Motīvu daļa
[5] Izvērtējusi lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībniekus, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.
[6] Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 11.panta pirmo daļu tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 65 gadu
vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem.
Minētā likuma pārejas noteikumu 8.1 punkts noteic, ka šā likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktais vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais
vecums – no 62 līdz 65 gadiem – pieaug pakāpeniski, un no 2014.gada 1.janvāra tas ir 62 gadi un trīs mēneši.
Savukārt lūguma piešķirt vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem iesniegšanas dienā – 2013.gada 22.novembrī – vecuma pensijas
piešķiršanai nepieciešamais vecums bija noteikts 62 gadi.
Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 11.panta ceturtajai daļai tiesības uz vecuma pensiju piecus gadus pirms šā panta pirmajā daļā noteiktā
vecuma sasniegšanas, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem, ir bērna vecākam vai aizbildnim, kurš laika periodā, līdz bērns sasniedzis 18
gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējis piecus vai vairāk bērnus vai bērnu, kurš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vismaz astoņus
gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti.
Tātad, lai atzītu, ka personai ir tiesības uz vecuma pensiju, pamatojoties uz likuma „Par valsts vecuma pensijām” 11.panta ceturto daļu, ir
jākonstatē, ka:
1) persona ir sasniegusi 57 gadu vecumu;
2) personai apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem;
3) persona, līdz bērns sasniedzis 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējusi bērnu, kurš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā
vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti.
Lietā nav strīda, ka pieteicēja ir sasniegusi nepieciešamo vecumu pensijas ar atvieglotiem noteikumiem saņemšanai. Lietā ir strīds par
nepieciešamo apdrošināšanas stāžu un vai pieteicējas dēls /pers. F/, dzimis 1989.gada 12.novembrī, ir bijis atzīts par invalīdu astoņus gadus līdz 18 gadu
vecumam.
[7] Pēc VSAA pieprasījuma atzinumu par /pers. F/ veselības stāvokļa līdz 18 gadu vecumam atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem ir
sniegusi VDEĀVK, norādot, ka /pers. F/ no 2000.gada 6.septembra (10 gadu vecumā) līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai bija konstatēta nepārtrauktas
norises šizofrēnija ar izteiktu negatīvo simptomātiku, viņa veselības stāvoklis no 2000.gada 6.septembra līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai atbilda
invaliditātes noteikšanas kritērijiem atbilstoši normatīvajiem aktiem invaliditātes noteikšanai personas aprūpes laikā (lietas 19.lapa).
VSAA, ņemot vērā, ka /pers. F/ veselības stāvoklis atbilda nosacījumiem invalīda statusa noteikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem no
2000.gada 6.septembra, tas ir, 10 gadu un 9 mēnešu vecumā, konstatēja, ka /pers. F/ līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai normatīvajos aktos noteiktā
kārtībā varēja būt atzīts par invalīdu mazāk nekā astoņus gadus, līdz ar to atteica piešķirt pensiju ar atvieglotiem noteikumiem.
Pieteicēja norāda, ka bērns ir bijis invalīds jau no bērnības un saslimšana konstatēta jau 1996.gadā.
Ņemot vērā, ka Atzinuma Nr.1-22/82 sniegšanas brīdī VDEĀVK ekspertes rīcībā nav bijuši /pers. F/ veselības stāvokli raksturojoši dokumenti
no dzimšanas brīža, tiesa, veicot objektīvo izmeklēšanu, ieguva papildus /pers. F/ veselības stāvokli raksturojošus dokumentus un nosūtīja tos VDEĀVK
atzinuma sniegšanai, vai /pers. F/ ir atzīstams par invalīdu arī līdz 2000.gada 6.septembrim (lietas 64.lapa).
[8] VDEĀVK 2014.gada 21.novembra atzinumā Nr.1-22/151 secināts, ka /pers. F/ no piedzimšanas līdz 6 gadu vecumam bijusi noteikta
slimības diagnoze „Perinatāla encefalopātija ar psihomotorās attīstības aizturi” un „Minimāla cerebrāla disfunkcija ar nakts enurēzi un uzvedības
traucējumiem”, bet viņam nav bijuši konstatēti “stabili kustību traucējumi (ekstremitāšu parēzes, stabilas ģeneralizētas hiperkinēzes, koordinācijas
traucējumi), kas kombinējas ar izteiktiem valodas traucējumiem (afāzija, alālija, dizartrija) ar redzes, dzirdes traucējumiem, kas noved pie stabilas bērna
sociālās dezadaptācijas”.
/pers. F/ no 7 gadu vecuma bija konstatēta slimības diagnoze „Šizoidi traucējumi bērnībā”, vēlāk – „Aspergera sindroms ar adaptācijas
traucējumiem emocionālu labilitāti un uzmanības deficīta sindromu”, bet viņam nebija konstatēti “Ieilguši psihotiskie stāvokļi (līdz 3 mēnešiem un ilgāk) ar
izteiktu negatīvo simptomātiku” vai „Ieilguši psihotiskie stāvokļi (līdz 3 mēnešiem un ilgāk) ar izteiktu negatīvo simptomātiku”.
2000. gada vasarā (10 gadu vecumā) /pers. F/ bija sākušies izteikti veselības un līdz ar to arī uzvedības traucējumi, tādēļ viņam bijusi
nepieciešama izmeklēšana un ārstēšana stacionārā, kur ārstējies no 2000.gada 6.septembra, un viņam bijusi konstatēta jauna slimības diagnoze “Agri
sākusies šizofrēnija, progredienta gaita, polimorfa simptomātika, uz personības defekta fona”, un ar šo slimības diagnozi viņam 2000.gada 30.oktobrī bijis
noteikts bērna invalīda statuss, kas turpināts līdz 16 gadu vecumam.
/pers. F/ veselības stāvolis līdz 2000.gada 6.septembrim neatbilda invaliditātes noteikšanas kritērijiem atbilstoši normatīvajiem aktiem invaliditātes
noteikšanai personas aprūpes laikā (lietas 68., 69.lapa).
[9] /pers. F/, dzimis 1989.gada 12.novembrī, par invalīdu atzīts 2000.gada 31.oktobrī (lietas 17.lapa), saskaņā ar Atzinumu Nr.1-22/82 atbilda
invaliditātes noteikšanas kritērijiem atbilstoši normatīvajiem aktiem no 2000.gada 6.septembra.
2000.gada 6.septembrī /pers. F/ ir 10 gadu un 9 mēnešu vecs, tātad līdz 18 gadu sasniegšanai /pers. F/ ir aprūpēts 7 gadus un 3 mēnešus.
Tātad neizpildās nosacījums, ka pieteicēja ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējusi dēlu, līdz viņš sasniedzis 18 gadu vecumu.
Attiecībā uz pieteicējas norādi, ka /pers. F/ ir bijis slims jau no dzimšanas, tiesa norāda, ka no Latvijas Republikas likumiem, kas regulējuši un
regulē invaliditātes jautājumus no 1993.gada 1.janvāra (1992.gada 29.septembra likums „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” un to
nomainošais 2010.gada 20.maija Invaliditātes likums), izriet, ka persona ar invaliditāti (invalīds) ir persona, kurai likumā paredzētajā kārtībā ir
noteikta invaliditāte. Kritērijus, tostarp medicīniskās indikācijas invaliditātes noteikšanai, noteic tiesību normas. Pilnvarotajām ārstniecības personām
likumā noteiktajā kārtībā minētie kritēriji ir jākonstatē un jāpieņem lēmums par invaliditātes noteikšanu. No tiesiskā regulējuma izriet, ka ne katra slimība,
trauma vai iedzimts defekts ir pamats invaliditātes noteikšanai (sk. arī Augstākās tiesas 2014.gada 30.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-57/2014
5.punktu).
Tātad tikai no brīža, kad noteiktajā kārtībā ir konstatēti invaliditātes kritēriji, personu var atzīt par invalīdu.
[10] Attiecībā uz nepieciešamo darba stāžu likuma „Par valsts pensijām” 11.panta ceturtā daļa noteic: lai pretendētu uz pensiju ar atvieglotiem
noteikumiem bērna vecāks, kurš laika periodā, līdz bērns sasniedzis 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējis bērnu invalīdu,
apdrošināšanas stāžam jābūt ne mazākam par 25 gadiem.
Pieteicējas darba stāžs pensijas pieprasīšanas brīdī ir 23 gadi 11 mēneši un 27 dienas (lietas 15.lapa).
Tiesas sēdē, pārbaudot ierakstus pieteicējas darba grāmatiņā (lietas 20.-24.lapa), tiesa konstatēja, ka atbildētāja ir ņēmusi vērā visus darba
periodus. Un pieteicējas dzimšanas dati ir pareizi, jo norādīts personas kods (lietas 15.lapa).
[11] Ņemot vērā minēto, tiesa nekonstatē nosacījumus labvēlīga administratīvā akta izdošanai – vecuma pensijas piešķiršanai uz atvieglotiem
noteikumiem kā bērna vecākam, kurš ir astoņus gadus aprūpējis bērnu invalīdu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai izdot labvēlīgu administratīvo aktu.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona
tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese (paraksts) R.Migla