Supreme Court quashes lower court ruling for unclear obligation scope and lack of duty to explain administrative act.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Supreme Court of Latvia quashed the Regional Administrative Court's decision to annul the city council's order, remanding the case for a new hearing. The lower court had found the obligation to remove unauthorized earthworks unclear, but the Supreme Court determined the original administrative act was sufficiently specific regarding the affected area and required elevation levels. The court held that the Regional Administrative Court failed to apply the duty to explain the administrative act and did not adequately consider the third party's partial remediation efforts.
Legislator-Regeste
KI-generiertAdministratīvā procesa likuma 73.pants; 129.1.pants 1.punkts; 348.pants 2.punkts; 351.pants: When an administrative act imposes an obligation that is unclear to the addressee, the authority must explain the act; failure to do so or failure to consider relevant facts like partial remediation by a third party requires the decision to be quashed.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVolltext
ECLI:LV:AT:2025:0529.A420155821.16.S
Lieta Nr. A420155821, SKA-73/2025
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
Rīgā 2025.gada 29.maijā
Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ieva Višķere, senatori Jānis Pleps un Līvija Slica
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz AS „RB INVEST”
pieteikumu par Jūrmalas pilsētas domes 2021.gada 3.marta lēmuma Nr. 1.1-37/21N-1463 atcelšanu, sakarā ar
Jūrmalas valstspilsētas administrācijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 27.aprīļa
spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējai AS „RB INVEST” pieder zemesgabals /Adrese A/, kadastra Nr. /Numurs A/ (turpmāk –
pieteicējas zemesgabals), savukārt trešajai personai /Persona A/ pieder pieteicējas zemesgabalam blakus esošais
zemesgabals /Adrese B/, kadastra Nr. /Numurs B/ (turpmāk – kaimiņu zemesgabals).
Jūrmalas pilsētas domes Pilsētplānošanas nodaļas būvinspektors 2020.gada 12.augustā, apsekojot abus
īpašumus, konstatēja, ka uz pieteicējas zemesgabala veidotais grunts uzbērums patvaļīgi uzbūvēts ārpus tā
robežām, proti, tas daļēji uzbūvēts arī uz kaimiņu zemesgabala, kā arī konstatēja, ka starp abiem zemesgabaliem ir
izveidojusies grunts līmeņa starpība. Tāpēc ar Jūrmalas pilsētas domes būvvaldes 2021.gada 18.janvāra lēmumu
pieteicējai uzdots atjaunot kaimiņu zemesgabala grunts līmeni applūstošās teritorijas zemes līmenī +0,61 – +0,67 m
virs jūras līmeņa uz abu zemesgabalu robežas, norokot grunts uzbēruma daļu, kas patvaļīgi izveidota kaimiņu
zemesgabala teritorijā (turpmāk arī – strīdus uzbērums).
Ar Jūrmalas pilsētas domes izpilddirektora 2021.gada 3.marta lēmumu Nr. 1.1-37/21N-1463 (turpmāk –
pārsūdzētais lēmums) patvaļīgās būvniecības radīto seku novēršanas pienākums atstāts negrozīts.
[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.
[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2023.gada 27.aprīļa spriedumu
pieteikumu apmierināja un atcēla pārsūdzēto lēmumu. Spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[3.1] Iestāde pamatoti konstatējusi, ka strīdus uzbērums – grunts līmeņa paaugstināšana kaimiņu
zemesgabala teritorijā – ir notikusi patvaļīgi un ka to ir veikusi pieteicējas zemesgabala iepriekšējā īpašniece – SIA
„Nordeco”. Tomēr minētais pats par sevi nenozīmē, ka šīs patvaļīgās būvniecības sekas ir jānovērš pieteicējai kā
pašreizējai iepriekš SIA „Nordeco” piederējušā zemesgabala īpašniecei.
[3.2] Pārsūdzētais lēmums ir noformulēts tādējādi, ka ar to uzliktā pienākuma apjoms nav nepārprotami
skaidrs, proti, nav saprotams, uz kādu teritorijas daļu (platību) tiek attiecināts lēmumā lietotais jēdziens „uzbērums”
un kāda tieši situācija pieteicējai ir jāatjauno. Šim apstāklim ir nozīme arī tādēļ, ka arī pati trešā persona sev
piederošajā zemesgabalā ir veikusi vairākus būvdarbus, kas saistīti ar zemes līmeņa izmaiņām, proti, trešā persona
ir jau daļēji norakusi SIA „Nordeco” veidoto strīdus uzbērumu, turklāt vienlaikus savā zemesgabalā ir arī pati
izveidojusi zemes uzbērumu. Turklāt jāņem vērā, ka pieteicēja nav kaimiņu zemesgabala nomniece, uz tā neatrodas
pieteicējai piederoša būve un kaimiņu zemesgabals neatrodas ne pieteicējas tiesiskā, ne faktiskā lietošanā arī
nevienā citā veidā. Tāpēc pieteicējai nav tiesību rīkoties kaimiņu zemesgabala teritorijā un līdz ar to pieteicēja
nevar būt persona, kurai uzdodams novērst kaimiņu zemesgabalā konstatētās patvaļīgās būvniecības sekas; tās
jānovērš kaimiņu zemesgabala īpašniekam. Savukārt jautājums par kaimiņu zemesgabala īpašniekam nodarīto
aizskārumu tam jārisina ar patvaļīgās būvniecības veicēju civiltiesiskā kārtībā.
[4] Jūrmalas valstspilsētas administrācija par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka
konkrētajā situācijā trešā persona pēc būtības esot vērtējama kā cietušais, kura zemesgabalā blakus esošo
zemesgabalu īpašnieki ir izveidojuši savu zemesgabalu uzbērumu nogāzes. Tāpēc esot taisnīgi un samērīgi
patvaļīgās būvniecības radīto seku novēršanas pienākumu uzlikt tieši tās veicējam (vai tā tiesību un saistību
pārņēmējam), kas izskatāmajā gadījumā ir pieteicēja.
[5] Pieteicēja paskaidrojumos par Jūrmalas valstspilsētas administrācijas kasācijas sūdzību norādījusi, ka
uzskata to par nepamatotu. Savukārt trešā persona Senātam iesniegusi viedokli, kurā pausts uzskats, ka pieteicējas
zemesgabala īpašnieki ar savu rīcību ir pasliktinājuši trešajai personai piederošā zemesgabala stāvokli.
Motīvu daļa
I
Par atbildētājas pusē pieaicināto iestādi
[6] Administratīvā rajona tiesa, ierosinot lietu, atbildētājas – Jūrmalas pilsētas (šobrīd atbilstoši spēkā
esošajam Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam – valstspilsēta) pašvaldības pusē kā iestādi
pieaicināja Jūrmalas pilsētas domi. Tomēr Administratīvās rajona tiesas sēdēs piedalījās Jūrmalas valstspilsētas
administrācijas pilnvarotais pārstāvis, nevis domes pilnvarots pārstāvis, un arī visā tālākajā tiesvedības procesā
(tostarp – iesniedzot lietā kasācijas sūdzību) ir piedalījusies tieši Jūrmalas valstspilsētas administrācija, nevis dome.
Līdz ar to, lai izvērtētu, vai Jūrmalas valstspilsētas administrācija varēja piedalīties šajā lietā kā procesa dalībnieks,
Senāts administrāciju lūdza par šo jautājumu sniegt skaidrojumu.
Jūrmalas valstspilsētas administrācija, atbildot uz Senāta pieprasījumu, skaidrojusi, ka izskatāmajā
gadījumā sākotnējo lēmumu pieņēma Jūrmalas pilsētas domes būvvalde, kuras lēmumi saskaņā ar Jūrmalas pilsētas
domes 2010.gada 4.februāra saistošo noteikumu Nr. 6 „Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības nolikums” 154.punktu
(redakcijā, kas bija spēkā būvvaldes lēmuma pieņemšanas laikā) bija apstrīdami Jūrmalas pilsētas domes
izpilddirektoram. Attiecīgi pārsūdzēto lēmumu šajā lietā pieņēma domes izpilddirektors (tā pienākumu izpildītājs).
Šā iemesla dēļ tiesvedības procesā piedalījās tieši Jūrmalas valstspilsētas administrācijas kā izpildvaras, nevis
domes kā lēmējvaras pārstāvji.
Ņemot vērā Jūrmalas valstspilsētas administrācijas norādītos apstākļus, Senāts atzīst, ka Jūrmalas
valstspilsētas administrācija šajā lietā varēja piedalīties kā procesa dalībnieks.
II
Par kasācijas sūdzības argumentiem
[7] Ievērojot Jūrmalas valstspilsētas administrācijas kasācijas sūdzības argumentus, Senātam šajā lietā
jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai apgabaltiesa, atzīstot, ka ar pārsūdzēto lēmumu uzdotais pienākums novērst
kaimiņu zemesgabalā konstatētās patvaļīgās būvniecības radītās sekas – strīdus uzbērumu – izskatāmajā gadījumā
nepamatoti ir noteikts pieteicējai, ir vispusīgi izvērtējusi lietas apstākļus un pareizi piemērojusi tiesību normas.
[8] Tiesa pārsūdzētajā spriedumā vispārīgi nav apšaubījusi iestādes konstatēto, ka strīdus patvaļīgos
būvdarbus (strīdus uzbēruma izveidošanu) kaimiņu zemesgabalā ir veikusi pieteicējas zemesgabala iepriekšējā
īpašniece – SIA „Nordeco”, kad tā, veicot grunts uzbēruma darbus savā īpašumā, grunti ir uzbērusi arī ārpus sava
īpašuma robežām, tādējādi ar šiem darbiem ietiecoties arī kaimiņu zemesgabala teritorijā. Tomēr atšķirībā no
iestādes tiesa minēto apstākli pašu par sevi nav uzskatījusi par tādu, kura dēļ par patvaļīgās būvniecības radīto seku
novēršanas pienākuma adresāti būtu jānosaka pieteicēja kā zemesgabala, uz kura veiktie būvdarbi ietiekušies arī
kaimiņu zemesgabala teritorijā, pašreizējā īpašniece. Kā galvenais arguments, kādēļ tiesa minēto iestādes uzskatu
atzinusi par nepamatotu, pārsūdzētajā spriedumā norādīts tas, ka kaimiņu zemesgabals neatrodas ne pieteicējas
tiesiskā, ne faktiskā lietošanā, un tādējādi pieteicēja nevarot tikt atzīta par to personu, kurai ir jāatbild par patvaļīgās
būvniecības radīto seku novēršanu šajā zemesgabalā.
Saistībā ar šo tiesas argumentu norādāms turpmāk minētais.
[9] Senāta praksē jau iepriekš ir konsekventi atzīts, ka tiesiska būvniecības procesa ievērošana ir visas
sabiedrības interese, jo tikai tādā veidā iespējams nodrošināt, ka būvniecības rezultāts ir kvalitatīvs un drošs
(piemēram, Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde) 2019.gada 16.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-
201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 6.punkts, 2022.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-
86/2022, ECLI:LV:AT:2022:1031.A420223017.14.S, 9.punkts). Tāpēc, ja pašvaldība kā institūcija, kuras autonomā
funkcija ir nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu, konstatē patvaļīgas
būvniecības gadījumu, tai jautājums par patvaļīgās būvniecības novēršanu (tostarp jautājums, kurai personai ir
uzliekams pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas) ir jārisina, paturot prātā šā jautājuma būtisko nozīmi
sabiedrības publiski tiesiskās intereses uz to, lai pašvaldības teritorijā veiktā būvniecība ir tiesiska, nodrošināšanā.
[10] Tas, kā nosakāma persona, kura patvaļīgas būvniecības gadījumā atbild par patvaļīgās būvniecības
objekta sakārtošanu, vispārīgi iezīmēts Būvniecības likuma 19.panta normās. Atbilstoši minētā panta otrajai daļai
(panta normas redakcijā, kādā tās bija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā), ja uz zemesgabala atrodas
vai tiek būvēta zemes īpašniekam piederoša būve, par patvaļīgu būvniecību atbild zemes īpašnieks. Savukārt, ja uz
zemesgabala atrodas vai tiek būvēta citai personai piederoša būve, par patvaļīgu būvniecību atbild būves īpašnieks
(trešā daļa).
Kā redzams, minētajās normās kopumā ir ietverts princips, ka par patvaļīgās būvniecības seku novēršanu
atbild patvaļīgās būves īpašnieks (radītājs) (Senāta 2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-59/2019,
ECLI:LV:AT:2019:0923.A420187815.2.S, 8.punkts, 2022.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-86/2022,
ECLI:LV:AT:2022:1031.A420223017.14.S, 10.punkts).
Turklāt šāds princips saglabāts Būvniecības likumā arī tagad. Proti, šobrīd spēkā esošā Būvniecības likuma
19.panta trešā daļa paredz, ka par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild zemes gabala īpašnieks vai, ja tāda
nav, – tiesiskais valdītājs, bet, ja šādi būvdarbi veikti būvē, tad būves īpašnieks vai, ja tāda nav, – tiesiskais
valdītājs. Apbūves tiesības gadījumā par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild apbūves tiesīgais. Panta
trešajā daļā arī uzsvērts, ka gadījumā, ja būvdarbi veikti neatbilstoši būvprojektam, uz kura pamata būvvalde vai
institūcija, kura pilda būvvaldes funkcijas, ir izdevusi būvatļauju vai akceptējusi būvniecības ieceri, tad par
patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild būvniecības ierosinātājs vai tā tiesību pārņēmējs. Tādējādi situācijā,
ja vispārīgi atļautu būvdarbu rezultātā kaut kas ir uzbūvēts patvaļīgi, par to atbildīgs ir tas, kuram būve būvēta.
[11] Interpretējot Būvniecības likuma 19.panta normas kopsakarā ar Civillikuma normām, kurās
nostiprinātas nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības un pienākumi un no kurām izriet, ka tieši nekustamā īpašuma
īpašnieks ir uzskatāms par to personu, kuras ekskluzīvā varā ir lemt par sava īpašuma izmantošanu, uzturēšanu un
attiecīgi arī apbūvi (Civillikuma 864., 927. un 1036.pants), Senāts iepriekš atzinis, ka pamatā tieši nekustamā
īpašuma īpašnieks būtu uzskatāms par to personu, kuras uzdevums ir novērst tās īpašumā esošu patvaļīgu
būvniecību. Savukārt, ja patvaļīgo būvniecību ir veikusi cita persona (proti, persona, kas nav konkrētā nekustamā
īpašuma īpašnieks), jautājumi saistībā ar nekustamā īpašuma īpašnieka īpašuma tiesību aizskārumu, ko radījusi
attiecīgā patvaļīgā būvniecība, nekustamā īpašuma īpašnieka un patvaļīgās būvniecības veicēja starpā var tikt
risināti civiltiesiskā kārtībā (Senāta 2019.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-262/2019,
ECLI:LV:AT:2019:0426.A420139316.2.S, 9. un 10.punkts, Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde)
2019.gada 16.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 7.punkts,
2022.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-86/2022, ECLI:LV:AT:2022:1031.A420223017.14.S, 9.punkts).
Vienlaikus Senāta praksē jau iepriekš ir atzīts, ka var pastāvēt arī gadījumi, kad ir pamats uz jautājumu par
to, kurai personai ir nosakāms patvaļīgas būvniecības novēršanas pienākums, lūkoties atšķirīgi – proti, atkāpjoties
no principa, ka par patvaļīgas būvniecības novēršanu ir atbildīgs nekustamā īpašuma īpašnieks, piemērošanas.
Šajā sakarā citstarp ņemams vērā, ka lēmuma par patvaļīgas būvniecības novēršanu pieņemšana, kā jau
minēts, kalpo arī sabiedrības interešu aizsardzībai. Proti, šāda lēmuma mērķis ir nodrošināt, ka tiek sakārtots
patvaļīgās būvniecības objekts un aizsargāta visas sabiedrības interese uz to, ka pašvaldības administratīvajā
teritorijā veiktā būvniecība ir tiesiska un līdz ar to – kvalitatīva un droša. Tāpēc iestāde, vērtējot to, kurai personai
ir nosakāms pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas, nevar uz šo jautājumu lūkoties vienīgi formāli, bet
tai, ievērojot tiesību normās noteikto, ir jāņem vērā arī tas, kura persona visefektīvāk var nodrošināt prettiesiskās
situācijas novēršanu. Savukārt tas, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, var prasīt arī no taisnīguma principa un
citiem vispārējiem tiesību principiem izrietošu apsvērumu izvērtēšanu (sal. Senāta (Administratīvo lietu
departamenta kopsēde) 2019.gada 16.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-201/2019,
ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 8. un 11.punkts).
No minētā izriet, ka katra situācija, kurā notikusi patvaļīga būvniecība, izvērtējama individuāli, apsverot,
kurai personai atbilstoši Būvniecības likumam, taisnīguma principam un prasībai pēc efektīvas patvaļīgās
būvniecības novēršanas uzliekams pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas.
Senāta praksē kā piemērs tādam gadījumam, kad varētu būt pamats atkāpties no principa, ka par patvaļīgas
būvniecības novēršanu ir atbildīgs nekustamā īpašuma īpašnieks, ir norādīta situācija, kad iestādei ir zināms, ka
konkrētais īpašums joprojām ir tās personas lietošanā, kura nepārprotami ir atbildīga par patvaļīgās būvniecības
veikšanu (piemēram, nekustamā īpašuma nomas gadījumā). Proti, Senāts ir atzinis, ka šādā gadījumā atbilstoši
taisnīguma principam pienākums novērst patvaļīgo būvniecību varētu tikt noteikts tai personai (piemēram,
nomniekam), kura ir atbildīga par šīs būvniecības veikšanu. Minētais saskan arī ar jau norādīto, ka atbilstoši
Būvniecības likuma 19.pantam par būvniecību, tostarp par patvaļīgas būvniecības novēršanu, atbild persona, kura
būvniecību veikusi (Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde) 2019.gada 16.septembra sprieduma lietā
Nr. SKA-201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 8.punkts). Tāpat par šādu izņēmumu Senāta praksē ir
atzīta arī situācija, kurā zināms, ka patvaļīgu būvniecību veicis konkrēts kopīpašnieks. Proti, Senāts ir atzinis, ka arī
gadījumā, ja patvaļīga būvniecība veikta viena kopīpašnieka atsevišķā lietošanā nodotā kopīpašuma daļā (tātad
kopīpašnieks apzinās konkrētās kopīpašuma daļas atrašanos tā faktiskā varā un citiem kopīpašniekiem nav tiesiska
pamata piekļūt šai kopīpašuma daļai), varētu būt saskatāms pamats pienākumu novērst patvaļīgās būvniecības
sekas adresēt tam kopīpašniekam, kura atsevišķā lietošanā konkrētā kopīpašuma daļa ir nodota. Šādā situācijā
kopīpašnieks ne tikai ir ieguvis tiesības netraucēti izmantot koplietošanas telpas, bet tā ir šā kopīpašnieka atbildība
nodrošināt, lai šajās telpās veiktā būvniecība atbilst tiesību normu prasībām. Tāpēc šādā gadījumā pienākuma
novērst patvaļīgas būvniecības sekas noteikšana visiem kopīpašniekiem varētu apdraudēt, ka efektīvi tiek sasniegti
tie mērķi, kuru dēļ lēmums patvaļīgas būvniecības gadījumā tiek pieņemts, proti, sabiedrības interešu aizsardzībai
(Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde) 2019.gada 16.septembra spriedums lietā Nr. SKA-201/2019,
ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 2020.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-873/2020,
ECLI:LV:AT:2020:0630.A420248818.10.S).
[12] Apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā minēto Senāta praksi vispārīgi ir apsvērusi un ir atzinusi, ka
izskatāmajā gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas ļautu atzīt, ka nolūkā ievērot prasību pēc patvaļīgas
būvniecības procesa mērķu efektīvas sasniegšanas un taisnīguma nodrošināšanas strīdus patvaļīgās būvniecības
novēršanas pienākums būtu uzliekams kādai citai personai kā vien kaimiņu zemesgabala īpašniekam.
Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka tiesa, izdarot minēto secinājumu, nav vispusīgi izvērtējusi
visus ar strīdus patvaļīgo būvniecību saistītos apstākļus.
[13] Kā jau minēts, tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, ir piekritusi iestādei, ka patvaļīgo būvdarbu
situācija kaimiņu zemesgabalā ir izveidojusies tādējādi, ka pieteicējas zemesgabala iepriekšējā īpašniece, veicot
grunts uzbēruma darbus savā īpašumā, grunti ir uzbērusi arī ārpus tās īpašuma robežām, proti, teritorijā, kas jau
ietiecas kaimiņu zemesgabalā. Tiesa būtībā arī nav apšaubījusi, ka pieteicēja par šādiem darbiem, iegādājoties
šobrīd tai piederošo zemesgabalu no iepriekšējās īpašnieces, ir zinājusi, jo grunts uzbērums kaimiņu zemesgabalā
faktiski ir pieteicējai piederošajā zemesgabalā izveidotā uzbēruma turpinājums un tādējādi abos zemesgabalos
esošie grunts uzbērumi faktiski veido vienlaidus (savstarpēji saistītu) uzbērumu.
Senāts atzīst, ka turpmāk norādīto apsvērumu dēļ šādā situācijā, kad ir skaidri zināms, ka patvaļīgus
būvdarbus zemesgabalā ir veicis blakus esošā zemesgabala īpašnieks, patvaļīgas būvniecības procesa mērķis
efektīvi var tikt sasniegts un taisnīguma princips nodrošināts, ja pienākums novērst patvaļīgās būvniecības radītās
sekas tiek noteikts blakus esošā zemesgabala īpašniekam, nevis īpašuma, kurā patvaļīgā būvniecība iestiepusies,
īpašniekam. Pienākuma uzlikšana par patvaļīgo būvniecību atbildīgajai personai, nevis no patvaļīgās būvniecības
cietušajai personai, ir taisnīga un atbilst no Būvniecības likuma izrietošajam principam, ka par patvaļīgās
būvniecības novēršanu, ja vien objektīvi iespējams, atbildīgam būtu jābūt tam, kurš ir radījis patvaļīgo būvi (vai ir
šīs personas tiesību un saistību pārņēmējs). Turklāt nav pamata uzskatīt, ka šāds risinājums nebūtu efektīvs.
Saistībā ar tiesas norādīto, ka pieteicējai vispārīgi nav tiesību veikt kādas darbības trešajai personai piederošajā
zemesgabalā, konkrētajā gadījumā ņemams vērā tas, ka tieši trešā persona bija vērsusies iestādē ar lūgumu risināt
tās īpašumā esošās patvaļīgās būvniecības seku novēršanas jautājumu. Tādējādi konkrētajā gadījumā trešā persona
ir izteikusi vēlmi, lai pieteicēja likvidē strīdus uzbērumu, un līdz ar to var saprātīgi pieņemt, ka tā piekrīt tam, ka
pieteicēja kaimiņu zemesgabalā veiktu patvaļīgās būvniecības seku novēršanas darbus.
[14] Tiesa spriedumā ir norādījusi arī to, ka ar pārsūdzēto lēmumu uzliktā pienākuma apjoms esot neskaidrs,
proti, neesot viennozīmīgi skaidrs, uz kādu teritorijas daļu (platību) tiek attiecināts lēmumā lietotais jēdziens
„uzbērums” un kāda tieši situācija pieteicējai ir jāatjauno. Vienlaikus no pārsūdzētā sprieduma argumentācijas nav
saprotams, kāda, tiesas ieskatā, ir minētā apstākļa ietekme uz lietas rezultātu, jo tiesa spriedumā nav skaidri
norādījusi, vai minētais apstāklis pats par sevi ir tāds, kura dēļ pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks, vai arī tas
pārsūdzētā lēmuma prettiesiskumu veido, to vērtējot kopsakarā ar citiem lietā konstatētajiem apstākļiem.
Jebkurā gadījumā Senāts konkrētajā situācijā nevar piekrist tiesai, ka ar pārsūdzēto lēmumu noteiktais
patvaļīgās būvniecības seku novēršanas pienākums ir neskaidrs.
Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma, tiesa, vērtējot to, kā ir saprotams ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējai
noteiktais pienākums, ir ņēmusi vērā citos administratīvajos procesos par patvaļīgu būvniecību pieņemtos
lēmumus, kas adresēti trešajai personai, taču vēlāk tikuši atcelti. Taču no tiesas sprieduma nav skaidrs (un tiesa arī
nav pamatojusi), kādēļ ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējai uzliktā pienākuma apjoms būtu skatāms kopsakarā ar
šobrīd jau atceltajos trešajai personai adresētos lēmumos norādīto. Pieteicējai ar pārsūdzēto lēmumu uzdotais
tiesiskais pienākums ir noskaidrojams, ņemot vērā to, kas ir norādīts tieši pieteicējai adresētajā lēmumā (proti,
pārsūdzētajā lēmumā), un citos citām personām adresētos lēmumos norādītais nevar mainīt to, kas ir norādīts
pārsūdzētajā lēmumā.
Aplūkojot pārsūdzēto lēmumu (tostarp kopsakarā ar iestādes sākotnējo lēmumu, proti, Jūrmalas pilsētas
domes būvvaldes 2021.gada 18.janvāra lēmumu), secināms, ka lēmumā ir pietiekami skaidri norādīts, ka patvaļīgās
būvniecības seku novēršanas pienākums attiecas tieši uz to kaimiņu zemesgabala īpašuma daļu, kas robežojas ar
pieteicējas zemesgabalu, un no pārsūdzētā lēmuma ir acīmredzami skaidrs, ka runa ir par to uzbērumu, kas
izveidojies, pieteicējas īpašuma īpašniekam veicot grunts uzbēršanas darbus pieteicējas zemesgabalā un attiecīgo
darbu ietvaros nepamatoti ietiecoties arī kaimiņu zemesgabalā. Tāpat lēmumā ir arī skaidri norādīts zemes līmenis,
kāds ir atjaunojams, novēršot patvaļīgo strīdus uzbērumu.
Turklāt norādāms, ka administratīvajā procesā vispārīgi pastāv speciāls tiesību institūts, kas ir piemērojams
gadījumā, ja personai nav skaidrs tai ar administratīvo aktu uzliktais pienākums – proti, administratīvā akta
izskaidrošanas institūts (Administratīvā procesa likuma 73.pants).
[15] Tāpat Senāts nesaskata, ka pie citāda secinājuma par patvaļīgās būvniecības novēršanas adresātu
izskatāmajā gadījumā būtu pamats nonākt tādēļ, ka atbilstoši tiesas konstatētajam trešā persona pati jau esot daļēji
norakusi pieteicējas zemesgabala iepriekšējās īpašnieces veidoto strīdus uzbērumu, kā arī pati esot izveidojusi
grunts uzbērumu citā sava īpašuma daļā.
Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka, ja pilnībā tiktu likvidēts strīdus uzbērums, tad šobrīd, ņemot vērā pašas
trešās personas veiktās (iespējams, patvaļīgās) darbības (būvdarbus) tai piederošajā zemesgabalā, pie robežas starp
abiem zemesgabaliem izveidotos grāvis. Vienlaikus spriedumā nav argumentēts, kādēļ grāvis būtu nepieļaujams un
kādēļ tā izveidošanās pati par sevi būtu jāuzskata par tādu šķērsli, kas liegtu uzdot pieteicējai likvidēt patvaļīgo
strīdus uzbērumu.
Tāpat no tiesas sprieduma arī nav skaidrs, kādēļ, nosakot par strīdus patvaļīgo būvdarbu novēršanu
atbildīgo personu, tiesas ieskatā, būtu jāpiešķir nozīme tam, ka trešā persona pati jau bija uzsākusi pieteicējas
zemesgabala iepriekšējās īpašnieces veiktā strīdus uzbēruma norakšanu. Tas vien, ka strīdus uzbērumu daļēji jau ir
likvidējusi pati trešā persona, neliedz uzdot pieteicējai likvidēt atlikušo strīdus uzbēruma daļu.
[16] Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa, atzīstot, ka ar pārsūdzēto lēmumu uzdotais
pienākums novērst kaimiņu zemesgabalā konstatētās patvaļīgās būvniecības radītās sekas izskatāmajā gadījumā
nepamatoti ir noteikts pieteicējai, nav vispusīgi izvērtējusi ar konkrētajiem patvaļīgajiem būvdarbiem saistītos
apstākļus. Tāpēc pārsūdzētais spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances
tiesai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas
2.punktu un 351.pantu, Senāts
nosprieda
atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 27.aprīļa spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai
Administratīvajai apgabaltiesai;
atmaksāt Jūrmalas valstspilsētas administrācijai drošības naudu 70 euro.
Spriedums nav pārsūdzams.
I. Višķere J. Pleps L. Slica